laura un Septiņu mēnešu zīmogs

I. nodaļa ELLES RĪKLE

Hinterturā tuvojās pusnakts. Bija salta un skaidra nakts. Pie debesīm cita par citu spožāk spīguļoja zvaigžņu miriādes. To sudrabainie stari ietina mazo ziemas sporta ciematiņu noslēpumainā gaismā, kā uz burvju mājiena likdami ievizēties apsnigušajiem kokiem mežā un atblāzmot sniegam kalnu nogāzēs un ielejās. Ļaudis tomēr šo mirdzumu nemanīja. Viņi bija aizmiguši savās gultās līdz pat nākamajam rītam. Šaurajā ielejā sarāvušās tupēja mājas ar tumšiem logiem. Tikai dažos restorānos, diskotēkā un naktsklubā vēl dega gaisma naktsputniem, kas nespēja rimties.

Autostāvvietā aiz restorāna “Pie saules” cietais sniegs bija piebraukts tik gludi, ka spīdēja vien. Tālākajā stūrī vecās gobas kailie zari uz zemes meta rēgaini izvītas ēnas. Zem koka apstājās viens vienīgs auto. Motors klusi dūca, no izpūtēja, izplatīdami kodīgu dvaku, pacēlās melni dūmu mākoņi.

Automašīnas iekšpusē valdīja tumsa. Vīrieši priekšējos sēdekļos līdzinājās no melna papīra izgrieztiem siluetiem. Vadītājam tikai šad tad iekvēlojās cigarillas sarkanais punktiņš. Sejas abiem sēdētājiem, kas sarunājās čukstus, nebija saskatāmas.

— Es patiešām nesaprotu, ko tu vēl gaidi, — smēķētājs tik tikko dzirdami sacīja, sakārtodams acenes. — Jo ātrāk izslēgsim viņu no spēles, jo labāk. Viņa ir daudz drosmīgāka, nekā mums visiem šķita — un tāpēc tik bīstama! Pats taču redzēji, cik daudz grūtību viņa mums sagādāja! Vai arī tu varbūt rēķinājies, ka viņa patiešām atradīs Apskaidrības kausu?

— Nē. Bet...

— Un izglābs dzīvību Gaismas glabātājam?

— Protams, ka ne. — Vīrietis priekšējā sēdeklī izklausījās

aizsmacis. Gandrīz vai nomākts. — Taču īstenībā mums ar to vajadzēja rēķināties. Viņa ir dzimusi trīspadsmitnieka zīmē un apveltīta ar neparastiem spēkiem.

— Ko tu neteiksi! — Smēķētāja balss bija gluži piesmirkusi no ironijas.

— Šoreiz mums jābūt divtik uzmanīgiem. Nekas nedrīkst noiet greizi, un nevienam nedrīkst rasties aizdomas.

— It kā es pats to nezinātu!

— Tam jāizskatās pēc nelaimes gadījuma, pēc kļūmes slēpojot vai satiksmes negadījuma. Citādi mums kaklā uzkulsies ne tikai policija, bet vēl citi sargātāji — un tad gan būsim dimbā.

— Dimbā mēs būsim tad, ja viņa uzzinās par to sasodīto zīmogu! — Vīrietim ar cigarellu balss saīga, un viņa sejā ieplaik-snījās sārta kvēle. — Atklājot tā noslēpumu, viņas spēki tikai pieaugs, un beigu beigās viņai vēl izdosies aiznest kausu atpakaļ uz Avanterru! Tā ka dari beidzot kaut ko!

— Es jau daru! Es...

— Vieglāk kā šeit tu viņu vairs rokā nedabūsi. — Smēķētājs pacēla balsi. — Bet, ja turpināsi ganīties apkārt kā līdz šim, tad viss atvaļinājums būs vējā!

— Lai sagatavotos, arī vajag laiku! — Līdzbraucējs izklausījās apvainojies. — Man vajadzēja visu kārtīgi saplānot, bet nupat esmu visu salicis pa plauktiem, tici man. Vēl tikai pāris dieniņas, un tas murgs būs vienreiz beidziesi

— Cerēsim, ka tev būs taisnība! — Kvēlojošais punkts šaudījās tumsā. — Vēl viena tāda pati izgāšanās kā pagājušoreiz, un mēs abi krietni dabūsim iekšās. Un kā vēl dabūsim!

Sarātais mierinoši pieskārās sarunas biedra piedurknei. — Tik traki jau nebūs. Šoreiz viņa noteikti neizspruks savam liktenim. Nekādā ziņā! — Vienu brīdi vīrieša acīs iemirdzējās sarkanas uguntiņas. Tā vien šķita, ka virs sēdekļa šūpojas pāris kvēlojošu oglīšu.

Rokas bremze tika nolaista, un auto sāka lēnām braukt. Zem platajām riepām nogurkstēja sniegs, limuzīnam pagriežoties uz Hintertūras šosejas, kas, blāvo laternu izgaismota, nīka vientulībā. Automobilis gandrīz bez nevienas skaņas aizslīdēja prom — gluži kā bīstams plēsoņa, kas raugās pēc medījuma.

— Vai šeit nav pasakaini? — Laura Leandere starojoši uzsmaidīja brālim. — Te taču ir brīnumjauki! Saki taču beidzot kaut ko!

Lūkass saviebās. — Nav slikti, — viņš sabozies atrūca. Uzvilcis slēpotāja cepuri līdz pat uzacīm, viņš garlaikots noraudzījās ielejā, kas pavērās viņu priekšā, spožas saules izgaismota.

Laura ar brāli stāvēja uz slēpēm kalna virsotnē Elles rīkles pacēlāja galapunktā, priecādamies par ziemas ainavu. Trase kā mirdzoša lente vijās lejup uz ieleju cauri apsnigušajam kalna mežam: Elles rīkles nobrauciens, ko slēpotāji bija gan iecienījuši, gan no tā baidījās. Iecienījuši tāpēc, ka tas bija vājprātīgi ātrs, un baidījās tālab, ka prasīja lielisku sagatavotību un bez žēlastības atriebās par katru kļūdu. Tādēļ kritieni nebija nekāds retums, un gandrīz regulāri gadījās smagi savainojumi, tā ka nobrauciena dežurants par garlaicību nevarēja žēloties.

Brālim un māsai gar ausīm šalca vējš, sārtodams vaigus. Laura bija uzlikusi dzelteni ietonētas slēpošanas brilles, kamēr Lūkasam uz deguna rēgojās viņa lielās profesora acenes. Līdz viņiem no pacēlāja atskanēja slēpotāju un snovbordistu jautrie smiekli. Gaisā riņķoja kraukļi, un uz pacēlāja galapunkta mājiņas jumta zvirbuļu bariņš plēsās par sacietējušiem maizes gabaliem, ko tiem pameta ziemas priekus iecienījušie dzīvnieku mīļotāji.

Bija skaidra diena ar lielisku redzamību. Dienvidos pacēlās sniegoto Alpu stāvās virsotnes, aizsegdamas skatu tālāk. Pārējos virzienos ainavu neaizšķērsoja it nekas. Laura un Lūkass varēja raudzīties gandrīz bezgalīgās tālēs. Līdz pat līdzenumam, kas pacēlās priekškalnes ziemeļos.

Lūkass samiedza acis, aizlikdams kreiso plaukstu priekšā saulei, un vērās tālumā. Tad viņš izstiepa roku un norādīja uz ziemeļrie-tumiem, kur dūmakā pie horizonta bija samanāmi apaļīgi pakalni.

— Aiz tiem kaut kur jābūt Hoenštatei, un gabaliņu tālāk — Rāvenšteinai, kaut arī no šejienes, protams, neko nevar saredzēt.

— Paldies tev, superkoeficient! — Laura veltīja brālim platu vīpsnu. Šo pašas izgudroto pārgudrinieka apzīmējumu viņa lietoja tikai tad, kad zināja, ka Lūkass saskaitīsies. — Pašai man tas noteikti nebūtu ienācis prātā!

Lūkass saviebās, taču māsas smīniņš no tā kļuva tikai platāks. Laurai, noraugoties ielejā, sārtie vaigi mirdzēja koši kā klaunam. No augšas Hintertūra izskatījās kā ciematiņš spēļu vilciena ainavā. Namiņi galvenajā ielā un blakusieliņās, kas nogriezās šaurās ielejās, atgādināja no klucīšiem būvētas mājiņas. Tik tīri un glīti, gluži kā tikko no rotaļlietu veikala. Fasādes bija rūpīgi apmestas, un daudzviet tās greznoja spilgti zīmējumi. īgnais Konrāds Cirtējs, kas strādāja par sulaini pie Maksimiliāna Longoliusa, kura atpūtas namiņā Laura un Lūkass kopā ar pamāti Sajellu pavadīja ziemas brīvdienas, zināja teikt, ka pareizais nosaukums esot gaisa gleznojumi.

Misteram L., kā Maksimiliānu Longoliusu bija iedēvējis Lūkass, piederēja milzīga mediju impērija, kurai, neskaitot dažas radio un televīzijas stacijas, piederēja arīdzan “AVĪZE”, kurā Sajella strādāja par ekonomikas nodaļas vadītāju. No šejienes viņa atpūtas namiņš bija labi saskatāms. Tas atradās parkam līdzīgā zemesgabalā Hintertūras nomalē. Turklāt “atpūtas namiņš” bija visai pieticīgs apzīmējums, jo patiesībā naudā peldošajam uzņēmējam piederēja grezna muiža ar vairākām guļamistabām un dzīvojamajām istabām, divām marmorā darinātām vannas istabām un teicami aprīkotu virtuvi. Pagrabstāvā turklāt vēl bija televīzijas istaba un spēļu zāle ar pūla biljardu un spēļu automātiem.

— Ei, jūs! Pielīmēti esat, vai? — Laurai pretī skanēja Kēvina līksmā balss. Liela auguma zēns no pacēlāja galapunkta piebrauca klāt brālim un māsai. Sniegs vien noputēja, kad viņš ar prasmīgu

līkumu nobremzēja abiem blakus un draudzīgi uzsmaidīja. Iemirdzējās baltie zobi.

Kēvins Tešners bija Makša Longoliusa māsasdēls. Misters L. viņu bija uzaicinājis piebiedroties Laurai un Lūkasam ziemas brīvdienās. Zēns bija vienā vecumā ar Lauru, jautrs puisis, kurš jokus vien plēsa. Tā visi trīs drīz vien iedraudzējās. Tomēr Laura Kēvinam nebija teikusi ne vārda par fantastiskajiem piedzīvojumiem, ko viņai nācās izbaudīt pēdējos ziemas saulgriežos Rāven-šteinas pilī, savā internātā. Un, protams, viņa bija noklusējusi arī par lielo noslēpumu, kas saistīja Zemi un Avanterru, visvecāko no senajām planētām. Kēvinam nevajadzēja zināt arī to, ka Laura tikai pirms pāris nedēļām savā trīspadsmitajā dzimšanas dienā bija uzzinājusi — viņa pieder pie sargātājiem un tādēļ viņai jācīnās gaismas pusē. Vismaz pagaidām ne. Vēl jo vairāk rāpēc, ka viņš šo savādo stāstu diez vai saprastu — tāpat kā pārējie cilvēki, kas spēja saskatīt tikai lietu ārējo čaulu.

— Ko teiksit par mazām sacīkstēm? — Kēvins izaicinoši pavērās Laurā un Lūkasā. Viņa melnās acis aiz slēpotāja brillēm iedzirk-stījās. No cepures bija izlīdusi piķa melnu matu šķipsna, kas sīkās cirtās vijās ap pieri.

— Manis pēc, lai iet, — Laura atbildēja viņa jautrajam Smaidam. Īstenībā Kēvins nemaz neizskatās slikti, viņa nodomāja un pievērsās brālim. — Vai tu piedalies, Lūkas?

— Es jau labprāt, tikai nezinu, cik tas būtu saprātīgi.

— Ko? — Laura pārsteigta pavērās Kēvinā, bet zēns tikai

- paraustīja plecus, kamēr Lūkass ar nopietnu sejas izteiksmi laida

vaļā vienu no savām briesmīgajām lekcijām. — Kā labi zināms un kā vēsta jaunākās zinātniskās atziņas, vairums negadījumu ziemas sporta veidos notiek tāpēc, ka cilvēki pārvērtē sevi un uzņemas pārāk lielu risku. Tieši sacenšoties viņi visbiežāk pārkāpj savu spēju robežas. Tas savukārt nozīmē nesalīdzināmi augstu traumu gūšanas potenciālu! Šī iemesla dēļ man nešķiet, ka būtu diez cik gudri brīvprātīgi pakļaut sevi šādām briesmām. Tas taču loģiāli, vai ne?

Kamēr Laura, pieradusi pie sava prātvēderiskā brālīša izlēcieniem, tikai noskaitusies nobolīja acis, Kēvins pilnīgā neizpratnē paskatījās uz Lūkasu. — Loģi- un kas tālāk?

Lūkass tikai pasmīnēja, tāpēc Laura nolēma, ka draugam vajag paskaidrot. — Loģiāli! Lūkass ar to grib sacīt, ka viņa paskaidrojumi ir neapstrīdami loģiski un līdz ar to arī visnotaļ saprotami. — Ar mokām apspiedusi nepatiku, viņa pievērsās brālim. — Vai tu nebūtu tik laipns un nepaskaidrotu, ko gribēji teikt ar šo nepārspējamo tirādi, mister Superprātiņ? Tad tu piedalies vai nepiedalies?

— Es domāju, ka izteicos gana skaidri un nepārprotami. Skaidrs, ka es piedalos, tu, trūcīgais koeficient, — pamēģini vien mani panākt, ja vari! — Tai pašā mirklī viņš spēcīgi atgrūdās ar nūjām un aizbrāzās lejup ielejā. Iekams Laura un Kēvins paguva reaģēt, viņš jau bija atrāvies par vērā ņemamu gabalu.

— Nu, pagaidi tikai! — Laura nošņācās un savukārt novicināja nūjas. Ar acs kaktiņu viņa pamanīja, ka Kēvins dara tāpat. Tomēr vīrieti, kas tai pašā mirklī izbrauca no pacēlāja mājiņas aizēnas, viņa neievēroja. Šķita, ka viņš to vien bija gaidījis, lai viņi uzsāktu nobraucienu, un pats laidās viņiem pa pēdām.

Trase vispirms taisnā līnijā un ar pamatīgu stāvumu veda lejā no kalna, tā ka Laura jau pēc maza brītiņa traucās krietnā ātrumā. Vējš svilpoja viņai gar ausīm un durstīja vaigus. Piesprādzētās Kārvinga slēpes viņai pie kājām nervozi grabēja virs blīvi piebrauktā sniega. Apledojusī trase bija ar uzkalniņiem, tā ka slēpes bija grūti novaldīt. Laura paskatījās uz priekšu, kur Lūkass pēc kāda gabaliņa izmeta asu līkumu pa labi un pazuda aiz klints izliekuma. Meitene saliecās ceļgalos un pārnesa svaru uz aizmuguri. Laura sāka braukt vēl ātrāk, taču slēpes sāka raustīties. Līkums tuvojās trakā tempā. Laura vēlreiz pārvietoja svaru, lai pagriezienu izbrauktu pēc iespējas tuvāk iekšmalai — katrs ietaupītais metrs varēja būt izšķirīgs, ja viņa gribēja panākt Lūkasu. Un to nu viņa gribēja pilnīgi noteikti, jo beidzot viņam vajadzēja dot mācību.

Viņai vajadzēja pierādīt, ka nekādi kretīniski gājieni negarantē uzvaru. Un turklāt būtu visai nepatīkami zaudēt jaunākajam brālim. Taču Lūkass arī bija labs slēpotājs. Lai gan viņš drīzāk bija kautrīgs zēns un, izņemot šad tad uzspēlētu tenisu, nenodarbojās ar sportu, trasē viņu nevajadzēja novērtēt pārāk zemu.

Šaurajā pagriezienā Laura spēcīgi uzmina uz slēpēm. Viņai bija jāuzmanās, ja negribēja izslīdēt no trases. Tieši pēc pagrieziena pa labi pagarš taisns posms veda tieši uz malu, aiz kuras atradās trases visstāvākais posms. Laura zināja, ka tieši tur viņai ir izredzes.

Pēdējās dienās brālis arvien bija baidījies pilnā ātrumā nobraukt pa stāvo nogāzi, jo tās pakājē gluži kā milzīga nezvēra mute, draudot aprīt visus pienācējus, pavērās Elles rīkles dziļā aiza. Trase gan vairāk nekā divdesmit metru pirms tās strauji pagriezās pa kreisi, taču Lūkass acīmredzami bija nobijies, ka tiks iznests no līkuma un nogāzīsies lejā. Pagājušajā gadā kādam jaunam slēpotājam tieši tā arī bija gadījies, kā viņiem bija stāstījis Kēvins. Palīdzību viņš saņēmis pārāk vēlu — šausmīgs negadījums, kas uz Lūkasu laikam bija atstājis spēcīgu iespaidu.

Turpretim Lauru nekas nespēja atturēt no galvu reibinoša ātruma, brāžoties lejup pa stāvo posmu. Viņa zināja, ko spēj, un pagrieziens aiz nogāzes nesagādāja nekādas grūtības, pat visstraujākajā tempā ne. Ja vien izdosies mazliet pielikt ātrumu, tad viņa, vēlākais, tur varētu apdzīt Lūkasu.

Laura vēlreiz atskatījās. Kēvinu, kas atradās kādus divdesmit metrus viņai iepakaļ, varēja viegli pazīt pēc brēcoši dzeltenās cepures. Taču slēpotāju, kas zēnu patlaban apdzina, viņa nepazina. Viņam mugurā bija trases personāla uniforma, un viņš bija lielisks braucējs. Gandrīz bez pūlēm viņš atstāja Kēvinu aiz muguras un nāca arvien tuvāk. Necik ilgi, un viņš būs apsteidzis arī meiteni.

Nogāzes malā Laura palēcās gaisā. Viņa sajuta vieglu kņudoņu vēderā, lidodama pa gaisu. Viss ķermenis uzņēma belzienu, kājām atkal triecoties pret zemi. Viņai tomēr viegli izdevās neitralizēt atsitienu, saliecoties ceļgalos.

Meitene saliecās uz priekšu, pārnesa svaru uz pirkstgaliem un traucās arvien ātrāk. Laura nekad vēl nebija braukusi tik ātri. Skatienu nekustīgi pievērsusi trasei, viņa, ārkārtīgi koncentrējusies, šāvās pa to lejup, kamēr pārējā pasaule kā balta dūmaka aizzibēja viņas redzes lauka malās.

Te vienā rāvienā Laura sajuta briesmas. Kā zibens smadzenēs ieplaiksnījās nojauta, ka kaut kas nebija kārtībā.

Bet kas?

Tad viņa aiz muguras izdzirda slēpju skaņas. Neraugoties uz vājprātīgo ātrumu, meitene pagrieza galvu un ieraudzīja, ka viņai klāt brāžas trases sargs. Viņš grasījās Lauru apdzīt. Lai jau! Galu galā sacensībās piedalījās tikai brālis, Kēvins un viņa pati.

Nu vīrietis bija piebraucis viņai gluži blakus. Piepeši meitene ievēroja, ka viņa izturēšanās patiešām ir savāda. Viņš nenovērsdamies blenza uz Lauras slēpēm. Vai varbūt viņš bija pievērsis skatienu slēpju zābakiem?

Ko tas nozīmē, Laura nobrīnījās. Kas maniem zābakiem ir tik sevišķs ?

Vīrieša galva gandrīz pilnībā bija pazudusi dienesta jakas kapucē, un acis aizklāja slēpošanas spoguļbrilles. Tomēr Laurai viņš kaut kādā mērā likās pazīstams. Kaut arī meitene nepazina nevienu no trases personāla, viņa bija pārliecināta, ka ar šo vīru reiz jau ir tikusies. Pat vairākas reizes. Kā no nekurienes viņā samilza baisas aizdomas: ja vien viņa nemaldījās, tad šis vīrietis nebija neviens cits kā...

Te slēpes atraisījās no viņas kājām. Laura zaudēja līdzsvaru un sagriezās gaisā. Pasaule viņai ņirbēja apkārt kā milzīgā veļas mašīnā. Meitene atsitās pret apledojušo zemi, taču neko nejuta. Nekādu atsitienu. Nekādas sāpes. Neko.

Viņa vēl un vēlreiz apmeta kūleni un izslīdēja no iebrauktajām risēm. Vieglais sniedziņs līdzās trasei sagriezās virpulī, kamēr Laura izmisusi lūkoja nobremzēt pirms nāvi nesošās nokares. Tomēr tur nebija nekā, aiz kā pieturēties, — un tad viņa cauri baltu sniegpārslu mākonim ieraudzīja, ka nenoveršami tuvojas Elles rīkles bezdibenis.

Gaismas glabātājs klusi nopūtās un pašūpoja galvu. Tad viņš savu grumbām izvagoto seju, kurā neskaitāmi gadi bija atstājuši dziļas pēdas, pievērsa meitenei ar gaišām bizēm. Viņa, ģērbusies vienkāršā baltā tērpā, stāvēja Blāzmoraldas milzīgās troņa zāles vidū, lielām acīm vērdamās vecajā vīrā. Elizions tajās spēja salasīt bailes, kas bija pārņēmušas Morvenas mācekli. — Varu saprast, ka esi noraizējusies, Alienora, tomēr nezinu, kā tev līdzēt. Paravaina vīri dienām ilgi meklēja tavu brāli, taču nespēja uziet nekādas viņa pēdas. Mēs arī turpmāk darīsim visu, lai atrastu Alariku. Bet nevaru apsolīt, ka tas mums noteikti izdosies. Diemžēl!

Alienora nolieca galvu un skumīgi pētīja grīdas akmens plātnes. Pa zāles logiem iespīdēja spoža gaisma, un no ārienes, varenās Grāla pils pagalma, meitenes ausis sasniedza zirgu pakavu dipoņa, ieroču un darbarīku šķinda un kalēju āmuru klaudzoņa. Tomēr Alienora šīs skaņas gandrīz neuztvēra, jo viņas domas kavējās pie brāļa, kurš bija pazudis kopš ziemas saulgriežiem.

Alariks toreiz kopā ar baltajiem bruņiniekiem un to vadoni Paravainu bija devies uz Laiku ieleju, lai pie burvju vārtiem gaidītu meiteni, kurai no Cilvēkzvaigznes bija jāatved uz Avanterru Apskaidrības kauss. Kad gājiens bez Apskaidrības kausa bija atgriezies Grāla pilī, visus Blāzmoraldas iemītniekus bija pārņēmis izmisums, kas laupīja spēkus, un neviens nebija pamanījis, ka jātnieku vidū vairs nebija jaunā ieroču nesēja. Visus nodarbināja rikai baisās domas par viņu valdnieka Eliziona nenovēršamo nāvi un Avanterras bojāeju. Gaismas aizstāvji aizmirsa visu pārējo, baiļodamies, ka Melnā hercoga Borborona zobena cirstā brūce aizsūtīs viņu pavēlnieku mūžīgajā tumsā. Tikai tad, kad Elizions gluži necerēti brīnumainā kārtā tapa izdziedināts, un tādējādi izplēnēja ari draudi, ka pasaule ies bojā un iestāsies Mūžīgā neesamība, citi ievēroja, ka Alarika trūkst. Tomēr it neviens, ne Paravains, ne kāds no viņa baltajiem bruņiniekiem, nezināja, kur tieši jaunais ieroču nesējs bija pazudis. Daži domāja, ka pēdējo reizi bija viņu redzējuši Laiku ielejā, taču citi apzvērēja, ka Alariks bijis kopā ar viņiem, atpakaļceļā šķērsojot Pērkonkalnus. Viena no abām jaunajām sievietēm, kuras bija izpelnījušās godu stāties Eliziona miesassargu rindās, turpretim bija cieši pārliecināta, ka zēna nebija jau turpceļā, taču nespēja precīzi atcerēties, vai viņš bija pazudis Ritošo akmeņu jūras neviesmīlīgajos klajumos vai vēlāk, šaurajās takās, kas veda uz Pērkonkalnu pāreju, kuras augstumos gaudoja vēji.

Viņa gan bija kļūdījusies, jo Paravains, iekams piegāja pie burvju vārtiem, vēl bija runājis ar savu ieroču nesēju. Alariks bija lūdzis savam pavēlniekam atļauju viņu pavadīt, tomēr saņēma noraidījumu. Neviens nezināja, kas ar zēnu bija noticis pēc tam.

Protams, ka balto bruņinieku vadonis mocījās pārmetumos. Galu galā Alariks bija nodots viņa aizgādībā kopš tā brīža, kad zēns ieradās Grāla pilī, atsaucoties uz aicinājumu kļūt par ieroču nesēju. Paravains arī nekavējoties bija sapulcinājis meklētājus, atlasot savus labākos vīrus, un sūtījis viņus ceļā. Kaut arī bruņinieki bija pārmeklējuši visu posmu līdz Laiku ielejai un pat no ceļa attālākus apvidus, no zēna nebija ne ziņas, ne miņas. Likās, ka viņš iegrimis zemē.

Alienoras acīs pavīdēja valgums, paskatoties Gaismas glabātājā. — Es zinu, kungs, Paravains arī turpmāk darīs visu, kas viņa spēkos, lai atrastu Alariku. Biju gan cerējusi, ka jūs varēsit man pateikt ko vairāk. Jums taču piemīt gluži īpašas spējas un... — Viņa apklusa un no jauna novērsa skatienu, itin kā bīdamās no rājiena.

Elizions paspēra soli uz viņas pusi un dāvāja labsirdīgu smaidu.

— Tev taisnība. — Balss, par spīti viņa sirmajam vecumam, skanēja skaidri un spēcīgi. — Man nudien piemīt gluži īpašas spējas. Ar kādu prieku gan es palīdzētu atrast tavu brāli! Taču arī man ir noteiktas robežas. Gaišreģis es neesmu. Šīs spējas man diemžēl nav dāvātas.

— Un ja nu viņam kas noticis, kungs? — Citkārt tik līksmo meitenes sejiņu apēnoja dziļas rūpes. — Ja nu viņš nokļuvis grolfa nagos vai viņam uzklupis lidojošais astoņkājis? Paravaina bruņinieki stāstīja, ka šie nezvēri pēdējā laikā stipri savairojušies. Un viņu asinskāre ir lielāka nekā jebkad, jo arī viņu mazuļi kāro pēc barības. Un ja nu Alariks sastapis šo briesmoņu baru, kas tieši izgājis medībās?

— Es zinu, ka tu savu brāli mīli vairāk par visu, Alienora, un varu saprast, ka baidies no visļaunākā. Bet tavām bailēm nav pamata, tici man! Arī tad, ja nevaru pateikt, kur Alariks šai mirklī atrodas vai kad viņš atgriezīsies pie mums Grāla pilī, esmu tomēr pilnīgi drošs, ka viņš vēl ir dzīvs.

— Kā gan jūs varat to zināt, kungs? — Alienora sadrūvējusies paskatījās Gaismas glabātājā, un viņas balsī bija saklausāms izmisums, kas mocīja meiteni. — Nupat jūs atzināt, ka neesat gaišreģis, — un tagad apgalvojat ko tādu!

Vecais vīrs smaidīdams pašūpoja galvu. Saules stari, kas tieši iespīdēja pa logu, apveltīja viņa baltos matus un garo bārdu ar liegu mirdzumu. Laika rats, zelta rota, ko viņš vienkāršā ķēdītē bija aplicis ap kaklu, spoži iezaigojās un atspoguļoja gaismu. — Ir daudz lietu, kuras var zināt, tās neredzot, meitiņ. Ar sirdi bieži vien var redzēt labāk nekā ar acīm — un man šķita, ka arī tev, Alienora, tas ir zināms.

Meitenes vaigi kaunā piesarka. — Protams, jums taisnība, — viņa aizsmakušā balsī atbildēja. — Piedodiet jel manu nesavaldību, tas nekad...

— Būs jau labi! — Vecais vīrs pārtrauca Alienoru un mierinot aplika viņai roku ap pleciem. — Tev nav nekāda iemesla sev kaut ko pārmest. Tava izturēšanās tikai apliecina, cik ļoti tu raizējies par savu brāli, un tā ir laba zīme. Bet nu gan ej — tevi jau noteikti gaida Morvena!

Alienora satrūkās. — Protams, — viņa steigšus sacīja, — gandrīz vai biju aizmirsusi. — Paklanījusies viņa steidzās pie dziednieces uz pils slimnīcas spārnu. Viņa tieši grasījās atvērt durvis, kas veda uz gaiteni, kad Eliziona balss apturēja meiteni.

— Alienora!

Meitene apgriezās. —Jā, kungs?

— Nekad neaizmirsti, ko tev mācīja vecāki, kad vēl miti Gleisenhallas pilī Zelta zemē: uzticies gaismas spēkam — un tavas cerības nekad nebūs veltas! — To teicis, viņš pagriezās un apsēdās krēslā, kas stāvēja netālu no kamīnā plīvojošajām liesmām.

Kad Alienora bija aizvērusi durvis, viņa brītiņu vēl uzkavējās gaitenī. Meiteni pārņēma viegls reibonis, kājas drebēja, un ceļgali bija mīksti kā vate. Viņa žigli atspiedās pret sienu, uz mirkli aizvēra acis un dziļi ieelpoja, līdz vājuma lēkme bija garām. Tad viņa tikko manāmi pašūpoja galvu.

Alienora bija vīlusies. Viņa tik ļoti bija cerējusi, ka Gaismas glabātājs spēs izkliedēt bailes, kuras meiteni mocīja un kurām viņa vairs nespēja pretoties. Bailes, ka viņa nekad vairs neredzēs brāli. Jo viens viņai bija skaidrs: noticis kaut kas briesmīgs, citādi Alariks jau sen būtu atgriezies pie viņas. Beigu beigās stepes ponijs, ar ko viņš bija jājis uz vārtiem, nākamajā dienā bez jātnieka bija atgriezies pie Blāzmoraldas mūriem. Viņam noteikti bija kas atgadījies, citādi viņš savu bērīti nekad nepamestu. Taču brālis nebija devis nekādu dzīvības zīmi, kaut arī viņam vajadzēja zināt, cik ļoti māsa pēc viņa ilgojās. Katru dienu, kad no Alarika nebija ne vēsts, viņas bailes auga augumā. Un piepeši Alienora saprata, ka bija tikai viens risinājums: viņai pašai vajadzēja doties ceļā, lai sameklētu Alariku, kaut arī tāpēc uz spēles būtu likta viņas dzīvība.