Burvju vijole. Ukraiņu tautas pasakas

Pasaka par kaķīti un gailīti

Reiz dzīvoja kaķītis un gailītis, un abi tie bija lieli draugi. Kaķītis spēlēja vijoli, bet gailītis tik dziedāja. Kaķītis gāja meklēt ēdamo, bet gailītis sēdēja istabā un pieskatīja māju. Kaķītis aiziedams aizvien pieteica:

— Nevienu iekšā nelaid un pats ārā neej, lai sauktu kas saukdams.

— Labi, labi, — gailītis atbild, aizbultē istabas durvis un dzīvo, līdz kaķītis pārnāk.

Gailīti bija ieraudzījusi lapsa un sadomājusi to pievilināt. Kā tik kaķīša nav mājā, tā šī pieiet pie lodziņa un runā:

— Nāc, gailīt, atnāc pie manis, man ir zelta kviesīši, man ir medus ūdentiņš.

Bet gailītis atsaka:

— Ko ta tu, ko ta tu, nevar atstāt istabu!

Lapsa redz, ka runāšana neko nelīdz, atnāca kādu nakti un nokaisīja gailītim pie lodziņa zelta kviešu graudus, bet pati noslēpās aiz krūma. Kolīdz kaķītis aizgājis medībās, tā gailītis atver lodziņu un paskatās laukā. Paskatās un redz — neviena nav, tikai pie loga izkaisīti kvieši. Gailītis paļaujas kārumam.

— Iziešu drusciņ, paknābāšu, neviena jau nav, neviens mani neredzēs un kaķītim nepastāstīs.

Kolīdz gailītis pa durvīm ārā, tā lapsa šim klāt un stiepj projām uz savu māju. Bet gailītis brēc:

Kamēr kaķītis to sadzirdēja, kamēr pagriezās atpakaļ (tālu bija aizgājis), tikmēr lapsa vairs nebija panākama. Kaķītis skrēja gan, skrēja, bet nekā nesadzina, pārnāca mājā, noraudāja, bet tad padomāja, pagudroja, paņēma vijoli un raibu tarbiņu un soļoja uz lapsas māju.

Lapsai bija četras meitas un viens dēls. Pati vecā lapsa bija aizgājusi pamedīt un bērnus izrīkojusi gailīti uzmanīt un ūdeni sildīt, lai pārnākusi varētu gailīti nokaut un noplūkt.

— Pieraugiet, — viņa pieteica, — nevienu iekšā nelaidiet.

Tā vecā lapsa aizgāja.

Bet kaķītis pienāca pie loga un sāka spēlēt, vēl dziedādams arī:

Vecākā lapsu meita nenocietusies sacīja mazākajiem bērniem:

— Pasēdiet tepat, es iešu paskatīšos, kas tur tik jauki spēlē.

Kolīdz meita izgāja ārā, tā kaķītis šai — knauks! — pa pieri — un tarbiņā iekšā! Pats spēlē atkal:

Arī otra lapsu meita nenocietās, izgāja ārā, un kaķītis tai tāpat — knauks! — pa pieri — un tarbiņā iekšā! Tā viņš izvilināja ārā visas četras. Dēliņš Pilipko gaida, gaida māsas, bet tās nenāk atpakaļ.

— Iešu, dzīšu visas istabā, — viņš saka, — citādi māte pārnāks un dos sukas.

Tā arī viņš izgāja no istabas. Kaķītis arī viņam — knauks! — pa pieri — un tarbiņā iekšā! Tad uzkāra tarbiņu vītola zarā, pats iegāja istabā, atrada gailīti un atraisīja tam kājas; abi salika galdā visu ēdamo, kas vien bija lapsas mājā, saēdās, apgāza katliņus ar karsto ūdeni, sadauzīja podus un bļodas un paši aizsteidzās uz māju.

Tagad gailītis, cik ilgi vien dzīvoja, klausīja kaķīti.