laura un Septiņu mēnešu zīmogs

27. nodaļa ĀĶĪGA MĪKLA

Zeltmēness un Cilvēkzvaigzne, pacēlušies augstu virs Blāzmoraldas, ietina Grāla pili siltā gaismā. Paravains, mieru nerazdams, staigāja šurpu turpu pa lielo torni. Viņu māca raizes. Raizes par Alienoru. Par Silvānu. Par Apskaidrības kausu.

Un rūpes par pasauļu nākotni.

Protams, Elizionam bija taisnība. Viņi nedrīkstēja ķerties pie vardarbības, jo tādējādi nodotu gaismas sūtību. Bet kas gan notiks, ja īstenosies Borborona plāns? Ja viņam patiešām izdosies iegūt kausu un izdevīgā brīdī sagūstīt Lauru?

Tad gaismas pusei tomēr nāksies ciest zaudējumu, un viņi diez vai spēs pretoties melno karotāju leģioniem. Tumsas spēki triumfēs, un nenovēršami sāksies mūžīgās iznīcības valstība.

Bet tieši tas nedrīkstēja notikt.

Nekādā ziņā!

Paravains nezināja, kā to aizkavēt, un viņam neiekrita prātā neviens risinājums, lai cik ļoti arī viņš lauzīja galvu.

Izdzirdis Morvenas soļus, viņš izjuta atvieglojumu, un viņa sirdi pārņēma prieks. Par spīti raizēm, kas viņu bija nomākušas, bruņinieks uzsmaidīja dziedniecei.

Morvena atbildēja viņa smaidam, bet tad atguva nopietnību.

— Zinu, kas tevi nospiež, — viņa sacīja. — Tāpēc arī atnācu.

Paravains dāvāja viņai pārsteigtu skatienu.

— Nav labi palikt vienatnē ar savām rūpēm, — Morvena maigā balsī turpināja. — Daloties ar kādu citu, tās vieglāk pārciest. — Viņa pienāca Paravainam pavisam tuvu klāt un satvēra viņa plaukstu.

Paravainam, sajūtot viņas ādas siltumu, noskrēja skudriņas.

Dziedniece pavērās viņā ar lielām acīm. — Vai atceries ziemas saulgriežus? Kad tu atgriezies no Laiku ielejas bez kausa un biji cieši pārliecināts, ka viss ir zaudēts?

Paravains pamāja.

— Likās, cerību vairs nav — un tomēr mēs tikām glābti.

Bruņinieks pasmaidīja.

— Kādēļ lai šoreiz būtu citādi? — dziedniece apņēmīgi vaicāja.

— Tāpēc, ka brīnumi neatkārtojas, — baltais bruņinieks atbildēja. — Un toreiz tas bija brīnums.

Morvenas acīs parādījās mikls mirdzums. — Kāpēc tu tik maz tici gaismas spēkam? — viņa čukstēja aizsmakušā balsī. — Kāpēc tevī ir tik maz paļāvības un cerības? — To teikusi, viņa pievilka bruņinieku pie sevis, un Paravains ieslīga viņas rokās un piekļāva Morvenu sev klāt. Viņš bija apskāvis jauno sievieti tik cieši, it kā nekad negribētu laist vaļā.

Bija tieši tā, kā Laura bija gaidījusi: ieiedama sienā, viņa neko nejuta. Ne pretestību, ne berzi — vispār neko. Pasaule zem lietu ārējā veidola itin viegli atklājās tiem, kas tai cieši ticēja, un tā Laurai radās sajūta, it kā viņa vienkārši būtu iegājusi dziļāk starp grāmatu plauktiem. Tad gan meitene pamanīja, ka šis tas tomēr ir mainījies: ausīs kaut kas smalki sīca, un apkārt viss bija tīts starojošā gaismā. Citādi plaukti pa labi un pa kreisi izskatījās pavisam reāli, un arī skapis viņas priekšā bija īsts. Un aptaustot radās sajūta, ka tās būtu no koka darinātas mēbeles.

Izdzirdusi savu vārdu, Laura pagriezās un ieraudzīja brāli. Lūkass neizpratnē stāvēja pie sienas, it kā atrastos aiz skatloga stikla, un bezpalīdzīgi aptaustīja to ar rokām, skaļi saukdams: — Laura! Kur tu paliki, Laura!

Tātad Lūkass viņu neredzēja.

Skaidrs, ka ne, galu galā Lūkass jau nebija sargātājs. Tikai sargātājiem atklājas pasaule aiz lietu ārējā veidola.

Lauru jau mocīja kārdinājums pabāzt galvu cauri sienai, lai nomierinātu Lūkasu, kad viņa izdzirda svešādas balsis, kas jaucās cita citai vidū: — Bija arī laiks, vai ne? — Mēs jau domājām, ka viņai tas nekad neienāks prātā! — Sargātāji arī vairs nav tādi, kā bija kādreiz. Kā var būt tik lēna domāšana?

Meitene izbrīnīta pavērās visapkārt.

Kas tur bija?

Kas te nupat runāja?

Laura paskatījās pa labi un pa kreisi, tomēr nevienu neredzēja.

Varbūt šīs balsis nāca no skapja?

Meitene spēra soli tuvāk mākslinieciski greznotajai mēbelei, kad atkal izdzirda spīvu balsi: — Paskat tik! Un tāda grib būt par gaismas karotāju! Ja viņa tā turpinās, tad nekad neatrisinās mīklu, nekad savā mūžā!

Laura atkal apjukumā pētīja eju — līdz skatiens pievērsās dzīvniekiem.

Lauvas, antilopes, vilki un mamuti skapja priekšpusē likās atdzīvojušies. Tie bija pametuši savas vietas kvadrātveida lauciņos un, it kā tā būtu visdabiskākā lieta pasaulē, žirgti pastaigājās pa spēles laukumu, vērodami Lauru un sarunādamies savā starpā.

Meitene neizpratnē uzlūkoja savādo ganāmpulku. — Vai jūs runājat par mani?

— Protams! — Vīzdegunīgo atbildi izspļāva četras antilopes, kas runāja korī un tad izplūda zviedzošos smieklos. Tad tikai Laura pamanīja, ka šie radījumi ar vītajiem radziņiem, tāpat kā lauvas, vilki un mamuti, kustas pilnīgi sinhroni.

Pelēkie vilki pastiepa purnus pret griestiem un iegaudojās, tas gan izklausījās pēc izsmiekla, kamēr mamuti apdomīgi klanīja lielās galvas un pievienodamies taurēja. Tikai četri lauvas klusēja, izskatīdamies aizvainoti, it kā nodoties šādām bērnišķlbām būtu zem viņu goda.

Laura norīstījās. — Ko... ko jums no manis vajag?

— No tāda jautājuma vien jānostājas kājām gaisā, vai ne? — iegaudojās vilki un, galvas grozīdami, noraudzījās mamutos. — Viņa taču ir tā, kurai no mums kaut ko vajag, vai ne?

— Pilnīgi pareizi, pilnīgi pareizi! — masīvie dzīvnieki noņurdēja. — Tas tikai liecina, ka viņa nekādā ziņā nevar būt īstā. Sargātāja nekad neuzdotu tik muļķīgu jautājumu. Ak vai — tas var beigties tikai ļauni! Tikai ļauni!

— Ļer-ļer-ļer! — Lauvas nosodoši nolūkojās mamutos. — Viņa ir apjukusi, tik daudz taču jūs redzat, ikvienam citam ietu tieši tāpat.

— Bet ne jau gaismas karotājai, vai ne? — vilki rūca, neuzticīgi pētīdami Lauru savām nekaunīgi brūnajām acīm.

— Mēs taču visu laiku to sakām, — sudrabainās balstiņās čaloja smalkās antilopes. — Viņa nav nekāda sargātāja, ko viņa te...

Te piepeši lauvas pārskaitušies ierēcās. Kaut arī viņi nebija lielāki par trīsdesmit centimetriem, skaņa ar pērkona dunoņu atbalsojās ejā, nodrebinādama sienas un spēcīgi nodārdēdama Laurai ausīs. Antilopes pārbijušās sarāvās, un vilki bailīgi iežmiedza astes. Tikai mamuti palika gluži vienaldzīgi.

— Tūlīt pat izbeidziet muļķības! — lauvas auroja. — Sāksim vienreiz! Tad jau redzēsim, vai viņa ir īstā — jo tikai tad viņai atklāsies noslēpums!

Laura vairs nespēja novaldīties nepavīpsnājusi. — Tad kauss patiešām ir paslēpts šai skapī? — viņa jautāja.

— Paklau, paklau! —r antilopes vīzdegunīgi iebrēcās. — Tas taču ir skaidrs, vai ne?! — nicinoši iekaucās vilki, kamēr mamuti tikai piekrītoši murmināja: — Tiesa. Tiesa gan!

— Un mēs visi kopā esam nomodā, lai tas nokļūtu pareizajās rokās! — lauvas paskaidroja, lepni pacēluši galvas, un, kaut arī Laura nemanīja ne vēsmiņas, viņu krēpes noplīvoja itin kā stipra vēja pūsmā. — Lai kurš to arī gribētu paņemt, viņam vispirms jātiek mums garām — un tas var izdoties tikai īstajam!

— Bet... — Laura pārsteigta paskatījās dzīvniekos. — Profesors taču sacīja, ka kausu sargājot zīmoga spēks.

Viņai ausīs atskanēja zvaniņu šķindai līdzīgie antilopju smiekli, un vilku izsmējīgie kaucieni sajaucās ar mamutu uzjautrināto ņurdēšanu. Tikai lauvas saglabāja pašcieņu, kā jau klājas zvēru karaļiem. — Tieši tā arī ir, — tie svinīgi apstiprināja. — Tikai zīmoga noslēpums var mums pavēlēt pavērt ceļu pie kausa. Vai arī — ja tev izdosies uzminēt mūsu mīklu — jo viens izriet no otra.

Lauras mutes kaktiņi nolaidās lejup. — Viens izriet no otra? — viņa domīgi atkārtoja. — Baidos, ka nesaprotu, ko...

— Mēs ticam tev uz vārda! — antilopes ķiķināja. — Būtu jau arī jābrīnās, ja notiktu citādi, vai ne! — komentēja vilki. — Ak vai, ak vai! — mamuti apjukumā zūdījās.

— Nav nemaz tik grūti! — paziņoja lauvas. — Tu vari mēģināt trīs reizes. Bet padomā labi un izvēlies rūpīgi, jo citādi seifs tev paliks aizslēgts uz mūžīgiem laikiem.

Laura norija siekalas. Gandrīz pie paša alktā mērķa nācās konstatēt, ka šķēršļu rodas arvien vairāk. Cerams, ka mīkla nebūs grūta. Beigu beigās Lieldienas tuvojās ar joni.

— Vai esi gatava? — Lauvu uzdotais jautājums skanēja visnotaļ nepacietīgi.

Meitene steigšus pamāja. — Eēē... jā, jā, protams, — viņa aši attrauca.

— Tad sasmailē ausis un ieklausies labi, jo mēs to pateiksim tikai vienu vienīgu reizi! — Lauvas novērsās no Lauras un jautājoši pievērsās pārējiem dzīvniekiem. — Vai esat tik tālu? Vai beidzot varam sākt?

— Protams! — antilopes nosprauslojās. — Sen jau, — norūca vilki, un mamuti tikai neskanīgi nopurpināja: — Labi jau, labi!

— Tad sākam! — lauvas noteica.

Četri mamuti sāka. Viņi nostājās vienā rindā, pievērsa skatienu meitenei un sāka runāt: — Mēs, būdami četri, pārstāvam četrus... — Vilki turpināja: — Tik viens no mums ir par citu...— Tad kārta pienāca lauvām: — Tad zirdziņa gaitā dodies uz priekšu... — Vien sākumu izvēlies īsto, — piebilda antilopes, un tad visi dzīvnieki nobeidza korī: — Tad zīmoga spēks tev parādīs ceļu, pie kausa kas aizvedīs droši.

Tad dzīvnieki apklusa, novērsās no Lauras un lēnīgā gaitā, kā jau piedienas nepazīstamas pasaules lepnajiem sūtņiem, atgriezās lauciņos, kur tie bija stāvējuši sākumā. Kad pēdējais dzīvnieks bija nokļuvis savā vietā — protams, tā bija viena no lecīgajām antilopēm! —, dzīvības zīmes tajos pazuda, un viņi sastinga.

Laura neizdvesa ne skaņas. Izbrīna pārņemta, tomēr neko neteikdama, viņa vēroja notiekošo. Vēl mirkli meitene kavējās skapja priekšā, it kā gaidītu teiksmaino dzīvnieku pēdējo zīmi, atvadu mājienu vai varbūt sveicienu. Tomēr viņi vairs nekustējās. Tad meitene pagriezās un lēnām devās prom, taisni pie brāļa.

Kad Laura iznāca no sienas, Lūkass sarāvās. — Kas tad noticis? — viņš satraukts vaicāja. — Ko tu darīji tur iekšā, Laura? Saki taču!

— Iesim, — viņa atbildēja un aizdomājusies raudzījās uz priekšu. — Citādi mūki beigu beigās mūs tiešām noķers.

Kaja šūpoja galvu un vīlusies raudzījās Laurā. — Oi, nē! — viņa zūdījās. — Ja tā kārtīgi padomā, tad no brauciena uz klosteri nebija vispār nekādas jēgas!

— Nūjā, — Laura novilka. — Vismaz tagad es skaidri zinu, kur atrodas kauss...

— Kuram tu tomēr netiec klāt! — viņu pārtrauca Kēvins.

— Tai jocīgajai mīklai taču nav vispār nekādas jēgas. Citādi mēs pa šo laiku būtu vismaz uzgājuši kādu risinājumu, vai ne?

Laura tikai noskaitusies savilka uzacis un uzmeta brālim palīgā saucošu skatienu.

Ari Lūkass neatstāja diez cik optimistisku iespaidu. — Es diemžēl neesmu ticis necik tālāk, — viņš paskaidroja. — Turklāt pēdējās dienās internetā izķemmēju visas iespējamās mīklu un orākulu lapas. Atradu visu ko — tikai ne norādi uz šo savādo mīklu. Un atbildi, protams, arī ne. Uzzināju tikai šo to jaunu par Reimāra kapelānu.

— Un tas būtu?

— Ka viņš, neraugoties uz īso mūžu, izgatavojis dažas brīnumskaistas Bībeles kopijas un strādājis pie Rāvenšteinas pils hronikas, kad Reimārs licis viņu sodīt ar nāvi. — Lūkass vērīgi paskatījās māsā. — Starp citu, tētis, rakstīdams savu projektu par Rāvenšteinas vēsturi, diezgan bieži izmantoja viņa darbus. Tie glabājas šeit, arhīvā.

Izdzirdot pieminam tēvu, Laurai apskrējās dūša. Viņa norīstījās. — Izklausās interesanti, Lūkas, un varbūt mums arī vajadzētu tur iemest aci. Taču baidos, ka mūsu pašreizējo problēmu tas it nekā nepalīdzēs atrisināt.

Zēns nožēlā paraustīja plecus. — Man ļoti žēl, bet neko vairāk es neatradu.

— Un bibliotēkā tu arī neko neatradi? — Kajas sejā pavīdēja sīks cerības stariņš, tomēr tas steigšus nozuda, kolīdz Lūkass saskaities saviebās.

— Itin neko. Turklāt Brēzelzamas jaunkundze man palīdzēja pēc labākās sirdsapziņas. Kopš" es viņai izskaidroju Stīvena Hokinga teoriju, viņa ir pats laipnības iemiesojums, un es no viņas varu dabūt visu!

— Nu, paldies, — Laura sabozusies norūca.

— Vai tu negribēji apvaicāties arī universitātē? — Kēvins apvaicājās.

— Es jau to darīju — bet neviens nespēja neko līdzēt. — Lūkass paspēra soli uz māsas pusi un šaubīdamies viņā paskatījās. — Vai esi droša, ka pareizi saprati to mīklu?

— Un kā vēl! — meitene iesvēlās sašutumā. — Pilnīgi droša!

Es taču visu precīzi iegaumēju: “Mēs, būdami četri, pārstāvam četrus, tik viens no mums ir par citu. Tad zirdziņa gaitā dodies uz priekšu, vien sākumu izvēlies īsto. Tad zīmoga spēks tev parādīs ceļu, pie kausa kas aizvedīs droši.” Tieši tāda bija mīkla, ko man uzdeva dzīvnieki!

— Labi jau, labi, — Lūkass nomierinoši noteica. — Es tikai gribēju būt pārliecināts par visiem simt procentiem. Beigu beigās no tā ir atkarīgs diezgan daudz kas.

Laura viņam parādīja saniknotu grimasi. Lai nu kurš, bet viņa gan zināja, kas no tā ir atkarīgs! Gaismas spēkiem nāksies vēl vismaz trīs mēnešus iztikt bez kausa spēka, ja viņa to neaiznesīs atpakaļ uz Avanterru. Tas apgrūtinās viņu pūliņus cīņā, un briesmas, ka ļaunums ņems virsroku, ar katru dienu auga augumā. Un visliktākais bija tas, ka Borborons nogalēs viņas tēvu, ja Laura nenodos kausu viņa rokās.

Tētis.

Viņa nedrīkstēja pieļaut, lai tēvu sagaida tik briesmīgs liktenis! Par to ij domāt nevarēja, un tādēļ šī mīkla viņai noteikti bija jāatrisina.

Viņai jātiek galā!

— Mēs nedrīkstam padoties, līdz neatradīsim risinājumu! — Laura spītīgi sacīja un izvilka no kabatas mobilo tālruni. — Pateikšu Sajellai, ka nedēļas nogalē nebrauksim uz Hoenštati. — Meitene ieslēdza telefonu un sāka ievadīt četrciparu PIN kodu — kad pārsteigta spēji apstājās. Viņas nīgro sejas izteiksmi apskaidroja piepeša atklāsme. — Bāc! Nu, protams! — viņa iesaucās. — Kā man agrāk neienāca prātā!

Kad Laura, priekā starodama, pievērsās draugiem, viņai pretī raudzījās neizpratnes pilnas sejas.

— Nu, vai jums vēl nepielēca? — Laura kūsāja lepnumā.

— Mīklas atrisinājums ir kaut kas līdzīgs PIN kodam. Kodam, ar ko var atvērt skapi.

Lūkass kādu brīdi skeptiski raudzījās pretī, un tad arī viņš sāka starot. — Nu, protams, — un spēles laukums nav vis laukums, bet gan kaut kas līdzīgs tastatūrai: nospiežot uz pareizajiem lauciņiem īstajā secībā, skapis atvērsies!

Kajas sejā bija lasāms vienīgi apmulsums. Kēvins turpretim pamazām apjauta, par ko bija runa. — Tad orākula atbilde ir slepens PIN kods skapim, vai ne?

— Tieši tā, Kēvin! — Laura viņam draudzīgi uzsmaidīja. — Tev pielēca.

— Es jau visu laiku to teicu, — Kaja noteica. Ieraudzījusi pārsteigtās draugu sejas, viņa vēl vēsā mierā piebilda: — Tas taču acīm redzami, vai ne?

Lūkass noskaities pacēla acis pret griestiem, kamēr Laura nevarēja noturēties nepavīpsnājusi: viņas draudzene bija vienkārši nelabojama!

— Labs ir, tad vēlreiz mierīgi padomāsim, — Laura turpināja, tostarp atguvusi nopietnību. “Mēs, būdami četri, pārstāvam četrus,” teica mamuti — ko tas varētu nozīmēt?

— Varbūt pārējie divpadsmit ir lieki? — Kaja prātoja.

— Muļķības, nulles koeficient! — Lūkass vairs nespēja valdīties. — Tur bija sešpadsmit lauciņi un sešpadsmit dzīvnieki. Tātad neviens nevarēja būt lieks, tas taču loģiāli!

— Varbūt viņi ar to gribēja teikt, ka meklētā atbilde sastāv no četriem elementiem? — Kēvins sprieda.

— Eksakteniski! — Lūkass,'pēkšņi satraucies, mežonīgi sāka vicināt gaisā labo rādītājpirkstu. — Bet “tik viens no mums ir par citu”, kā minēja vilki. Burtiski ņemot, tas nozīmē...

— ... ka viņi atbildē izsaka ko citu, — Laura viņu aši pārtrauca, — un pārējie dzīvnieki paši sevi.

— Gluži manas domas! — Kaja iejaucās. Lūkasa paļas uz viņu laikam nebija atstājušas it nekādu iespaidu. — Jautājums tikai: kā vilki var izteikt kaut ko citu, bet pārējie dzīvnieki tikai sevi? Un kāpēc?

— Labs jautājums! — Lūkass pavērās pāri profesora aceņu malām. Niknums no viņa sejas bija pagaisis. — Vienkārši padomāsim, ar ko šie dzīvnieki cits no cita atšķiras.

— Ātrumā ienāk prātā tikai kopīgais — visiem ir četras kājas, aste, tie ir zīdītāji. Visiem ir kāda simboliska jēga, vai tie parādās pasakās. — Laura, kaut ko apsvērdama, paraudzījās visapkārt.

— Tikai mamuti ir izmiruši.

Kaja pamāja. — Taisnība. Un mamutam vienīgajam ir snuķis un ilkņi. — Ievērojusi, ka Laura piemiedza acis un pārmetoši viņā noraudzījās, meitene žigli piebilda: — Labi, labi. Vismaz lauvām un vilkiem nav tik lielu ilkņu. Turklāt mamuti vienīgie no šīs kompānijas neparādās ne fabulās, ne pasakās! Gan lauvas, gan antilopes, gan vilkus tur var sastapt ik uz soļa!

— Mamuti un antilopes ir augēdāji, — Kēvins ieminējās.

— Bet lauvas un vilki ir plēsēji.

Lūkass domīgi palocīja galvu. — Tas gan viss ir pareizi, bet, baidos, neved ne soli tuvāk atbildei.

— Kā tad ne? — spriežot pēc Lauras sejas izteiksmes, viņai prātā bija ienākusi kāda ideja. — Tas, piemēram, var nozīmēt, ka pārmaiņus jānospiež lauciņš ar augēdāju un tad ar gaļēdāju. Piemēram, mamuts, lauva, vilks, antilope.

Lūkass piemiedza acis un saspringti domāja, bet tad enerģiski pakratīja galvu. — Nedomāju vis. Var taču būt tikai viena vienīga pareizā atbilde. Pēc tevis ieteiktā varianta sanāk simtiem iespēju.

— Tikai ne tad, ja ievēro mīklas norādījumus, — Laura iebilda.

— Tur taču teikts, ka jāiet kā zirdziņam.

Kaja neizpratnē piepūta vaigus. — Kas tad ar to būtu domāts? Auļiem, rikšiem vai soļiem?

Lūkass skaļi novaidējās, taču Laura smiedamās attrauca: — Ne viens, ne otrs, ne trešais! Pa lauciņiem jāiet kā šaha zirdziņam. Kēvins pamāja. — Izklausās pārliecinoši.

— Pareizi! — Lūkass pabīdīja brilles uz augšu no degungala.

— Tikai — ar kuru lauciņu sākt? Starp citu, tieši šis jautājums minēts arī pašā mīklā: “Vien sākumu izvēlies īsto.”

Laura sarauca pieri. — Neesmu pārliecināta, vai tā patiešām ir. Jo tas, ka jāsāk ar pareizo lauciņu, ir pārāk pašsaprotami, uz to neviens īpaši nenorādīs! Varbūt ar “sākumu” nemaz nav domāts pirmais lauciņš...

— Bet gan? — Lūkass nepacietīgi jautāja.

— Bet gan to vārdu pirmie burti! — Laura paziņoja savu pārdomu rezultātu. — Šie četri dzīvnieki taču atšķiras ar saviem nosaukumiem — un tie, starp citu, katrs sākas ar citu burtu!

Vienu brīdi Lūkass šķita pilnīgi apjucis. Muti atvēris, viņš blenza māsā — un tad viņa seja iemirdzējās kā laimesta skaitļu kombinācija spēļu automātā. — Ei, Laura, — tas ir ģeniāli! Vienkārši ģeniāli! Tas ir risinājums, pilnīgi noteikti! īpaši tāpēc, ka antilopes sākas ar patskani — A. Burtu, kas mūsu valodā gadās visbiežāk. — Lūkass staroja vēl vairāk. — Fenotastiski! Atbildei tagad vajadzētu būt vienkāršai kā bērnu spēlei. Mums ir L kā lauva, V kā vilks, M kā mamuts un A kā antilope. No šiem četriem burtiem ar zirdziņa lēcieniem jāizveido sakarīgs vārds.

Viņš strauji piebikstīja Kajai. — Iedod man lapiņu! Es ātri uzzīmēšu skapja durvju laukumu, lai mums būtu vieglāk.

Jau pēc īsa brīža skice bija pabeigta. Laura tūliņ pamanīja, ka Lūkass visu bija precīzi paturējis prātā.

Draugi aizrautīgi ķērās pie darba. Tomēr entuziasms beigās pierima, jo viņi vīlušies neatrada nevienu risinājumu. Lai cik ļoti viņi arī censtos, no šiem četriem burtiem neizdevās izveidot nevienu sakarīgu vārdu. Un ar zirdziņa lēcieniem jau nekādi ne. Lai ar kuru lauciņu viņi arī sāktu, nevienai kombinācijai nebija jēgas. Pēc stundas viņi, zaudējuši ticību, beidza. Turklāt Laura bija gandrīz pārliecināta, ka viņi ir uz pareizā ceļa.

Lūkass rezignēti nolaida zīmuli. — Man vienkārši nepielec. Viss taču liekas tik loģiāli — un tomēr nekas jēdzīgs nesanāk!

— Būsim kaut ko palaiduši garām, — Laura skaļi prātoja.

— Tā izskatās, — Kaja piekrita. —Jautājums tikai, ko.

— Kaut es to zinātu! — Laura nomocījusies nopūtās. — Varbūt padomāt, ko saka mīklas piektā rindiņa: “Tad zīmoga spēks tev parādīs ceļu.” Vai tev nekas nenāk prātā, Kēvin?

Kēvins nobālēja, viņa degungals kļuva gluži balts.

— Kas tev notika? — Laura noraizējusies vaicāja.

— Nekas īpašs. — Zēns atmeta ar roku. — Man tikai pēkšņi viss sagriezās vēderā. Varbūt vajadzētu kaut ko uzēst.

— Lieliska ideja! — Kaja, kas visu laiku bija sēdējusi diezgan vienaldzīgi, piepeši atguva modrību. Viņa pielēca kājās un jau grasījās steigties uz durvīm. — Man kuņģis jau pierāvies pie mugurkaula! — Turklāt pēdējās pusstundas laikā viņa bija nolocījusi veselu šokolādes tāfelīti. Viena pati! Jo pārējie bija augstsirdīgi atteikušies.

Laura tomēr aizturēja draudzeni. — Pagaidi mazliet! — viņa pārmetoši sacīja. — Padomāsim vēl brītiņu. Tas tagad ir svarīgāk.

Kaja padevās, kaut arī purpinādama. Kamēr viņa atkal apsēdās gultā, Laura prātodama noraudzījās abos zēnos. — Man visu laiku nedod mieru doma: kāpēc lauvas apgalvoja, ka zīmoga spēks un mīklas atminējums ir viens un tas pats? Ko tas varētu nozīmēt?

— Es varu vienīgi izteikt minējumus, Laura, — Lūkass sacīja.

— Ja atminējums patiešām ir vārds, kā mēs domājam, tad tas nozīmētu, ka...

Viņš apklusa un kā aizsapņojies lūkojās tālumā.

— Ko, Lūkas? Ko tas nozīmētu? — Laura steidzināja.

— Ka tas pats vārds attiecas arī uz Septiņu mēnešu zīmogu — un te nu mēs neesam gudrāki kā sākumā. Galu galā mēs vēl joprojām neesam atraduši, kā īsti ir ar to zīmogu un kur tas atrodas. Un vienīgo, kas mums varbūt spētu ko līdzēt, mēs nevaram sadabūt rokā.

Kaja uzmeta lūpu. — Kas tad ir tas vienīgais?

— Tā vecā grāmata, protams, — Laura iejaucās. — “Septiņu brālība”. Kriminālpolicija to pievāca kā lietisko pierādījumu.

— Un ja nu tu Rejmanim izskaidrotu, par ko ir runa, un viņu vienkārši mīļi palūgtu?

Laura sarauca pieri. — Aizmirsti par to, Kaja! Viņš nekad nepiekritīs. Tas ir viņa svarīgākais pierādījums pret profesoru, un to gan viņš no rokām ārā nelaidīs.

Draugu sejās parādījās rezignācija, un Kēvins izteica to, ko laikam gan domāja arī Lūkass un Kaja: — Tas nozīmē, ka vairs nav nekādu izredžu.

— Nē, Kēvin, to gan tas nenozīmē, — Laura pārliecināti iebilda un mundri uzsmaidīja. — Līdz Lieldienām vēl palikušas divas dienas. Četrdesmit astoņas stundas, kurās vēl var notikt milzum daudz. Beigu beigās tētis taču vienmēr sacīja...

— ... zaudē tikai tas, kurš jau ir padevies, — Lūkass turpināja. Taču balss nodeva, ka viņš par to nebūt nebija pārliecināts. Tādēļ Laura arī aiztaupīja teikumu, ko vēl bija grasījusies piebilst: “Kurš paļaujas uz gaismas spēku, tam izdosies viss.” Pēdīgi viņa pati sāka manīt, ka klusi ir piezagušās šaubas, kaut arī nevienam, protams, to nebūtu atzinusi.

Pat tēvam ne.

Grāla pils milzīgais pagalms nespēja uzņemt visus baltos bruņiniekus. Tālab daudzi no viņiem gaidīja ārpus vārtiem.

Gaismas glabātājs sēdēja starojoši baltā zirgā, kas stāvēja uz neliela paaugstinājuma pagalma ziemeļdaļā. Blakus viņam atradās bruņinieks Paravains un Morvena, kas arī sēdēja krāšņos sirmjos. Elizions, gandarīti smaidīdams, aplūkoja gaismas karotāju leģionus, kas bija ieradušies Blāzmoraldā. Tad viņš tos uzrunāja.

— Mani draugi, — viņš uzsauca skaļā un skaidrā balsī. — Mēs esam sapulcējušies, jo šai dienai jātop par mūsu prieka dienu. Šodien, Lieldienu svētkos, mēs saņemsim atpakaļ Apskaidrības kausu. Tādēļ dosimies kopā uz Laiku ieleju, lai godam sagaidītu kausa nesēju — un šī meitene parādīs ikvienam no mums piemēru, ka ir vērts karot gaismas pusē.

Viņš smaidīdams pagriezās pret Paravainu. Baltais bruņinieks pacēla roku un deva saviem vīriem zīmi doties ceļā

Sajutis paskubinājumu, Eliziona sirmis sāka kustēties. Gaismas glabātājs Paravaina un Morvenas pavadībā izjāja no pils pa ceļu, ko baltā gvarde bija pašķīrusi viņa priekšā. Baltie karapulki viņam sekoja, un tā viņi kopā devās uz Laiku ieleju.