laura un Septiņu mēnešu zīmogs

14. nodaļa NEŽĒLĪGĀ BRUŅINIEKA PILS

Gaisa plosts piepūstām burām slīdēja vējā. Aiz muguras bija palikusi upes ļaužu zeme, un nu tas lidoja pār Akmens meža ziemeļu strēli. Alienora tomēr nespēja izbaudīt ainavas savādo skaistumu un nemanīja, ka brauciena mērķis nāk arvien tuvāk. Viņa neizpratnē raudzījās levatorā: — Kā tu varēji ielaisties tādos darījumos? Sanāk taču, ka tu atbalsti Melno hercogu!

Ēolons vienaldzīgi paraustīja plecus un pakampa sarkanvīna pudeli, kas stāvēja viņa priekšā uz galdiņa. — Nesaprotu, kas tev noticis, manu meitenīt. Uz to var paskatīties no vienas puses vai no otras puses. Līdz šim man ir gājis diezgan labi. Es viņam ik pa trim mēnešiem sagādāju maišeli ar karaļaugļiem meslu vietā, ne vairāk un ne mazāk, par to viņš mani liek mierā.

— Bet tu taču skaidri zini, kas Borboronam padomā! Viņš grib iznīcināt Elizionu un tālab bez mitas cīnās ar mums, gaismas karotājiem.

— Un kāda man tur daļa? — Levators ielēja sev vīnu un nevainīgi paskatījās meitenē. — Kāda man daļa gar jūsu darījumiem? Es turos maliņā un nevienam neko nedaru.

Alienora tik enerģiski sapurināja galvu, ka bizes noplīvoja vien. — Vai tad tu nesaproti, Ēolon? Ja Borborons uzvarēs, tad arī tev būs gals. Avanterru un Cilvēkzvaigzni pārņems iznīcība, un arī tevi gaidīs mūžīgā tumsa.

Gaisa klejotājs saviebās. — Varbūt jā, bet varbūt nē. Un ko gan es spētu tur grozīt? Paskaties manī, meitenīt, — es esmu tik vājš un turklāt vēl viens pats.

— Es arī neesmu stiprāka par tevi! — Alienora sašutusi pacēla balsi. — Cīņā pret tumsas spēkiem nozīme ir ikvienam, arī tev!

Ikviens, kurš noliedz gaismu, atbalsta tumsas spēkus. Kas nestāv Eliziona pusē, tas ir pret viņu — un tāpēc tev beidzot jāizšķiras, Ēolon. Tu nedrīksti izlikties, it kā šī cīņa neattiektos uz tevi, jo tu uz gaisa plosta lidinies pāri visam, kas notiek uz Avanterras. Tā ir arī tava daļa, un ilgi tu nevarēsi noturēties, palikdams malā, tici man!

Ēolons apdomīgi palocīja galvu. — Varbūt jā, bet varbūt nē. Līdz šim viss gāja labi. Kāpēc lai tālāk neietu tāpat?

— Tāpēc, ka Melnajam hercogam nedrīkst uzticēties, — Alienora sašutusi atcirta. Meitene piecēlās kājās un sāka staigāt pa gaisa plostu šurpu turpu. — Pats taču nupat to piedzīvoji. Ja nebūtu parādījies Bultspārnis, harpija būtu mūs saplosījusi.

— Var jau būt, bet varbūt arī ne. — Ēolons satvēra glāzi un norija pamatīgu vīna malku. — Un kāda Melnajam hercogam daļa, ko savāra veidolu mainītāja?

— Tev šķiet, ka Sirīna būtu uzdrošinājusies mums uzklupt, skaidri nezinādama, vai viņas pavēlnieks tam piekrīt? — Alienora noskaitusies iesprieda rokas sānos. — Nekad!

Levators nolika glāzi un domīgi noraudzījās meitenē. — Varbūt jā, bet varbūt nē, — viņš klusi nomurmināja. Bija manāms, ka viņu plosa šaubas.

Te vējš kļuva dzestrāks. Kaut gan Alienora bija apvilkusi siltās ceļa drānas, viņai sāka salt. Viņa lēnām piegāja pie gaisa plosta priekšgala un vēroja tāles. Tālu pie horizonta pacēlās cietokšņa ēnainās aprises. Spriežot pēc drūmā un draudīgā iespaida, tam vajadzēja būt milzīgam. Ap naidīgajiem torņiem virpinājās melnas dūmakas plīvuri, un arvien saltākais vējš, likās, nāca tieši no tās puses.

Laura bija gluži apjukusi. Kas gan Persijam atgadījies, kāpēc viņa nebija blakus? Vai viņš bija palicis mis Mērijas istabā — vai arī viņam kas noticis ceļā uz pagātni? Vai viņš kaut ko bija izdarījis nepareizi? Vai varbūt viņa pati beigu beigās bija pieļāvusi smagu kļūdu? Iedomājoties vien, Laurai aizrāvās elpa.

Meitene tramīgi pavērās visapkārt. Viņa atradās skraja meža malā zem krāšņa skābarža, kura lekni zaļā lapotne sniedza veldzējošu ēnu. Tā noteikti bija Bendesmeža mala, jo kalnā, kas pacēlās dienvidrietumu virzienā,"slējās pils. Tā nepārprotami bija Rāvenšteinas pils, kaut arī izskatījās gluži citāda nekā viņai pazīstamais siluets: sienas nebija apvijusi efeja, un no raupjiem laukakmeņiem darinātos mūrus neklāja apmetums. Lielais tornis bija vismaz piecus metrus augstāks, nekā Laura bija radusi redzēt. Torņa galā mastā plīvoja viņai nepazīstams karogs. Cietokšņa ziemeļrietumu pusē slējās sastatnes. Acīmredzot celtniecība vēl nebija pabeigta, tas nozīmēja, ka viņi vismaz nebija atklīduši pārāk tālu pagātnē. Turklāt ceļojums sapnī bija atvedis viņu uz pareizo vietu, kaut arī labu gabaliņu no pils. Bet vai laiks būs trāpījies izdevīgs?

Laura sarāvās, izdzirdusi čaboņu. Viņa pārsteigta metās apkārt. Krūmos aiz muguras kaut kas kustējās! Meitene izbijusies aizturēja elpu, bet, iekams viņa paguva reaģēt un paslēpties, zari pašķīrās, un no aizsega iznāca jauns vīrietis. Tas bija Persijs Valjants, kā Laura atvieglota ieraudzīja.

— Parbleu⁹! — sporta skolotājs nesavaldīgi nolamājās, atbrīvodams tērpu no nolūzušiem zariem un sakaltušām lapām. Spalva pie viņa cepures šūpojās pie katras kustības. — Esmu nu gān es nožēlojams lempis!

— Ei, ei! — Laura uzjautrināta viņā paskatījās. — Nevajag taču skaisties tikai tāpēc, ka piezemējies brikšņos!

— Ko tu neteiksī! — Persija seja sadrūma arvien vairāk un vairāk. — Ne jau tāpēc es niknojos! Taču, ja nākamrreiz kopā dosimies sapņu ceļojumā, tad labak gān butu sadoties rrokās, lai mes nokļutū tai pašā vietā, d’accord, mademoiselle¹⁰?

Laba doma — bet vai Persijam nudien vajadzēja tik traki uztraukties par to, ka viņi nebija nolaidušies pagātnē tieši viens blakus otram? Laura neizpratnē viņu nopētīja un beidzot atskārta sargātāja dusmu patieso cēlieni: lauta, ko viņš internātā, sākoties ceļojumam, bija uzkāris uz pleca, bija pazudusi bez pēdām. Vai nu tā vispār nebija devusies līdzi ceļojumā laikā un telpā — vai arī noslēpumainā veidā pazudusi.

— Ak, sasodīts! — Laura izbijusies novaidējās, jo kas gan bija muzikants bez instrumenta? — Kas noticis?

Persijs apjucis saviebās. — Man vajadzēja to iedomāties. Sapņu ceļojumos varr paņemt līdzi tikai tos prriekšmetūs, kas atrodas ciešī pie kerrmeņa. Rrotaslietas un tamlīdzīgi. Visi parrējie paliek sākuma vietā, kā jau pats vairrakkart esmu pārrliecinājies. Biju cerrējīs, ka arr lautu būs citadī — bet nu visas crerības vējā!

— Un ko lai mēs tagad darām? Tad jau nāksies par plānu aizmirst, vai ne?

— Nebūt ne! — Skolotājs pašpārliecināti pasmaidīja un atmeta ar roku. — Neiesim jau tādas ķezas dēļ atteikties no visa pasākuma. Nāc — dosimies tieši lauvas midzenī. Gan jau man kaut kas ienāks prrātā.

Meitene noraizējusies pievērsa skatienu debesīm — Persijam nu gan bija nervi! Kaut nu viss izdotos labi!

Tā kā sporta skolotājs jau soļoja pils virzienā, Laurai gribot negribot nācās sekot, ja viņa negribēja palikt Bendesmeža maliņā.

Jau pēc dažiem soļiem no visām porām izspiedās sviedri. Kaut ari saule jau sen vairs neatradās zenītā un bija pavērsusi savu taku uz rietumu pusi, tā vēl aizvien tikpat stipri dedzināja pie mākoņiem klātajām debesīm. Gaiss virmoja un šķita vai nokaitēts, un pat daudzo koku ēnā, kas auga gar ceļu, Laura gandrīz neizjuta vēsumu. Acīmredzot viņi bija nokļuvuši tieši karstākās vasaras vidū. Viņa labprāt būtu noņēmusi bereti, bet tas diemžēl nebija iespējams. Tā nu Laura svīzdama klunkuroja uz priekšu.

Laukos labība viļņoja vēja svelmainajā dvašā, taču pļavās gandrīz visur bija pabeigta pļauja. Laurai nāsīs iespiedās svaiga siena smarža, skanēja aitu blēšana, un šur tur varēja dzirdēt iemaujamies govi vai iezviedzamies zirgu. Parastie lauku trokšņi — un tomēr kaut kas nebija lāgā. Tas viss izklausījās citādi, nekā ierasts.

Pagāja kāds brīdis, līdz meitene atskārta, ka viņu traucē motoru trokšņa trūkums. Nebija dzirdams ne automobilis, ne traktors, ne motocikls un arī ne lidmašīna. Laura neviļus pašūpoja galvu. Cik dīvaini, ka viņa jau tiktāl bija pieradusi pie civilizācijas trokšņa, ka tā neesamība jau likās traucēklis!

Laura pavērās visapkārt. Skatienu neaizšķērsoja neviens elektrības stabs, neviens augstsprieguma vads, nekur nebija manāmi asfaltēti ceļi. Uz pils pusi vijās tikai bedrains, šķembām klāts ceļš. Tālumā, kur tas iznāca no meža, pacēlās apmetne, ko veidoja kāds ducis nabadzīgu būdiņu — droši vien-Rāvenšteinas ciems, kur Nežēlīgā bruņinieka dzimtzemnieki vadīja savas sūrās dienas.

Ciems, kurā bija mitusi nabaga Silva.

Piepeši Laura sajuta, cik ļoti viņai gribas dzert. Mēle gandrīz bija pielipusi pie aukslējām. Taču viņiem, protams, nebija līdzi nekā dzerama.

— Tev vaj’dzēs paciesties, līdz nokļusīm līdz pilij; — Persijs paskaidroja. Arī viņam zem samta apmetņa noteikti bija šausmīgi karsti. Pāri viņa pierei tecēja sviedri, un apģērba augšdaļā parādījās tumši plankumi. — Nu tad cerresīm, ka mīļais Reimārs izņēmuma karrtā būs labā garrastavoklī un neiemetīs mūs uzrreiz savā tumšākajā pagrrabā! — No smīna, kas pavīdēja skolotāja sviedriem klātajā sejā, Laura noprata, ka viņš to nedomāja gluži nopietni.

Pēc dažām minūtēm Persijs tomēr sadrūvējās, un pēdējais laba noskaņojuma brīdis bija garām. Tostarp viņi bija nonākuši līdz pilij, un Persijs atskārta, ka apmeklējumam diez vai bija iespējams izvēlēties vēl sliktāku brīdi.

Skolotājs palēnināja gaitu.

Laura ziņkārīgi vēroja pavērušos ainu. Nenocietinātajā laukumā pie ziemeļrietumu mūra — skaidrs, ka pili neapņēma nekāds parks, ari no Ellerkinga dzīvžoga suņiem nebija ne vēsts, — bija sapulcējušies apmēram divi duči sieviešu un vīriešu. Laura un Persijs ar savām raupjajām ādas kurpēm sacēla putekļus un tad neuzkrītoši iejuka pūlī. Spriežot pēc nabadzīgajām drānām, ko šie cilvēki nēsāja, tie noteikti bija zemnieki. Neskaitāmie bērneļi, kas dauzījās apkārt, gandrīz bez izņēmuma bija tērpti skrandās. Pieau-gušie neveltīja uzmanību ne viņiem, ne svešiniekiem. Viņi kā apburti vēroja izrādi, kas norisinājās dažus metrus no viņiem.

Kad Laura paraudzījās turp, viņa dziļi izbijās. Viņa tūdaļ pazina drūmo, bruņās tērpto vīru, kas stāvēja apmēram divdesmit vīriešu pulciņā, kuri bija apbruņoti tāpat kā viņš: neviens cits kā Reimārs fon Rāvenšteins. Dīvainā kārtā Nežēlīgais bruņinieks gan bija turpat vai galvastiesu mazāks, nekā viņai bija palicis atmiņā pēc briesmīgajām tikšanās reizēm. Bruņas gan viņam bija tieši tās pašas, un zobens, kas kūļājās pie sāniem, nepārprotami bija tas pats varenais Pauršķaidis, ar kuru Reimāram bija gandrīz izdevies laupīt Laurai dzīvību kausa meklējumu laikā.

Taču ari bez zobena un bruņām Laura vienā rāvienā būtu pazinusi bruņinieku pēc viņa nešpetnās, bailes iedvesošās sejas, kas patiesībā bija krietni draudīgāka nekā piemineklim internāta parkā. Tumšajos acu dobumos spulgoja bīstami ļaunas acis, un, it kā ar neskaitāmajām bakurētām nebūtu gana, lai Reimārs izskatītos pēc neglītuma iemiesojuma, seju izķēmoja arī bezveidīgs, āķim līdzīgs deguns. Visvairāk Lauru tomēr atbaidīja platā rēta, kas stiepās pāri bruņinieka plikajam paurim. Tā kā viņš pret Lauru allaž bija cīnījies ar ķiveri galvā, tad ugunssarkanā brūce, kas īsti nebija sadzijusi, meitenei bija palikusi slēpta.

Briesmīgā izskata bruņinieks nu dižojās putekļainajā laukumā pils priekšā un aizdomīgi pētīja kādu milzīgu un bezveidīgu priekšmetu, kas pacēlās viņa priekšā. Kaut gan to sedza liels auduma gabals, Laura uzreiz saprata, kas tas ir — bez šaubām, piemineklis visā augumā, ko Reimārs bija uzdevis izcirst kādam tēlniekam no savas grāfistes. Viņi bija ieradušies Rāvenšteinas pilī tieši pieminekļa atklāšanas brīdī. Piepeši Laura atskārta, kāpēc Persijs bija tik sapīcis: laikam viņš tāpat kā Lauras brālis Lūkass bija lasījis pils hronikā, ka briesmonis Reimārs toreiz bija drausmīgi pārskaities un trakās dusmās vienu otru noslaktējis!

Ak vai — kaut nu viss beigtos labi!

Laurai tomēr nebija laika daudz prātot, jo tieši šai mirklī Nežēlīgais bruņinieks skubinādams pamāja kādam kalsnējam vīrelim. Tērpies pelēcīgās linaudekla drānās, viņš salīcis mīņājās no vienas kājas uz otru tieši pie aizklātā pieminekļa, bailīgi raudzīdamies Reimārā — acīmredzot tas bija pats mākslinieks.

Tēlnieku laikam māca ļauna priekšnojauta, jo viņš brīdi vilcinājās izpildīt Reimāra mēmo pavēli, par ko bruņinieks vienā mirklī aizsvilās. — Kurls esi, vai? — Seja viņam pietvīka tumši sārta, un viņš uzbļāva vīram: — Kusties beidzot!

— Ar... ar prieku! — uzrunātais stomījās un uzmeta kūkumu.

— Kā kungs vēlēs! — Dziļi palocījies, viņš pavilka auklu, auduma gabals nokrita zemē un atsedza skatienam statuju.

Iestājās dziļš klusums. Pieminekli pētīja ne tikai Reimārs fon Rāvenšteins, viņa bruņinieki un zemnieki, bet arī slepenie viesi no tāltāliem laikiem.

Dīvaini, Laura nodomāja, piemineklis izskatās kaut kā citādi nekā statuja pie mūsu internāta. Kaut arī zirgs bija tieši tāds pats, kā viņai palicis atmiņā, Reimārs toties bija krietni sīkāks — un viņa seja, kas rēgojās pa ķiveres-atvērumu, vēl neglītāka! Laura apmulsusi paskatījās bruņiniekā, kurš vēl joprojām ar drūmu sejas izteiksmi pētīja pieminekli. Šaubu nebija — tēlnieks bija paveicis lielisku darbu: akmens Reimārs tikpat kā neatšķīrās no sava dzīvā prototipa. Mākslinieks noteikti bija īsts meistars, kurš ne ar ko neatpalika no saviem slavenākajiem amata brāļiem.

Lauras pārdomas pārtrauca dusmu brēciens. Bruņinieka seju bija izķēmojis niknums, un riebīgā rēta viņam uz galvas burtiski liesmoja, kamēr viņš kā prātu zaudējis uzrēca tēlniekam: — Nožēlojamais suņa sūds!

Pundurim līdzīgais bruņinieks milzu soļiem metās virsū nelai-mīgajam, sagrāba to aiz apkakles un pievilka pavisam klāt šo vīru, kurš augumā viņu pārsniedza par galvas tiesu. — Kā tu uzdrošinājies mani šitā izķēmot?!

Vīrietis, bailēs drebēdams, nespēja izdabūt pāri lūpām nevienu saprotamu vārdiņu. Viņš trīcēja pie visām miesām. Kājas ļodzījās, kamēr viņš velti lūkoja attaisnoties. — Īīī... ēēē... ēēē... — tas bija viss, ko viņš spēja pateikt.

— Vai es tev neuzdevu iztaisīt tēlu, kas man līdzinātos kā divas ūdens lāses? — Reimāra balss ķērcot gandrīz aizkrita. Mutes kaktiņos viņam parādījās putas, acis izspiedās no dobumiem, un plikais pauris iekvēlojās tik sarkans, ka Laura izbijās, ka šis punduris uz līdzenas vietas pārsprāgs.

Tēlnieks vēl joprojām nespēja neko atbildēt. Viņš joprojām tikai centīgi māja ar galvu, klausīdamies Reimāra bļāvienus, — tas gan bruņinieku nekādā ziņā nenomierināja, gluži otrādi.

— Kāpēc tad tu tā nedarīji?! — Reimārs auroja pērkona balsī, kas būtu darījusi godu ikvienam huņņu karotājam. — Kā tu, maita, varēji būt tik nekaunīgs un izķēmot mani par šitādu kropli suņa augumā, kurš izskatās riebīgāks par rūgtu nāvi?!

— Eē... īīī... ēēē...

Nežēlīgais bruņinieks iesita drebelīgi stostīgajam tēlniekam pļauku tieši pa seju, tā ka neaizsargātais cilvēks aizģeņģerēja atpakaļ. Divi karakalpi satvēra viņu, neļaudami nokrist zemē. Reimārs tostarp pagriezās pret miesassardzes vadoni un pavēlēja: — Šurp bendi, bet ātri!

Kamēr uzrunātais aizsteidzās, pūlī, kas turpināja blenzt lielām acīm, atskanēja šausmu pilni čuksti. Neviens tomēr neiedrošinājās iebilst pret šo patvaļu. Tikai pils kapelāns, kurš, svētītā ūdens trauku rokā turēdams, mesas tērpā stāvēja pie pieminekļa, nedroši iebilda. — Jel apžēlojieties, kungs! — viņš klusā balsī ieteicās, _v — un atminieties mūsu Pestītāja Jēzus Kristus vārdus Kalna sprediķī: “Lai svētīti tie, kas līdzcietīgi...” — Tomēr, uztvēris Reimāra stingro skatienu, viņš aprāvās un satrūcies atkāpās atpakaļ.

Laura steigšus piebikstīja skolotājam un satraukusies iečukstēja viņam ausī: — Ātri, Persij, mums kaut kas jādara! Citādi ar to vīru būs cauri!

Gaišmatis moku pilnu seju pavērās meitenē. — Saprrotū, Laura, — un tomerr: mums ir sasietas rrokas. Mēs nevarram neko darrīt šī nelaimīgā cilvēka labā. Pirrmkarrt, jebkurra iejaukšanās mums nozimetū pašnavibū...

— Un otrkārt?

— Otrrkarrt, mēs nekādā ziņā nedrrīkstām pārrakstīt vēsturres grramatas!

Pirmajā mirklī Laura nesaprata, ko Persijs ar to grib sacīt, bet tad viņai ienāca prātā: pagātnes notikumus nekas un neviens nespēja padarīt par nebijušiem. Tā kā nelaimīgā tēlnieka nāve jau bija atradusi vietu hronikās, viņu glābr nebija iespējams. Kaut kas tāds notika tikai Holivudas filmās, kurās neviens neraizējās par dzelžaino loģikas un dzīves likumsakarību patiesumu. Realitātē turpretim tas bija pilnīgi izslēgts. Pat sargātāji, neraugoties uz savām ārkārtējām spējām, nevarēja tur neko darīt.

Tas viss Laurai izšāvās cauri galvai vēja ātrumā — tomēr viņa negrasījās tik vienkārši padoties neizbēgamībai. — Lai tā arī būtu, Persij, — viņa sašutusi izgrūda, — kaut kādai iespējai taču jābūt!

— Kuš! — Skolotājs uzmeta meitenei lūdzošu skatienu un brīdinādams pielika lūpām rādītājpirkstu. — Ne tik skaļī, lūdzama!

Taču Laura savā izmisumā nebija apturama un sāka runāt vēl skaļāk. — Mēs nevaram vienkārši ļaut viņam nomirt! Tas cilvēks taču ne pie kā nav vainīgs — viņš tikai izpildīja rīkojumu, kāds viņam tika dots...

— Laura! Lūdzu!

— Reimārs vienkārši ir atbaidošs punduris! — meitene atbildēja tikpat skaļi — un ar to pavērās vārti nelaimei.

Rāvenšteinas kungs piepeši pagriezās un paskatījās Lauras virzienā. Viņa acis samiedzās šaurās spraudziņās.

Laura jau nobijās, ka Nežēlīgais bruņinieks viņu pazinis, līdz viņai iekrita prātā, ka tas nebija iespējams — viņu līdzšinējās sadursmes taču bija notikušas tālā nākotnē! Tomēr bija skaidrs, ka viņa ir piesaistījusi Reimāra uzmanību. Viņš paaicināja pie sevis kādu karakalpu, kuram zem deguna rēgojās kuplas ūsas un kurš maķenīt šķielēja, un iečukstēja vīram kaut ko ausī. Tikko Reimārs bija beidzis, tā ūsainais brašulis jau pamāja vienam no saviem biedriem — un nu jau abi rokaspuiši devās taisni pie Lauras un Persija.

Kamēr pūlis bailēs pašķīrās, dodot ceļu bruņiniekiem, Laura steigšus vaicāja Persijam: — Varbūt labāk laižamies lapās?

Skolotājs tikai apdomīgi papurināja galvu. — Tā nu būtu vislielākā mulkiba, ko mēs varretū izdarrīt, Laura. Šāda rriciba tikai modinātu Reimārā aizdomas. Jādarra viss, lai saglabatū mierru, un nedrrīkstām zaudēt galvu, citādi nāksies no tās škirrties — ja tu saprrotī, ko es arr to grribū teikt.

Un kā vēl Laura saprata!

Iekams viņa paguva atbildēt, Reimāra vīri jau bija klāt. — Nāciet līdzi! — ūsainis ķērcošā balsī pavēlēja, ar vienu aci raudzīdamies Laurā, ar otru — Persijā.

Abi padevās liktenim un nepretodamies sekoja karakalpiem ar ķiverēm galvās. Tā vien šķita, ka ziņkārīgie skatītāji viņus pirmoreiz pamanīja tikai tad, kad viņi vīru pavadībā gāja cauri pūlim. Cilvēku sejās nebija manāma nekāda līdzjūtība. Gluži pretēji: vairumā seju vīdēja neslēpts ļaunprātīgs prieks. Viņi laikam sprieda, ka Laurai un Persijam būs tāds pats liktenis kā nelaimīgajam tēlniekam.

To aptvērusi, Laura vai vārījās niknumā. Viņai nepavisam nebija saprotams, kā var priecāties par savu līdzcilvēku nelaimi. Kāpēc jūs mums nepalīdzat, viņa sev klusībā vaicāja, bet tad viņa jau stāvēja Nežēlīgā bruņinieka priekšā.

Kaut arī līdz šim viņa to nebūtu uzskatījusi par iespējamu, tuvumā pundurim līdzīgais Reimārs izskatījās vēl pretīgāks. Tur-klāt viņš briesmīgi smirdēja. Protams, ka arī zemnieki neizplatīja sevišķi patīkamu aromātu. Taču salīdzinājumā ar bruņinieka kodīgo smaku viņu sviedru dvaka bija gluži nevainīga vēsmiņa. Meitenei nācās piespiesties, lai nesarauktu degunu. Viņa slepus paskatījās Persijā. Viņš nepamirkšķināja ne acu un draudzīgi vērās Nežēlīgajā bruņiniekā.

Reimārs fon Rāvenšteins acīmredzami nebija pieradis, ka viņam kāds bezbailīgi nostājās pretim. Katrā ziņā viņš gluži apjucis raudzījās abos svešiniekos. — Neesat vietējie, ko?

Persijs palocījās. Viņa atbilde bija izmeklētas pieklājības kalngals. — Jums taisnibā, jūsu augstlabdzimtība. Musu Kungs, tas Visuvarrenais, vadija mūsu soļus no tālām zemēm, atvezdams uz jūsu cietoksni.

— Ko tu neteiksi! — Reimārs jau likās atguvies no apmulsuma, jo viņa balsī jautās neslēpts izsmiekls. — Tad varat tikai cerēt, ka tas “Visuvarrenais”, kā jūs viņu saucat, jums arī turpmāk būs labvēlīgs. — To teicis, viņš pagriezās pret saviem bruņiniekiem, kas gan drīzāk atgādināja nekrietnu laupītāju bandu nekā dižciltīgus drosminiekus, un izplūda ņirdzīgos rēcienos. īgnā paskata zeļļi drīz vien pievienojās vadoņa smiekliem.

Kad Nežēlīgais bruņinieks vēlreiz pievērsās Persijam, viņa sejā jau atkal bija iegūlusi ierastā izteiksme. — Un kas jums šeit meklējams? — Jautājums bija nevainīgs, taču Laurai nepaslīdēja garām nepamanīta bīstamā nianse tajā. Tā vien šķita, ka viņš ar to domā: “Ja jums, nolādēts, nebūs padomā pārliecinošs izskaidrojums, tad arī pats Visuvarenais neko nevarēs palīdzēt.”

Arī Persijam draudi nepagāja secen. Tomēr viņš saglabāja mieru. Vismaz ārēji. Viņš vēlreiz palocījās sīkā pilskunga priekšā.

— Ļaujēt jel stādīties prriekšā, jūsu augstlabdzimtība: mani, necienīgo, sauc par Persiju no Burgundijas, un tas turr, — viņš norādīja uz līdzās stāvošo Lauru, — ir Laurencs, mans māceklis. Es esmū klejojošs muzikants un...

— Vai tiešām?! — Reimārs aši kā odze pārtrauca svešinieku un žigli paspēra soli viņam tuvāk. — Un kur tad jūsu instruments

— muzikant?

— Mans... ēēē... instrruments?

— Jā gan! Es taču runāju skaļi un saprotami, vai ne? — Reimāra balss skanēja tik griezīgi kā pātagas cirtiens. Viņa vīri, neslēpdami izsmieklu, pasmīnēja. Spriežot pēc viņu sejām, Persija liktenis jau bija apzīmogots.

— Labi, ka ieminejāties, mans kungs! — skolotājs nevilcinādamies atbildēja. — Mums nācās sastapties arr arrkarrtīgi nepatīkamu likteņa paverrsienu. Ceļā pē jums mums uzbrrukā laupītāji, un šie nelāgie zeļļi man atņēma lautū, ko īpaši man tika darrinājis viens no slavenākajiem manas zemes instrrumentu meistarriem!

— Ko jūs neteiksit! — Reimārs klaji ņirgājās. — Viņi jūs aplaupījuši? Ai, ai, ai, kurš gan varēja nodarīt kaut ko tik sliktu!

Kaut gan pilskungs atsāka skaļi rēkt un bārdas rugājiem noaugušie vasaļi viņam tūliņ piebalsoja, Persijs palika pilnīgi mierīgs.

— Tieši tā, jūsu augstlabdzimtība! Pat mans aizrradījums, ka vēlos savu makslū veltīt jums perrsoniski, neatturrēja šo salašņu barru no viņu nekrrietnā nodoma! Vai tas nav apvainojūms, mans kungs?

— Apvainojums! Un kā vēl! — Laupītājiem līdzīgie bruņinieki iebļāvās, un viņu barvedis locījās smieklos. — Šovakar man gaidāms augsts viesis, un es viņam par godu rīkoju svētkus, — viņš, beidzot nomierinājies, paskaidroja. — Vai varu lūgt jūs priecēt ar mākslu manu ciemiņu — man par prieku izmantojot manu lautu, kaut arī tā nebūtu tik vērtīgs instruments kā jūsējais?

— Jutīšos pagodināts, jūsu augstlabdzimtība. — Persijs paklanījās tik zemu, ka gandrīz pieskārās grīdai.

Laura atviegloti pasmaidīja. Bet tad atgriezās Reimāra miesas-sardzes vecākais ar pavadoni. Ieraugot bendi, Laura kļuva pelnu pelēka, un sirds viņai sāka dauzīties. Soda izpildītājs nebija neviens cits kā... Konrāds Cirtējs!

Grāla pili un tās apkaimi apspīdēja spoža pēcpusdienas saule. Paravains stāvēja lielā torņa galā un domīgi vērās tālēs. Viņa ska-tiens slīdēja dienvidu virzienā pāri Kalderānas plakankalnei. Vējš glāstīja bezgalīgos čukstošās zāles plašumus, kas atgādināja maigi viļņojošu jūru no šķidra sudraba. Taču baltajam bruņiniekam nebija laika to izbaudīt. Viņš jau stundām ilgi nepacietīgi gaidīja atgriežamies Bultspārni. Viņu mocīja doma par Alienoru. Cerams, ka Bultspārnis beidzot būs uzgājis viņas pēdas. Un cerams, ka mēs vēl paspēsim viņu atturēt no šī vājprātīgā nodoma, viņš prātoja. Kolīdz viņa sasniegs Tumsas cietoksni, būs grūti izraut meiteni no Borborona nagiem. Paravains dziļi nopūtās. Cik lielai gan vajadzēja būt viņas mīlestībai pret brāli, lai tās dēļ liktu uz spēles savu dzīvību!

Bruņinieks neviļus nogrozīja galvu. Tad viņš aiz muguras izdzirda klusus soļus un durvju aizciršanos. Paravainam nevajadzēja atskatīties — viņš arī tāpat zināja, ka viņa sabiedrību meklē dziedniece Morvena.

Nu jaunā sieviete pienāca viņam tuvāk. Paravains nespēja noturēties, nepagriezies pret viņu un neuzmetis apbrīnas pilnu skatienu. Viņas kastaņbrūnie mati zaigoja saulē, un seju apmirdzēja liegs smaids.

— Vai ir kādi jaunumi? — viņa vaicāja.

— Vēl nav.

— Tikai pacietību. — Morvena maigi pieskārās viņa rokai un līdzcietīgi palūkojās viņā. — Un nepārmet sev. Tā nudien nav tava vaina, ka viņa devusies meklēt brāli.

Paravains pamāja. — Es zinu, bet... — viņš apklusa. Morvena stāvēja tik cieši blakus, ka viņš sajuta kumelīšu smaržu no viņas matiem. Viņas āda izplatīja citronu aromātu, kam pievienojās smalka sandalkoka nianse. Lielās brūnās acis mirdzēja kā zīds, kad viņš tajās cieši ielūkojās. Viņam šķita, ka varētu ieskatīties tajās līdz pašām dzīlēm. Paravainu pārņēma vēlme noglāstīt viņas vaigu.

Viņš lēnām pacēla roku, kad tālumā atskanēja ērgļa sauciens. Paravains apmulsis sarāvās un noklepojās. — Bultspārnis atgriežas, — viņš sacīja.

Burvju vārtu sargs majestātiski pielaidās klāt un nosēdās uz mūra apmales. Baltais bruņinieks un Morvena piesteidzās klāt, lai uzklausītu viņa vēsti.