Laura un Septiņu mēnešu zīmogs

30. nodaļa LĒMUMA NAKTS

Opel Kapitān pilnā ātrumā padrāzās garām Hintertūras ceļam. Taču Atila Morduks ne tikai nenobremzēja, bet gan, nezaudēdams tempu, iztraucās cauri pilsētiņai, kas bija iegrimusi dziļā tumsā. Apgaismojums jau bija izslēgts, un tikai mēness sudrabainā gaisma lija pār to māju jumtiem, kas no abām pusēm ielenca galveno ielu. Starmešu kūļi gluži kā izbiedēta milža plaši ieplestās acis spokaini apspīdēja sienas, aiz kurām dusēja cilvēki, neko nenojauzdami par dramatiskajiem notikumiem, kas risinājās tepat tuvumā.

Lūkass bija iekrampējis pirkstus noplīsušajā priekšējā sēdekļa polsterī un, acis nenovērsdams, raudzījās pa priekšējo stiklu, it kā viņa drudžainais skatiens spētu palielināt automobiļa ātrumu. Vienubrīd tālumā no tumsas iznira cita auto gaismas, trakā ātrumā nāca arvien tuvāk. Ne Atila, ne zēns nepaspēja ieraudzīt otru auto, kad tas, neparādīdams pagriezienu, nogriezās pa kreisi no galvenās ielas un pazuda mazā sānieliņā. Kaut gan ziemas brīvdienas jau atradās tālā pagātnē, Lūkass tūdaļ atcerējās, ka šī ieliņa veda uz Maksimiliāna Longoliusa brīvdienu namiņu.

Tīra sagadīšanās — vai arī tas kaut ko nozīmēja?

Atila samazināja ātrumu. Nokļuvis pie sānu ceļa, viņš nobremzēja un ieskatījās šķērsieliņā, kur tālumā vīdēja automašīnas aizmugurējās gaismas.

— Velns lai parauj! — viņš izmisis iesaucās.

— Kas tad noticis?

— Tā mašīna! — Saimniecības pārzinis norādīja uz tumšo ieliņu. Aizmugures gaismas nebija lielākas par jāņtārpiņiem un tad pazuda pavisam, kad braucamais tālumā pagriezās ap līkumu.

— Melns kravas auto. Tas pats, ko redzēju naktī, kad pazuda profesors!

Lūkass jau grasījās apšaubīt viņa vārdus, kad atcerējās pun-durmilžu neparastās spējas, kas viņiem naktī ļāva redzēt kā dienas laikā. Atila noteikti nemaldījās! Un, ja Kēvinam patiešām bija izdevies Laurai atņemt kausu, tad vairāk nekā loģiski, ka viņš lūkos to nogādāt drošībā tēvoča brīvdienu mājā. Vismaz tik ilgi, līdz tumsas piekritēji vērtīgajam traukam atradīs labāku slēptuvi.

— Ātri, laižam pakaļ! — zēns satraukts uzsauca saimniecības pārzinim. Šis mudinājums gan bija lieks, jo Atila jau bija sācis izsekošanu. Uzmīdams gāzes pedālim, viņš izslēdza gaismas. — Lai viņi uzreiz nepamana, ka braucam viņiem pa pēdām, — viņš norūca.

Nonākuši mistera L. īpašuma tuvumā, viņi redzēja, ka kravas auto uzbrauca pa pievedceļu un apstājās pie greznās mājas. Atila neuzkrītoši novietoja opeli ceļmalā un izslēdza motoru. Viņi ar Lūkasu izkāpa un dzīvžoga aizsegā pielīda cik vien iespējams tuvu pie mājas, lai labāk varētu novērot notiekošo.

No kravas auto izlēca divi tumsnēji stāvi. Lūkass spēja saskatīt tikai to kontūras, tomēr viņš bija drošs, ka tie abi bija Kēvins un Konrāds Cirtējs. Viņi ierāpās kravas nodalījumā. Izkāpdami viņi stiepa virvēm notītu saini, kas enerģiski raustījās. Par to, kas bija sasietais cilvēks, šaubas neradās.

Laura — kas gan vēl!

Tumsas piekritēji ar pretoties nespējīgo upuri nozuda sānu ieejā.

Lūkasam uz pieres bija izspiedušies sviedri, kaut gan nakts bija vēsa. Viņš satraukts piebikstīja pundurmilzim: — Un ko tagad? — viņš tikai pavaicāja. Vajadzēja piespiest sevi saglabāt mieru, lai vēl spētu skaidri domāt.

— Vislabāk piezvanīsim policijai.

Lūkass it nemaz nebija stāvā sajūsmā par Atilas priekšlikumu, tomēr nācās vien atzīt, ka viņiem cits nekas neatliek. — Varu tikai cerēt, ka šoreiz tie tipi mums noticēs un neliks pārāk ilgi gaidīt. — Viņš negribīgi izvilka no kabatas mobilo. — Mūsu dārgie draudziņi noteikti būs devuši ziņu arī citiem tumsas aizstāvjiem — un, ja tie ieradīsies pirms policijas, tad labi nebūs!

— Drošības labad izlaidīšu no riepām gaisu, — Atila tieši paziņoja, kad piepeši pacēla galvu un pārsteigts pievērsa skatu debesīm.

Lūkass tumsā it neko nespēja saskatīt. — Kas tur ir? — viņš gribēja zināt. Tad pundurmilzis strupi nočukstēja: — Kuš! — Un tramīgi ieklausījās. — Domāju, Lūkas, ka tagad policiju varam likt mierā, — viņš beigās līksmi noteica.

Laura pretojās, cik spēdama. Taču nekas nelīdzēja. Viņa neko nebija varējusi iesākt, kad Konrāds Cirtējs un Kēvins slepenajā bibliotēkā bija izrāvuši viņai no rokām kausu, nogāzuši zemē un sasējuši kā sarullētu paklāju, un tāpat nespēja neko izdarīt arī tad, kad abi meiteni bija izvilkuši cauri brīvdienu namiņa gaiteņiem, kaut arī viņa mežonīgi raustījās un locījās kā noķerts zutis. Lupata, kas Laurai bija iebāzta mutē, noslāpēja visus palīgā saucienus. No smirdīgās skrandas Laurai metās nelabi, taču viņai bija paveicies, ka vispār varēja paelpot.

Kad meitene manīja, ka viņu ienes kamīna istabā, viņa tomēr jutās pārsteigta. Ko viņi grasījās iesākt kamīna istabā? Savādi! Pagrabā taču bija tādas telpas, kas gūstā turēšanai bija piemērotākas nekā šī omulīgā istaba ar televizoru. Beigu beigās viņiem taču rūpēja ne tikai kauss — tumsas piekritēji acīmredzot viņu gribēja izslēgt no spēles.

Droši vien līdz brīdim, kad astronomiskās Lieldienas būs cauri. Jo tad atkal paies trīs gari mēneši, līdz viņa pa burvju vārtiem spēs nokļūt Avanterrā.

Doma, kas pēkšņi pazibēja Lauras galvā, vienā rāvienā pārtrauca visu viņas pretestību: un ja nu tumsas piekritēji vēl šonakt aiznesīs kausu atpakaļ uz mitu pasauli? Līdz saullēktam taču bija atliku likām laika, lai Melnajam hercogam nodotu karsti ilgoto trauku ar nenovērtējami dārgo dzīvības ūdeni, kas viņam beidzot ļautu piepildīt savas vēlmes. Tad viņam būs vienalga, vai Laura viņam atdos kausu, glābjot tēvu. Tad vairs nebūs iemesla saudzēt Mariusa Leandera dzīvību, un nekas viņu neatturēs nogalināt tēti!

Ak nē!!! Laura, atskāršot šo skumjo patiesību, bija gatava skaļi kliegt. Tikai mutē iestūķētais vīstoklis traucēja to darīt. Tomēr tas nespēja atturēt asaras, kas sāka plūst meitenei pār vaigiem.

Laurai par izbrīnu, viņu nosēdināja klubkrēslā pie televizora. Konrāds Cirtējs piegāja pie koka paneļiem starp abiem grāmatu plauktiem un kaut ko aptaustīja. Viņš acīmredzot nospieda slēptu slēdzi, iedarbinādams mehānismu, kas tūdaļ pabīdīja malā koka sienu. Parādījās tērauda durvis. Varbūt tā bija ieeja bunkurā? Ciktāl Laura atcerējās, tad māja bija būvēta nogāzē, tā ka kalnā būtu diezgan vietas šādai slepenai telpai. Pēkšņi viņa saprata, kāpēc toreiz, ziemas brīvdienās, kad viņai bija licies, ka televīzijas istabā ir dzirdējusi Kvintusa Tumšicka balsi, ienākot telpā, skolotāja tur tomēr nebija. Viņš laikam žigli bija paslēpies bunkurā, un Laura bija nospriedusi, ka ir maldījusies.

Protams — tieši tā arī bija noticis!

Tad Konrāds Cirtējs atvēra arī nevainojami nomaskētās bruņu durvis. Aiz tām nudien pletās bunkurs. Vēl iekams nelieši paguva viņu satvert, lai iegrūstu iekšā, Laura jau zināja, ko tur sastaps.

Patvertni apgaismoja salta neona gaisma, kas Austruma Aureliāna ādai lika izskatīties vēl bālākai. Viņa grumbainie sejas vaibsti atmaiga, ieraugot sasieto Lauru, un no sirmgalvja rīkles izlauzās izmisuma pilna nopūta, kamēr viņš piecēlās sēdus no tērauda stieņiem darinātajā gultā, kas bija novietota plašā bunkura tālākajā kaktā.

— Ar to gan tu nebiji rēķinājies! — Konrāds Cirtējs ņirgājās,

nosēdinādams Lauru uz grīdas; Kēvins tostarp atraisīja viņas saites.

— Tagad tu vairs nezini, ko iesākt, vai ne, mācīto kundziņ?

Profesors nereaģēja uz izsmieklu. — Ko jūs gribat mums nodarīt? Cik ilgi grasāties mūs paturēt šeit? — viņš kaismīgi vērsās pie kalsnā vīrieša.

— Cik ilgi vien mans pavēlnieks gribēs, — Konrāds Cirtējs attrauca. — Tev taču te nekā netrūkst, un pret tevi visi izturas lieliski — vai varbūt tu taisies sūdzēties?

Aureliāns neko neatbildēja, tikai noraizējies nopētīja skolnieci.

Beidzot Laura bija atbrīvota no virvēm. Kad Kēvins viņai izņēma no mutes lupatu, viņa tikai ar pūlēm spēja savaldīties. Vislabprātāk gan viņa būtu sākusi skaļi kliegt un iepļaukājusi zēnu. Bet nu viņā niknums izcīnīja sīvu kauju ar vilšanos. Vēl neviens cilvēks Lauru nebija tā piekrāpis kā Kēvins. Berzēdama sāpošos locekļus, viņa uzšņāca zēnam: — Par šo nodevību tu vēl samaksāsi, to es tev garantēju!

Kēvins pavīpsnāja. — Ko tu neteiksi, — viņš ironizēja, tad piegāja pie Cirtēja un raizīgi paskatījās pulkstenī. — Kur tad viņi palikuši? — viņš vaicāja. — Tu taču devi ziņu, ka mēs visu esam izdarījuši.

Tai pašā mirklī cauri atvērtajām bunkura durvīm atskanēja zvans no ārdurvīm. — Tie būs viņi! — zēns sacīja, pamādams sulainim. — Ej un atver vaļā — es pa to laiku paskatīšos, lai tie abi nesastrādā muļķības!

— Ko gan tāds skuķis un prātu izkūkojis vecis var sastrādāt! — Konrāds Cirtējs nicinoši attrauca un aizsteidzās.

Laura neveltīja Kēvinam ne skatiena. Viņa apsēdās pie profesora uz gultas malas un norūpējusies pavērās viņā. — Vai viņi jums ko nodarīja?

Aureliāns pašūpoja galvu. — Nē, es nevaru žēloties. Kopš esmu atvilkts uz šejieni, man nekā nav trūcis — izņemot brīvību, protams. — Viņš sāpīgi pasmaidīja un vērīgi paskatījās skolniecē.

— Kā ar kausu, Laura? Vai tu to atradi?

— Atrast jau atradu. — Meitene nokaunējusies nolieca galvu.

Aureliāns satrūkās. — Tu taču aiznesi to atpakaļ uz Avan-

terru? Atvaino par šo jautājumu, bet man ir zudusi jebkāda laika izjūta un tāpēc nav ne jausmas, kas šodien par dienu.

Laura norija siekalas. — Es... nu... man diemžēl neizdevās, — viņa nočukstēja un norādīja uz smīnošo Kēvinu. — Es pārāk vēlu atklāju, ka viņš atbalsta tumšos spēkus!

Profesora elpa kļuva gārdzoša. Viņš tvēra pie sirds un noraudzījās Laurā šausmās ieplestām acīm. — Ak vai, ja viņi kausu nogādās Avanterrā un nodos to tumsas spēkiem!

— Pagaidām viņiem vēl nebija tādas iespējas. Varbūt mums vēl izdosies... — Laura bikli iesāka un neticīgi paskatījās uz durvīm. Viņa aiz tām bija izdzirdusi troksni. Tikpat pārsteidzošu, cik neizskaidrojamu skaņu. Tā izklausījās pēc pērkondārdiem, kas lēnām veļas lejup no kalnu virsotnēm, arvien pieņemdamies skaļumā un beigās izskanēdami apdullinošā troksnī.

Ko tas varēja nozīmēt?

Arī profesors un Kēvins pavērās uz durvju pusi.

Atkal atskanēja pērkons, skaļāks un uzmācīgāks nekā iepriekšējo reizi. Tā vien likās, ka tieši virs mājas plosītos nikns negaiss. Un tagad — tagad pērkons dunēja pat mājas iekšpusē!

Kēvins bija kļuvis krīta bāls. Viņš trīcēja pie visām miesām. Turpretim Laura staroja priekā. Viņa beidzot bija sapratusi, kas bija šie noslēpumainie pērkondārdi, un jau pēc mirkļa patvertnē ielauzās Lateris. Spārnotais lauva iepleta varenos spārnus, atvēra drausmo rīkli un tik neganti uzrēca zēnam, ka pat bunkura sienas sāka drebēt!

Kēvinam no bailēm ļodzījās ceļgali. Viņš raustīdamies sabruka raudās. — Laura, apturi viņu! — zēns lūdzās. — Lūdzu, apturi viņu, lai viņš man neko neizdara!

Spārnotais lauva, ieraudzījis, ka Laura un profesors ir sveiki un veseli, nomierinājās. Nu jau bunkurā ienāca arī Lūkass un Atila Morduks.

Zēns rokās nesa kausu un līksmi pacēla to pretī māsai: — Viņi to bija paslēpuši kravas auto!

Laura gādīgi satvēra vērtīgo trauku. Viņa piekļāva to pie krūtīm kā dārgu ziedu, ko var sabojāt pat visniecīgākais pieskāriens. Bet tad meitene izbijusies paskatījās brālī: — Un kur tad Cirtējs? Viņš taču nav aizbēdzis?

— Nebaidies! — Lūkass nomierinoši pasmaidīja. — Viņš aizmuka uz kalpotāju dzīvokli dārza mājiņā. Latuss uzmana, lai viņš neaizlaistos.

— Kāda laime! — Laura atviegloti uzelpoja, piegāja klāt Laterim un maigi paieskāja viņam aiz auss. — Liels paldies par visu! Es pat nezinu, ko mēs bez tevis un tava brāļa būtu iesākuši!

— Jūs jokojat, madame, — lauva glaimots atbildēja. — Mēs taču bijām jums to parādā! Beigu beigās mēs taču pieļāvām, ka jūs klosterī sagrāba gūstā.

— Jūs taču nevarējāt to iedomāties!

— Jūs esat pārāk laipna, madame. Mēs gan tūdaļ dzināmies pakaļ, taču tie puiši savā smirdīgajā braucamrīkā izrādījās ātrāki. Lai gan mēs lidojām, sacenzdamies ar pašiem vēja gariem!

Latera svinīgā nopietnība Laurā izraisīja smaidu. — Neapšaubāmi!

— Kad vien jums ievajadzēsies palīdzību, madame: mēs allaž būsim jūsu rīcībā!

— Paldies, Lateri! Es noteikti to atcerēšos. — To teikusi, Laura draudīgi pagriezās pret Kēvinu. — Vai tu atzīsies pats, vai arī mums vajadzēs palīdzēt? — viņa noņurdēja un aicinoši palūkojās uz lauvas pusi.

Iekams teiksmainais dzīvnieks vēl paguva atvērt muti, zēns sāka runāt. — Man ļoti žēl, bet man nebija izvēles.

Lauras seja pauda apjukumu. — Nebija citas izvēles? — viņa neticīgi vaicāja.

Kēvins nomākti pamāja. —Jā. Cirtējs mani piespieda piedalīties. Es biju viņa rokās.

— Kā tad tā? — Lūkass gribēja zināt.

— Nu... — zēns nolieca galvu. — Toreiz, Hintertūrā... nu... brīvdienām beidzoties, es jūs abus gribēju uzaicināt uz kino un uzcienāt ar burgeriem, bet man vairs nepietika naudas. Tad es paņēmu no tēvoča kabatas portfeļa piecdesmit eiro...

— Un Cirtējs tevi pārsteidza?

— Jā. — Kēvins norīstījās. — Viņš man lika izvēlēties: vai nu tēvocis Maksis par visu uzzinās...

— Vai arī? — Laura uzstāja.

— Vai arī sekot, ko tu dari, un visu izstāstīt viņam!

— Ko? — Meitene, neizmērojami pārsteigta, blenza zēnā.

— Bet... Kā tad tā?

— Es jau viņam, protams, uzdevu tādu pašu jautājumu. Cirtējs apgalvoja, ka tavas izdarības apdraudot Rāvenšteinas labo slavu. Un tas galu galā kaitējot tēvocim Maksim, jo viņš jau gadiem ilgi sponsorē internātu.

Lūkass sarauca pieri. — Tu taču viņam nenoticēji?

— Nu... Man jau toreiz nebija ne jausmas, ka...

Lauras vaibsti sadrūma. — Un tālāk?

— Vispirms es darīju visu, ko Cirtējs no manis prasīja. Es taču negribēju, lai tēvocis uzzina, ka... — Kēvins noklepojās. — Bet pēc gadījuma ar pāteru Dominiku man kļuva skaidrs, ka tas tips mani māna. Es gribēju visu izbeigt un doties uz policiju, bet...

-Jā?

— Cirtējs piedraudēja, ka novākšot mani tāpat kā mūku, ja es citiem izpaudīšot kaut pušplēsta vārdiņa. Un es nobijos — zināju taču, uz ko viņš ir spējīgs — un turpināju.

Lūkass pašūpoja galvu. — Tad tu viņam palīdzēji safabricēt pierādījumus pret profesoru Aureliānu, kuru dēļ viņš tika turēts aizdomās par slepkavību?

— Jā. Viņam un Kvintusam Tumšickim.

Laurai vairs nebija ko teikt. — Kā tu varēji? — viņa jautāja.

— Kā tu varēji tik zemiski rīkoties?

Taču Kēvins tikai mēmi raudzījās grīdā.

Lūkass viņam uzmeta nicinošu skatienu un tad pievērsās māsai. — Jāpiezvana beidzot policijai. Lai tie nodarbojas ar šo nodevīgo nelieti! Varbūt arī uzzinās, kādi motīvi viņu ir vadījuši.

Kad Laura, Lūkass un Austrums Aureliāns izgāja no mājas — Kēvins bija atstāts Atilas Morduka uzraudzībā —, Latuss vēl joprojām sargāja dārza mājiņu. Konrāds Cirtējs no tās neesot izgājis, spārnotais lauva apgalvoja.

Sulaiņa miteklī no Cirtēja tomēr nebija ne vēsts. Turklāt visi namiņa logi bija nosegti ar režģiem, lai aizsargātos pret zagļiem. Draugi apgrieza kājām gaisā visu mājeli, pārmeklēja ikkatru stūrīti, izvandīja visus skapjus un lādes, izklaudzināja sienas un grīdas, meklēdami slepenas šahtas, slēptuves un izejas — taču velti. Konrāds Cirtējs, likās, bija burtiski izkūpējis gaisā.

Viņa pieticīgi mēbelētajā guļamistabā Lauru tomēr gaidīja ievērības cienīgs atradums. Uz naktsskapīša atradās vecu dokumentu grēda, kas acīmredzot vēl nesen bija pāršķirstīti. Tas bija Reimāra kapelāna pils hronikas noraksts. Augšējā lapā Laura ieraudzīja Reimāra bendes attēlu, ko viņa ar Lūkasu vēl pirms dažām dienām bija uzgājuši internāta bibliotēkas arhīvā. Viss izskatījās tieši tāpat kā Rāvenšteinas arhīva dokumentā: fonā bija redzama pils, tai blakus karātavas'un bluķis, pie kura bija piesliets bendes cirvis. Taču bija ievērojama atšķirība: Cirtēja guļamistabā atrastajā attēlā nerēgojās neviens balts plankums. Bende tajā bija skaidri redzams. Sarkanā nāve nikni raudzījās pretim, līdzinādamies Longoliusa sulainim līdz pat ugunssarkanajiem matiem. Varēja padomāt, ka Konrāds Cirtējs un kapelāna uzzīmētais bende bija viens un tas pats cilvēks. Tas, protams, bija pilnīgi izslēgts — vai arī Sarkanā nāve nudien būtu mieru neradušais? Laurai spilgtā atmiņā atausa Sviedru laukā atraktais kaps... Viņai nācās sevī apslāpēt domas, kas juceklīgi rosījās viņas galvā, jo šis bija pilnīgi nepiemērots bridis, lai tam nodotos. Galu gala viņas svarīgākais uzdevums vēl joprojām nebija izpildīts.

Laura ceļojumā uz Avanterru paņēma līdzi Viesuli. Un, protams, arī Alariku, kurš nepacietīgi gaidīja atgriešanos savā pasaulē.

Kaut arī šoreiz baltā ērzeļa mugurā sēdēja divi jātnieki, tas bez niecīgākajām pūlēm pārvarēja Mošķezera ūdens klaju, drosmīgā un ar prātu neizskaidrojamā lēcienā piezemējoties mazajā saliņā. Spožas miglas ieskauta, tur pacēlās bezgalīgas gaismas kolonna, kuras centrā slēpās burvju vārti. Tāpat kā ziemas saulgriežos, arī šoreiz saliņas necaurejamajos brikšņos bija uzradusies šaura taciņa, tā ka sirmis netraucēti nokļuva līdz vārtiem.

Laura pameta vēl pēdējo skatienu uz nakts debesīm — līdz saullēktam bija atlikušas vēl vismaz divas stundas. Viņa pagrieza galvu, atskatīdamās pāri plecam uz zēnu, kurš sēdēja aiz viņas un atkal bija apvilcis ierastās drānas. — Vai esi gatavs?

Alarika acis iemirdzējās. — Jā, Laura, es esmu gatavs. — Zem ieroču nesēja vamža kaut kas sakustējās, tad no turienes galviņu pabāza ziņkārīgais Bučmūlis. Viņa pogām līdzīgās acis iedzirkstījās, ieraugot Lauru, un zvēriņš satraucies iespiedzās.

Meitene pasmaidīja un, viegli piespiezdama stilbus, lika Viesulim doties uz priekšu. Ērzelis lēca, un Laura ienira gaismā. Lai kurp viņa raudzītos, pretim staroja viens vienīgs spožums, kas tomēr nežilbināja acis. Visapkārt pletās bezgalīga, balta jūra, kas nebeidzās un nebeidzās.

Iegrimdama gaismas straumē, lai ļautos dzirkstošo viļņu rotaļai, Laura juta, kā viņu uztver siltas bangas. Itin viss dejoja, izstarodams vieglumu. Viņa vairs nemanīja savu ķermeni, un projām aizplūda visas bailes un raizes. Zemes smagums atraisījās, un Laurai šķita, it kā viņa līdzīgi liegai vēja dvesmai laistos projām no laika, un meitenei nekas nebūtu bijis pretim, ja ceļojums starp pasaulēm būtu ildzis mūžīgi. Tad Viesulis izgāja pa vārtiem.

Laura zināja, ka ir nokļuvusi Avanterrā, jo augstu pie de-besjuma, kas pletās pāri viņas galvai, staroja Septiņu mēnešu zīmogs.

Viņa atradās lielas ielejas vidū. Tā noteikti bija Laiku ieleja, kā Austrums Aureliāns bija paskaidrojis savai skolniecei. Laura, tik tikko pavērusies apkārt, redzēja, ka viņu jau gaida.

Pakalnos, kas iekļāva ieleju, bija sapulcējušies divi milzīgi karaspēki. Ziemeļpuses augstienē bija sarindojušies neskaitāmi karotāji baltās bruņās, kamēr dienvidu pakalnus bija ieņēmušas bezgalīgas melni tērptu bruņinieku kolonnas. Karotāji neizteiksmīgiem sejas vaibstiem nekustīgi vēroja abus mazos pulciņus, kas stāvēja viens otram pretim pie burvju vārtiem.

Gaismas pārstāvji bija divi vīrieši un sieviete baltos zirgos. Laura šo trijotni nekad vēl nebija redzējusi, tomēr zināja, ka viņas priekšā stāv Elizions, cildenais Gaismas glabātājs, viņa baltais bruņinieks Paravains un dziedniece Morvena.

Apmēram divpadsmit zirga lēcienu attālumā gaidīja divi vīrieši piķa melnos kara zirgos: Borborons, Melnais hercogs, un viņas tēvs.

Tētis! Lauras sirds salēcās, bet tad sāka dauzīties tik ātri, ka viņa nobijās — tā pārplīsīs. Borborons bija turējis vārdu. Viņš bija atvedis uz vārtiem viņas tēvu un nu gaidīja, lai viņa izpildītu solījumu, ko Laura bija devusi neizmērojamā izmisumā.

Solījumu atdot kausu viņa rokās! Tāda valdnieka rokās, kurš alka sagrābt varu un iznīcināt Zemi...

Alariks acīmredzot nojauta, kas Laurai bija padomā. — Nē, nevajag! — viņš lūdzās. — Nedari to! Tu nedrīksti nodot gaismu! It nekad, vai dzirdi?

Alarikam bija viegli runāt — bet viņai nebija izvēles! Viņa taču nedrīkstēja tik vienkārši upurēt savu tēvu! Nedrīkstēja pieļaut, lai Melnais hercogs viņu nogalina! Brīdi Laura jutās kā apdullusi, it kā nestu savos plecos visas pasaules smagumu.

Alariks norāpās no Viesuļa muguras. Tad no segliem izlēca arī Laura, kausu turēdama sev cieši piekļautu un uzmezdama biklu skatienu Eliziona grupiņai.

Gaismas glabātāja sejā nepakustējās ne vaibsts, skatoties meitenē. Taču viņa acis raudzījās kā zinādamas un mierinādamas, un Laura tajās lasīja vēsti: kamēr vien tu uzticēsies gaismas spēkam, viss beigsies labi.

Tad viņa novērsa skatienu un palūkojās Melnajā hercogā. Ap viņa lūpām rotājās sātanisks smaids. Viņš izskatījās gluži drošs par Lauras lēmumu.

Mariuss turpretim sagumis čumēja seglos, un viņa acis lūdzās: tu nedrīksti mani pamest! Nedrīksti pieļaut, lai Borborons mani nogalina!

Lauru tas skāra tik dziļi, ka viņai vairs nebija jādomā. Viņa zināja, kas darāms, viņa nespēja citādi.

Alariks vēl mēģināja viņu atturēt. Viņš nostājās viņai ceļā, saukdams: — Nē, nē! Tu nedrīksti nodot kausu ļaunuma rokās!

Bučmūlis spalgi spiedza, it kā gribētu meiteni brīdināt no nepareiza soļa.

Laura norīstījās. Viņa ieskatījās zēnam cieši acīs — tajās bija lasāmas dziļas skumjas par viņas gaidāmo nodevību. — Saproti jel, Alarik! — meitene čukstēja. — Man tas vienkārši jādara. Piedod man! — To teikusi, viņa pagriezās un stingrā gaitā devās pie Borborona un sava tēva.

Melnā hercoga acis sarkani iekvēlojās sava triumfa apziņā. Viņš veltīja zobgalīgu smaidu Elizionam, it kā gaidīdams no viņa kādu vilšanās izpausmi. Taču Gaismas glabātājs liedza savam pretiniekam šo gandarījumu, lieki nesatraukdamies, bet gaidīja notikumu turpmāko attīstību.

Laura bija aizgājusi līdz abiem melniem. No viņu nāsīm augšup cēlās sēra dzelteni tvaiku mutuļi, kamēr zirgi sprauslāja un kā sasveicinādamies nevaldāmi rāvās pakaļkājās. Melnais hercogs pacēlās seglos un negausīgi izstiepa viņai pretī roku. — Dod šurp! — viņš uzsauca meitenei piesmakušā balsī. — Dod šurp kausu — un es dāvāšu tavam tēvam dzīvību!

— Vēl mazu brītiņu! — Laura atteica un veltīja tēvam mīlestības pilnu skatienu. Augstu pie debesīm, tieši viņai virs galvas stāvēja Septiņu mēnešu zīmogs, un Laurai šķita, it kā katra no septiņām zvaigznēm starotu spožāk nekā jebkad. Laura ieskatījās Mariusam dziļi acīs, ilgodamās tajās ieraudzīt bezgalīgo mīlestību un drošību, kas no tām allaž bija mirdzējušas pretim, cik vien viņa spēja sevi atminēties. Taču Laura tur neatrada šīs pazīstamās jūtas. Tās bija pazudušas. No tēva acīm nerunāja nekas cits kā... tīrā alkatība!

Kā tas bija iespējams?

Kas bija noticis?

Septiņi mēneši iemirdzējās vēlreiz, it kā gribētu mierināt meiteni vai kaut ko viņai atgādināt — un tad Laura beidzot saprata.

Viņa cieši paraudzījās tēvā un vaicāja: — Saki man, tēti, — ko tu jūti pret mani?

Mariuss bija apjucis. Viņa vaibstos bija rakstīts neizmērojams izbrīns, un viņš, ne vārda neteikdams, tikai skatījās Laurā. — K... Ko... Ko tas nozīmē? — viņš beigās aizlūzušā balsī jautāja. — Kas... Kas man jādara?

— Es taču skaidri pateicu, — Laura stingri atteica. — Vienkārši pasaki, ko tu pret mani jūti!

— Bet... Bet kālab gan?

Laura saglabāja mieru. — Vienkārši pasaki, ka tu mani — mīli!

Mariuss nobāla un skaļi ievilka elpu. — K... ko... ko? — viņš stostījās.

— Vienkārši pasaki, ka tu mani mīli! — Laura atkārtoja, ciešāk satverdama Apskaidrības kausu.

Mariuss grasījās atbildēt, taču no viņa mutes atskanēja tikai aizsmakusi šņākoņa. Viņš noskaities samiedza acis, sejai pārvēršoties neizmērojama naida plosītā grimasē. — Tu, nolādētais skuķi! — viņš vēl nošņāca, bet tad jau sākās pārvērtība. Skanot kliedzieniem un sprauslāšanai, viņa tēls izira, līdz Lauras priekšā stāvēja Sirīna.

Meitene pavisam rāmi pagāja pretī Melnajam hercogam.

— Vai tiešām tu domāji, ka es noticēšu veidolu mainītājai? Vai tu nezināji, ka mans tēvs drīzāk mirtu nekā pieļautu, lai Apskaidrības kauss nonāk tavās rokās? Paturi prātā, ka es esmu gaismas karotāja! — viņa bezbailīgi paziņoja. — Un vēl kas: es nekad nepadošos un atbrīvošu savu tēvu. Pret to spēku, ko man dāvā Septiņu mēnešu zīmogs, pat tu un tavi melnie bruņinieki neko nespēj iesākt!

To teikusi, Laura pagriezās un pacēla Apskaidrības kausu pretim Gaismas glabātājam. Ieskatījusies viņa labsirdīgajā sejā, kurā atspoguļojās visu laiku zināšanas, meitene saprata, ka viņas stunda vēl pienāks.