Laura un Septiņu mēnešu zīmogs

18. nodaļa SPĀRNOTIE LAUVAS

Laura juta, ka viņu lēnām pārņem izmisuma inde, kas drīz vien paralizēs sirdi. No lūpām izlauzās šņuksts. Meitene nokaunējusies aizgriezās. Viņas skatiens pievērsās akmens milzim.

Portaks! Viņš sazvērnieciski skatījās Laurā — un, piepešas apskaidrības pārņemta, meitene mirkli saprata, kas darāms. Viņa žigli pielēca pie resnās kolonnas pamatnes un trīsreiz ar roku apļveidīgi paberzēja auksto akmeni.

Portaks reaģēja ātri.

Tomēr Laurai likās, ka paiet vai vesela mūžība, līdz pīlārs, dobji dunēdams un dārdēdams, atdzīvojās, atraisīja savas gigantiskās rokas no nojumes un sāka sarauties. Laura nepacietīgi lūdzās: — Pasteidzies, Portak! Lūdzu, ātrāk!

Ieraugot atdzīvojušos milzi, Reimāra drauģeļus sagrāba izmisums. Viņu acis bailēs iepletās, atskanēja stostīgas lūgšanas, un pāris vīru pārmeta krustu. Viņi gan mīļuprāt būtu laidušies lapās, taču Nežēlīgais bruņinieks pavēlēja viņiem palikt.

— Stāvēt uz vietas, jūs, zaķapastalas! — viņš ierēcās. Pavēle atstāja iespaidu: vīri palika stāvam viņam pie sāniem, kaut arī trīcošiem ceļgaliem.

Laura turpretim bailīgi vēroja arvien tuvāk nākošos bruņās tērptos stāvus. Par laimi, tas notika lēni. Viņu kustības bija ārkārtīgi neveiklas, tāpat kā lemuram, un atgādināja tēlus vecās fantāzijas žanra filmās, kas viņai allaž bija tā patikušas. Tikai šeit tā nebija filma. Šeit bija nāvējoša nopietnība.

Portaks beidzot bija rimies sarukt. Viņš izslējās taisni, izstaipījās un pārmetoši paskatījās sargātājos. — Kāpēc nedomājāt agrāk, ka es varu talkā atnākt? — viņš sabozies norūca.

— Sorry, — Laura atteica. — Man ļoti žēl!

Satrakots Sirīnas kliedziens lika meitenei pacelt skatienu. Melnā burve bija pārliekusies pār torņa dzeguļiem un mežonīgi plātīja rokas. Viņas bālā, mēnessgaismas apspīdētā seja bija saviebusies atbaidošā grimasē. — Tramiksum! — viņa pārskaitusies brēca uz ēnu armiju. — Tramiksum! Tramiksum!

Pirmā bruņu rinda jau izslietiem ieročiem nāca virsū Laurai un Persijam, taču Portaks aizstampāja uz priekšu un aizšķērsja viņiem ceļu. Kamēr zobeni grabēdami triecās pret viņa granīta ķermeni, nespēdami neko nodarīt, viņš vēzēja rokas kā spriguļus, nogāzdams no kājām četrus bruņās tērptos rēgus uzreiz. Tie bezspēkā saļima, ķiveres augstā lokā aizlidoja pa gaisu, bet dzelžaino cimdu tvēriens atslāba, un zobeni nokrita zemē — acīmredzot bruņas izlaida garu, kolīdz ķivere bija nost no rumpja. Bet nu bija klāt arī nākamā uzbrucēju rinda.

— Hei, bleķa galvas, skatieties, kā citiem pretiniekiem ies! — akmens milzis negantā balsī viņiem uzsauca un atsāka cīniņu. Patrāpoties pa sitienam, bruņas dobji noblākšķēja, un atkal nepagāja necik ilgs laiks, līdz rēgu rinda bija pieveikta.

Arī Laura un Persijs iesaistījās cīņā. Viņi steigā paķēra pamestos zobenus, kas bija izkaisīti pils pagalmā, un Portakam pie sāniem stājās pret baiso karapulku. Kaudamies ar tādu drosmi, kāda piemīt tikai tiem, kas aizstāv savu kailo dzīvību, viņi atsita uzbrucējus arvien tālāk. Drīz vien viss pils pagalms bija nosēts ar ķiverēm, krūšu bruņām, kāju aizsargiem un ieročiem.

Taču pretinieki nepadevās. Trakojošās Sirīnas uzkurināti, tie nemitīgi gāzās virsū Portakam un sargātājiem, un arī Nežēlīgais bruņinieks bija izlēmis, ka pienācis laiks iesaistīties. Pēc viņa zīmes Bardolfs un četri drosmīgākie brašuļi metās lejā pa kāpnēm, lai no aizmugures uzbruktu ielenktajiem.

Par laimi, viņu bruņas nograbēja tik skaļi, ka Laura laikus pamanīja viņu tuvošanos un paguva uzsaukt akmens milzim:

— Portak!

Gigants apsviedās apkārt, un Laura un Persijs viņu piesedza no mugurpuses, kamēr viņš metās virsū Reimāra vīriem. No varenajiem sitieniem tie gāzās zemē kā mušas, un Reimāram fon Rāvenšteinam nācās atzīt, ka pat viņa drosmīgākie brašuļi pret šo karotāju neko nespēj iesākt. Portaks bija kā neiedomājami spēcīga kaujas mašīna, viņa akmenscietais ķermenis nebija ievainojams.

Taču milzis tostarp bija aizelsies. Viņš veltīja saniknotu skatienu Reimāram, kas stāvēja pie ieejas durvīm, norādīja uz vīriem, kas, izsisti no cīņas, gulēja viņa priekšā uz kāpnēm, un izaicinoši uzsauca viņu barvedim: — Ja drosminieku nava šeit, tad, pienapuikas, labāk beigt!

Nežēlīgais bruņinieks, drūms kā negaisa mākonis, noraudzījās uz saviem pieveiktajiem vīriem un pašķaidīto rēgu armiju, kurai Portaks atkal likās virsū ar pāļu dzinēja cienīgu sparu. Laura jau izbijās, ka Reimārs sūtīs cīņā vēl citus vīrus, kad viņš pieaicināja klāt kādu vasali un tam kaut ko iečukstēja ausī. Vīrs pamāja un sava biedra pavadībā steigšus pazuda pilī. Nu Rāvenšteinas pilskungs stāvēja uz ieejas kāpnēm viens pats un vēsā mierā vēroja izmisīgo cīniņu starp rēgu karaspēku un sargātājiem.

Lauru pārņēma baisa nojauta: Reimāram bija padomā kārtējā ļaundarība. Bet kas gan varēja būt vēl bīstamāks par rēgu armiju un viņa asinskārajiem drauģeļiem?

Silvāns, dziļi pieliecies, taustījās cauri Sēra purvam. Meža skrējējs elsa un pūta vien. Cauri slapjajam audumam, ko viņš bija piespiedis pie mutes un deguna, gaiss gandrīz netika cauri. Plaušas smeldza, un kājas sāpēja. Visapkārt bija tikai tumsa. Ik pa brīdim viņš spēja saskatīt neskaidras aprises vai maldugunis, ar kurām purva gari lūkoja viņu novilināt no pareizā ceļa, lai ievilktu purva dūkstī. Taču visbiežāk viņš neredzēja neko, un tas nomāca arvien vairāk un vairāk. Vai viņam būtu aizmiglojies skatiens? Vai tā bija indīgo sēra tvaiku ietekme, kurus viņš ieelpoja par spīti auduma aizsardzībai? Vai arī drīzāk vainojams bija ilgais laiks līdz rītausmai? Silvāns nezināja. Viņš saprata tikai vienu: doties Sēra purvā pēc tumsas iestāšanās bija neprātīgs pasākums, kas viņam varēja maksāt dzīvību. Jau dienas laikā slepenā taka, kas veda cauri viltīgajam dūksnājam, bija tik tikko samanāma. Naktī pat viņa trenētās meža skrējēja acis nespēja atrast kaut puslīdz drošu zīmi, kas norādītu ceļu. Taču Silvānam nebija citas izejas. Ja viņš gribēja nokļūt pie Tumsas cietokšņa ātrāk par vēlmju iemānītājiem, tad vajadzēja vienkārši riskēt. Viņam nācās akli paļauties uz savu izjūtu — un uz gaismas spēku, kas viņu vadīs.

Kad viņu no tumsas kāds uzrunāja, Silvāns zināja, ka vēl ir uz pareizā ceļa.

— Skat tik, skat tik! — pretī sauca vientuļš purva bērzs, kura balsī skanēja gan prieks, gan pārmetums. — Beidzot tu atkal esi parādījies, neuzticamais!

Silvānu pārņēma neizmērojams atvieglojums. Viņš apstājās un pēc silueta nojauta, ka koks sasveicinādamies dziļi noliec vainagu viņa priekšā. — Pastāsti, kas jauns! Nu, sāc taču, Silvān!

— Man tiešām žēl, — meža skrējējs atvainojās. — Taču man nav ne mirklīša laika. — Un, to sacījis, viņš steidzās tālāk.

— Uz vietas stāt! — Purva bērzs izstiepa visgarākos zarus vīrietim pakaļ, taču nenotvēra viņu. — Man šeit ir tik vientuļi, Silvān! — meža skrējējs vēl izdzirda, iekams pazuda naktī.

Silvāns tagad zināja, kad drīz vien būs sasniedzis purva malu. Viņš neviļus paātrināja gaitu. Sliktā sirdsapziņa, kas viņu mocīja jau dienām ilgi, lika mobilizēt pēdējās rezerves. Kāds viņš tomēr bija stulbenis, kad Morvenai Alienoras klātbūtnē tika stāstījis par vēlmju iemānītājiem! Vajadzēja taču iedomāties, ka meiteni tas tikai uzvedinās uz nelāgām domām. Un nu viņš iekšēji cerēja, ka spēs savu kļūdu arī izpirkt.

Nudien, slāpējošo tvaiku mākonis drīz vien izklīda, un Silvāna priekšā parādījās Tumsas cietokšņa varenais ziemeļu mūris. Austrumos tālo apvārsni iezīmēja gaišāka josla. Ausa rīts.

Silvāns paslēpās aiz kāda streipuļojošā vītola un uzmanīgi pavērās augšup uz torņiem, kas slējās mūrim abos galos, tajos stāvēja ik pa diviem sargiem. Arī pa mūra augšu pa pāriem šurpu turpu soļoja bruņinieki melnās bruņās, lūkodami pēc ienaidnieka. Tumsas cietokšņa ieejas vārti atradās dienvidu pusē. Lai nokļūtu tur, Silvānam vajadzēja apiet apkārt visam mūrim. Taču tur nebija nekāda aizsega, un viņu nenovēršami ieraudzīs. Viņam vajadzēja maskēties labāk nekā jebkad. Borborona vīri bija modri kā vanagi, ja viņus pieķēra neuzmanībā, viņiem draudēja nāve. Turklāt pa lielākajai daļai viņi bija trioktīdi, trīsacainas būtnes, kas tumsā redzēja tikpat labi kā dienas laikā, un viņu redze atpalika tikai no pundurmilžu asajām acīm.

Silvāns aši pietupās, ar rokām pasmēla dūņas un ar smirdīgo zampu notriepa matus un seju. Tad viņš kā mežacūka izvārtījās dubļos. No jauna piecēlies, viņš atgādināja golemu, no purva dzimušu briesmoni.

Meža skrējējs slepus paglūnēja uz sargiem. Viņi nepievērsa tam uzmanību, bet gan vēroja tāles. Neviens no viņiem nerēķinājās, ka kāds varētu tuvoties no viltīgā purva puses. Silvāns atstāja aizsegu un steidzās uz pils mūriem. Varbūt viņš paspēs noķert Alienoru, iekams viņa būs sevi pazudinājusi?

Cieši piespiedies pie mūra, rrfeža skrējējs pagriezās ap pils ziemeļrietumu torni, soli pa solim taustīdamies gar bezgalīgo rietumu mūri, līdz nokļuva līdz tā otram galam.

Sirdij dauzoties, viņš paskatījās ap stūri — un bija spiests atzīt, ka ir ieradies par vēlu. Ieejas vārti bija līdz galam vaļā. Vēlmju iemānītāji un bērni melno bruņinieku pavadībā patlaban šķērsoja koka tiltu, kas stiepās pāri pils aizsarggrāvim. Mazliet vēlāk viņi jau bija pazuduši cietoksnī.

Viss.

Viss cauri.

Viņš neko vairs nespēja darīt Alienoras labā!

Silvāns kā pārakmeņojies skatījās uz vārtiem, kas vērās ciet, kad viņu no letarģijas izrāva signāltaures spalgās skaņas. Meža skrējējs sarāvās, un tai pašā mirkli pār viņu nolija bultu lietus.

Silvāns laidās skriet, ko nagi nes. Taču, kaut arī viņa kājas kustējās naskāk nekā jebkad agrāk, meža skrējējs zināja, ka šoreiz diez vai tiks cauri ar veselu ādu.

Laurai ilgi nenācās mocīties gaidās. Dažus mirkļus pēc tam, kad Reimāra vīri bija atkāpušies pilī, viņa no visām pusēm izdzirda šļakstus. Meitene pārsteigta pavērās visapkārt — un atklāja augšējos stāvos izvietotas piķa renes: nelielus mūra izvirzījumus ar iestrādātām atverēm, no kurām iekšpagalmā gāzās šķidrs piķis. Nejauki smakojošā masa ātri vien pletās plašumā. Pēc Nežēlīgā bruņinieka rīkojuma viņa vīri aizdedzināja drānas gabalus un meta to piķa peļķēs. Tās vienā mirklī uzliesmoja, un melnā, liesmojošā straume cauri rēgu armijas rindām tecēja Lauras un Persija virzienā.

Viņi abi satriekti atkāpās. Nu jau varēja manīt svelmi, ko no visām pusēm izstaroja uguns jūra. Viņu sejas, kas bija slapjas no sviedriem, spīdēja liesmu atblāzmā. Kaut arī Portaks ne mazākajā mērā nesajuta uguni, arī viņš atkāpās līdz ar draugiem. Taču pretiniekiem — bruņās tērpto rēgu bija mazāk nekā piecdesmit, kā Laura, pārlaizdama tramīgu skatienu novērtēja, — tas iedvesa jaunu drosmi, jo liesmas viņiem neko nespēja nodarīt. Armija, sargātājiem par izmisumu, ne acu nepamirkšķinot, izsoļoja cauri plaiksnīgajām liesmām, it kā tās būtu vien liega vēja pūsmiņa, un ar mežonīgu neatlaidību atsāka uzbrukumu.

Laurai un Persijam nācās atkāpties no kveldīgā karstuma arvien tālāk, līdz viņi atkal nokļuva kāpņu pakājē.

Nežēlīgais bruņinieks jau atkal bija sapulcinājis savus vīrus.

Viņi, ar kailiem ieročiem izkārtojušies pie ieejas, liedza sargātājiem atkāpties pilī. Labi, Portaks varēja dažus no viņiem izsist no ierindas — taču Lauru un Persiju tas neglāba. Brašuļi bija salasījušies pārāk lielā pārsvarā. Sargātāji bija pagalam, izejas vairs nebija. Gandrīz visu pils pagalmu bija pārņēmušas liesmas, un rēgu bruņinieki nepielūdzami virzījās uz priekšu.

Lauras sejā, raugoties sarkani nokaitētajās bruņās, bija lasāmas nāves bailes. Kā no tālienes viņa pēkšņi saklausīja sev pie auss Portaka balsi: — Lec zvēru valdniekam mugurā, ja gribi tikt tālu gabalā!

Meitene, jūtami apmulsusi, pavērās milzīgajā palīgā. Zvēru valdniekam? Ko tas nozīmēja?

Persijs turpretim tūdaļ visu saprata. — Pasteidzies, Laura! Rrāpies mugurā akmens lauvam, — viņš uzsauca. — Ātri!

Taču Laura nekustējās ne no vietas. Viņa neizpratnē noskatījās, kā skolotājs metās pie spārnotā lauvas kāpņu labajā pusē un uzsvempās tam virsū.

Portaks, ar mērķtiecīgu labās rokas vēzienu aizslaucījis no kāpnēm divus pārdrošus rēgu bruņiniekus, satvēra Lauru kā lelli un uzsēdināja viņu mugurā otram lauvam. Tad viņš, pavērsis rādītājpirkstus pret akmens lauvu tēliem, sacīja: — Jūs, lauvas, kas lielus spārnus nesat un diženās sfinksas brāļi esat, jel klausiet šai nestundā gaismas varu un raisiet no akmens savu garu!

Skulptūras vienā mirklī atdzīvojās. Laurai šķita, ka viņa sajūt zem sevis spēcīgu muskuļu kustību, un no sastinguma atmodās arī spārnotā figūra, kuras mugurā sēdēja Persijs. Lauvas gandrīz vienlaikus pagrieza galvas un skaļi norēcās, atbalsij izveļoties cauri pils pagalmam kā pērkona grāvieniem. Laurai skudriņas noskrēja pār kauliem.

Reimārs un viņa bruņinieki izbijušies atkāpās, viņu sejas izķēmoja bailes. Pat rēgu karapulku acīm redzami bija iespaidojis pirmatnīgais spēks, kas skanēja teiksmaino dzīvnieku rēcienos. Bleķa-galvas vilcinājās un apstājās.

Tikai melnā burve torņa galā neizrādīja pārsteigumu par smilšakmens tēlu brīnumaino pārvērtību. Ievērojusi savu baiso karotāju apstāšanos, viņa iedegās nešpetnās dusmās. — Tramiksum! — viņa kliedza balsī, kas trīcēja aiz niknuma. — Tramiksum! Tramiksum!

Taču lauvas izpleta ērgļa spārnus, kuru vēziena platums bija kādi četri metri, un viegli tos novēcināja, it kā gribēdami pārbaudīt, vai tie viņiem vēl klausa.

Akmens milža sejā iegūla apmierināts smaidiņš: — Ja gribat, lai lauvas šie klausītu, tad pakasiet kreiso austiņu; ja laipni vēl mērķi nosauksiet, tad drīzi vien turpu nokļūsiet! — Reimunds Portaks vēl steigšus pačukstēja meitenei un atkal pievērsās sfinksai līdzīgajiem dzīvniekiem.

Tos acīm redzami bija pārņēmusi nepacietība. Viņi nemierīgi izstiepa priekškājas, vēcināja spārnus un ar garajām astēm pātagoja ņirbošo gaisu, rēcieniem vēlreiz nodārdot pa pils pagalmu.

Beidzot akmens milzis deva viņiem pavēli doties ceļā: — Hei, brašie lauvas, laidieties, šķelt gaisu un vēju protieties, lai mūsu draugi no šejienes zūd un drošāku vietu ātri lai rod!

Tai pašā mirklī teiksmainās būtnes atrāvās no kāpnēm un pacēlās gaisā. Spēcīgiem spārnu vēzieniem tās viegli uzņēma augstumu, gandrīz nejuzdamas nastu, ko nesa uz muguras. Kamēr Portaks māja ardievas, spārnotie lauvas cēlās augstāk un augstāk tumsā.

Kad Laura pavērās lejup, viņa redzēja, ka rēgu bruņinieki sārtajā atblāzmā pils pagalmā sarūk arvien mazāki. Bruņu tēli kā sastinguši stāvēja plandīgo liesmu vidū, un tā vien šķita, ka viņi noraugās pakaļ sargātājiem, kas lidoja projām. Reimārs un viņa bruņinieki bija atgāzuši galvas. Tikai Sirīna negribēja padoties. Melnā burve pacēla rokas pret debesīm — no viņas plaukstas atraisījās uguns stars un šāvās tieši virsū Lauras lauvam!

“Uzmanies,” meitene gribēja iekliegties, bet tad izdzirda, ka viņas nesējs uzsauca otram: — Pa kreisi!

— Nē, pa labi! — otrs norūca cauri vējam, kamēr zibens stars par mata tiesu aizslīdēja garām Laurai. Viņas lauva izgrūda niknu rēcienu un asi pagriezās pa kreisi. Virziena maiņa bija tik pēkšņa, ka Laura būtu nokritusi viņam no muguras, ja pēdējā brīdī nebūtu ieķērusies pinkainajās krēpēs.

Arī otrs lauva pārsteidzoši strauji mainīja virzienu, tā ka nāka-mais uguns stars tāpat netrāpīja mērķī. Persija nesējs bija pagriezies pa labi, un nu abi lauvas strauji lidoja projām viens no otra, kā Laura samulsusi ievēroja. Viņa paliecās uz priekšu un satraukti sauca spārnotajai būtnei ausī: — Nē jel, mums jāpaliek kopā!

— Nav iemesla krist panikā, madame*\ — Kaut gan viņiem pretī brāzās vēl viens zibens, varenais dzīvnieks runāja pārdomātiem vārdiem un ar izmeklētu pieklājību. — Mēs ar Latusu ļoti labi zinām, ko darām, — kaut arī ne vienmēr spējam vienoties, kurš ceļš būs īstais.

Latuss? Tas laikam gan bija tā teiksmainā dzīvnieka vārds, kura mugurā sēdēja Persijs. Un kā sauca viņējo?

Laura patlaban gribēja apvaicāties, kad viņas nesējs sakļāva spārnus un gandrīz uz galvas metās lejā. Laura izgrūda baiļu saucienu un no visa spēka iekrampējās krēpēs, kamēr lauva kā iznīcinātājs trakā ātrumā nesās uz lielā pils torņa galotni. Latuss sekoja savam sabiedrotajam, un Laura atskārta, kas viņiem bija padomā: abi dzīvnieki metās virsū Sirīnai, kura ar savām velnišķīgajām mākslām lūkoja likt šķēršļos sargātāju bēgšanai.

Skats uz spārnotajiem lauvām, kas šāvās viņai virsū kā lodes, laikam pārspēja pat melnās burves savaldību. Sirīna bēga un patvērās torņa iekšpusē.

Teiksmainie dzīvnieki skaļi un triumfējoši norēcās, balsīm izskanot cauri naktij. Tad viņi iepleta spārnus un pavēra tos, lai apstādinātu straujo nolaišanos. Izmetuši elegantu loku pār lielo torni, viņi sānu pie sāna laidās prom un pazuda slepkavniecisko bruņinieku skatieniem — tie vēl joprojām kā paralizēti stāvēja uz ārējām kāpnēm.

Savukārt rēgu armija, kolīdz Sirīna bija pazudusi tornī, sabruka pati no sevis. Krustu šķērsu pils pagalmā mētājās izkaisītas bruņas. Portaks atkal bija pieņēmis kolonnas veidolu. Viņš, kā allaž, balstīja nojumi un ar liegu smaidu raudzījās tālēs, gluži kā pēdējo stundu laikā it nekas nebūtu atgadījies.

Laura izjuta neizmērojamu atvieglojumu. Viņa gavilēdama pacēla rokas gaisā. —Juhū! Mums izdevās!

Vējš šalca viņai gar degunu, lauvas spārnu vēzieni skanēja ausīs, un garie, gaišie mati kā plīvurs plandījās viņai nopakaļ. Meitene pagrieza galvu uz Persija pusi, kurš sēdēja otra spārnotā lauvas mugurā. Spožajā mēnessgaismā viņa redzēja, ka arī skolotājs izskatās laimīgs. Viņš smaidīdams parādīja paceltu īkšķi — excellent!

Laura atbildēja viņa zīmei un tad piekļāvās sava nesēja kaklam. — Liels paldies... hmm... Kā tevi īsti sauc?

— Mans vārds ir Lateris, madame. Un mans brālis ir Latuss — bet to jau es tiku minējis, ja nemaldos.

— Tiesa gan, — meitene atteica un pēdējo reizi pavērās dziļi lejā — tur viņa ieraudzīja kādu vīrieti, kurš iznāca pa pils sānu durvīm un steidzās uz nomaļu namiņu. Viņam mugurā bija sutana, un viņš zagšus lūkojās apkārt, it kā baidīdamies, vai viņam neseko. Tad tikai Laura redzēja, ka viņam padusē bija pasista bieza grāmata. Droši vien foliants no dārgumu krātuves, meitene nodomāja — bet tad kapelāns jau bija pazudis namiņā.

Lateris un Latuss lidoja cieši blakus cauri maigajai naktij.

— Kur mēs īsti gribam nokļūt? — Laura vaicāja skolotājam, kas viņai atradās labajā pusē, kamēr vējš rotaļājās ar viņas matiem un sidrabainais mēness meta gaisīgu atblāzmu uz glītās sejas.

— Nekurr citurr kā mierrīgā vietiņā, kur varram nekavējoties sagatavoties atceļam, — Persijs, ne sekundi nedomājis, atteica.

Jā, tas droši vien bija labākais, ko viņi varēja iesākt. Kāpēc gan vēl kavēties pagātnē? Zīmoga meklējumi bija izrādījušies velti, tāpēc nebija nekādas jēgas pagarināt ceļojumu sapnī. Gluži pretēji: ja viņi turpinās uzturēties Nežēlīgā bruņinieka laikos, tad tikai nevajadzīgi pakļaus sevi briesmām. Reimārs fon Rāvenšteins nerimsies, iekams nebūs viņus notvēris, un bende...

No šīs domas Laurai gandrīz apstājās sirds. Viņai pārskrēja aukstas un karstas tirpas: protams, bende!

Kā viņa bija varējusi to aizmirst!

— Uz mežsarga māju, ātri! — viņa satraukti uzsauca Persijam.

— Uz mežsarrga majū? — Izbrīns Persija vaibstos drīz vien pārvērtās par īgnu grimasi. — Nedomāju, ka šis būtu vispiemerro-takais brrīdis, lai aplūkotu apkārrtni! — viņš pārmetoši attrauca.

Tikai tad meitenei ienāca prātā, ka skolotājam nebija ne mazākās jausmas, par ko bija runa. Persijs taču nebija dzirdējis Reimāra un Sirīnas sarunu. Viņš nevarēja zināt, ka nāves briesmas draudēja ne tikvien mežsargam, bet arī viņa daiļajai iemīļotajai.

— Mums nav izvēles, Persij! — Lauras balss uztraukumā gandrīz aizlūza. — Silva ies bojā, ja mēs nenāksim palīgā!

— Man nav ne mazākās nojautas...

— Es zinu! — Laura aši viņu pārtrauca un tad mazliet ironiski piemetināja: — Bet tagad nudien nav īstais brīdis gariem skaidrojumiem! — Viņa strauji paliecās uz priekšu. — Aizvediet mūs uz mežsarga namiņu, Lateri, cik viert ātri varat!

— Ar lielāko prieku, madame, — lidojošais lauva atteica.

— Taču jūs piemirsāt ko visai svarīgu.

Lauras sejā parādījās pārsteigums. Piemirsusi?

Ko gan ?

Pēc brīža viņai ienāca prātā: jā, protams, steigā bija pazudis burvju vārdiņš. — Lūdzu, Lateri! — viņa steigšus pačukstēja lauvam.

— To es nebiju domājis, madame.

Nē?

Ak kungs — kas tad vēl?

— Pasaki taču, ko es esmu aizmirsusi! — Lauras balss nepacietībā drebēja. — Lūdzu, Lateri! Runa ir par dzīvību un nāvi!

Taču spārnotais lauva palika pie sava. — Man nudien žēl, madame. Jums vajadzēja labāk ieklausīties meistara Portaka vārdos!

Portaka vārdos? Akmens milzis taču šoreiz bija sarunājis daudz visa kā! Ko gan Lateris domāja? Taču jau pēc dažām galvas lauzīšanā pavadītām sekundēm Laurai pēdīgi atausa gaisma. Kāda es reizēm esmu idiote, viņa zūdījās pati par sevi, tad aši pastiepa roku un pavisam maigi pakasīja lidojošajam lauvam aiz kreisās auss.

Lateris uzreiz ieņurkstējās kā kaķēns. — Brīnišķīgi, madame! — viņš aplaimots nopūtās. — Jums izdodas brīnumlabi. Latus — mums jālido uz mežsarga māju, ātri!

— Tik vien! — otrs lauva atbildēja. — Tad veicīgi griežam pa labi, ja drīkstu lūgt!

— Tu maldies, Latus! — Lateris kaismīgi attrauca. — Kā parasti, atļaušos piebilst. Mums, lūk, jāgriež pa kreisi. Pa kreisi, Latus, pa kreisi!

— Neprāts, brāli, — pa labi!

— Nē, pa kreisi!

— Sacre bleu! — Persija balss aiz dusmām trīcēja. — Apklustiet vienrreiz, nejēgas! Mežsarrga māja irr taisni mums prriekšā, to es zinū pavisam noteikti. Žigli lidojiet turrpu un, johaidī, beidziet vienrreiz strrīdēties!

— Lūdzu, dariet, kā viņš teica! — Laura iečukstēja savam lauvam ausī un viegli paieskāja aiz auss.

— Kā vēlaties, madame, — Lateris atteica. Viņš gan izklausījās mazliet aizvainots, taču paklausīja viņas rīkojumam un kopā ar brāli turpināja laisties taisni uz priekšu.

Lauras lūpas savilkās apmierinātā, šķelmīgā smaidā. Galu galā viņa zināja, ka Persijs pazina šo pili un tās apkārtni labāk par jebkuru citu. Viņš bija izpētījis ne tikai Rāvenšteinas celtniecības plānus, bet arī tuvīnās un tālīnās apkaimes vēsturiskās kartes. Bija tikai viens cilvēks, kurš ar savām zināšanām par pili un tās vēsturi sita pušu Persiju — un tas bija Mariuss Leanders, viņas tēvs.

Tētis.

Ko gan viņš patlaban dara? Un kā viņam iet?

Kādu brīdi Laura nodevās mokošajām domām par pazudušo tēvu, bet tad no tām atraisījās. Viņiem bija svarīgs uzdevums, kas visādā ziņā palīdzēs izglābt Mariusu. Jā, tētis drīz vien būs atpakaļ pie viņas, meitene tam nešaubīgi ticēja.

Lauvas šķēla gaisu strauji kā vanagi. Austrumos pie apvāršņa iezīmējās šaura, pelēcīga gaismas strēle. Drīz vien lēks saule — varbūt pēc kādas stundas.

Mazliet vēlāk zem viņiem parādījās Rāvenšteinas mežs, kas gandrīz pilnībā apņēma pili un mazo ciematiņu. Pat Bendesmežs, kas tagadnē kā vientuļa meža saliņa rēgojās lauku un pļavu vidū, bija tikai daļa no plašā jauktu koku meža, kur auga priedes, egles, ozoli, skābarži un bērzi. Tā vidū, mazā izcirtumā, vientulīgi stāvēja mežsarga mājiņa.

Laura izslējās un izstiepa labo roku. — Redzi nu! — viņa uzsauca Persijam.

Skolotājs nebēdnīgi pasmaidīja un mēmi pamāja, it kā gribēdams sacīt: vai man nebija taisnība?

Lidojošie lauvas samazināja ātrumu un nolaidās zemāk. Viņi gandrīz bez skaņas slīdēja cauri rīta krēslai, žūžojoša vējiņa nesti, kamēr milzu spārnu līganie vēzieni saplūda ar noslēpumainajiem brīzītes čukstiem, veidodami klusu burvju melodiju. Viņi laidās cieši virs koku galotnēm, tā ka Laura tagad varēja sazīmēt šauro taciņu, kas vijās uz mežsarga māju. Viņa vērīgi noraudzījās lejup, taču melnu vilku nekur nemanīja.

Meiteni pārņēma nemiers. Vai viņi bija ieradušies par vēlu? Vai varbūt dzīvnieku aizsedza koku lapotnes?

— Lūdzu, laidies mazliet lēnāk, Lateri! — Laura palūdza.

Lauva atbildēja gandrīz uzjautrināti. — Cik labprāt gan ■ palīdzētu jums, madame, — viņš sacīja, — taču, par lielu nožēlu, tas nav iespējams. Ja nu vienīgi jūs vēlaties, lai mēs kristu zemē kā akmens un pārlauztu sprandu.

Laura jau grasījās atbildēt, kad ieraudzīja beigtu kazu. Tā gu-lēja takas vidū netālu no mājas blakus lielam krūmam. Meitene tūdaļ zināja, ko tas nozīmē: maita bija domāta kā ēsma vilkam — un tieši zem tās noteikti atradās viltīgā bedre, kuru mežsargs bija izracis, lai noķertu zvēru. Hanss jau nenojauta, ka vilks nebija neviens cits kā viņa mīļotā meitene, kas ik saulrietu pārvērtās par plēsoņu.

Kamēr Laura vēl prātoja par ļauno lāstu, kas Silvai bija uzlicis šo nežēlīgo likteni, viņa ieraudzīja vīriešus. To bija kāds pusducis, viņi gulēja slēpnī aiz krūma, apbruņojušies ar šķēpiem, cirvjiem un spriguļiem. Mežsargu varēja viegli pazīt pēc zaļās filca cepures. Hanss turēja rokā mežacūkām domātu šķēpu un savu kalpu lokā gaidīja šķietamo nezvēru.

Laura norādīja uz augumiem, kas gulēja zemē, un pielika pirkstu pie mutes. Persijs tūdaļ saprata: viņa gribēja pārsteigt vilka medniekus. Laura iečukstēja savam lauvam ausī norādījumu, nepārtraukti viņu ieskādama.

Lateris apmeta loku virs mežsarga mājiņas un tad pavisam klusi laidās zemāk. Latuss, viņa brālis, sekoja. Tikai mazu brītiņu pirms dzīvnieku nosēšanās vīri noprata, kas notiek viņiem aiz muguras, jo lauvas ierēcās.

Hanss un viņa palīgi panikā izlēca no krūma aizsega, nosvieda zemē ieročus un ņēma kājas pār pleciem, it kā viņiem uz papēžiem mītu pats velns.

Tad beidzot Laura ieraudzīja melno vilku. Tas stāvēja takas vidū zem milzu ozola krietnu divdesmit metru attālumā no nomaskētajām lamatām. Dzīvnieks bija sasmailējis ausis, sēra dzeltenās šaurās acis vērīgi raudzījās sargātājos un viņu nesējos. Lai gan mēness staru gaisma nebija no spožajām, Laura nešaubījās ne mirkli: tas bija tas pats melnais vilks, kas gulēja Silvai pie kājām lielajā gleznā internāta ieejas hallē. Tas pats vilks, kurš Kaju, Lūkasu un viņu pēdējā mirkli bija izglābis no Dragana un Drogūra, tumsas spēku asinssuņu, nāvējošajiem kodieniem. Un piepeši viņa atskārta, kāpēc šis plēsoņa tonakt bija parādījies kā no zila gaisa — tāpēc, ka viņa nupat, pirms simtiem gadu, bija izglābusi tā dzīvību!

Melnais vilks pavērsa purnu pret debesīm, un no tā mutes pret debesīm izlauzās kauciens. Šai pateicības dziesmai, kas atbalsojās cauri mežam, piemita baiss skaistums. Tad viņš uzmeta sargātājiem pēdējo skatienu, pagriezās un aizskrēja atpakaļ uz pili. Laura atvieglota noraudzījās viņam pakaļ, kad pēkšņi pamanīja bendi: viņš stāvēja, paslēpies aiz koka stumbra, bija pacēlis metienam mežsarga mežacūku duramo šķēpu un tēmēja uz nevainīgo vilku!