Laura un Septiņu mēnešu zīmogs

22. nodaļa MELNĀ HERCOGA PAZEMES CIETUMS

Sirīna izskatījās tieši tāpat kā toreiz, pirms simtiem gadu, kad Laura viņu bija sastapusi Rāvenšteinas viduslaiku pilī. Šķita, ka Sirīna nav novecojusi ne par minūti, un mugurā viņai bija tas pats smaragdzaļais tērps, kurā viņa bija ģērbusies Reimāra dzīrēs. Jauna bija vienīgi ķēdīte ar zelta piekariņu, kuru viņa bija aplikusi ap kaklu. Meitene tikai pēc kāda brīža atskārta, kas bija šis, augstākais, trīs centimetrus lielais amulets: stilizēts ritenis ar astoņiem spieķiem — Laika rats!

Pārbijusies līdz nāvei, Laura ievilka elpu — un tai pašā mirklī saprata, kāds tam bija izskaidrojums: naktī uz trīspadsmito dzimšanas dienu tēvs viņu bija apciemojis sapņu veidolā. Kad ceļojums sapnī pēkšņi tika pārtraukts, viņš ķēdīti bija turējis rokā. Tātad šādi neiedomājami vērtīgais Laika rats bija nonācis Avanterrā — un Sirīnas rokās. Kāds tur brīnums, ka melnā burve bija varenāka nekā jebkad iepriekš! Šis amulets, ko gaismas gari bija kaldinājuši laiku rītausmā no tā paša zelta, no kura bija darināts Apskaidrības kauss, daudzkāršoja sava nēsātāja spēkus un spējas — un tā burve tagad bija ieguvusi gandrīz neierobežotu varu.

Pulciņš apstājās Mariusa Leandera kameras priekšā. Trioktīdi jau sen bija piecēlušies no sola un klanījās atnācēju priekšā.

Priekšgalā gāja slaids vīrietis. Viņa spēcīgo augumu apņēma melns apmetnis, kas sniedzās gandrīz līdz grīdai. No tā apakšas rēgojās zobena rokturis, kas tumšajam stāvam bija apjozts ap vidu. Seja ar ērgļa degunu bija tikpat miroņbāla kā Sirīnai. Mute ar šaurajām lūpām liecināja par cietsirdību. Pametot skatienu uz cietumsargu, viņa acis iekvēlojās sarkanas kā lava.

— Atslēgt! — viņš strupi pavēlēja.

Laurai pār muguru noskrēja šermuļi un uz galvas sacēlās stāvus mati: meitene tūdaļ atskārta, ka šī balss, kas šķita nākam tieši no elles rīkles, varēja piederēt tikai Melnajam hercogam.

Borboronam!

Ari cietumsargu izturēšanās liecināja to pašu. Viņi pat neiedrošinājās tumsas spēku vadonim ieskatīties sejā, bet, galvu noliekuši, palika savās vietās. Garais stostīdamies izmocīja atbildi:

— Tū... tū... tūlīt, kungs! — Trīcošiem pirkstiem viņš centīgi samakšķerēja milzīgo atslēgu saišķi, kas viņam bija piekārts pie ādas jostas, atslēdza režģotās durvis un pagāja sāņus, lai Melnais hercogs un viņa pavadoņi varētu ieiet iekšā.

Borborons pa priekšu palaida neievērojamu vīrieti spilgti sarkanā apmetnī. Laura nespēja saskatīt viņa seju, jo kapuce bija uzvilkta dziļi pāri galvai. Tomēr viņa ne mazākajā mērā nešaubījās, ka tas bija viens no izdaudzinātajiem furhuriem. Alariks bija stāstījis, ka tikai šie melnie burvji drīkstot nēsāt tādus apmetņus.

Furhurs, kam sekoja Melnais hercogs un Sirīna, piegāja pie Mariusa Leandera guļvietas. Kad melnais mags pievērsās Borboro-nam, Laura pamanīja viņa slimīgi dzelteno seju ar neskaitāmiem vecuma plankumiem.

— Esam atnākuši tieši īstajā laikā, — vīriņš noķērca, ļaunīgi smaidīdams, iekams atkal pārliecās Mariusam.

Un nudien: Laura ieraudzīja, ka tēvs sāk kustēties. Viņa rokas kā palēninātā filmā sāka taustīties uz sejas pusi.

Tad viņš nudien vēl bija dzīvs!

— Tēti! — Laura satraukta nočukstēja, un viņu pārņēma neizturama vēlme tūdaļ pat mesties kamerā un krist viņam ap kaklu. Bet tas būtu neprāts! Tīrā pašnāvība! Viņai bija jāapspiež šīs kvēlās alkas, lai gan tas nācās bezgala grūti.

Furhurs pabāza roku zem sava apmetņa un izvilka mazu pudelīti — acīmredzot tā bija dzira, kas Mariusam Leanderam no jauna liks sastingt pārakmeņojumā. Laura labprāt būtu aizvērusi acis, ieraugot melno burvi noliecamies pār tēvu — un tomēr viņa nespēja novērst skatienu.

Sirīna gluži negaidīti iekliedzās. — Pie visiem nelabajiem! — Viņa, acīm redzami apjukusi, noskatījās uz zelta amuletu, kas karājās viņai kaklā. Tas trīsēja, kustēdamies šurpu turpu, un tad, kā gara rokas vadīts, sāka lēkāt ķēdītē. Melnais hercogs un furhurs bija ne mazāk pārsteigti par veidolu mainītāju, un arī Laura neizpratnē vēroja Laika ratu — tas piepeši iekvēlojās sarkans!

— Nolādēts! — Borborona sejā iezīmējās gan dusmas, gan apjukums. — Ko tas nozīmē?

Burves ķirzakveidīgās acis vēl joprojām bija kā piekaltas amuletam. — Laika rats ilgojas pēc savas saimnieces, — viņa nicinoši iešņācās.

— Dīvaini. — Melnais hercogs aizdomīgi viņā noskatījās.

— Kāpēc tieši tagad?

— Nezinu. Varu tikai pieņemt, ka skuķis tagad sācis darboties un kaut ko brūvē pret mums. — Sirīna pēkšņi novērsās un, pavēlnieciski pastiepusi uz priekšu zodu, pavērās furhurā. — Tu taču spēsi šo procedūru pabeigt arī bez mums, — viņa uzsauca, — vai arī tev vajadzīga mūsu palīdzība?

— Brīdinu tevi pēdējo reizi, sievišķi! — Vecais vīrs, likās, tikai ar pūlēm valdīja dusmas. — Domā, ko runā, — vai arī dabūsi to rūgti nožēlot!

Veidolu mainītāja atbildēja viņam tikai ar nicinošu galvas mājienu, tad atkal pievērsdamās Melnajam hercogam. — Pavadiet mani uz manām istabām, — viņa sacīja, — lai varam tikt skaidrībā, ko Laika rats īsti gribēja teikt!

Borborons melnajam burvim pamāja ar galvu, tādējādi dodams zīmi, lai viņš turpina procedūru, un kopā ar Sirīnu izgāja no kameras.

Furhurs drūmi noskatījās abiem pakaļ, līdz noliecās pār gūstekni, kura ķermenis arvien vairāk un vairāk atguvās no sastinguma.

Mariuss Leanders jau sen nojauta, kas viņam draudēja. Viņš kā pretodamies pacēla kreiso roku — bet tas nelīdzēja. Laurai nācās bezspēcīgi noskatīties, kā furhurs ielej tēvam mutē divus zaļgana eliksīra pilienus, Mariusa lūpas kustības vidū sastinga, un viņa ķermeni pārņēma stinguma važas.

— Nē! — Laura novaidējās. Viņai acu priekšā viss sāka griezties, un meitene jutās, it kā pati gulētu cisās un no viņas aizplūstu visa dzīvība. Būdama bezspēcīga un nespēdama nekādi reaģēt, viņa vienaldzīgi vēroja, kā pirksti palaida vaļā osu un māla krūze sašķīda uz grīdas.

Sirīna un Borborons atradās jau krietnu gabalu no Mariusa kameras, kad izdzirda plīstošu troksni. Viņi pārsteigti pagriezās un paskatījās uz trioktīdiem, kas vēl joprojām stāvēja pie celles.

— Kas tur bija? — Melnais hercogs viņiem uzsauca. — Kas te notiek?

— Ēē... tur... tā noteikti bija verdzene, kas aprūpē jauno gūstekni, — garais atbildēja, pašķielēdams uz gaiteņa pagriezienu, kur bija paslēpusies Laura, kas baiļodamās sekoja sarunai. — Viņa ir jauniņā un vēl diezgan neveikla.

Borborona sejas izteiksme apmācās, un viņa sarkanajās acīs atspoguļojās kvēlojošs niknums. — Tad tev laiks viņai iemācīt, kā verdzenei jāpilda savi uzdevumi. Parūpējies, lai viņas neveiklības pēc iespējas ātrāk izbeigtos! Un, ja arī tas nedos rezultātus, tad viņas liktenis ir apzīmogots — saprati?

— Protams, manu pavēlniek, — garais atbildēja, un arī otrs cietumsargs atmodās no letarģijas. — Nebaidieties, kungs, — viņš sacīja, un no izredzēm, ka ar visaugstākās instances atļauju varēs meitenei sadot krietnu sutu, viņam sejā atplauka priecīgs smīns.

— Varat pilnībā uz mums paļauties!

— Ceru, ka varu! Citādi... — Stingrais skatiens, ko Melnais hercogs uzmeta savam kalpam, bija nepārprotams. Borborons grasījās doties tālāk, kad Sirīna viņu aizturēja.

— Vēl tikai mirkli, — viņa sacīja un pagriezās pret trioktīdiem. — Šī verdzene ir jauna, jūs teicāt?

— Jā, kundze. Viņa šodien pirmo dienu veic darbu cietumā.

— Nudien? — Veidolu mainītāja domīgi rotaļājās ar Laika ratu, kas ķēdītē karājās ap viņas kaklu. Tas bija nomierinājies un izskatījās tieši tāpat kā agrāk. Sirīna ar putna nagiem līdzīgajiem pirkstiem paberzēja zodu. — Varbūt... vajadzētu to meiteni apskatīt tuvāk? — viņa sacīja. Nenogaidījusi Borborona atbildi, viņa žigli piegāja pie ejas pagrieziena.

Ak, nē!

Izbijusies līdz nāvei, Laura pūlējās saņemties. Viņa drudžaini raudzījās visapkārt, meklēdama aizsegu, — viss velti. Sirīna nenovēršami tuvojās. Viņas soļi dunēja Lauras ausīs kā ļauni draudi. Pēc dažām sekundēm veidolu mainītāja viņu būs atklājusi. Un tad...

Kaja izbrīnīta raudzījās uz draudzeni, kas gulēja bez dzīvības zīmēm. — Ai, nē! — viņa pārsteigta izdvesa.

— Kas noticis? — Kēvins, kas kopā ar Lūkasu, spēlēdami piedzīvojumu spēli, sēdēja pie meiteņu datora, jautājoši viņā palūkojās.

— Laurai noraustījās seja!

— Nu un tad?

— Man tas likās savādi, — Kaja satraukta atbildēja. — Viņa, kopš atrodas sapņu ceļojumā, it nemaz nav pakustējusies. Ne noraustījusies, ne iepīkstējusies, vispār neko. Bet pirms pāris sekundēm Laura pēkšņi sarāvās, es skaidri redzēju. Vai jums tas neliekas jocīgi?

— Kas gan tur varētu būt jocīgs? — Lūkass viņu neizpratnē nopētīja. — Katrs cilvēks taču miegā kustas, tas taču ir gluži dabiski. Vieni vairāk, citi mazāk, un pat visdziļākajā bipnozē neviens nevar nogulēt, nemaz nekustēdamies!

Kaja bezpalīdzīgi paraustīja plecus. — Var jau būt — bet man kaut kā ir tāda stulba sajūta.

— Kaut kā? — Lūkass izteiksmīgi atkārtoja un sarauca pieri.

— Izklausās pārliecinoši!

Noskaitusies par dzēlīgo piezīmi, Kaja novaikstījās. — Jā, kaut kā! Arī tad, ja tavam prātam tas nav aptverams! — Viņa nolika malā grāmatu un uzmanīgi nopētīja Lauru. — Viņa pēkšņi izskatās pavisam citādi. It kā viņai... — Meitene aprāvās. Viņa, protams, bija ievērojusi, ka Lūkasa uzmestais skatiens bija no sērijas “tikai nerunā muļķības, trūcīgais koeficient”, no kura visi baidījās. Kaja pārāk labi zināja, kas parasti notika, ja šo brīdinājumu kāds ignorēja: sekoja kodīga piezīme, kas parasti trāpīja desmitniekā un adresātu nolika uz lāpstiņām. Tālab Kaja kādu brītiņu vilcinājās — bet tad rūpes par Lauru tomēr guva virsroku pār bailēm no izgāšanās. — Laura izskatās tā, it kā viņai vajadzētu mūsu palīdzību, — viņa drosmīgi turpināja.

Kēvins šaubīdamies nošūpoja galvu. — Es gan neko nesaskatu, Kaja. Tev vienkārši likās.

— Nelikās gan! — Apaļīgā meitene bija vairāk nekā noraizējusies. — Paskatieties viņā kārtīgi, tad arī jūs ievērosit!

Lūkass beidzot piecēlās kājās, pienāca pie māsas gultas un rūpīgi nopētīja Lauru. — Es tiešām nesaprotu, ko tu domā.

— Lūkas, paskaties taču! — Kajas skatienā bija lasāms izmisums, kas auga augumā. — Paskaties kārtīgi! Turklāt ne jau bez iemesla Laura mūs lūdza viņu pieskatīt!

— Pareizi. — Zēns pamāja un pastūma augstāk brilles, kas bija noslīdējušas uz paša degungala. — Bet viņa domāja vienīgi to, lai mēs raudzītos, ka viņai šeit nekas nenotiek! Jo transā viņa ir gluži bezpalīdzīga. Nebija ne runas par to, ka mēs viņu aicinātu atpakaļ pirms paredzētā laika. Un, cik pazīstu savu māsu, viņa mums paldies vis neteiks, ja izčakarēsim viņai sapņu ceļojumu!

— Bet ja nu viņai patiešām draud briesmas? — Kajas balss skanēja raudulīgi.

— Tikai tāpēc, ka viņa pakustējās? — Lūkass pacēla uz augšu uzacis, un viņa sejā iegūla skolmeistariska izteiksme. — Padomā taču: vai nevarētu būt, ka Laura sarāvās tikai tāpēc, ka ir izdomājusi, kā atbrīvot tēti? Vai tu tiešām gribi, lai mēs to aizkavētu? Viņa nekad mūžā mums to nepiedotu!

Kaja klusēja.

— Es saprotu, ka esi noraizējusies, — Lūkass neierasti maigi sacīja, mierinoši uzlikdams Kajai uz pleca roku. — Bet Laura noteikti neuzņemsies nevajadzīgu risku, tici man! — Ieskatījies pulkstenī, viņš piebilda: — Pēc divdesmit minūtēm mēs viņu vienalga pamodināsim. Un šo īso laiciņu mums viņai vēl vajadzētu piešķirt, kā tu domā?

Kaja vēl joprojām neizdvesa ne skaņas. Nebija jau tā, ka Lūkasa argumenti nebūtu pārliecinoši. Gluži pretēji — tiem bija grūti iebilst. Taču — viņai vienkārši bija stulba sajūta, un tur nu Lūkass neko nespēja grozīt.

— Man liekas, viņam ir taisnība! — Kēvins teica. Viņš ar atbruņojošu smaidu pastiepa Kajai un Lūkasam glāzi kolas. — Iedzeriet kādu malciņu, lai beidzot pievērstos citām domām!

Laura aizvēra acis. Šī briesmīgā sieviete kuru katru brīdi varēja viņu atklāt. Meitene jau sajuta saltumu, ko burve izstaroja. Vēl tikai pāris soļu — un viņas liktenis būs apzīmogots.

Sirīna bija sasniegusi gaiteņa pagriezienu, kad pazemē atskanēja skaļa meitenes balss. — Nāciet jel ātri, kundze! Gaismas ērglis! Es virs cietokšņa redzēju Bultspārni!

Kā odzes dzelta, Sirīna apsviedās apkārt un raudzījās pretim meitenei, kas skrēja pie viņas. Arī Borborons, kas sekoja veidolu mainītājai, uz brīdi šķita apjucis un nepacietīgi gaidīja, līdz gaišmate nokļuva līdz viņiem. Straujais skrējiens viņu bija nokausējis, jo meitene elsoja. Melnais hercogs vēsi viņu nopētīja. — Vai esi pārliecināta, Alienora?

— Jā, kungs! — Meitene godprātīgi raudzījās pavēlniekā.

— Uzraugi mums taču piekodināja tūliņ ziņot, kolīdz ieraugām kādu gaismas radību. Un tāpēc... — Viņa apklusa un nolieca galvu, jo vienkārši nespēja izturēt ugunssarkano acu urbīgo skatienu.

Borborona sejai pārslīdēja ļauns smaids, kad viņš pagriezās pret Sirīnu. — Tev gan ir centīga verdzene, Sirīna, — viņš sacīja.

— Nāc, paskatīsimies, kas tiem Eliziona salašņām atkal ir pa-domā! — Rupji pagrūdis meiteni malā, viņš slaidiem soļiem aizsteidzās prom.

— Gādājiet, lai jaunā verdzene tūlīt man piesakās, sapratāt? — veidolu mainītāja vēl uzšņāca cietumsargiem un tad sekoja Melnajam hercogam.

Sasprindzinājums nokrita no Lauras pleciem kā centneru smaga nasta. Viņa atviegloti izpūta aizturēto gaisu. Fū — atkal bija izdevies izkļūt sveikā! Viņa vēl trīcēja pie visām miesām, un pār muguru plūda auksti sviedri.

Tad ap stūri nogriezās Alienora. Laura viņai mīļuprāt būtu metusies ap kaklu. — Paldies, — viņa tikai izdvesa. — Tu man izglābi dzīvību. Ja tu nejauši nebūtu gadījusies...

Gaišmate ar starojoši zilajām acīm pasmaidīja. — Tas nebija nejauši.

— Nē?

— Nē. — Alienora papurināja galvu. — Es apvaicājos tai nelaimīgajai, kas te strādā, par Silvānu, un...

— Tad tu esi Alienora? —-Laura viņu strauji pārtrauca un norādīja uz pēdējo kameru. — Viņš ierunājās par tevi un lūdza, lai pastāstu tev. Viņš ir savainots.

— Es brīnītos, ja būtu citādi, — Alienora skumji noteica.

— Mazā man stāstīja, ka tu esot viņai palūgusi krūku.

Laura pamāja.

— Tad jau tu neesi verdzene. Neviens, kurš ir pie pilna prāta, nekad brīvprātīgi nepieteiksies kalpot cietumā.

— Gudriniece, — Laura atbildēja bez mazākās ironijas. — Tu ātri saprati.

— Ieraudzīju, kā Melnais hercogs un viņa pavadoņi iegāja pazemē, un tad atskārtu, ka tev draud briesmas.

— Kas ir, tas ir! — Laura sāpīgi pasmējās. — Vēl mirklis, un ar mani būtu cauri! Kāpēc viņi tev uzticas?

— Es esmu Sirīnas personiskā verdzene, tāpēc!

— Ak tu nabadzīte! — Laura līdzcietīgi nopūtās. — Tad arī tevi viņi atvilkuši uz šejieni?

Gaišmate papurināja galvu. — Nē. Es labprātīgi atnācu šurp.

— Labprātīgi? — Laura nespēja slēpt pārsteigumu. — Bet kāpēc...

Alienora viņu pārtrauca pusvārdā. — Pārāk garš stāsts, lai tagad stāstītu. Labāk pasaki, kur tu dabūji tās drānas, kas tev mugurā?

— Hmm, — Laura atbildēja un tieši grasījās visu paskaidrot, kad ap stūri pagriezās pinkainais trioktīds. Iepriekš nebrīdinādams, viņš Laurai iesita pļauku pa seju un norādīja uz lauskām, kas gulēja uz grīdas. — Tas tev par krūku! Nākamreiz dabūsi ar pātagu, vai skaidrs?

Laura neatbildēja, tikai berzēja smeldzošo vaigu.

— Vai skaidrs? — cietumsargs vēlreiz uzbļāva.

Alienora iegrūda Laurai sānos dunku, un viņa uzreiz saprata.

— Jā, kungs, — meitene steigšus atteica.

Uzrauga drūmo seju apgaismoja gandarīts smīns. — Un nu taisies, ka tiec, pie Sirīnas! Izskatās, ka viņa pēc tevis pamatīgi noilgojusies.

Laura vilcinājās — un otrreiz manīja Alienoras elkoņa grūdienu. — Protams, kungs, — viņa tādēļ aši atkārtoja un aizsteidzās. Viņa vēl dzirdēja, kā trioktīds Alienorai lika salasīt lauskas.

Tai pašā brīdī furhurs iznāca no Mariusa Leandera kameras. Viņš drebelīgiem solīšiem gāja prom, kamēr tievais uzraugs aizbultēja režģotās durvis.

Laura nespēja atturēties, nepametusi skatienu cellē.

Viņas tēvs kā akmens statuja gulēja salmu guļvietā, nolādēts pavadīt pārakmeņojumā vēl vismaz divdesmit astoņas dienas. Bija taču izslēgts, ka Tumsas cietoksnī atrastos kāds, kas viņam iedotu pretlīdzekli...

Laura sarāvās kā zibens ķerta.

Protams!

Bez šaubām! Viņa pati varēja tēvam iedot pretlīdzekli, vajadzēja tikai to atrast!

Meitenei noreiba galva, un viņa raudzījās, kur palicis furhurs. Vīrelis koši sarkanajā apmetnī ar kapuci jau bija ticis līdz krēslainās ejas galam un patlaban pagriezās gar mūra izliekumu, lai nokļūtu kāpņu telpā. Ja Laura sekotu pa pēdām, varbūt viņš aizvestu meiteni uz vietu, kur glabāja savas burvju dziras un maģiskos eliksīrus.

Viss izrādījās daudz vieglāk, nekā Laura bija iedomājusies. Nevienam neradās aizdomas, kad viņa furhuram sekoja pāri pils pagalmam un Tumsas cietokšņa iekštelpās. Turklāt visapkārt ču-mēja un mudžēja melnie bruņinieki, kalpi un paverdzinātie bērni. Kur tad vēl suņi, kaķi un preteklīgie indes ložņas! Taču šeit, tāpat kā cietumā, Lauru acīmredzot noturēja par vienu no verdzenēm; pat sargi viņai ļāva iet, neko neprasīdami.

Melnais burvis pat neatskatījās. Sarkanais apmetnis plīvoja vien, furhuram pa līkumainajiem gaiteņiem dodoties uz savām istabām. Tās atradās vienā no lielajiem torņiem. Tur augšup veda gandrīz bezgalīgas vītņu kāpnes, taču vecajam vīram, Laurai par izbrīnu, tās nesagādāja nekādas grūtības. Viņš kustējās rimti un vienmērīgi ātri, atstādams aiz sevis stāvu pēc stāva.

Visbeidzot viņš iegāja kādās durvīs pie kāpnēm. Tās nebija aizbultētas.

Laura paslēpās aiz pīlāra, kamēr furhurs iegāja kambarī. Viņš laikam ļoti steidzās, jo atstāja durvis vaļā un pats sāka rosīties pie liela skapja, kas stāvēja pie pretējās sienas. Tajā bija sarindoti dučiem visdažādāko trauku — tīģeļi, pudelītes, kausi, bļodiņas, katli un stikla kolbas. Furhurs izvilka zem apmetņa paslēpto pudelīti un pievienoja tur esošajām.

Cerams, ka arī pretlīdzeklis ir paslēpts tai pašā skapī, Laurai iešāvās prātā. Viņu pārņēma līksms satraukums, un sirds neviļus sāka sisties straujāk.

Burvis steigšus atstāja savas istabas, aizvēra durvis un devās prom. Iegrimis domās, viņš pagāja garām pīlāram, aiz kura bija paslēpusies Laura. Meitene neiedrošinājās ir paelpot — bet arī šoreiz furhurs viņu neievēroja. Mazliet vēlāk viņa soļi atskanēja zemāk kāpņu telpā.

Laura pameta skatienu gaitenī: neviena nebija! Viņa žigli steidzās uz kambari. Nospiežot rokturi, neatskanēja ne mazākais troksnītis. Durvis bez skaņas atvērās. Laura iegāja iekšā — un pa šauru lodziņu pie naksnīgajām debesīm ieraudzīja neparastu zvaigznāju.

Kā burvju varas pievilkta, viņa piegāja tuvāk un, muti atvērusi, lūkojās gaiši mirdzošajā zvaigžņu kopā. Septiņas zvaigznes, no kurām viena spīdēja spožāk nekā citas, veidoja to pašu noslēpumaino zīmi, kas bija starojusi pretim no slepenā klostera arhīva velvju griestiem. Tas pats zvaigznājs, kas greznoja arīdzan vecā folianta vāku, bet ko nevarēja novērot uz Zemes.

Dīvaini gan, Laura nodomāja. Tad jau uz klostera velvju griestiem ir attēlotas Avanterras debesis.

Kādēļ gan?

Dziļās domās iegrimusi, viņa lēnām pagriezās — un pārbijās līdz nāvei: viņas priekšā stāvēja divi melnie bruņinieki, kas nelietīgi smīnēja pretim.

— Cerams, ka piedosi par traucējumu, — ņirdzīgi iesāka bruņinieks, uz kura zoda rēgojās āžbārdiņa, — bet mēs tevi gaidījām gana ilgi!

Gaidījām?

Kā tad tā? Kā viņi varēja zināt, ka Laura dosies uz furhura kambari?

— Veicīgi, taisies! — bārdainis asā balsī pārtrauca Lauras prātojumus. Smīns viņa sejā bija izzudis, tā vietā bija parādījusies nopietnība. — Borborons un Sirīna nevar vien nociesties, līdz tevi ieraudzīs!

Pretoties nebija jēgas. Viņa nespētu noturēties pret diviem stipriniekiem. Pat īpašās spējas neko nedotu. Tālab Laura nespi-rinādamās ļāva Melnā hercoga rokaspuišiem sevi aizvest. Viņa neizjuta ne mazākās bailes, bruņoto vīru pavadībā iedama pa pils gaiteņiem. Gluži pretēji: meiteni bija pārņēmis atvieglojums, un viņai nācās sevi piespiest, lai neatplauktu smaidā. Tumsas spēku vadonis un drausmā veidolu mainītāja viņai ne nieka nespēs nodarīt. Galu galā paies tikai daži mirkļi, līdz Lūkass viņu pamodinās — un tai pašā mirklī Lauras sapņu tēls tumsas aizstāvju acu priekšā izkūpēs gaisā, un viņa neskarta atgriezīsies uz Zemes. Borboronam un Sirīnai acis noteikti būs uz kātiņiem, Laura nodomāja, un savaldījās nepasmīnējusi.

Rāvenšteinas pilī Lauras istabā bija iestājies snaudulīgs klusums. Uz Kajas naktsskapīša tikšķēja modinātājs, kura rādītāji nenovēršami tuvojās septiņiem. Klusi savā nodabā dūca dators, un no skaļrunīšiem atskanēja arvien tā pati monotonā skaņu secība. Monitorā kustējās ekrāna saudzētājs — pa zaļganām jūras dzelmēm, spraukdamies cauri jūraszāļu džungļiem, peldēja kuprvaļi, laiski izlaizdami burbuļus.

Ārā, parkā, klusināti skanēja rāvenšteiniešu balsis — viens otrs, neraugoties uz tumsas nolaišanos, vēl joprojām dzīvojās pa skeitborda laukumu. Tomēr Kaja un Lūkass viņus nedzirdēja. Rudmate izstiepusies gulēja savā gultā, klusītēm krākdama, un zēns bezspēkā bija saļimis uz grozāmā krēsla pie Lauras rakstāmgalda. Miegā viņš bija atbalstījies pret košo galda virsmu. Galva balstījās uz sakrustotajām rokām tieši blakus tukšajai kolas pudelei.

Pulksteņa rādītāji jau bija pārsoļojuši pāri pilnas stundas atzīmei, kad laukā atskanēja skaļš, žvadzošs troksnis. Taču Kaja un Lūkass nepacēla ne ausu. Tāpat viņi nemanīja arī to, kā Laura, kas vēl joprojām bija iegrimusi transā, gultā sarāvās un viņas sejā iezagās baiļpilna izteiksme.

Toties Kēvins bija pazudis.