Laura un Septiņu mēnešu zīmogs

17. nodaļa ĻAUNUMA RADĪBAS

Persijs satvēra rokturi, bet tās nekustējās. Ne par milimetru!

Augot izmisumam, Laura un Persijs saskatījās, un skolotājs vēlreiz mēģināja atraut vaļā durvis. Viņš tās raustīja un kratīja, taču ieeja palika slēgta, it kā to būtu aizzīmogojusi kāda burvība.

Mēs esam lamatās, Laurai iešāvās prātā.

Tad viņiem aiz muguras atskanēja aizsmakuši smiekli. Sargātāji apsviedās apkārt — un ieraudzīja bālo Sirīnu, kas stāvēja līdzās gobelēnam. Galvu atgāzusi atpakaļ, viņa smējās, vēderu turēdama.

Arī Nežēlīgā bruņinieka sejā — viņš, Pauršķaidi rokā satvēris, nesteidzīgi kāpa lejup pa kāpnēm, — bija lasāms triumfējošs smīniņš.

Laura un Persijs tomēr ir nedomāja padoties. Iedomājušies vienu un to pašu, viņi piesteidzās pie krācošajiem brašuļiem halles otrā galā, kurus pat durvju aizciršanās nebija iztraucējusi no alkohola apmiglotā miega, paķēra viņu zobenus un, pacēluši kailos ieročus, metās virsū Reimāram un Sirīnai.

Nežēlīgā bruņinieka ģīmi izkropļoja dusmas. —Jūs taču nedomāsit, ka es no jums baidos? — viņš bļāva, siekalām šķīstot. — No muzikanta un no meitenes? — Viņš nostājās abu priekšā un ar plašu vēzienu cirta uz viņu pusi.

Drīz vien izrādījās, ka Laura un Persijs ir viņam līdzvērtīgi pretinieki. Viņi gan nebija raduši cīnīties ar zobeniem, taču gadiem ilgais darbs ar floreti bija viņus pārvērtis par izciliem paukotājiem. Turklāt viņi bija divatā. Viņi veikli devās uzbrukumā pārmaiņus, tā ka Reimāram vajadzēja atsist te vienu, te otru. Turklāt viņam krietni traucēja naktskrekls. Bez ierastajām bruņām Nežēlīgais bruņinieks cīnījās ievērojami piesardzīgāk. Turklāt sargātāji prata zibensātri izvairīties, tā ka Reimārs drīz vien piekusa. Tāpēc cīņa nebija ilga. Laura uzbruka bruņiniekam no labās puses, kamēr Persijs tuvojās no kreisās, un bruņinieks mirkli vilcinājās, nezinādams, ar kuru sākt. Tad Persijs pagrūda savu zobenu uz priekšu un no visa spēka deva cirtienu pa Pauršķaidi — un Reimāram ierocis izkrita no rokas.

Kamēr tas šķindēdams nokrita zemē, gaišmatis pielēca pie bruņinieka, sagrāba viņu ciet un pielika zobena asmeni pie viņa kailā kakla. Reimārs sastinga un neuzdrošinājās ne pakustēties. Viņš juta, ka Persijs to domā nopietni.

Līdz nāvei nopietni.

Laura vēl nekad nebija redzējusi savu skolotāju tādu. Viņa sejā bija parādījusies dzelžaina izlēmība, un viņš pagriezās pret melno burvi, kura bija sekojusi cīņai, pati neiesaistīdamās. — Atverr durr-vis! — viņš tai uzsauca. — Vai arī tavam drraudziņam gals klāt!

Sirīnas reptiļa acis tumsā kvēloja. — Nelga tāds! — viņa šņāca kā satrakota odze, un Laurai atkal sekundes simtdaļu rādījās, ka uz kakla viņai ir čūskas galva. — Tu taču neiedomāsies, ka vari mani piespiest! — To teikusi, viņa samiedza acis šaurās spraudzi-ņās un pavērās visapkārt. Pie sienām viena pēc otras gaiši uzliesmoja lāpas, apspīdēdamas halli drebulīgi spokainā gaismā.

Taču ar to nebija gana: Sirīna pastiepa lūpas uz priekšu un pūta. Laura un Persijs sajuta tik spēcīgu vēja brāzmu, ka tā viņus gandrīz nogāza no kājām.

Skolotājs nelikās to manām. — Atkārrtoju velrreiz, — viņš salti noteica. — Taisi beidzot vaļā durrvis, ja tev ir darrga sava drraugeļa dzīvība!

Sirīna bez izteiksmes atbildēja negantajam skatienam. Laura jau nodomāja, ka viņa izpildīs Persija prasību, kad pār melnās burves seju pārslīdēja ņirdzīgs smīns. Viņa vēlreiz atgāza galvu un izplūda tik šaušalīgos smieklos, ka Laurai sametās auksti. Ledaini šermuļi pārskrēja viņai pār muguru.

Sirīna nicinoši nopētīja Nežēlīgo bruņinieku. — Kāda man daļa gar šī nožēlojamā kverpļa dzīvību? — Viņa bija acīm redzami uzjautrināta. — Muļķi uz šīs pasaules nekad neizmirst, un nav svarīgi, vai viens ir vairāk vai mazāk.

Persijs saprata, ka viņa neblefo. Viņa upurēs Reimāru, ne aci nepamirkšķinādama. Tātad vajadzēja izdomāt kaut ko citu.

— Labi! —viņš ledaini atteica. — Tu pati tā grribēji! —To teicis, viņš pacēla smago ieroci un no visa spēka trieca Reimāram fon Rāvenšteinam pa galvu ar zobena rokturi. Nežēlīgais bruņinieks bezsamaņā saļima uz grīdas. Taču Persijs ātri pamāja Laurai, un viņi abi metās virsū Sirīnai.

Melnā burve vēlreiz atvēra muti un pūta. Šī vēja brāzma bija tik stipra, ka notrieca sargātājus zemē un aizslaucīja līdz halles viņam galam. Kamēr viņi ar pūlēm pietrausās kājās, Sirīna zibens-ātri apsviedās apkārt, pacēla rokas gaisā un pievērsa nekustīgi caururbjošu skatienu briesmīgajam lemuram uz sienas segas.

— Aštaral — viņa tam uzsauca baismīgā balsī. — Aštara ut tramiksorl

Laura nekad nespētu aizmirst to, kas notika pēc tam. Paklājs piepeši sakustējās! Tas viļņojās un izlocījās, izspiezdamies te uz vienu, te uz otru pusi. Radās iespaids, ka tas sāk atdzīvoties. Beigās — Laurai acis bija uz kātiņiem — sakustējās arī lemurs. Tas stiepās un staipījās, un pacēla savu briesmīgo galvu. Vienlaikus tas izgrūda aizsmakušas skaņas, kas afvien pieauga skaļumā, līdz briesmoņa kliedzieni dārdēja pa visu halli. Monstra kustības kļuva arvien ašākas. Viņš raustījās, it kā viņu ar varu turētu neredzamas saites, nelaižot vaļā no gobelēna. Pēdējā spēka piepūle lika varenajam ķermenim nodrebēt — un tad lemurs stenēdams noslīdēja no sienas segas un nostājās hallē! Kad viņš piecēlās pilnā augumā, Laura manīja, ka tas ir vismaz trīs metrus augsts. Viņš gaidoši pavērās melnajā burvē, kā gribēdams uzklausīt viņas pavēles. Itin kā Sirīna būtu viņa kundze.

Burve pastiepa roku un norādīja uz Lauru un Persiju stūrī.

Lemurs kūtri pagrieza galvu tajā virzienā. Ieraugot sargātājus, monstrs skali ieaurojās, no viņa zirga nāsīm izplūda tvaika mutuļi.

Laura un Persijs, līdz nāvei izbijušies, atkāpās atpakaļ. Briesmonis vēlreiz noaurojās viņu virzienā. Viņa elpa oda pēc puvekļiem un sēra, tā ietina sargātājus karstā mākonī. Nu jau smirdīgais lemurs bija klāt. Viņš pacēla vienu roku un ar nagoto ķetnu sita uz viņu pusi.

Laura un Persijs veikli palēca malā, izvairīdamies no varenā sitiena. Meitene tomēr aizķērās aiz krācošā resnā bruņinieka, paklupa un pazaudēja ieroci. Persijs, zibenīgi reaģēdams, metās uz priekšu un iedūra briesmonim apakšstilbā. Šķita, ka lemurs neko nav sajutis, viņš turpināja uzbrukt. Sargātāji pieliecās, tā ka viņš trāpīja tikai sienai. Sitiena spēks bija tik liels, ka no sienas atlūza akmens šķembas.

Persija zobens vēlreiz pasitās uz priekšu, dziļi iedurdamies milža augšstilbā. Šoreiz uzbrukums nesa augļus: lemurs iegārdzās un ar otru kāju spēra uzbrucējam. Spēriens trāpīja skolotājam pa vēderu ar pāļdziņa cienīgu spēku. Persijs nokrita zemē un, aizslīdējis šķērsām pāri hallei, atsitās pret sienu.

Laura izmisumā aizsedza ar rokām seju. — Debesu vārdā!

Briesmonis, kuram augšstilbā iedurtais zobens nenieka netraucēja, jau stūrēja uz bezpalīdzīgo sargātāju, kas gulēja zemē. Grīda vibrēja zem viņa soļiem.

Persijam asiņoja nobrāztā galva. Pāri viņa sāpju plosītajai sejai tecēja sarkanas urdziņas, kamēr viņš ar mokām slējās kājās. Lemurs tuvojās, un skolotājs atkāpās, līdz paklupa pār bezsamaņā gulošo Reimāru un vēlreiz nokrita garšļaukus. Viņš palika guļam, acis nekustīgi pievērsis nezvēram, no kura vairs nevarēja izbēgt.

— Persij, celies! — Laura iekliedzās un steigšus pavērās visapkārt — ko lai iesāk? Meitene paķēra no grīdas zobenu un, pielikdama visus spēkus, meta ar to briesmonim.

Zobens ar milzu sparu trāpīja lemuram pa galvu un tad šķindēdams nokrita uz akmens plāksnēm. Laura izmisusi atskārta, ka trāpījums neko nav mainījis. Tas vienīgi uz mirkli bija apstulbinājis šaušalīgo monstru. Vēlreiz ieaurojies, tas pagriezās pret Lauru un neganti paskatījās, iekams no jauna pievērsās skolotājam. Viņam tomēr ar šo īso atkāpi bija pieticis, lai patvertos tur, kur lemurs viņu nevarēja aizsniegt. Persijs veikli satvēra zobenu un steidzās pie Lauras.

— Ko mums iesākt? — viņš sēca, kamēr viņi virzījās atpakaļ.

— Ar zobeniem mēs viņam neko nepadarrīsim. Sito zvērru neap-stādinās varrbūt pat ducis šķēpu!

Tad Laurai pēkšņi ienāca prātā, kā briesmoni varēja padarīt nekaitīgu. — Atri, Persij! Uz pagrabu, nāc!

Viņi atkāpās arvien tālāk, neuzkrītoši tuvodamās kāpnēm, kas veda lejup uz sazaroto pagraba labirintu pils dzīlēs.

Sirīna laikam bija nojautusi viņas plānu. — Tramiksorl — viņa uzšņāca savam radījumam. — Tramiksor! Tramiksor!

Šis vārds var nozīmēt tikai “Nogalini viņus!”, Laurai iešāvās prātā.

Monstrs aurodams sita uz sargātāju pusi. Kaut gan Laura pieliecās, viņu skāra viens nags, notriekdams zemē. Lemurs jau pasniedzās uz viņas pusi, kad Persijs pielēca klāt no sāniem, ietriekdams tam krūtīs zobenu. Smagais asmens tomēr atlēca kā no akmens un vidū pārlūza uz pusēm, kamēr skolotājs tika nokratīts kā uzmācīga muša.

Taču Persijs nepadevās. Viņš paķēra no sienas lāpu un iegrūda to nezvēram sejā. Lemurs iztaisnojās, atgāza galvu līdz pleciem un izgrūda tādu rēcienu, ka halle nodrebēja. Persijs piesteidzās pie Lauras un palīdzēja viņai. Tad viņi metās uz pagraba kāpnēm un pazuda lejā tumsā.

Briesmonis, savas pavēlnieces mudināts, mina viņiem uz papēžiem.

Nepagāja necik ilgs laiks, līdz sargātāji bija sasnieguši pagraba galveno eju. Lai gan skaidri bija dzirdama vajātāja dauzīšanās, Laura apstājās, paķēra no sienas vienu no nodzisušajām lāpām un lūkoja to aizdedzināt, liekot lietā sev dāvātās spējas.

Persijs viņu nervozi vēroja. — Pasteidzies, Laura! Nedrrik-stam kavēties ne mirrkli ilgāk, ja grribam paglābties no tā brries-moņa. Turrklāt tagad viņš varrēs mūs labāk saskatīt.

Laurai, neraugoties uz nāves draudiem, vajadzēja pasmaidīt. Persijs vēl joprojām nebija atskārtis, kas viņai padomā! — Aizmukt mēs no viņa pagrabā tāpat nevaram, — viņa mierīgi atteica.

— Ja vien tev nav zināms ceļš uz bezgalīgo eju un slepenajām durvīm, kas ved uz vītņu kāpnēm, kuras beidzas pagalmā.

Skolotājs papurināja galvu.

— Nu redzi! Taču bez gaismas es šai ejā nekad neatradīšu to, ko meklēju!

Tai pašā mirklī lāpa aizdegās, apgaismodama šauro, velvēto eju — tāpat arī lemuru, kas, aurodams aizsmakušā balsī, pagriezās ap stūri.

— Laižamies, Persij! — Laura iesaucās un metās skriet. Kamēr viņi joza pa līčločainajām ejām, meitene šad tad bailīgi atskatījās pār plecu, lai redzētu briesmoni, kas rībot un dārdot vai bija viņus panācis. Sargātājiem bija paveicies, jo lielā auguma dēļ viņš varēja tikt uz priekšu tikai saliecies. Dažas ejas bija tik šauras, ka caur tām viņš varēja izspraukties tikai ar pūlēm. Tas tikai vairoja viņa niknumu, jo velvēs arvien biežāk atbalsojās pērkona dārdiem līdzīgie kliedzieni.

Laura bez grūtībām atrada eju, kura it kā veda uz Reimāra dārgumu krātuvi. Un tad Persijs beidzot atskārta, ko viņa ir iecerējusi.

— Atars* — nav slikti, mademoiselle\ — viņš uzslavēja, bet tad pēkšņi kļuva bāls kā krīts.

— Kas tev ir?

— Grriestu iebrrukuma imitācija, — Persijs paskaidroja, izmisumam augot augumā. — Ja tas jau ir ierrīkots un eja aiz-berrta arr akmeņiem, tad tavs plāns ir veltīgs!

Laura pārbijās. Persijam bija taisnība! Ja šis šķērslis, ko viņiem toreiz bija izdevies pārvarēt tikai ar akmens milža palīdzību, jau pastāvēja, tad viņi bija lamatās — neglābjami pazuduši!

Masīvais stāvs, kas piepildīja gandrīz visu eju, tuvojās, viņus apņēma pretīga smirdoņa.

Ko viņiem darīt? Vai tiešām mesties skriešus nezināmajā ejā, lai, iespējams, dabūtu galu strupceļā? Vai varbūt bēgt tālāk pagraba labirintā, labi zinot, ka viņi neizmuks no lemura ķetnām un tikai novilcinās nāves brīdi?

Domas Lauras galvā mežonīgi šaudījās. — Nāc, Persij! — viņa beidzot sacīja un izlēmīgi devās iekšā ejā, kas veda uz nekurieni.

Nezvērs jau bija klāt. Laura juta mugurā viņa karsto elpu, no tā aurošanas viņai sāpēja ausis. Viņa steidzās uz pagriezienu, aiz kura izšķirsies viņu liktenis. Vai nu viņiem paveiksies un milzīgā akmeņu kaudze, kas imitēja ejas iebrukumu, vēl neeksistēja, vai arī...

Laura pat neiedrošinājās iedomāties, kas tad notiktu!

Elpu aizturējusi, viņa pameta skatienu ap stūri — un bezgala nopriecājās. — Jā! — viņa gavilēja. —Jā!

Eja bija brīva. Nekas netraucēja doties uz priekšu.

Arī Persijs atviegloti uzelpoja. — Mon Dieu! Kāda laime!

— Laimējas tikai tiem, kas to ir pelnījuši! — Laura īdzīgi attrauca un pat nemanīja, ka runā tikpat vecišķi pārgudri kā viņas brālis. — Tagad taisies uz priekšu, citādi viņš mūs vēl notvers!

Viņai bija taisnība, un kā vēl! Lemurs bija pietuvojies jau tik cieši, ka gandrīz spēja viņus sagrābt. Viņa nagainajai rokai pietrūka tikai centimetra, lai noķertu Persiju aiz drānām.

Viņi ņēma kājas pār pleciem. Bija svarīgi sākt ar kārtīgu ieskrējienu, lai pārlēktu pāri grīdā paslēptajām lamatām. Kārtīgs ieskrējiens — un kārtīgs lēciens! Ja viņi netrāpīs precīzi, tad...

— Lec, Persij! — Laura kliedza. — Tagad! — To teikusi, viņa atspērās. Meitene aizvēra acis, lidodama pa gaisu. Kaut arī lēciens neilga vairāk par divām sekundēm, viņai šķita, ka paiet vai puse mūžības — tomēr viņa piezemējās otrpus slazdam. Persijs viņai sekoja. Arī viņš bija piemānījis nomaskēto caurumu.

Izdevās! Viņiem izdevās!

Dažus metrus aiz nāvējošajām lamatām viņi apstājās un pagriezās atpakaļ.

Lauras plāns īstenojās: lemurs uzkāpa slēptajai lamatu lūkai, kas zem viņa svara acumirklī atvērās. Ar brēcienu, kurā bija dzirdamas gan šausmas, gan pārsteigums, monstrs iegāzās bedrē. Trieciena spēks, ar kādu viņš atsitās pret desmit metrus dziļo grīdu, lika nodrebēt sienām. No slepenajām lamatām atskanēja apslāpēts sāpju kliedziens, tad iestājās rēgains klusums.

Laura un Persijs apmulsuši saskatījās un lēni piegāja pie bedres. Laura apgaismoja tumšo caurumu ar lāpu. Dziļi zem viņiem nekustēdamies gulēja lemurs. Viņa locekļi bija sagriezušies, un smailie dzelzs mieti, kas rēgojās bedres dibenā, bija caururbuši viņa ķermeni. No neskaitāmajām brūcēm pilēja biezs piķa melns šķidrums, kas izplatīja nelabu dvaku.

Nedzīvais ķermenis noraustījās, un Laura izdzirda klusu gārg-šanu — briesmonis vēl bija pie dzīvības. Vēlreiz atskanēja žēlabaina skaņa, kurā jautās ilgas pēc atpestīšanas. Tad nezvērs pagrieza galvu, vienīgo ķermeņa daļu, kas nebija uzdūrusies uz mieta. Lemurs lēnām pacēla skatienu un lūdzoši paskatījās Laurā. No viņa acīm noritēja asaras, tad galva nespēkā atslīga atpakaļ un briesmīgais neradījums nomira. Viņa baisajā purnā bija parādījusies gandrīz vai maiga izteiksme.

Viņš bija atsvabināts.

Laura norija siekalas. Viņas sirdī pamodās līdzjūtība, jā, viņai pat bija žēl šī briesmoņa, kurš pirms mirkļa vēl bija kārojis pēc viņu dzīvības, jo viņa atskārta, ka lemurs to nebija darījis no brīva prāta. Monstru bija apbūrusi viņa pavēlniece, kas tam uzspieda savu nežēlīgo gribu. Nožēlojamais radījums nebija spējis pretoties tam, ka viņu izmantoja šaušalīgiem mērķiem. Laura bija pārliecināta, ka neba pirmo reizi Sirīna viņu bija raidījusi pret saviem pretiniekiem — un, kā viņa zināja, pat mirušā lemura nesadragātajai galvai vēl vajadzēja sēt bailes un šausmas. Laurai, to iedomājoties, gandrīz palika nelabi.

— Žiglāk, Laura, mēs nedrrikstam še kavēties, — Persijs brīdināja. — Tūliņ pat ceļosīm atpakaļ uz mūsu laiku, iekams šī brriesmīgā Sirīna vēl nav sataisījusies mūs meklēt. Vai kamērr Nežēlīgais bruņinieks nav attapies no bezsamaņās un nav sūtījis mums pakaļ sarrgus. Tas irr, ja viņš jau nav pacenties to izdarrīt.

Laura vīlusies pavērās skolotājā. — Tu taču nedomā to nopietni, Persij? Ja pārtrauksim ceļojumu sapnī tagad, tas būs bijis pilnīgi veltīgs. Mēs neesam neko panākuši un netikām atklājuši ne mazāko norādi uz Septiņu mēnešu zīmogu. Bet tikai tādēļ mēs atrodamies šeit!

— Es labi saprrotū, — skolotājs rāmi atteica, — un tomērr baidos, ka mums nav citas izvēles. Ja nieka dēļ zaudēsim dzīvību, tad mums arrī netiks līdzēts, vai ne?

Persijam bija taisnība — bet Laurai negribējās to atzīt. Viņa taču nevarēja atgriezties ar tukšām rokām! — Paņemsim vismaz to grāmatu no dārgumu krātuves, — viņa lūdzās. — Tu taču arī domāji, ka tur iekšā varētu būt kaut kas par zīmogu, vai ne?

— Jā gan. Bet mums nav laika to škirrstīt. Un es visnotaļ apšaubu, vai varresim to paņemt līdzi uz mūsu gadsimtu.

— Vismaz pamēģināsim! Lūdzu, Persij!

Skolotājs neļāvās pierunāties. — Tas irr parrāk bīstami, tici man. Ja dosimies atpakaļ uz halli, tad mums drraud brriesmas uzšķiriet virrsū melnajai burvei vai Reimāram fon Rāvenšteinam — un tad mums gals klāt. Tu tačū to zini tikpat labī kā es!

Laura saviebās — vajadzēja vien padoties neizbēgamajam. Viss, ko Persijs sacīja, bija pareizi, un tāpēc viņiem pēc iespējas ātrāk vajadzēja nokļūt drošībā. Turklāt nebija zināms, kad viņiem atkal būs iespēja netraucēti koncentrēties un ieiet tunelī, lai pabeigtu sapņu ceļojumu un cauri laikam un telpai nokļūtu atpakaļ internātā.

— Nu labi, — meitene beidzot sacīja. — Dodamies atpakaļ!

Laura atvadām pameta pēdējo skatienu bedrē — un ieraudzīja skorpionus. Simtiem tūkstošu spoži melnās bruņās tērpto zirnekļveidīgo, no kuru vēderiem rēgojās draudīgi indes dzeloņi. Paši būdami plaukstas lielumā, iespaidīgās knaibles pavērsuši uz priekšu, tie neticami ātri rausās ārā no lūkas.

Laurai mati sacēlās stāvus no šausmām, kad viņa atklāja, no kurienes šie briesmoņi ir radušies: tie veidojās no melnā šķidruma, kas bija izplūdis no beigtā lemura brūcēm. Skorpionu armijai augot augumā, mirušā ķermenis pamazām sabruka.

Briesmoņiem lamatu bedres gludās sienas nesagādāja nekādas pūles. Tie smirdēja tikpat pretīgi kā nezvērs, no kura viņi bija cēlušies. Laura vienā mirklī saprata, ka skorpioni metīsies virsū viņai un Persijam. Kamēr meitene vēl kā pārakmeņota blenza uz melno skorpionu karapulku, pār bedres malu jau pasniedzās pirmās spīles, tām zibenīgi sekoja posmainie ķermeņi ar astoņām kājām. Par īkšķi īsāko šausmoņu sarkanās acis likās novērtējam savus upurus. Astes ar indīgajiem dzeloņiem bija agresīvi pastieptas uz priekšu. To dzēliens noteikti ir nāvējošs, Laurai iešāvās prātā.

— Nolāpītss, Kvintus, te kaut kass nav kā vajag! — Rebeka Taksa uztraukusies iebrāzās Dr. Tumšicka istabā.

Ķīmijas skolotājs pārsteigts pacēla skatienu no kontroldarba, ko viņš laboja galda lampas gaismā. — Kas tad lēcies?

— Ess redzēju Persija auto sstāvlaukumā — tass arī ir lēciess!

— Nu un tad?

Rozija tramīgi staigāja šurpu turpu. — Viņšš taču vissiem sstāsstīja, ka nedēļass nogalē kopā ar Lauru dossiess izjādē — pareizi?

— Pareizi. Bet ka...

Taksa nelaida viņu pie vārda. — Un kāpēc tad viņa auto ir sstāvlaukumā?

— Varbūt viņus kāds ir aizvedis uz tā zemnieka sētu, tāpēc!

— Mulķībass! — Rozija neganti saviebās, un uz sekundes simtdaļu radās iespaids, ka mazo bizīšu vietā viņai ap galvu vijas čūskiņas. — Viņiem kaut kass ir aiz ādass! Un tāpēc mumss ssteigšuss jānoskaidro, kass viņiem abiem padomā — Persijam un tai ssassodītajai sskuķenei!

Kvintuss Tumšickis piecēlās kājās un piegāja pie satrauktās skolotājas. — Lūdzu, nomierinies, Rebeka, — viņš maigi sacīja un gandrīz vai mīļi uzsmaidīja. — Lai ko viņi abi arī darītu — mēs to uzzināsim. Mums nekas nepaliks slēpts, tu taču zini! Viņi pat nenojauš, ka esam informēti par katru viņu soli. Tad kāpēc tu raizējies?

— Tev taissnība, Kvintus. — Rozijas sejas izteiksme atslāba.

— Atvaino, nervi... Bet ess vēl joprojām nesspēju noticēt, ka viņi mumss atvēruši visas durvis!

Doma par nāvējošo dzēlienu izrāva Lauru no sastinguma.

— Skrienam, Persij! Ātri! — viņa kliedza kā prātu zaudējusi.

Arī skolotājs bija ieraudzījis jaunās briesmas. Abi sargātāji ieskrējās un lēca pāri bedrei. Tajā bija redzama tikai monstra galva, kuras vaibsti atkal bija savilkušies šaušalīgā grimasē. Lamatu sienas bija melnas no skorpioniem, kas mērķtiecīgi rāpās ārā.

Arī šoreiz lēciens izdevās. Abi sargātāji joza uz izeju. Laura aši pameta skatienu pāri plecam: skorpionu karapūļi viņiem sekoja, plūzdami kā mutuļojošs strauts.

Laura un Persijs skrēja, ko kājas nes. Tūkstošiem žiglo skorpionu taustekļu radīja baisu troksni, kas abiem bez mitas skanēja ausīs un lika brāzties vēl ātrāk. Taču Laura drīz vien aizelsās; viņas plaušas smeldza. Vispirms cīņa ar nezvēru zālē, tad medības pagrabā un nu vēl bēgšana — tas vienkārši bija pārāk daudz!

Arī Persija spēki likās zūdam. Tādēļ Laura vēl jo vairāk brīnījās, ieraudzīdama, ka viņš norauj no sienas lāpas un stiepj tās līdzi.

— Ko tu tur dari? — viņa pārsteigta jautāja.

— Tūliņ! — viņš aizelsies atteica un paķēra no sienas nākamo lāpu. — Tūliņ redzēsi!

Beidzot viņi bija sasnieguši kāpnes, kas veda uz halli. Laura, smagi elpodama, atskatījās un izgaismoja eju — skorpionu armija jau nogriezās ap stūri.

Persijs nometa zemē vairāk nekā duci lāpu, ko bija savācis pa ceļam. Tās grabēdamas nokrita Laurai pie kājām. — Aizdedzini ātri! — skolotājs pavēlēja meitenei, izvietodams koka sprunguļus pa grīdu — un tad beidzot Laura saprata, kas viņam bija padomā.

Viņa piegrūda savas lāpas liesmu pie daktīm, kas bija piesūcinātas ar piķi un uzliesmoja vienā mirklī. Laurai pretī pasitās svelme, acīs un degunā koda dūmi. Viņa palēca atpakaļ un iemeta degošo lāpu skorpionu straumes vidū. Īstenībā viņa pat nezināja, vai šie neradījumi vispār deg.

— Tas viņus noteikti apturrēs! — Persijs iesaucās. — Vismaz uz kādu brrīdi!

Kad sargātāji ienāca hallē, tur neviena nebija. Sirīna, Reimārs fon Rāvenšteins, tāpat kā resnais bruņinieks un viņa pudeles brālis, kas pirms maza brītiņa bija izgulējuši reibumu uz akmens flīzēm, bija pazuduši. Dīvainā kārtā ieejas durvis stāvēja līdz kājai vaļā.

— Ko tas nozīmē? — Laura vaicāja.

— Nav ne jausmās. Lai kā arri būtu: vienkarrši izmantosim iespēju un taisīsimies, ka tiekam!

Skolotājs aizvēra acis, lai ieietu transā, kad Laura steigšus piegrūda viņam pie sāniem. — Grāmata! — viņa atgādināja.

— “Septiņu brālība”! Paņemsim to līdzi! Līdz gaitenim, kur tā palika, jāuzkāpj tikai divi stāvi.

— Nežēlīgais bruņinieks jau sen to būs pievācis! — Persijs neiecietīgi attrauca, taču sekoja meitenei, kad viņa steigšus šķērsoja halli un metās pie kāpnēm.

Laura vēl nebija uzlikusi kāju uz pirmā pakāpiena, kad sastinga. Līdz grāmatai tikt nebija nekādu cerību — kāpņu laukumiņa mijkrēslī stāvēja kāds ducis bruņinieku! Acīmredzot Reimārs bija uzbikstījis no miega savus drauģeļus. Viņi bija aplikuši bruņas un ķiveres, izvilkuši zobenus un gaidīja nelūgtos atnācējus. Atseguši nopuvušo zobu redeles gaidošā smīnā, viņi sarkani pierietējušām acīm raudzījās uz Lauru un Persiju. Asinskārās bandas priekšgalā stāvēja Bardolfs Stiprais un Nežēlīgais bruņinieks.

Kad Reimārs pamanīja sargātāju apjukumu, viņš sāka ņirgt.

— Ko jūs vēl gaidāt, “muzikanti”? — Viņa pretīgajos vaibstos parādījās izsmiekls. — Kāpēc nenākat tuvāk un nepiebiedrojaties mums? Mēs taču būtu stāvā sajūsmā, vai ne? — Viņš pagriezās pret saviem bruņiniekiem, kas uz izsmējīgajām piezīmēm atbildēja ar zviegšanu.

Laura un Persijs apmetās apkārt un steidzās uz atvērtajām ieejas durvīm. Meitene jau gaidīja, ka tās vēlreiz, kā rēga rokas vadītas, aizcirtīsies, kad apziņā ieplaiksnījās kluss brīdinājums. Nē! Nedari to, Laurai atbalsojās galvā.

Tās ir lamatas!

Laura vilcinājās, bet citas iespējas nebija. Bruņinieki jau bija sakustējušies, un tā sargātāji izskrēja ārā.

Pie skaidrajām debesīm spīdēja mēness, liedams sidrabainu gaismu pār pili, kas bija tinusies naksnīgā klusumā. Bija dzirdami tikai Lauras un Persija ašie soļi, viņiem steidzoties lejup pa ārējām kāpnēm. Viņi jau metās uz arkveida vārtiem, kas veda ārā no iekš-pagalma, kad Laura sajuta ledainu aukstumu, kas triecās viņai pretī kā naidīga siena. Tad viņa pamanīja stāvus, kas slēpās pils ēkas tumšajā ēnā. Laura neticīgi apstājās un satvēra Persija roku, vērodama drūmos tēlus, kas mēmi un pavisam nekustīgi bija izkārtojušies gar trim pils pagalma malām. Kopā viņu varēja būt kāds simts, visi bija tērpušies bruņās. Laura dziļi sirdī sajuta nāvējošo saltumu, kas plūda no viņiem.

Tuvāk aplūkojot ēnu kareivjus, Laurai sastinga asinis dzīslās: kur vajadzēja atrasties cīnītāju sejām, tur rēgojās tikai melns tukšums. Visbeidzot viņa atskārta, ko tas nozīmēja: viņus bija ielencis bruņās tērptu garu karaspēks!

— Atpakaļ! — viņa nočukstēja, jo balss vairs neklausīja.

— Persij, mums jātiek atpakaļ.

Tad sargātāju ausis sasniedza baisi smiekli. Domājams, tie nāca no lielā torņa. Un nudien, tur augšā stāvēja Sirīna, melnā burve. Viņas kalsenais stāvs, kas kā tumšs siluets iezīmējās pret naksnīgajām debesīm, atgādināja pieminekli ļaunumam. Līdzko griezīgie smiekli bija apklusuši, viņa izstiepa rokas un pavēlēja garu bruņinieku armijai: — Aštara ut tramiksum! — “Mostieties un nogaliniet!” Un tad atkal: — Tramiksum! Tramiksum!

Bruņas vienā mirklī atdzīvojās. Dzelžainie cimdi satvēra zobenus, un asmeņi spoži atvizēja sudrabotajā mēness gaismā.

Tostarp Laura un Persijs bija atkāpušies līdz kāpņu pakājei — lai konstatētu, ka ceļš uz pili viņiem bija slēgts. Reimārs un viņa vīri bija sapulcējušies pie ieejas un aizrautīgi vēroja spokaino izrādi.

Bruņās tērpto rēgu armija tuvojās. Žvadzēja bruņukrekli un bruņas, nošķindēja sejas aizsegi un kājsargi, kad kareivji lēnām tuvojās Laurai un Persijam.

Meitene izmisumā iebļāvās: — Ko nu, Persij? Ko mums darīt?

Taču viņš neatbildēja. Viņš tikai, ne vārdu neteicis, paskatījās Laurai acīs — un meitene saprata, ka arī viņš nezina izeju.

Glābiņa vairs nebija.

Ar viņiem bija cauri.