Laura un Septiņu mēnešu zīmogs

13. nodala SEPTIŅU MĒNEŠU ZĪMOGS

Taisnība. Tā ari ir, ka Alariks tev stāstīja. — Austrums Aureliāns smagnēji piecēlās no krēsla pie rak-stāmgalda un pienāca Laurai klāt. Viņa cildenajā sirmgalvja sejā iezīmējās rūpes. — Netiku nevienam par to stāstījis, bet tas bija rikai tāpēc, lai viņu aizsargātu. Vai vari iedomāties, kas notiktu, ja zēnu no Avanterras atklātu citi cilvēki? Piemēram, prese, — nemaz nerunājot par tumsas piekritējiem.

Profesora brīdinājuma vārdi it nemaz nenomierināja Lauru — viņa vecā vīra sapratni lūdzošajam skatienam atbildēja ar to pašu spītīgo sejas izteiksmi, ar kādu bija pieprasījusi no viņa paskaidrojumus. — Nu labi, — bet mis Mērijai, Persijam un man jums to vajadzēja atklāt. Beigu beigās Alarika liktenis mūs skar tikpat daudz, cik jūs. Četratā mēs varam viņu pieskatīt daudz labāk nekā jūs viens pats — vai Atila un zemnieks.

Austrums Aureliāns mierinoši pacēla rokas. — Lēnām, Laura, tikai lēnām! Protams, es biju nodomājis jums par to paziņot pēc iespējas ātrāk. Bet, no vienas puses, neviena no jums šeit nebija, kad Morduks atrada zēnu, un, no otras, — mani pārāk nomāca pēdējo dienu traģiskie notikumi, kā jau tu noteikti vari iedomāties.

Laura pārāk labi saprata mājienu. No viņa bālā un bezmiega mocītā izskata varēja spriest, ka pātera Dominika slepkavība bija profesoru dziļi ievainojusi un vēl joprojām lika viņam daudz ko pārdomāt. — Vai jūs nojautāt, kas notiks klosterī? — viņa tāpēc izlīgdama vaicāja.

Austrums Aureliāns klusēdams atgāza galvu un kādu brīdi aizdomājies raudzījās nenosakāmos tālumos, iekams atbildēja meitenei. — Nē, nenojautu — kaut gan, vēlākais, uzzinot par noslēpumaino negadījumu Hintertūrā, kļuva skaidrs, ka mūsu ienaidnieki perina ko ļaunu.

— Tad jūs esat arī pārliecināts, ka šis uzbrukums ir tumsas piekritēju roku darbs?

Aureliāns pēkšņi nolaida skatienu un cieši paskatījās Laurā.

— Zināms — kuram gan vēl vajadzētu izdarīt ko tādu? Tāpēc es arī Dominiku pēc iespējas drīzāk pārvedu atpakaļ uz klosteri. Man šķita, ka tur būs drošāk — nepiedodami maldīgs pieņēmums.

Rūpju mākts, viņš novērsās. Laurai nevajadzēja lasīt viņa domas, lai zinātu, kas nodarbina direktoru.

— Kāpēc jūs aizvedāt Alariku no klostera?

— Tāpēc, ka Dominiks man atrakstīja vēstuli, ka tur notiekot dīvainas lietas. Mēs vienojāmies, ka svarīgas ziņas nodosim tikai rakstiskā veidā.

Laura saviebās. — Vai tā jau nav antīka metode?

— Tieši tāpēc! — Profesors pacēla rādītājpirkstu. — Visi taču rēķinās, ka šādos gadījumos izmanto telefonu. Un labi zināms, cik viegli ir noklausīties telefona sarunas. Vēstuļu rakstīšana turpretim ir tiktāl izgājusi no modes, ka gandrīz neviens neiedomāsies, ka tādējādi var nodot svarīgu informāciju, turklāt vēl ar roku rakstītā veidā.

— Tad to vēstuli, ko jūs lasījāt, kad es ienācu pie jums pirmajā dienā pēc brīvlaika, bija rakstījis pāters Dominiks?

Austruma Aureliānā grumbaino seju apmirdzēja atzinīgs smaids. — Labi spriests, Laura! Par spīti aklumam, Dominiks varēja pats ar savu roku uzrakstīt garākus tekstus, un toreiz viņš man paziņoja, ka klostera brāļi kopš dažām dienām esot abatijas tuvumā pamanījuši aizdomīgu automobili — melnu kravas auto. Turklāt, kamēr viņš gulējis slimnīcā, kāds mēģinājis iekļūt slepenajā arhīvā. Tad arī man kļuva skaidrs, ka mūsu ienaidnieki vai nu zināja, ka klosterī uzturas viesis no Avanterras, vai arī...

Aurēlijs aprāvās. Viņš pievēra acis un sāka domīgi kodīt lūpas, it kā būtu Laurai izpaudis pārāk daudz.

— Vai arī? — meitene zinātkāri prašņāja.

Profesors kādu brīdi vilcinājās, iekams izlēma atbildēt. — Vai arī viņi negribēja pieļaut, lai tu uzzinātu par noslēpumu, kas kopš neatminamiem laikiem glabājas apakšzemes bibliotēkā.

Laura neticēja pati savām ausīm. — Jūs taču nedomājat... Septiņu mēnešu zīmogu?

Austrums Aureliāns apdomīgi pamāja ar galvu un turpināja gandrīz čukstus. — Domāju gan, Laura. Tieši to es arī domāju!

— Bet... kāpēc... Kāpēc jūs līdz šim noliedzāt, ka zināt par šo zīmogu?

— Tā nebija, Laura. Es tikai teicu, ka nevaru tev par to pastāstīt. — No Aureliānā krūtīm izlauzās dziļa nopūta. Tad vecais vīrs devās atpakaļ pie sava krēsla un apsēdās. — Iespējams, ka tu nesapratīsi, tomēr raudzīšu paskaidrot.

Laura pievilka savu krēslu cieši pie profesora sēdvietas, apsēdās un saspringtās gaidās lūkojās profesorā.

— Kā tu droši vien nojaut, — Austrums Aureliāns iesāka,

— Septiņu mēnešu zīmoga noslēpums ir viena no lielākajām cilvēces mistērijām. Jau pirmās augsti attīstītās kultūras zināja par tā pastāvēšanu, un vēlāk tas tika pieminēts arī apokrifos.

Laura sarauca pieri. — Apokrifos? — viņa pārsteigta jautāja.

— Kas tie tādi?

— Tie ir Vecās un Jaunās Derības ebreju un kristiešu teksti, kurus oficiālā baznīca neatzina par Bībeles sastāvdaļu. Par apokrifiem tos sauc tāpēc, ka grieķu vārds apokryphos nozīmē “slēpts”.

— Aha.

— Maleahija slepenajā atklāsmē, kas pieder pie šiem pašiem apokrifiem un kuras pastāvēšanu Vatikāns ietiepīgi noliedz kopš tās atklāšanas, ir rakstīts: “Kad būs pienākusi patiesības diena, pie debesīm parādīsies septiņi mēneši; un tikai tie varēs iziet pa vārtiem, kuriem piederēs zīmogs.” To interpretē kā nepārprotamu norādi uz Septiņu mēnešu zīmogu. Šis zīmogs esot visspēcīgākā vara zemes virsū. Tas darot iespējamu neiespējamo, dodot spārnus, spējot pārvietot kalnus, un tā īpašnieks taisnā ceļā varot nokļūt paradīzē.

— Ja tā ir tiesa, tad taču šim zīmogam jābūt neiedomājami vērtīgam.

— Redzi nu, Laura. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka cilvēki laiku pa laikam ir drudžaini mēģinājuši atrast šo noslēpumaino zīmogu. Veseli leģioni dižciltīgo un vienkāršo ļaužu, bruņinieku un zagļu, grēcinieku un svēto, avantūristu un zinātnieku gadsimtiem ilgi ir devušies šī mistiskā dārguma meklējumos. Neviens ceļš viņiem nebija par garu, nevienas mocības par lielām un neviens līdzeklis par netīru, lai nokļūtu pie mērķa, — turklāt neviens no viņiem nezināja, kas īsti jāmeklē.

Lauras sejā jautās pārsteigums. — Vai tad viņi nezināja, ko meklē?

Austrums domīgi pašūpoja galvu. — Nē — jo šo teiksmām apvīto zīmogu gandrīz neviens nebija skatījis pats savām acīm. Līdz šai baltai dienai nav nedz uzticama tā apraksta, nedz arī neapstrīdama attēla. Visos laikos zinību vīru un gudro uzskati par tā izskatu ir bijuši tikpat pretrunīgi kā viedokļi par tā izcelšanos.

Laura pavirzījās tuvāk profesoram, lai nepalaistu garām nevienu viņa vārdu.

— Daži domāja, ka tas ir saistīts ar Ēģiptes faraoniem, — viņš klusā balsī turpināja. — Astronomi to esot izkaluši no tīra zelta, kad atklājuši vienreizīgu planētu konstelāciju, kurai tika piedēvēti vareni kosmiski spēki. Citi savukārt apgalvo, ka Mozus esot licis to izliet no zelta teļa atliekām, lai cilvēcei atgādinātu, ka nedrīkst novirzīties no pareizā ceļa. Vēl citi savukārt ir pārliecināti, ka šo zīmogu kādreiz pielūguši teiksmainās Atlantīdas iedzīvotāji, taču laika gaitā ticība pazudusi, un tādēļ šī zeme bijusi lemta bojāejai un iznīcībai.

Laura jautājoši piemiedza acis. — Tad sanāk, ka Atlantīda patiešām ir pastāvējusi?

— Daudzi cilvēki tam tic, — profesors nopietni atteica. —Jau grieķi un romieši senatnē nodarbojās ar šī teiksmainā kontinenta mīklu — un tādēļ arī mums nevajadzētu izslēgt iespēju, ka šī stāsta pamatā varētu būt graudiņš patiesības.

— Jo aiz lietu ārējā veidola var slēpties daudz vairāk, nekā nojauš lielākā daļa cilvēku, — Laura domīgi nomurmināja.

Austrums Aureliāns pavīpsnāja. — Tieši tā — kā jau tu pati lāgiem esi pieredzējusi! Bet atgriezīsimies pie Septiņu mēnešu zīmoga: daži uzskata, ka tas esot darināts no to naudas mijēju un augļotāju monētām, kurus Jēzus patrieca no tempļa Jeruzālemē, jo viņi no Gara mājvietas to bija pārvērtuši par Mamona un alkatības perēkli. Redzi, Laura, priekšstati par zīmoga izcelsmi ir tik atšķirīgi! Vienā ziņā tomēr visas teorijas pārklājas...

Profesors apklusa un apmierināts nopētīja meiteni, kura ieintriģēta viņā lūkojās. Laura gandrīz neuzdrošinājās elpot, vaigi viņai kvēloja un acis mirdzēja, tik ļoti viņu bija aizrāvis direktora skaidrojums.

Beidzot Austrums Aureliāns turpināja: — Visi ir vienisprātis par tiem brīnumainajiem spēkiem, kas piemīt šim zīmogam un lieliski izskaidro gadu simteņiem ilgos meklējumus. Bet tieši tāpat, kā dzīšanās pēc Svētā Grāla ir palikusi velta līdz pat mūsu dienām, tā arī Septiņu mēnešu zīmoga meklējumi nav guvuši panākumus. Par Svēto Grālu vismaz varēja atrast daudzas konkrētas ziņas, taču niecīgās norādes par Septiņu mēnešu zīmogu beigu beigās veda tukšumā.

Laura apjukusi pavērās profesorā. — Vai tas nozīmē, ka Septiņu mēnešu zīmogu neviens tā arī netika uzgājis?

— To es neteicu, Laura. — Meitene saklausīja Aureliānā balsī pārmetošu noti. — Gluži pretēji: cilvēkiem arvien no jauna ir izdevies izdibināt tā noslēpumu — taču viņi visnotaļ saprotamu iemeslu dēļ šīs zināšanas paturēja pie sevis. Lielum lielajai daļai tomēr nekas neizdevās, un, par spīti visiem pūliņiem, viņi nespēja atrisināt šo mīklu. Tā reiz ir gadījies, ka mūs, cilvēkus, nekas nenomoka vairāk kā problēma, ko mēs nespējam atrisināt, vai noslēpums, kuru nespējam atklāt. Vēl jo vairāk tad, ja tas mums ir ārkārtīgi nozīmīgs. Tātad nav nekāds brīnums, ka daudzi no šiem nelaimīgajiem krita dziļā izmisumā un depresijā, — un šo likteni es tev gribēju aiztaupīt, Laura!

Skolniece neziņā paskatījās profesorā. — Tagad es vispār neko vairs nesaprotu, — viņa sacīja. — Šis zīmogs ir neiedomājami vērtīgs un var man ļoti noderēt! Jūs taču pats nupat to apgalvojāt.

— Protams — jo tā arī ir! Septiņu mēnešu zīmogam nudien pieder lielākā vara šai saulē, un tumsas piekritēji ne no kā nebīstas tik ļoti kā no spēka, ko tas izstaro, bet...

— Ko — “bet”?

— ... bet man likās, ka ir par agru tev to uzticēt.

— Kāpēc gan? — Lauras sejā bija parādījusies mokpilna izteiksme.

— Tāpēc ka es biju pārliecināts — un vēl joprojām esmu —, ka tu vēl neesi gana nobriedusi, lai aptvertu zīmoga neizmērojamo mistēriju! Saproti jel, Laura, tavi īpašie spēki vēl nav tiktāl pilnveidoti, lai tu varētu ķerties pie šā grūtā uzdevuma. — Viņš uzmeta savai aizbilstamajai lūdzošu skatienu un turpināja pieklusinātā balsī. — Diemžēl Dominiks domāja citādi.

— Un tāpēc viņš man slepus uzdeva to zīmogu sameklēt?

— Jā. — Aureliānā balss skanēja raizīgi. — Viņš tev pastāstīja par Septiņu mēnešu zīmogu pret manu gribu — un, iespējams, tas maksāja viņam dzīvību. Jo tumsas piekritēji, protams, visiem spēkiem gribēja panākt, lai tu neuzzinātu šo mistēriju.

Laura klusēja. Kaut arī viņa visu līdz galam nesaprata, tomēr noprata, ko profesors grib teikt. — Pieņemu, Ica jūs nevarat man pastāstīt, kas ar to zīmogu īsti ir un kur es to varu atrast?

Pāri Aureliānā sejai pārslīdēja liegs smaids. — Pilnīgi pareizi, Laura. Katrs no mums spēj aptvert eksistenciāli svarīgās patiesības tikai tad, ja pats tās atrod un izjūt uz savas ādas. Dzīves noslēpumi nav tikai teorija, tie jānoskaidro katram cilvēkam pašam. Vienīgi tad tie iegūst pilnu spēku. Jo īpaši tas attiecas uz varu, kas saistīta ar Septiņu mēnešu zīmogu. Tā ir tik stipra, ka spēj aizsargāt Apskaidrības kausu no tumsas piekritēju tīkojumiem. Ja tu atklāsi tā noslēpuma, tas tev palīdzēs izpestīt tēvu no Tumsas cietokšņa un izpildīt savu lielo uzdevumu. Taču vairāk es tev pie labākās gribas nevaru izpaust, Lauriņ.

No Lūkasa Laurai šoreiz jēgas bija maz. Turklāt viņš bija izdarījis visu, kas bija viņa spēkos, lai palīdzētu māsai — bet diemžēl bez panākumiem. Un tas viņam pamatīgi koda kaulā. — Man nudien nav ne jausmas, ko vēl varētu izdarīt, Laura! — Viņš bēdīgi skatījās sava datora monitorā. — Pārbaudīju visus man zināmos interneta meklētājus ar visiem atslēgas vārdiem, kādus vien var iedomāties, un izložņāju visus man pieejamos zinātniskos arhīvus. Un to, kā labi vari iedomāties, ir kaudzēm! Taču rezultātu nebija nekādu. Rien.⁷ Zero.⁸ Viss ir gluži kā noburts, Laura. Neesmu atradis nevienu lietojamu norādi, kas mums palīdzētu atrast to zīmogu!

— To es varu tikai apstiprināt! — Kēvins norūpējies pievienojās istabas biedram. — Laikam gan nav nekā tāda, ko Lūkass nebūtu pamēģinājis. — Zēns nožēlā paraustīja plecus. — Bet rezultāts ir tāds, ka vai kaukt gribas.

Laurai piepeši sametās pavisam šķērmi ap dūšu. Ja jau pat viņas desmitreiz gudrākais brālītis nevarēja palīdzēt, kurš tad vēl? Mis Mērijai un Persijam Valjantam nebija nekādas jēgas taujāt, tik daudz bija skaidrs. Turklāt nerakstītais sargātāju likums viņiem aizliedza izpaust skolniecei zīmoga noslēpumu.

Protams, arī Kajai nebija ne mazākās nojausmas, kad Laura viņai pavaicāja par zīmogu. Tobrīd viņas pēc vakariņām šķērsoja lielo halli, dodamās uz savu istabu. — Žēl gan, — draudzene atteica, — bet par tādu zīmogu es savu mūžu neko neesmu dzir-dējusi. Un visi pārējie, kam vien es pajautāju, arī nav. Ja tu gribi zināt, ko es īstenībā domāju, Laura: man tā vien sāk likties, ka tā jocīgā zīmoga vispār nav!

— Ak tu, nelga tāda! — Laura sarāvās, izdzirdusi pārmetošo balsi, kas atskanēja viņai aiz muguras. Meitene uzreiz to pazina. Viņa apstājās, pagriezās apkārt un paraudzījās eļļas gleznā pie halles sienas, no kuras baltā ģērbā tērpusies Silva raudzījās Kajā ar pārmetošu skatienu, tad neizpratnē papurinādama galvu. — Kā cilvēks var būt tāds nejēga!

Laurai paspruka smaidiņš. — Neesi tik stingra pret Kaju, — viņa lūdza skumīgo sievieti gleznā. — Viņa nepieder pie mums, sargātājiem, un tāpēc daudz ko nespēj pareizi saprast.

— Tas vēl nav iemesls to vienkārši apšaubīt! — Silvas sejā bija lasāms klajš pārmetums, un viņa vēl joprojām nosodoši skatījās Kajā.

Resnulīte uzmeta Laurai aizdomīgu skatienu. — Vai tev sākas tas, kas man liekas, vai arī esi pavisam sagājusi sviestā?

Laura mierinoši uzsmaidīja Kajai. Viņa jau zināja, ka tikai sargātāji spēj saskatīt pārmaiņas vecajā gleznā. Atšķirībā no viņas draugiem vai skolasbiedriem tikai sargātāji varēja sarunāties ar nelaimīgo Silvu. Kāds tur brīnums, ka Kaja bija apjukusi! — Nebaidies, ar mani viss kārtībā. Es tikai vēl gribu drusciņ aprunāties ar Silvu, tad es visu izskaidrošu.

— Lai nu būtu, — Kaja nepārliecinoši norūca un palika stāvam blakus draudzenei.

Laura no jauna pievērsās sievietei eļļas gleznā. — Vai tu gribi sacīt, ka zini, kas tas zīmogs īsti ir?

— Domāju gan! — Silva dāvāja Laurai skumju smaidu, ko tomēr izdzēsa šaubas. — Tomēr gluži droša neesmu. Ja pareizi atceros, tad reiz man pašai piederēja šis zīmogs. Vismaz Nežēlīgais bruņinieks apgalvoja, ka tikai zīmogs varējis man dot spēku, lai viņam pretotos. Tālab viņš arī parūpējās, lai es to pazaudētu. — Vēl bridi viņa domīgi lūkojās Laurā, tad skatiens atkal aizslīdēja tālumā. Silva sastinga, un gleznā viss bija tā, kā iepriekš.

Kaja nepacietīgi piebikstīja draudzenei. — Ko viņa teica, Laura? Stāsti taču!

Laura nelikās ilgi lūgties.

— Tu tiešām domā, ka Nežēlīgais bruņinieks viņai atņēmis to zīmogu? — Kaja neticīgi taujāja.

— Ja es pareizi sapratu, tad jā. Būtu jau arī saprotams: Reimārs fon Rāvenšteins taču gribēja sagrābt visu, kam vien viņa acīs bija kāda vērtība. Ja zīmogs nudien ir tik vērtīgs, kā visi stāsta, tad viņš noteikti tika darījis visu, lai to iegūtu — vai tev arī tā neliekas?

— Izklausās saprātīgi, — Kaja, brīdi padomājusi, piekrita. Taču jau nākamajā mirklī piebilda: — Bet tev tas vienalga nepalīdz.

Laura viltīgi pasmīnēja. — Palīdz gan, un neapšaubāmi, jo tas noteikti glabājas viņa dārgumu krātuvē.

Kaja noskaitusies piepūta abus vaigus un izelpoja. — Bet, Laura, vai tad tu galīgi vairs neatceries? — viņa sašutusi jautāja.

— Nežēlīgā bruņinieka dārgumu krātuve taču stāv tukša — izlaupīta līdz pēdējai kripatiņai. Tu taču pati savām acīm to redzēji, kad mēs meklējām kausu!

— Nu un tad?

— Nē, tev nepielec un nepielec! — Kaja izmisusi pavērsa acis pret debesīm. — Labi, vēlreiz un lēnām: ja arī Reimāram fon Rāvenšteinam patiešām bija izdevies iegūt Septiņu mēnešu zīmogu, tad nu jau tas krietnu laiku ir pazudis bez pēdām, skaidrs?

— Skaidrs! — Laura piekrita, smaidīdama arvien platāk.

— Tagad patiešām Reimāra dārgumu krātuvē tā vairs nav.

— Nu redzi! — Kaja jau nomierinājās, kad piepeši viņas vaigos izzuda pēdējās sārtuma paliekas. — Oi, nē! — viņa nostenējās.

— Nevar būt! Tu taču negribēsi...

— Gribēšu gan, Kaja! — Laura viņu nesatricināmi pārtrauca.

— Tieši to arī es grasos darīt!

Persijs Valjants nolika sāņus floreti un skeptiski noraudzījās Laurā. — Tas tačū irr ļooti bīstams pasakūms — kā tu jau pati varri iedomāties!

Viņa skolniece ievilka elpu un noslaucīja dvielī sasvīdušo seju. Pēc paukošanas treniņa Laura bija izpumpējusies. Sviedros samirkušie mati mirdzēja sporta zāles lampu gaismā. Viņa bija gaidījusi līdz treniņa beigām, lai sporta skolotājam uzticētu plānu, kas viņā bija nobriedis.

— Protams, es zinu, ka tas ir bīstami, — viņa atbildēja, cik necik atguvusi elpu. — Taču, ja Silvai toreiz patiešām ir piederējis Septiņu mēnešu zīmogs, tad mums nekas cits neatliek! Mums noteikti jādodas sapņu ceļojumā uz Nežēlīgā bruņinieka laikiem un jāatrod zīmogs viņa dārgumu krātuvē.

— Man liekās, tev irr taisnībā. — Persijs arī paķēra dvieli.

— Pēc visa tā, ko tu stāstīji, zīmogs irr tik darrga manta, ka Reimārs fon Rāvenšteins to noteikti irr glabajīs vēl rrupigāk nekā karralien’ savus krroņa darrgakmeņus!

— Pareizi! Ko tad mēs vēl gaidām? Beigu beigās, tās ir pirmās daudzsološās pēdas, ko mēs esam uzgājuši.

Skolotājs neatbildēja uzreiz. Saspringtu izteiksmi sejā viņš apsvēra visus par un pret. Skolniece raudzījās viņā, tramīgi gaidot, rēķinādamās ar to, ka gaišmatainais sargātājs varētu viņas plānu noraidīt.

— Labs irr, — Persijs pēc kāda brīža sacīja. — Tad nekavēsimies ne nieka un drrošu sirrdi kerrsimies pie darrbiem!

— Fantastiski! — Lauras sejā iestarojās smaids. — Es tā cerēju, ka tu piedalīsies.

— Prrotams! Arrgumentī, ko tu ielikī svarru kausā parr labu savam nodomam, irr visnotaļ parrliecinoši! Mums gān, saprro-tams, būs jāievērro vislielākā piesarrdzīb’.

Persijs paskaidroja meitenei, ka šī iemesla dēļ esot vairāk nekā -nepieciešams ieģērbties tālaika drānās, lai pasākums neizgāztos.

— Tikai tādejādi mēs varram panākt, lai mūsu izskats nepiesaistītu uzmanīb’ un lai mēs netiktu atklāti jau tāpēc vien. Varri iedomāties, kāds likten’s mūs tad gaidīs, Laura.

Un kā vēl Laura varēja to iedomāties!

Persija prātojumi viņai likās pilnīgi pārliecinoši. — Tad vislabāk pārģērbsimies par bruņinieku un viņa ieroču nesēju?

Taču sporta skolotājs noraidoši pacēla rokas. — Tas butū vis-neapdomigāk, mademoiselle! Padomā jel: Reimārs fon Rāvenšteins bija tālu ceļojis un noteikti visai iēverrojams savas karrtas parr-stavīs. Tādēļ ikviens nepazīstamais brruņinieks, kas pieteiksies kalpot viņa pilī, tūdaļ sacēls viņā aizdomas, kas, ņemot verrā šī ne-aprrēkināmā kundziņa rraksturrū, arrī mums beigtos ar nāvi.

Ak tu tētīt! Persijam bija taisnība. Kā viņa to nebija iedomājusies? Cik labi, ka bija gadījies palīgs, kurš apsvēra visas iespējas!

— Labi — un ko tu iesaki?

— Visgudrrāk būtu man uzdoties par ceļojošū spēlmani. Tolaik tādi klaiņāja apkarrt lielos vairrumos, lai ar savu mākslu prriecētu kungus pilīs vai cietokšņos. Viņū bija tik daudz un tur-rklat vēl no svešām zemēm, tā ka visus pazīt vienkarrši nebijā iespejāms. Šī iemesla dēļ pat Reimārā fon Rāvenšteinā nerradīsies aizdomās, ja mēs parradisimies viņa pilī.

Atjautīga doma, Laura nodomāja un piekrītoši pamāja. — Izklausās labi. Tad es uzdošos par tavu palīdzi?

Persijs vēlreiz skeptiski pacēla uzacis un pārmetoši paskatījās meitenē. — Nu tev velrreiz maldi būs, darrga Laura! Tev vajadzēs man kalpot nevis par palīdzi, bet gan parr palīgu. Tajos tumšajos laikos tava vecuma meitene nekad neceļoja virriešā pavadibā, ja vien tas nebij’ viņas tēvs. Citādi vienkarrši nebija pieņemts un bija gluži neiedomājami. Nāksies vien tev parrgerrbties par zēnu, ja negrribam, lai mūsu camouflage* atklāj jau pēc neilga brrītiņa!

Par zēnu?

Tas Laurai nebūtu ienācis prātā pat karnevālā. Viņa bija gandrīz droša, ka nespēs pārliecinoši nospēlēt šo neierasto lomu — turklāt no tā bija atkarīga viņu abu dzīvība! Tomēr, lai kā nu būtu — nekas cits viņai neatlika kā apvilkt zēna apģērbu. Šai sakarā Laura pirmo reizi nodomāja, ka viņai paveicies, jo augums vēl bija ļoti meitenīgs, kamēr dažām klasesbiedrenēm, piemēram, Franciskai Turīni vai Karo Tīlei jau parādījās visai sievišķīgas formas. Piemērotā ietērpā viņu mierīgi varētu noturēt par zēnu — ja vien viņa sadzītu rokā zēna apģērbu īstā viduslaiku stilā.

Persijam nebija nekādu grūtību pārģērbties par ceļojošu dziedoni. Jūsmodams par viduslaikiem, skolotājs pēdējos gados bija savācis veselu lērumu tālaika tērpu, tā ka drīz vien nostājās Lauras priekšā oriģinālam atbilstošā spēlmaņa kostīmā. Viņš bija apvilcis platu smalka auduma tērpu ar košiem iemalojumiem, kas sniedzās gandrīz līdz ceļiem. Zem tā viņš nēsāja cieši piegulošas bikses no melna samta. Galvā viņam bija cepure, arī no melna samta, pie kuras bija piesprausta fazāna spalva. Kad Persijs vēl paņēma lautu un skanīgā balsī nodziedāja mīlas dziesmu, neviens nebūtu varējis viņu atšķirt no īsta trubadūra.

Laurai ietērpu sagādāt bija grūtāk. Persijam nebija viņas lieluma drānu, un viduslaiku veikaliņš, kur viņš mēdza iepirkties, arī nevarēja līdzēt. Tā vien likās, ka nāksies Laurai apģērbu izgatavot pēc pasūtījuma, bet tad problēma pārsteidzošā kārtā atrisinājās — ar Alarika starpniecību. Kaut gan Aureliāns, atklājis zēnu, bija parūpējies, lai viņš nēsātu džinsus un džemperi, profesors, protams, bija saglabājis viņa avanterrieša ietērpu, un tā Laura varēja aizņemties zēna drānas. Tās derēja kā uzlietas.

— Gandrrīz vai izskatās, ka tās šūtas tieši tev! — Persijs, acīm, redzami apmierināts, atzīmēja. — Jāatrrisina tikai ‘viena prro-blemā, vai ne?

Problēma?

Laura vēl pārsteigta lūkojās skolotājā, kad atskārta arī viņa: mati, protams!

Sasodīts!

Laura gan zināja, ka divpadsmitajā gadsimtā arī zēni nēsāja garākus matus. Bet ne jau pāri pleciem kā viņai. Ko viņai tagad darīt ar gaišo matu krēpēm? Par domu, ka nāksies šķirties no šī krāšņuma, viņa it nemaz nebija sajūsmā. Beigu beigās viņu ceļojums sapnī ilgs ne vairāk par vienu dienu. Tātad vajadzēja būt citam risinājumam — tikai kādam?

To izdomāja Persijs — proti, lielu bereti. Sī galvassega bija tik milzīga, ka Lauras mati zem tās paslēpās pilnībā, tādējādi viņa ne ar ko vairs neatšķīrās no zēna. Vismaz no pirmā acu uzmetiena.

— Parādieties nu! — Mis Mērija Morgana staigāja ap Lauru un Persiju, kritiski nopētīdama viņus no galvas līdz kājām. — Perfekti! Jūs izskatāties vienkārši perfekti, — viņa tad sacīja. — Neviens nepateiks, ka esat no mūsu laikiem — vismaz ne apģērba dēļ!

— Tagad esmū gluži mierrīgs, mīļā Mērij! — Persijs staroja pa visu seju. Bija redzams, ka viņš savā trubadūra ietērpā jūtas vismaz tikpat labi kā Miks Džegers uz skatuves. — Un, ja tu vēl tagad apsolitū, ka sapņu ceļojuma laikā pieskatīsi mūsu tagadnē palikušos kerrmeņūs tikpat modrri kā Dagoberts Daks savus zelta darr-gumus, tad varam drrošī sapņoties uz Nežēlīgā bruņinieka laikiem!

Mērijai pielipa kolēģa labais garastāvoklis. — Sargāšu jūs kā savu acuraugu! — Viņas glītajā sejā atplauka maigs smaids, kura starojums pārspēja pat acu sudrabaino mirdzumu. Bet tad viņa atguva nopietnību. — Apsoliet man, ka rīkosities ļoti, ļoti piesardzīgi un nepaliksit ilgāk, nekā nepieciešams.

— Nu, protams! — Laura iedrošinoši apsolīja. — Beigu beigās Kaja un Lūkass traki uztrauksies, ja nebūsim atpakaļ līdz svētdienas vakaram.

Laura un Persijs, raugi, bija izlēmuši, ka neuzticēs savu plānu nevienam, izņemot profesoru un Mēriju Morganu. Tumsas piekritēji nekādā ziņā nedrīkstēja uzost par viņu ideju. Viņi taču darītu visu, lai neļautu abiem sargātājiem atgriezties tagadnē. Tā nu Laura izņēmuma kārtā bija ķērusies pie meliem un pastāstījusi brālim un draudzenei, ka nedēļas beigās kopā ar Persiju dosies izjādē un tādēļ pārnakšņos Nikodēma Dītriha sētā.

Mis Mērija rūpīgi aizvēra savas istabas durvis, atvadīdamās apskāva abus “spēlmanīšus” un novēlēja viņiem labu veiksmi. Tad viņa apsēdās iepretim Laurai un Persijam un palīdzēja viņiem ieiet “tunelī”, kā sporta skolotājs sauca transu, no kura sargātāji sapņu veidolā varēja doties ceļojumā uz citām vietām un citiem laikiem. Elfai līdzīgā skolotāja pievērsa draugiem maģisku skatienu. Viņi aizvēra acis un gremdējās sevī. Kamēr Laura un Persijs koncentrējās uz ceļojuma mērķi un vajadzīgo laiku, mis Mērija noskaitīja sensenos buramvārdus, ar kuriem sargātāji kopš laiku pirmsākumiem devās sapņu ceļojumos:

— Laika upe, ieklausies,

Laika upe, atveries,

Laika upe, es jau nāku,

Uzņem mani savās skavās!

Laura juta, kā viņā sarosās likteņa dāvātie spēki. Viss notika tieši tāpat kā pirmo reizi. Mērijas balss skanēja kaut kur tālu projām, Lauras augumam pārskrēja vieglas tirpas, tad viņa ieraudzīja gaismu. Ausīs šalca, taču ap viņu kā varena vētra gāzās spoži stari, kas necieta pretošanos, ar nevaldāmu spēku aizslaucīdami visu minstināšanos. Laura jutās kā spalviņa laika virpulī, viņai vienlaikus sametās kvēloši karsti un ledaini auksti, līdz gaisma izdzisa un vaigus noglāstīja silta vēja vēsma. Viņa izdzirda lapu šalkoņu un līksmu putnu čivināšanu un saprata, ka, ceļojot sapnī, nonākusi citā vietā un laikā. Laura atvēra acis — un izmisusi ieraudzīja, ka Persija Valjanta viņas tuvumā nav. No skolotāja nebija ne ziņas, ne miņas. Viņa gluži viena un bez pavadoņa bija nokļuvusi Nežēlīgā bruņinieka pasaulē!