Burvju vijole. Ukraiņu tautas pasakas

Brīnumola

Kādreiz par karali bija cīrulis un par karalieni — pele, un viņiem bija pašiem savs tīrums. Tur viņi iesēja kviešus. Kad kvieši nobrieda, viņi sāka dalīt graudus. Viens graudiņš palika pāri. Pele saka:

— Tas būs man.

Bet cīrulis turas pretī:

— Nē, man!

Abi nu gudro, ko lai iesāk. Būtu gājuši tiesāties, bet nav neviena par viņiem augstāka, nav, pie kā iet tiesāties. Tad pele saka:

— Labāk es pārkodīšu to graudu.

Karalis tā bija ar mieru. Bet pele kā saņēma graudu zobos, tā ar visu ieskrēja alā. Karalis cīrulis nu sasauca visus putnus, lai ietu karā pret karalieni peli, bet karaliene sasauca visus zvērus — un abi ņēmās karot. Karotāji izgāja mežā, bet, kolīdz zvēri grasās kādu putnu saplosīt, tā putns kokā augšā; tāpat zvērs, kolīdz putns lidodams grasās to sist, tūdaļ alā iekšā… Tā viņi karoja visu cauru dienu, bet vakarā apmetās atpūsties.

Karaliene paskatījās apkārt un redz — skudras nav karā. Viņa pavēlēja, lai vakarā skudra uz karstām pēdām būtu klāt. Nu atnāk arī skudra.

Karaliene uzdeva skudrai naktī uzrāpties kokos un līdz rītam visiem putniem apgrauzt spārnu spalvas.

Otrā rītā ar mazu gaismiņu karaliene sauc:

— Nuka, celieties karot!

Kurš putns ceļas spārnos, tas tūliņ nokrīt zemē, un zvēri to saplosa.

Ērglis redz, ka nupat slikti ir, tup kokā un neceļas spārnos. Te, raugi, nāk strēlnieks, redz kokā ērgli sēžam un sāk mērķēt. Ērglis lūdz strēlnieku:

— Nešauj mani, labais cilvēk, es būšu tev gaužām noderīgs!

Strēlnieks mērķē pa otram lāgam, ērglis lūdzas atkal:

— Labāk ņem mani līdzi un ēdini, tad redzēsi, cik noderīgs tev būšu!

Strēlnieks vēl trešo reizi grasījās šaut; ērglis lūdzas par jaunu:

— Klau, labo cilvēk, mīļo brālīt! Nešauj mani, ņem līdzi — būšu tev gaužām noderīgs!

Strēlnieks noticēja ērglim: uzkāpa kokā, nocēla ērgli un aiznesa mājā.

Ērglis saka puisim:

— Ienes mani istabā un baro ar gaļu, līdz man atkal ataugs spārni.

Vīram bija divas govis, trešais — vērsis. Viņš tūdaļ nokāva vienu govi. Pa gadu ērglis govi bija apēdis un saka vīram:

— Izlaid mani ārā, palidošu, paskatīšos, vai spārni ir jau atauguši.

Vīrs izlaida ērgli no istabas. Ērglis lidoja, lidoja, bet pusdienlaikā atlaidās atpakaļ pie vīra un saka:

— Vēl man spēka maz — nokauj vēl vienu govil

Vīrs paklausīja, nokāva govi. Pa gadu ērglis to bija apēdis. Un atkal — ņēma un aizlidoja… Lidinājās turpat vai visu dienu, bet vakarā bija atkal klāt un teica vīram:

— Nokauj vērsi arī!

Vīrs domāja: «Ko lai iesāk — kaut vērsi vai nekaut?» Bet tad nosaka:

— Kad tik daudz jau atdots, tad dos arī pēdējo!

Vīrs ņēma un nokāva vērsi arī. Tāpat kā iepriekš ērglis pa gadu noēda vērsi un pēc tam kā iepleta spārnus, tā uzlidoja augstu jo augstu — līdz pašiem mākoņiem.

Atlaidies atpakaļ, viņš saka vīram:

— Paldies tev, vīrs, — esi mani ēdinājis, bet tagad kāp man mugurā.

Vīrs jautā:

— Un kas tad būs?

Bet ērglis atkal to pašu:

— Kāp mugurā!

Vīrs uzkāpa arī.

Ērglis uznesa viņu gaisā vai līdz mākoņiem, bet tad svieda zemē. Vīrs krita, krita — tikai ērglis neļāva vis viņam nokrist zemē, saķēra un vaicā:

— Nu, kā tev bija ap sirdi?

Vīrs atbild:

— Tā, it kā es jau būtu pagalam.

Tad ērglis saka:

— Tāpat bija arī man, kad tu uz mani mērķēji.

Pēc tam viņš pavēl:

— Kāp atkal mugurā!

Vīram gan nemaz negribējās kāpt ērglim mugurā — bet ko lai dara, kāpa vien virsū. Ērglis atkal uznesa viņu vai mākonim blakus un no turienes meta lejā tā, ka līdz zemei varbūt palika vairs tikai kādas divas asis, un tad vaicā:

— Nu, vīrs, kā tev bija ap sirdi?

Vīrs atbild:

— Tā, it kā mani kauliņi jau būtu pajukuši kur kurais.

Tad ērglis saka:

— Tāpat bija man, kad tu otru reizi uz mani mērķēji. Nu, kāp vēl mugurā.

Vīrs kāpa arī.

Ērglis uznesa viņu gaisā aiz mākoņiem un no turienes meta lejā, bet saķēra jau pie pašas zemes un vaicā:

— Kā tev bija ap sirdi, kad lidoji lejā?

Vīrs atbild:

— Tā, it kā manis pasaulē vairs nebūtu.

Tad ērglis saka:

— Tāpat bija man, kad tu trešo reizi uz mani mērķēji.

Bet tad sāk citu runu:

— Tagad vairs neviens nav nekā parādā — ne tu man, ne es tev. Bet kāp nu atkal man mugurā — laidīsimies uz manu sētu.

Tā viņi laižas, laižas, līdz beidzot nokļūst pie ērgļa tēvoča. Ērglis saka:

— Ej iekšā istabā un, kad tev jautās, vai neesi redzējis brāļadēlu, tad atbildi: ja dosiet brīnumolu, tad vedīšu brāļadēlu jums šurp.

Vīrs ieiet istabā, tur uzreiz viņam taujā:

— Vai no brīva prāta vai nebrīva esi atnācis?

Vīrs atsaka:

— Kārtīgs kazaks lai iet kur iedams, visur no brīva prāta. Nu viņu sāk iztaujāt:

— Vai neesi tur savā pusē dzirdējis kaut ko par mūsu brāļadēlu? Jau trešā vasara apkārt, kā aizgāja karā, bet nav ne ziņas, ne miņas.

Vīrs uz to saka:

— Ja dosiet brīnumolu, tad vedīšu viņu jums šurp.

Bet vīram atbild:

— Labāk lai viņu nekad vairs neredzam nekā atdodam tev brīnumolu.

Tad vīrs iziet ārā un stāsta ērglim:

— Viņi sacīja tā: labāk lai viņu nekad vairs neredzam nekā atdodam tev brīnumolu.

Ērglis saka:

— Lidosim tālāk!

Laižas nu, laižas, līdz nokjūst pie ērgļa brāļa, arī te vīrs runā tāpat, kā runājis ar ērgļa tēvoci, bet arī te brīnumolu nedabū.

Nu aizlido abi pie ērgļa tēva, un ērglis saka vīrim:

— Ej istabā un, kad tev vaicā par mani, tad saki, ka esi mani redzējis un, ja dos tev brīnumolu, tad vedīsi mani šurp.

Vīrs ieiet istabā, un ērgļa tēvs viņam jautā:

— Vai no brīva prāta vai no nebrīva esi atnācis?

Vīrs atbild:

— Kārtīgs kazaks lai iet kur iedams, visur no brīva prāta.

Nu ērgļa tēvs sāk vīru izprašņāt:

— Vai neesi redzējis mūsu dēlu? Trešā vasara, kā viņa nav, — aizgāja karā, laikam būs tur nokauts.

Bet vīrs atbild:

— Redzēju gan un, ja dosiet brīnumolu, tad vedīšu arī šurp.

Ērgļa tēvs nu saka:

— Kam tev brīnumola? Labāk dosim tev daudz naudas.

Vīrs atsakās:

— Negribu naudu, dodiet man brīnumolu!

— Ej atved viņu, tad tūliņ dabūsi!

Vīrs ieved ērgli istabā. Ērgļa tēvs un māte kļuva tik priecīgi, ka atdeva vīram brīnumolu un pieteica:

— Tikai nesaplēs pa ceļam un, mājā nonācis, uzcel lielus aplokus un tur olu pārsit.

Vīrs nu iet, iet, un viņam gauži sagribas dzert. Te arī aka pagadās. Kā vīrs nometās padzerties, tā pie grodiem sasita gan brīnumolu. Nu tik sāka no olas nākt ārā lopi! Nāk cits aiz cita. Vīrs gan skraidīja lopiņiem pakaļ, bet, kolīdz vienā malā sagriež kopā, tā otrā malā jau sprūk katrs uz savu pusi. Vīrs, nabadziņš, klaigā, klaigā, bet nekā viens nevar izdarīt.

Te, kur radusies, kur ne, nāk pūķiene un saka vīram:

— Ko tu, vīrs, man dosi, ja es tev ganāmpulku sadzīšu atpakaļ olā?

Vīrs atteic:

— Ko tad lai tev dodu?

Bet pūķiene vaicā:

— Vai dosi to, kas mājā uzradies, kamēr tevis nebija?

Vīrs ir ar mieru:

— Došu!

Nu pūķiene visu ganāmpulku līdz pēdējam lopiņam sadzina atkal olā atpakaļ, aizlipināja olu ciet un ielika vīram saujā.

Vīrs pārnāk mājā, bet tur dēls piedzimis, kamēr paša nebija mājā. Nu gan viņš sasita rokas:

— Es tak tevi, dēls, pūķienei apsolīju!

Bēdājās abi ar sievu, bet tad nosprieda:

— Neko darīt, no bēdāšanās nekāds labums nebūs. Jādzīvo vien ir.

Vīrs uztaisīja lielus aplokus, pārsita olu, izlaida lopus un kļuva bagāts.

Abi ar sievu dzīvoja, līdz dēls izauga liels.

Dēls nu saka:

— Jūs, tēt, mani pūķienei apsolījāt. Nu nekas, gan jau kaut kā tikšu galā!

Un viņš devās pie pūķienes. Nonāk pūķienes mājā, šī viņam pavēl:

— Tā kā tu man pa nakti, rau, to mežu nolīstu, uzartu, kviešus iesētu, nop]autu un stirpā sakrautu un līdz rītam izceptu man plāceni; kad uzcelšos, lai plācenis būtu uz galda.

Puisis aiziet dīķmalā un nu bēdājas. Bet turpat netālu bija akmens tornis un tajā tornī ieslodzīta pūķienes meita. Puisis aiziet pie torņa un raud. Pūķienes meita viņam vaicā:

— Ko tu raudi?

Puisis atbild:

— Kā lai neraudu, ja pūķiene man uzdeva tādu darbu, ko nemūžam nepaveikšu, bet viņa lika to pa vienu nakti padarīt.

Meita jautā:

— Kas tas par darbu?

Puisis pastāsta. Bet meita viņam saka:

— Ja ņemsi mani par sievu, tad es visu izdarīšu tā, kā pūķiene vēlēja.

Puisis ir ar mieru:

— Labi.

Meita nu saka:

— Liecies tagad gulēt, bet rīt no rīta esi augšā un aiznesīsi pūķienei plāceni.

Bet pati aizgāja uz mežu un kā uzsvilpa, tā mežs jūk un brūk, zeme aras, kvieši sējas… Līdz rītam meita izcepa plāceni, iedeva puisim, tas aiznesa plāceni uz pūķienes istabu un nolika uz galda.

Pūķiene pamodās, izgāja sētā un skatās uz mežu — rugaine vien un rugainē stāv stirpas.

Nu viņa saka puisim:

— Esi gan ticis galā! Tad pieraugi, ka izdari arī otru darbu!

Un tūliņ pat izrīko:

— Tagad tu man izrocies, rau, tam kalnam cauri, un lai tur Dņepra tecētu, bet Dņepras krastā uzcel spīķerus, lai tur piestāj liellaivas, un tu pārdod kviešus tirgotājiem. Kad rītā celšos, tad lai viss būtu jau gatavs!

Puisis aiziet atkal pie torņa un raud. Meita viņam vaicā:

— Ko tu raudi?

Puisis viņai izstāsta visu, ko pūķiene uzdevusi izdarīt. Tad meita viņam saka:

— Liecies gulēt, es to visu izdarīšu.

Un kā viņa nosvilpjas, tā kalnā ir izrakta eja, pa to plūst Dņepra, tās krastā slejas spīķeri…

Tik vien rūpju puisim palika kā piecelties, kad meita atnāca un viņu modināja, un pārdot kviešus tirgoņiem, kas bija atbraukuši liellaivās.

Pūķiene no rīta skatās — viss izdarīts tā, kā bija izrīkojusi. Tad viņa pasaka puisim trešo pavēli:

— Šonakt tu noķersi zelta zaķi un rītā agri atnesīsi man istabā.

Puisis atkal aiziet pie tā paša torņa un raud. Meita viņam vaicā:

— Ko tad šī atkal tev uzdeva?

Puisis izstāsta.

— Nu vairs nav nekādi joki — ej nu sazini, kā tas zelta zaķis noķerams. Tomēr iesim tur pie tās klints. Nostājies tu pie alas, es baidīšu zaķi ārā no alas, bet tu uzmani: kā tik kas sprūk no alas ārā, tā grāb ciet, tas būs zelta zaķis!

Tā nu meita aizgāja dzīt zaķi ārā. Te uzreiz no alas šņākdama izlien čūska. Puisis ļāva tai aizrāpot. Meiča iznāk no alas un vaicā:

— Vai tad nekas neizlīda?

Puisis atbild:

— Izlīda gan — čūska, bet es nobijos, ka neiekož, un to aizlaidu.

Nu meita saka:

— Ak tu tāds — tas jau arī bija zaķis! Nu, pieraugi, es iešu vēlreiz, un, ja kāds nāks ārā un sacīs, ka te nav zelta zaķa, tad netici vis, turi to ciet!

Meita ielien atpakaļ un tramda zaķi. Te uzreiz iznāk kāda veča un jautā puisim:

— Ko tu, dēls, te meklē?

Puisis atbild:

— Zelta zaķi.

Bet veča saka:

— Kur šis te būtu gadījies? Nav te zelta zaķa.

Tā pateikusi, veča aizgāja.

Meita iznāk atkal ārā un vaicā:

— Vai tad nav zaķa? Un vai neviens neiznāca no alas?

— Kā nu ne, iznāca kāda veča un jautāja, ko es te meklējot, bet es atbildēju, ka meklēju zelta zaķi; tad veča teica, ka zaķa te neesot, un es laidu viņu aiziet.

Uz to meiča saka:

— Kam tu viņu neturēji ciet? Tas pats jau bija zaķis! Tagad tu to nekur vairs nenoķersi, nu nekas cits neatliek kā vien pārvērsties man par zaķi, tu aiznes mani un noliec uz sola — tikai nedod pūķienei rokā, ja atdosi, tad viņa tūdaļ pazīs mani un saplosīs ir mani, ir tevi.

Tā meita arī izdarīja: pārvērtās pa zelta zaķi, puisis to paņēma rokās, aiznesa uz istabu un nolika uz sola pūķienei priekšā, tad sacīja:

— Te jums būs zaķis, bet es tagad no jums aizeju.

Pūķiene atteica:

— Labi, ej!

Puisis aizgāja.

Bet, kolīdz pūķiene pagriezās prom, tā zaķis atkal pārvērtās par meiču un steidzās puisim pakaj. Nu abi metās bēgt. Skrēja, skrēja. Tikmēr pūķiene bija pamanījusi, ka tas bijis nevis zaķis; bet gan viņas meita; nu jādzenas tai pakaļ, lai saplosītu. Taču pūķiene neskrēja vis pati, viņa sūtīja savu vīru. Pūķis drāžas abiem bēgjiem pakaļ, jau viņi dzird zemi dimdam. Tad meita saka:

— Klau, jau dzenas mums pakaļ! Es pārvērtīšos par kviešu druvu, bet tu par sargu; kad tev taujās: «Vai neredzeji puisi ar meiču ejam te garām?» — tad tu saki, ka tie gājuši todien, kad šos kviešus sēja.

Te jau pūķis ari klāt un taujā vecītim:

— Vai neredzēji te ejam garām puisi ar meiču?

Bet vecītis atbild:

— Gāja gan.

Pūķis vaicā: — Vai sen, kamēr gāja?

Vecītis atbild: — Todien, kad šos kviešus sēja.

Pūķis saka: — Šitos kviešus laiks pļaut, bet viņi nozuda vakar.

Un viņš griezās atpakaļ. Pūķienes meita atkal pārvērtās par cilvēku un večuks par jaunekli, un abi bēga tālāk.

Pūķis pārskrien mājās. Pūķiene prasa:

— Vai tad nepanāci? Un ceļā neviena nesatiki?

Pūķis stāsta:

— Kā nu ne, satiku — vecītis sargaja kviešu druvu, es viņam vaicāju, vai nav redzējis ejam garām puisi ar meiču. Viņš atbild, ka esot gan redzējis toreiz, kad kvieši seti, bet tie kvieši ir jau pļaujami, un tā es griezos atpakaļ.

Bet pūķiene saka:

— Kam tu nesaplosīji to vecīti un kviešus? Tie jau viņi paši bija! Tagad skriešu pati — tu jau nekur nederi!

Pūķiene aizskrēja. Nu skrien tavu skriešanu… Bēgļi dzird — zeme dimdēt dimd un metas karsta. Meiča saka:

— Nu esam pagalam — pūķiene dzenas pakaļ! Pārvērtīšu tevi par upi, bet pati pārvērtīšos par asari.

Tā viņa arī izdarīja.

Pieskrien pūķiene un saka upei:

— Nu, vai tālu jūs aizmukāt?

Pati tūdaļ pārvēršas par līdaku un nu tik metas vajāt asari, bet, kolīdz grasās to saķert, tā asaris pagriež pretim savas asās spuras un līdaka nevar šo sagrābt. Tā pūķiene dzenājās, dzenājās, tomēr asari rokā nedabūja un tad sadomāja izdzert visu upi. Dzēra, dzēra, sadzērās tā, ka pārsprāga.

Tad meiča, kas bija par zivi pārvērtusies, teica puisim, kas bija upe:

— Nu mums vairs nav ko baidīties! Iesim uz tavu māju; kad ieiesi istabā, tad tikai pieraugi: visus nomutē, vienīgi tēvoča bērnam nedod mutes; ja to darīsi, tad mani aizmirsīsi. Bet es ciemā kaut kur salīgšu par kalponi.

Puisis iegāja istabā, apsveicinājās ar visiem un prāto: «Kā lai neapsveicinos ar tēvoča bērnu? Viņi vēl padomās par mani ko sliktu.» Un viņš nomutēja ari tēvoča bērnu. Kā nomutēja, tā arī aizmirsa meiču.

Pusgadu mājā padzīvojis, puisis sadomāja precēties. Viņam iestāstīja kādu glītu meiču, lai to ņemot: aizmirsis to, kas viņu bija izglābusi no pūķienes nagiem, viņš saderinājās ar citu.

Kāzu priekšvakarā ciema meičas tika aicinātas uz pīrāgu cepšanu. Aicināja arī to meiču, ar kuru kopā puisis bija bēdzis, kaut arī neviens nezināja, no kurienes viņa te uzradusies. Sāka darināt pīrāgus, un šī meiča no mīklas izveidoja balodi un dūju, nolika tos uz grīdas — un tie atdzīvojās. Dūja uzrunāja balodi:

— Vai esi aizmirsis, kā es tavā vietā mežu nolīdu un iesēju tur kviešus un kā no kviešiem izcepu plāceni, lai tev būtu ko pūķienei aiznest?

Balodis atbild:

— Aizmirsis esmu, aizmirsis!

Dūja runā atkal:

— Vai esi aizmirsis, kā es tavā vietā kalnam cauri izrakos un liku tur Dņeprai tecēt, lai pa to brauc liellaivas pie spīķeriem, lai tu varētu tirgoņiem pārdot kviešus?

Bet balodis saka:

— Aizmirsis esmu, aizmirsis!

Tad dūja atkal vaicā:

— Vai esi aizmirsis, kā mēs abi gājām ķert zelta zaķi? Vai mani arī esi aizmirsis?

Balodis atkal atbild:

— Aizmirsis esmu, aizmirsis!

Bet puisis nu atcerējās šo meiču — to pašu, kas balodi un dūju bija no mīklas iztaisījusi, — pameta saderēto līgavu un apprecēja šo meiču. Tagad abi dzīvo laimīgi.