Laura un Septiņu mēnešu zīmogs

6. nodaļa VIENTUĻĀ ABATIJA

arkanā Krusta slimnīca atradās ārpus Hinter-turas nelielā ielejā, kurai cauri līču loču vijās strautiņš. Strauji lekosais ūdens nebija sasalis, mundrās čalas bija dzirdamas jau pa gabalu. Tieši slimnīcas priekšā atradās autobusa pietura, tā ka draugi līdz turienei tika bez pūlēm.

Marķējums pļaviņā blakus slimnīcai liecināja, ka tā tiek izmantota par helikopteru nolaišanās laukumu. Ātrā palīdzība ar mirgojošām zilām bākugunīm uzbrauca uz pacēluma, kas veda uz uzņemšanas nodaļu, un, riepām nokaucot, apstājās pie ieejas durvīm.

Reģistratūras māsa bija ļoti laipna. Uz plāksnītes, kas krūšu augstumā bija piesprausta pie viņas baltā virsvalka, bija rakstīts viņas vārds. Māsa Klaudija smaidīdama paskatījās jaunajos viesos, kas mīņājās pie apmeklētāju letes. — Kā varu jums palīdzēt?

Cik forši, ka Lūkass tik ātri uzzināja aklā vīra vārdu, Laura nodomāja un teica: — Mēs gribētu sastapt pāteru Dominiku. Vai jūs varētu pateikt viņa istabas numuru?

— Pāters Dominiks? Mazu brītiņu. — Māsa veikli pāršķirstīja pacientu sarakstus, kas bija nolikti uz letes viņai priekšā. Jau pēc mirkļa viņa bija atradusi meklēto.

Viņš gulēja trīspadsmitajā palātā.

Palāta atradās pirmajā stāvā. Kad Laura pieklauvēja pie durvīm, neviens neatbildēja. Viņa pieklaudzināja vēlreiz, nedaudz stiprāk nekā iepriekš, — taču atbildes atkal nebija. Meitene uzmanīgi nospieda durvju rokturi un iegāja iekšā, no pārsteiguma uzreiz apstādamās. — Tas taču nevar būt!

— Kas tad? — Lūkass pastūma māsu sāņus un arī iegāja palātā. Kēvins viņam sekoja, un tā abi zēni beidzot redzēja, kas Lauru bija tik ļoti pārsteidzis: vienīgā gulta stāvēja tukša, un no mūka nebija ne ziņas, ne miņas.

Laura kļuva domīga. — To gan es nesaprotu. Pāters taču bija iekļauts slimnieku sarakstā. Tas nozīmē, ka viņš vēl joprojām nav izrakstīts. Vismaz oficiāli ne.

Piepeši viņā sarosījās briesmīgas aizdomas: ko tad, ja spēlē atkal bija iejaukušies tumsas piekritēji? Ja nu tie nolaupījuši mūku un aizveduši viņu no slimnīcas?

Lūkass pamanīja Lauras nemieru. — Kas tad nu?

— Mums jāuzzina, kas noticis ar pāteru Dominiku, — un pēc iespējas ātrāk!

Negaidīdama brāļa atbildi, Laura izmetās laukā no istabas. Gaitenī viņa ieraudzīja jaunu vīrieti ar melnās bizītēs sapītiem matiem — nebija grūti noprast, ka viņš ir slimnieku kopējs. Jautri svilpodams, viņš stūma ratiņus, uz kuriem stāvēja kafijas krūzītes un šķīvji ar kūkas gabaliņiem.

Laura piesteidzās viņam klāt. — Atvainojiet, bet vai jūs nezināt, kas noticis ar pacientu no trīspadsmitās palātas?

Svilpošana apklusa. — Vai tu domā pāteru Dominiku? — kopējs laipni vaicāja.

— Jā.

— Viņam pirms piecpadsmit minūtēm atbrauca pakaļ. Tāds jauks vecāks kungs ar garu, baltu bārdu.

— Ko? — Laurai pārsteigumā izspruka. — Vai jūs gadījumā nezināt, kā to cilvēku sauca?

— Diemžēl ne. — Kopējs nožēlā paraustīja plecus.

Taču bārdaiņa izskats, ko viņš pēc Lauras lūguma aprakstīja, aizdzina pēdējās šaubas: tas nevarēja būt neviens cits kā internāta direktors profesors Austrums Aureliāns.

— Vai jūs nezināt, uz kurieni viņš aizveda pāteru?

— Nav ne jausmas. Pāters Dominiks nebija mans pacients.

— Žēl gan, — Laura sacīja. — Bet vienalga — liels paldies.

Pieturā gaidot autobusu, Laura piezvanīja uz Rāvenšteinu. Viņa gan bija ierakstījusi mobilajā tālrunī tikai sekretariāta telefona numuru un varēja vien cerēt, ka profesors nejauši patrāpīsies internāta biroja tuvumā. Viņa namiņā nebija ievilkts telefons, un mobilā tālruņa Austrumam Aureliānam nebija ne tik.

Laura jau gribēja nolikt klausuli, kad internātā kāds tomēr atsaucās. — Šeit Mieze-Šteina, Rāvenšteinas internāta sekretariāts, — sekretāre iepīkstējās peles balstiņā. — Kā varu jums palīdzēt?

— Labdien, Mīzel... ē... Mieze-Šteinas kundze. Šeit Laura, Laura Leandere. Es gribētu runāt ar profesoru.

— Man ļoti žēl, bet profesora kungs nav savā kabinetā.

— Nē?

— Nē. Profesors Aureliāna kungs šorīt nejutās labi un aizgāja atgulties.

— Vai noticis... noticis kas ļauns?

— Nē, nē, — peles balstiņa nočiepstēja. — Nelieli gremošanas traucējumi, nekas cits. Tomēr viņš lūdza, lai neviens viņu netraucē. Nekādā ziņā! Vai varu kā citādi līdzēt?

— Nē, paldies. Liels paldies, — Laura aši atteica un beidza sarunu.

— Un tagad? — Kēvins jautāja.

— Mums jānoskaidro, kur šis pāters dzīvo.

— Pieņemu, ka klosterī, — Kēvins atbildēja.

— Nevar būt — ko tu neteiksi! — Lūkasa balss bija ironijas pilna. — Un varbūt tu, superkoeficient, arī zināsi, kurā īsti?

Kēvins nereaģēja uz Lūkasa dzēlīgajām zobgalībām. — Nav ne jausmas, — viņš tikai sacīja un paraustīja plecus. — Tuvākajā apkaimē ir daži labi.

— Tas nu gan mums ievērojami palīdz meklējumos! — Lūkass ij necentās slēpt izsmieklu.

Laura uzmeta viņam nosodošu skatienu. — Nesāc lekties! Ja tu patiešām būtu tāds supersmadzenis, kā izliecies, tad būtu izracis no servera ne tikai pātera vārdu, bet arī viņa adresi!

Pārmetums trāpīja Lūkasam kā ledus auksta ūdens šalts. Katrā ziņā viņš izskatījās kā uz jūrmalu atbraucis atpūtnieks, kad četras nedēļas pēc kārtas lijis lietus.

Alienora sastapa Eilīnu pie akas. Vecā kalpone stenēdama grieza vinču, lai izvilktu no dzīlēm pilno ūdens spaini. Gaišmatainā meitene žigli piesteidzās viņai talkā. — Pagaldi, Eilīna, es tev palīdzēšu! — Viņa pielika savu roku, un abas kopā uzvilka augšā smago spaini.

— Uzreiz ir krietni vieglāk, ja kāds nāk palīgā! — Eilīna vaidēdama nokabināja spaini no āķa un pacēla to no akas grodiem, ko veidoja sakrauti akmeņi.

— Dod šurp, es aiznesīšu līdz virtuvei!

— Tas ir mans darbs, — vecā iebilda, bet Alienora jau bija izņēmusi spaini viņai no rokas un stiepa to uz Grāla pils virtuves spārnu, kamēr kalpone pukodamās viņai sekoja.

Ielējusi ūdeni akmens kubulā, meitene apsēdās pie koka galda, kas stāvēja pie virtuves loga un, ziemas saulē spīdinādams noberztos dēļus, izskatījās visai aicinošs.

— Liels paldies, Alienora. — Eilīna bija noņēmusi lakatu. Grumbaino seju aizsedza sirmu matu šķiezna. — Ļoti mīļi no tavas puses. Es izcepu kūku ar karaļaugļiem. Vai negribēsi gabaliņu?

— Ai, jā! — Meitenes acis iemirdzējās. — Labprāt. Tā ir mana mīļākā kūka!

— Domāju gan! — Eilīna pavīpsnāja. — Kuram gan šie gardie augļi neies pie sirds?

Kamēr viņa gatavoja cienastu, Alienora neizlaida viņu no acīm. “Vai viņa vēl atcerēsies? Un vai izstāstīs man?” meitene domāja. “Viņa ir mana vienīgā cerība. Morvenai vai Paravainam labāk nejautāt. Un Elizionam jau ne tik ne!”

— Lai labi garšo! — Eilīna ar troksni nolika Alienoras priekšā

māla šķīvi ar kūku un tad atslīga viņai blakus uz sola. — Kas zina, cik ilgi vēl varēsim priecāties par karaļaugļiem!

Meitene saprata, ko vecā sieviete ar to gribēja sacīt: karaļ-augļu koki piederēja pie lidojošajiem kokiem, kuri kļuva arvien retāki. Turklāt tiem bija ārkārtīgi grūti tikt klāt, jo tie mēdza lidināties augstu gaisā. Augļi izskatījās līdzīgi firziķiem. To garša atgādināja vīnogas un saldās melones, tomēr bija daudz intensīvāka, jo šie augļi nogatavojās tuvāk saulei. Lai ievāktu karaļaugļus, bija vajadzīgs gaisa plosts, kas bija darināts no lidojoša koka un aprīkots ar milzu burām. Diemžēl karaļaugļu koki bija ārkārtīgi jutīgi. Melnā migla, kuras vāli īsi pirms ziemas saulgriežiem bija pārplūdinājuši vai visu Avanterru, bija nodarījuši tiem lielu postu.

— Nūjā, — Eilīna nopūtās. — Nekas vairs nav tā kā senāk.

Alienorai nācās pavīpsnāt. Kā tad! Visi vecie cilvēki, vienalga, bruņinieki vai dziednieces, kalpi vai kalpones, nepārtraukti žēlojās par sliktajiem laikiem un apgalvoja, ka viņu jaunībā viss bijis daudz labāk. Tāda gaudulība laikam gan ir vecuma kaite, Alienora nodomāja, tomēr neizrādīja, ka tas viņu arvien vairāk garlaiko. Beigu beigās viņai taču no kalpones kaut ko vajadzēja uzzināt.

— Eilīna? — viņa pēc brītiņa vaicāja, cenzdamās balsij piešķirt ikdienišķu skanējumu.

— Jā, bērniņ?

— Esmu dzirdējusi, ka tu kādu laiciņu esot pavadījusi Tumsas cietoksnī?

— Jel neatgādini man par to! — Vecā sieviņa pievērsa acis apkvēpušajiem virtuves griestiem un nopūtās. — Tas bija briesmīgākais laiks manā mūžā! Bet kāpēc tu jautā?

— Tāpat vien. — Alienora izlikās garlaikota. — Mani vienkārši interesē.

Eilīna domīgi pamāja. — Ir jau arī interesanti! Man tieši bija apritējušas piecpadsmit vasaras, kad vergu mednieki mani aizveda no mana ciema un nogādāja Borborona cietoksnī. Četras vasaras es tur vergoju, un kas zina, kas ar mani būtu noticis, ja baltie bruņinieki mani nebūtu atsvabinājuši! — Večiņas skatiens vērās tālumā, kamēr viņa pati ļāvās sūrajām atmiņām.

— Pa kuru ceļu jūs toreiz iekļuvāt Tumsas cietoksnī?

— Nu, kā jau tu zini, es esmu dzimusi Karūnas plakankalnē, kas atrodas starp Čukstu mežu un Deziristānas tuksnesi. Mums tātad vispirms bija jāšķērso Atmiņu ezers, pēc tam aiz muguras palika upesļaužu zeme...

— Un tālāk? — meitene nepacietīgi tincināja.

— Tad mēs izgājām cauri Akmens mežam, līdz beidzot... — Vecenīte pēkšņi aprāvās. — Kāpēc tu gribi to visu zināt?

— Ai, tāpat vien!

— Tāpat vien? — Vecajā sieviņā bija modušās aizdomas. — Es tev neticu, Alienora! — Viņa paliecās uz priekšu un vērīgi ieskā-tījās meitenei sejā. — Ja tas, kas man liekas, ir tiesa, tad tūliņ izmet to no galvas!

— Kas tad tev liekas?

— Ka tu gribi tikt uz Tumsas cietoksni, pareizi?

Alienora nodūra skatienu un pamāja. — Var taču gadīties, ka Alariks nokļuvis tumšo spēku varā un aizvests uz turieni, vai ne?

Večiņa, raižu mākta, klusēja.

— Vai ne, Eilīna?

— Gadīties jau var gan. Tavs brālis gan ir īsts gudrinieks un turklāt vēl brašs puisis, taču pārspēkam pretī nevar stāties pat lielākais drosminieks!

— Tad tu man izstāstīsi, kā varu tur nokļūt?

Eilīna smagi nopūtās. — Es jau teicu: izmet to no galvas! Nevienam nav lemts nokļūt cietoksnī pret Borborona gribu, ja vien runa nav par varenu karapulku, kā toreiz, kad mani atbrīvoja. Bet toreiz Apskaidrības kauss gaismas karotājiem deva īpašu spēku, un tagad tas atrodas uz Cilvēkzvaigznes, kā jau zini, un tādēļ...

Viņa aprāvās, jo piepeši atvērās durvis un virtuvē ienāca Morvena. — Nu re, oža mani nav maldinājusi, — Blāzmoraldas jaunā dziedniece laipni noteica. Kastaņkrāsas mati, kas ietvēra viņas glīto seju, atvizēja saules gaismā. — Kūka ar karaļaugļiem, mmm! — Piepeši viņas seja sadrūma. — Kas noticis?

— Ēēē... nu... kam tad jānotiek? — Alienora stomījās. — Ko... ko jūs domājat, kundze?

— Jūs abas izskatāties tā, it kā būtu pieķertas darām ko aizliegtu. Dziedniece pētoši noraudzījās kalponē un māceklē.

— Par ko jūs nupat runājāt? Klājiet vaļā!

Nu no jauna atsprāga vaļā durvis, un virtuvē ienāca kāds vīrs. Dziedniece ziņkāri pagriezās apkārt un atplauka smaidā. — Silvān! Kāds prieks tevi redzēt! Bet kāpēc esi tik sabozies? Vai kas noticis?

— Jā. — Meža skrējējs norūpējies pamāja. — Es nesu sliktas ziņas, Morvena!

Pāters Dominiks piederēja pie dominikāņu ordeņa, kura mājvieta jau gadsimtiem ilgi bija klosteris “Pie svētā akmens” — tas atradās kādus divdesmit kilometrus no Hintertūras, vientuļā ielejā bez autobusa vai dzelzceļa satiksmes. Uz abatiju veda tikai šaurs lauku ceļš, un tā draugi sadūrās ar jautājumu, kā tur nokļūt.

Kēvinam ienāca prātā glābēja doma. Viņš vienkārši lika Konrādam Cirtējam aizvest viņus uz “Svēto akmeni”. Pārsteidzoši, bet sulainim nekas nebija iebilstams. Viņš gan izrādīja visas iespējamās jūtas, tikai ne sajūsmu, tomēr acīmredzot neriskēja pretoties Kēvina rīkojumam. Galu galā tas bija viņa saimnieka māsasdēls, un Maksimiliāns Longoliuss viņam bija uzsvērti piekodinājis allaž palīdzēt jaunajiem viesiem.

Neraugoties uz īso attālumu, brauciens uz klosteri ilga gandrīz četrdesmit piecas minūtes. Ceļš bija ļoti šaurs, turklāt tas gandrīz vai serpentīnā vijās augšup uz mazo kalnu ieleju, kur dominikāņi viduslaikos bija ierīkojuši savu mājvietu. Līkums aiz līkuma, un ceļš nebija ne tīrīts, ne nokaisīts. Sablietētais sniegs bija gluds kā spogulis, tādēļ uz priekšu varēja tikt vienīgi gliemeža tempā.

Abatija atradās ielejas galā pie maza ezeriņa, kas bija pavisam aizsalis. Pa ledaino virsmu dejoja gaiši saules zaķīši. Baznīcas tor-nis ar apaļu kupolu slējās pāri klostera ēkai, ko ietvēra augsts mūris.

Kamēr Konrāds Cirtējs ielejā trīssimtajam BMW piedeva gāzi un jau strauji tuvojās mērķim, Lūkass paskatījās draugos ar mīklainu smaidiņu. — Vai jūs vispār zināt, kāpēc klosteri sauc par klosteri? — viņš uzsvērti vienaldzīgi pavaicāja. Smīniņš gan nodeva, ka viņš pareizo atbildi negaida ne no Lauras, ne no Kēvina.

Laura saviebās un īgni paskatījās brālī. Kēvins turpretī tikai neziņā paraustīja plecus. — Nav ne jausmas.

— Vārds “klosteris” ir cēlies no latīņu claustrum, — Lūkass sāka lekciju. — Tas nozīmē “slēgta vieta” — jo klostera dažādās būves — baznīcu, saimniecības ēkas un māsu vai brāļu dzīvojamās telpas — parasti ieskauj mūris. Tas, protams, novērš iespēju klostera teritorijā iekļūt cilvēkiem, kam tur nekas nav meklējams.

— Nu, super! Cerams, ka vismaz mēs tiksim iekšā. — Lauras balsī skanēja dusmas. Viņa vienkārši nevarēja ciest, ka brālis uzvedās kā staigājoša enciklopēdija un plātījās ar savām zināšanām.

— Bet, ja mūs nelaidīs iekšā, tad tev, superkoeficient, noteikti ienāks prātā kāda izeja!

Lūkass pasmaidīja budistu lamas smaidu — viņš traki priecājās, ka atkal bija izdevies izvest māsu no pacietības.

Ceļš beidzās tieši abatijas priekšā. Konrāds iegrieza mašīnu tukšajā stāvlaukumā pie augsta mūra. Tas bija gana liels, lai uzņemtu to nedaudzo tūristu automašīnas, kuri apmeklēja klosteri vasaras mēnešos. Aukstajā gadalaikā šai pamestajā nostūrī acīmredzot gandrīz neviens neiegriezās.

Konrāds Cirtējs izslēdza motoru un pagriezās pret pasažieriem.

— Vai kungi vēlas, lai es tos pavadu?

Kēvins jautājoši pavērās Laurā, bet viņa tikai aši papurināja galvu — tā tik vēl trūka, lai šis okšķeris ložņātu viņiem apkārt!

— Nē, Konrād, paldies, — Kēvins paziņoja sulainim.

Tad draugi izkāpa.

Gaiss bija auksts un skaidrs, un sniegiem klātās kalnu galotnes, kas ieskāva ieleju, nespodri mirdzēja pēcpusdienas saulē. Abatiju apņēma gandrīz paradīzes klusums. Lauras ausis sasniedza tikai jautra putnu čiepstēšana. Tie lēkāja pa kailajiem zariem augstu kokos, kas auga visapkārt automašīnu novietnei.

Ieeju klosterī aizšķērsoja smagi koka vārti. Tiem blakus mūrī atradās durvis ar mazu lūciņu, kas gan bija ciet. Laura, ilgi nevilcinādamās, satvēra kaldināto klaudzināmo riņķi, kas atradās zemāk, un pieklauvēja pie vārtiem. Pēcpusdienas klusumu pāršķēla metālisks troksnis.

Pagāja tikai daži mirkļi, kad jau tuvojās soļi, zem kurpēm nočirkstēja grants. Varēja dzirdēt, kā tika atbīdīta bulta, tad lūka atvērās, un tajā parādījās mūka seja, apaļa kā mēness. — Ko vēlaties, mani bērni? — ordeņa brālis apvaicājās smalkā balstiņā, kas drīzāk piestāvētu zēnam nekā pieaugušam vīrietim.

Laura viņam draudzīgi uzsmaidīja. — Mēs gribētu satikt pāteru Dominiku.

Vārtnieka seja sadrūma. — Un ko jūs vēlaties no mūsu brāļa bibliotekāra?

— Ēēē, — Laura pārsteigta novilka. Viņai pat sapņos nebūtu rādījies, ka klostera bibliotēka būtu uzticēta aklajam! Vispirms viņai neienāca prātā neviena sakarīga atbilde, bet tad tomēr atausa ideja. — Mūsu direktors, profesors Austrums Aureliāns, domā, ka pāters mums varbūt varētu palīdzēt.

Tuklajā sejā atplauka starojošs smaids. — Labi, ja jau tā, tad nelikšu jums ilgāk gaidīt, — vārtzinis atmaidzis nožūžoja. Tad lodziņš aizvērās, slēdzenē pagriezās atslēga, un vārti čīkstēdami atvērās. Ordeņa brālis ar aicinošu žestu lika viņiem doties iekšā.

— Nāciet iekšā, mani bērni, un esiet sveicināti mūsu Kunga vārdā!

Draugi pieklājīgi atbildēja sveicienam. — Paldies, tas ir ļoti laipni no jūsu ppses, — Laura vēl piebilda, nopētīdama mūciņu.

Viņš izskatījās kā izkāpis no reklāmas par garšīgu zāļu liķieri vai noslēpumainu, no drogām gatavotu sīrupu: galva ar vaigiem, kas bija apaļi un sārti kā āboli, turējās tieši uz pleciem salīkušajam augumam, kas bija gandrīz tikpat garš, cik plats. Tumšbrūnā vilnas auduma mūka drānas apspīlēja iespaidīgo vēderu, un tā vien šķita, ka resnā virve, kas bija apjozta vīrietim ap vidu, ne tikai saturēja ordeņa tērpu, bet arī neļāva pārsprāgt puncim.

— Vai drīkstu lūgt jūs sekot.⁷ — To teicis, brālis vārtnieks pagriezās un kā pīle čāpoja projām.

Draugi viņam sekoja. Viņiem šķērsojot ar granti nobērto pagalmu, torņa pulksteņa sitieni vēstīja, ka ir trīs pēcpusdienā. Pagalma malās slējās vienkārša klostera baznīca un trīsstāvu mājas, kur laikam bija izvietotas mūku dzīvojamās istabas un guļamtel-pas. Jau pēc dažiem metriem viņi nonāca pie šaurām durtiņām, kas veda uz krusteju.

Kamēr draugi gāja, nebilzdami ne vārda, ejas pustumsā atbalsojās viņu soļi. Pa kreisi atradās ēkas mūris, kurā pēc regulāriem atstatumiem bija iebūvētas nišas. Tās greznoja akmens un ģipša statujas, kas, jādomā, attēloja svētos un dievbijīgos brāļus, kuriem ordeņa vēsturē bijusi īpaša loma. Otrā ejas pusē kolonnu rinda pavēra skatu uz plašo iekšpagalmu. Vasarā šaurās taciņas, kas droši vien veda uz puķu dobēm un koptiem zālieniem, noteikti aicināt aicināja pastaigāties. Taču tagad visu klāja bieza sniega sega, tā ka I aura visai drīz novērsa skatienu un cerību pilna paraudzījās tuk-lajā mūkā, kas lāčoja viņiem pa priekšu.

Viņu ceļvedis apstājās pie koka durvīm ar metāla apkalumiem un pagriezās. Mūkam uz pieres mirdzēja sviedru lāsītes, viņš bija aizelsies. Viņš godbijīgi pavilka augšup uzacis. — Bibliotēka, — viņš gandrīz svinīgi noteica, tad atvēra durvis un ar plašu žestu aicināja viesus ienākt.

Laura bija ašāka par abiem zēniem. Zālē, kas pavērās viņai priekšā, valdīja krēsla. Vispirms viņa samanīja tikai dzeltenu gaismekli kādā attālā stūrī. Pēc dažām sekundēm, kad aris inu Kiio pieradušas pie gaismas, viņa jau varēja izšķirt sīkākas detaļas. Augsti velvju griesti pletās virs bezgalīgām senu koka plauktu rindām, kuros glabājās tūkstošiem grāmatu, foliantu un doku-mentu. Arī bibliotēkas sienas līdz pat griestiem aizsedza pilni grāmatu plaukti.

Brālis apaļvaidzis rūpīgi aizvēra aiz viņiem durvis. — Pāters Dominiks ikreiz kļūst nikns kā lauva, ja kāds atstāj durvis vaļā ilgāk, nekā nepieciešams, — viņš pačukstēja. — Viņš apgalvo, ka svaigais āra gaiss nodarot neiedomājamu kaitējumu vērtīgajiem rakstiem! — Tad viņš mērķtiecīgi devās uz dzeltenīgās gaismas apspīdēto stūri.

Laurai degunā iecirtās senu pergamentu un ādas smaka. Pagriezdamās ap pēdējo plauktu rindu, viņa ievēroja, ka dzeltenais mirdzums nāk no vienkāršas lampas, kas karājās virs koka letes. Tā līdzinājās Rāvenšteinas bibliotēkas grāmatu izsniegšanas letei. Tikai aiz tās, protams, atradās nevis maitu lijai līdzīgā Brēzelzamas jaunkundze, bet gan divi vīrieši, kuri, spriežot pēc tērpiem, bija mūki.

Viņi stāvēja cieši līdzās un bija noliekušies pār aprakstītiem papīriem. Izdzirduši apmeklētājus, abi pacēla galvas. Neraugoties uz ordeņa ietērpu, Laura tūdaļ pazina pāteru Dominiku, jo aklajam vīram labā roka bija ieģipsēta un iekārta saitē. Sirmo galvu viņš bija pieliecis uz sāniem un pavērsis uz viņu pusi kreiso ausi. Loģiski, Laura nodomāja. Aklie orientējas ar dzirdes palīdzību.

Viņam līdzās stāvošais lielā auguma vīrietis kalsno sejas vaibstu dēļ izskatījās pārsteidzoši līdzīgs Sarumanam, ļaunajam burvim no “Gredzenu pavēlnieka”. Spriežot pēc tērpa, tas bija augstāka ranga mūks. Vājajā apgaismojumā iezaigojās viņam kaklā pakārtais zelta krusts. Tas bija rotāts ar dārgakmeņiem, kas atstaroja silti dzeltenīgo gaismu.

Vārtnieks pazemīgi paklanījās. — Piedodiet jel, godājamais brāli abat! Ja es būtu zinājis, ka esat šeit, tad...

— Būs jau labi, brāli Anselm, — priekšnieks viņu pārtrauca, ar neslēptu ziņkāri nopētīdams Lauru un abus zēnus. — Kas gan tik svarīgs atgadījies?

Brālis Anselms padevīgi paskatījās klostera vadītājā. — Bērni gribēja runāt ar pāteru Dominiku.

— Nudien? Vai jūs pazīstat šos jaunos cilvēkus, pāter Dominik? — abats stingri noprasīja.

— Kā gan es to varētu pateikt? — aklais atbildēja un pievērsās apmeklētājiem. — Ko varu darīt jūsu labā?

Kamēr vārtnieks Anselms, vēlreiz palocījies, kāpās atpakaļ, Laura piegāja tuvāk bibliotekāram un ieklepojās. — Ēē... nezinu, vai jūs mani vēl atceraties, — viņa iesāka. Vienu mirkli viņai šķita, ka pāters ir pazinis viņas balsi. Taču smaida atēnu, kas īsu mirkli likās uzkavējamies vecā vīra labsirdīgajā sejā, nekavējoties nomainīja noraidoša sejas izteiksme.

Visnotaļ dīvaini!

Ko tas varēja nozīmēt? Bet varbūt viņa maldījās. Meitene, mazliet apmulsusi, turpināja: — Mēs satikāmies, kad jūs salauzāt roku, nesen, tajā negadījumā. Es pagaidīju, kamēr jūs aizved ātrā palīdzība, un jūs man toreiz sacījāt, ka man jāatrod Septiņu mēnešu zīmogs, un...

— Septiņu mēnešu zīmogs? — pāters Lauru asi pārtrauca, kamēr abats viņus vēroja, raudzīdamies pa piemiegto acu šķir-biņām.

— Jā, tieši tā.

— Tas nav iespējams! — Aklā vīra balss piepeši ieskanējās skarbi. — Par tādu zīmogu es neko nezinu!

Laura bija apjukusi. — Nē?

Pāters pašūpoja sirmo galvu. — Nē.

— Bet... — Apstulbumā Laura neko vairāk nespēja pateikt. Muti atvērusi, viņa nekustīgi raudzījās aklajā vīrā, kurš tagad pievērsās mūkam, kas stāvēja viņam blakus. — Vai esat kādreiz dzirdējis par tādu zīmogu, brāli abat?

— Nedomāju vis — vai varbūt man vajadzētu zināt?

Aklais ar pilnīgi vienaldzīgu sejas izteiksmi atbildēja uz priekšnieka jautājumu. — Kā es varu atbildēt uz šo jautājumu, ja nezinu, par ko vispār ir runa? — Viņš savilka pieri krunkās. Lauru pārņēma nervozitāte, jo viņa nedzīvās acis nepievērsās tieši meitenei. Tukšais skatiens gāja viņai garām nenosakāmā tālumā. — Man patiešām žēl... ēēē... kā tevi sauca?

— Laura.

— Jā, pareizi. Baidos, ka tu būsi pārklausījusies, Laura!

Lauras apjukums auga augumā. Viņa pavisam skaidri atcerējās, ka pāters Dominiks pēc nelaimes gadījuma bija viņu uzrunājis vārdā. Kādēļ viņš tagad izliekas, ka meiteni nepazīst? Un kāpēc apstrīd to, ka tika pieminējis zīmogu?

Interesanti.

— Tu droši vien biji ļoti uztraukusies, Laura, — pāters Dominiks turpināja, it kā būtu nolasījis viņas domas. — Beigu beigās katru dienu vis negadās kļūt par negadījuma liecinieku. Tad var arī šo to sajaukt, — viņš pārliecinoši sacīja un pagrieza galvu uz abata pusi. Tad atkal sāka runāt Lauras virzienā un laipni pasmaidīja. — Vēlreiz liels paldies, ka tik mīļi parūpējies par mani. Esmu pārliecināts, ka tas Kungs kādā ne visai tālā dienā tev atlīdzinās. Taču šodien lūgšu mūs atvainot. Godājamais abats Gregors iegriezās tikai tāpēc, lai kopā ar mani izskatītu jauno pasūtījumu sarakstu. Negribu nelietderīgi izmantot viņa dārgo laiku, jo nākamnedēļ viņam būs jāpievēršas citiem uzdevumiem. Vai tiksit vieni paši ārā, vai varbūt man pasaukt brāli vārtnieku?

— Nē, paldies, tas nav vajadzīgs, — Laura apjukusi atbildēja.

Kad Laura izgāja ārā, viņai noreiba galva. Meitene ātri ieelpoja un izelpoja. Svaigais gaiss nāca par labu, taču neizklīdināja jucekli, kas valdīja galvā. Vai viņa nudien būtu tā kļūdījusies? Protams: profesors Aureliāns viņu bija brīdinājis, ka tumsas spēki likšot uz spēles visu, lai viņas dzīvi padarītu cik vien iespējams grūtāku. Visiem līdzekļiem. Laura zināja, ka tie lieliski prata aiz-segt acis ar māņu tēliem. īpaši tad, ja pēc kaut kā esi ilgojies tik ļoti, ka vairs nedomā ne par ko citu. Bet tieši tas meitenē arī izraisīja aizdomas: viņa taču nekad nebija dzirdējusi par Septiņu mēnešu zīmogu, iekams mūks nebija to pieminējis.

Tam taču nebija jēgas!

Vai tomēr bija?

Laura, domās iegrimusi, piegāja pie akmens sola kādā mūra ielokā un apsēdās. Viņa jutās pilnīgi iztukšota.

Kēvins apsēdās viņai blakus un līdzjūtīgi viņu uzlūkoja.

— Zēl, — viņš sacīja. — Tu patiešām būsi pārklausījusies. Varbūt tu nudien biji pārāk satraukusies?

Laura norija siekalas un nolieca galvu. — Tā izskatās.

Lūkass toties savilka pieri grumbās. — Es īsti nezinu, — viņš teica, — bet man tā izrāde likās diezgan aizdomīga.

Laura pārsteigta pacēla galvu. — Vai tu domā pāteru Dominiku?

— Eksakteniski. Tas, ko viņš sarunāja, izklausījās pēc galīga bezsakara.

— Kā tad tā? — Kēvins alka zināt. — Varbūt Laura patiešām ir maldījusies?

— Var jau būt — bet tad taču būtu gana, ja tas mūks būtu vienkārši pateicis: “Sorry, meitenīt, bet tu esi kaut ko sajaukusi.” Kāda joda pēc viņam vajadzēja vēl noturēt visu to litāniju, kura uz mums taču galīgi neattiecas?

No Kēvina izskata varēja spriest, ka viņš nesaprot, uz ko Lūkass tēmē. Laura turpretim saausījās un mirklī atģida, ko brālis bija domājis. — Protams, Lūkas, tev taisnība. — Viņa atplauka.

— Patiesībā taču pāteram Dominikam nebija ne mazākā iemesla mums stāstīt, kāpēc pie viņa atnācis abats...

— Tieši tā! — Lūkass viņu pārtrauca un apmierināts pasmīnēja.

— ... un ka nākamnedēļ viņam būs janodarbojas ar citam lietām.

— Nu redzi! — brālis apstiprināja, un viņa mute atiezās vēl platākā smaidā.

— Atvainojiet, bet man nekas nepielec.

Šoreiz Laura ar paskaidrojumu aizsteidzās brālim priekšā.

— Pavisam vienkārši, Kēvin, — acīmredzot pāters Dominiks gribēja man paskaidrot, ka viņš nevar runāt priekšnieka klātbūtnē un man jāierodas nākamnedēļ, kad abats Gregors būs aizbraucis.

— It kā jau pareizi, Laura, bet tas taču ir tikai pieņēmums, vai ne?

— Var jau būt. Tikai tad, ja paskatāmies uz pātera dīvaino izturēšanos šajā gaismā, tai piepeši rodas jēga.

— Es taču teicu! — Lūkass, acīm redzami apmierināts, piezīmēja.

Tomēr neizskatījās, ka Kēvina šaubas būtu izplēnējušas. — Un kā tad pāters varēja zināt, ka jūs no viņa vārdiem izdarīsit pareizos secinājumus? Pat no Šerloka Holmsa tas būtu par daudz prasīts!

— No Šerloka Holmsa varbūt arī būtu! — Lūkass tik pašapmierināti pasmaidīja, ka Laura nodomāja — laiks iejaukties.

— Būs jau labi, Lūkas, — viņa tālab noteica. — Taču... — Piepeši meitene apklusa. Viņas seja sadrūma, kamēr viņa piemiegtām acīm vēroja krustejas pretējo pusi.

Lūkass pārsteigts viņā paskatījās. — Kas noticis?

Meitene slepus pamāja uz otru pusi un pieliecās brālim tuvāk.

— Tur otrā pusē kaut kas bija, — viņa iečukstēja Lūkasam ausī.

— Es ieraudzīju ēnu, kas aizslīdēja aiz kolonnām.

— Nopietni?

— Pilnīgi nopietni. Izskatās, ka mums kāds seko. Laižamies,

ātri!