Burvju vijole. Ukraiņu tautas pasakas

Stabulnieks Marko un gaisa feja

Reiz dzīvoja kāds gauži nabags puisis. Tēvs bija miris, māte vārguļoja, un viņi jau kopš mazām dienam kalpoja pie ciema saimniekiem. Ciemā puisis nemaz nedzīvoja, kā septiņu gadu vecumā bija aizvests uz kalnu ganībām, tā arī pie ganāmpulka tur vadīja ir ziemas, ir vasaras. Bet kalnos viņš bija iemācījies tā stabulēt, ka ir dzeguze viņam līdzi izkūkoja visas laužu dziesmas.

Kādudien Marko bija izdzinis aitas ganībās. Saule jauki sildīja, vējiņi šalkoja. Jaunais puisis stabulēja. Te pienāca pie viņa sirms vecītis, cepuri rokā turēdams, un nostājās puisim priekšā, Marko stabulēja atkal, un vecītis sāka locīties, Tūdaļ atlidoja divpadsmit gaisa fejas un laidās dejā. Vecītis čukstēja puisim ausī:

— Kura tev vislabāk patiks, tā būs tavējā, tikai paklausi man, Rīt šai pašā laikā atnākšu atkal. Tad palien zem manas bārdas un stabulē. Stabulē tik dūšīgi, lai meičas dejodamas satvīkst un nomet drānas. Bet pirms tam viņas labi apskati, jo, kad gaisa fejas ir bez drānām, tad nav saredzamas. Kura būs tavam prātam, tās apģērbu paņem, bet vietā atstāj savu kreklu. Tikai nekad vairs neatdod sievai viņas jaunekles tērpu.

Marko darīja, kā vecītis bija teicis. Vienpadsmit jaunavas aizlidoja, bet divpadsmitā — visdaiļākā palika, puiša kreklu uzģērbusi. Meitene lūdzās:

— Atdod manas drānas! Būšu tavējā…

Bet Marko ir neklausījās. Viņš aizveda meiču uz savu trūcīgo mājokli, kur dzīvoja māte. No mātes Marko neko neslēpa: viņš izurba malkas cērtamajā bluķēnā caurumu, iebāza tur gaisa feias tērpu un caurumu aizķīlēja.

Marko nosvinēja kazas — un nu dzīvoja abi ar sievu, Piedzima dēls, un mājā ienāca prieks. Tā pagāja gadi pieci. Marko jau cerēja, ka dzīve ritēs tāpat kā citiem ļaudīm, kaut arī viņa sieva ir gaisa feja.

Reiz viņi devās uz kalnu ganībām, sievu atstājis mājā ar māti. Bet sieva uzposās un kļuva daiļa kā lilija. Māte lūkojās viņā un brīnījās:

— Mīļā meitiņ, cik tu tagad esi skaista!

Vedekla atteic:

— Labo māmulīt' Ja jūs man iedotu manu jaunavas tērpu, es kļūtu septiņkārt skaistaka.

Večiņa, ilgi nevilcinādamās, nekā nevaicādama, izsita bluķēnam ķīli un izņēma noslēpto tērpu. Vedekla uzvilka tavu jaunavas ģērbu, paņēma uz rokas dēlu un teica:

— Māmulīt, māmulīt, kad atnāks Marko, pasakiet viņam, ka aizgāju uz pašu stikla kalnu un vel aiz tā.

Marko pārnāca no kalnu ganībām un tūda| vaicāja:

— Kur tad mana tieva?

Māte izstāstīja, kas mājā bija noticis, Marko iebāza tarbiņā sausas maizes doniņu, tad paraudzījās apkārt un paņēma arī trīs raibas olas, ko sieva bija izkrāsojusi, Un devās ceļā. Izsalcis viņš klīda un maldījās pa biezokņiem, un nebija neviena, kam pajautāt, kur atrodas stikla kalns, Marko atsēdās un nogrima bēdīgās domās, bet tad atcerējās savu stabuli, ko aizvien nesāja līdzi tarbiņā, Viņi sāka stabulēt, lai prāts kļūtu jautraks. Te uzreiz, acis pacēlis, ieraudzīja priekšā vecīti, kas viņu bija apprecinājis ar gaisa feju.

— Vai, vectētiņ, kā lai nokļūstu aiz stikla kalna? Tur atrodas mana sieva un dēls, bet es pat nezinu, uz kuru pusi ejams.

Vecītis apsēdās uz sausa celma un stāstīja:

— Aiz stikla kalna nokļūt ir grūti, Bet tu esi krietns cilvēks, palīdzēšu tev. Apauj vienu manu zābaku un uzliec burvju cepuri. Tikai iegribi — un tūdaļ būsi tur!

Tā arī notika. Vienā mirklī Marko nokļuva kailā stikla setā. Raugi, no mājiņas izskrēja mazs puišelis. Tas bija viņa dēls. Мarkо noņēma burvju cepuri un kļuva mazajam redzams.

— Mīļo dēliņ, nāc šurp, esmu tavs tētis. Te ir tik slidens, ka nevaru ne soli paspert, saki mātei, lai iznāk ārā.

Puišelis ar vienu lēcienu iemetās istabā.

— Māmulīt, te ir tētis!

— Ai, dēliņ, — māte atsaka, — ne melnais krauklis viņa kauliņus šurp neatnesis, kur nu tētis pats atnāks.

Zēns par jaunu izskrēja sētā, Marko atkal viņam parādījās.

— Ienes, dēliņ, mātei šis izkrāsotās olas, — Un viņš iedeva zēnam līdzi atnestās olas. Zēns ar tām iesteidzās istabā. Māte pazina savu darinājumu — pati bija olas izkrāsojusi. Nu viņa ticēja bērnam un izskrēja sētā. Bet tur neviena nebija. Viņa sāka lūgties:

— Parādies, mīļais vīrs! Es nedarīšu tev ļaunu. Parādies Marko!

Marko noņēma burvju cepuri. Lielā priekā vīrs un sieva apskāvās.

Bet tad no mājas iznāca vecā gaisa feja. Viņa sacīja znotam:

— Ak tad ieradies gan? Bet tik lēti tev meitu neatdošu. Ja apskriesi trīs reizes ap māju ar manu kodēļu rokā un kodeļa neaizdegsies, tad meita ir tava. Ja ne, tad kļūsi par galvas tiesu īsāks.

Sieva pasauca Marko sāņus. Viņa iedeva tam savu gredzenu,, kura acī bija melna vabole, un pamācīja:

— Uzmauc gredzenu vidējā pirkstā. Kad sāksi skriet ap māju, tad pagriez gredzenu trīsreiz uz kreiso pusi: kodeļa taps valga un neaizdegsies.

Tā arī notika. Cik bija pavēlēts, tik reižu Marko apskrēja ap māju, bet kodeļa pat nesāka gruzdēt, tikai kļuva tikpat sausa kā bijusi.

Vecā feja aiz dusmām vai plīsa.

— Ar to vēl nepietiek! — viņa sacīja znotam. — Pa nakti tev manas mājeles vietā jāuzceļ divpadsmitstāvu pils!

Sieva atkal pamācīja Marko:

— Pagriez manu gredzenu divpadsmit reižu uz labo pusi — un pils būs gatava!

Marko darīja, kā sieva teikusi. Pa nakti mājeles vietā pacēlās skaista divpadsmitstāvu pils.

Vecā feja atļāva jaunajiem dzīvot šajā pilī, taču prātā viņai bija kas nelāgs.

Tad sieva sacīja Marko:

— Bēgsim prom no šejienes. Ja es varētu tevi ar vienu roku noturēt, tad uz otras ņemšu dēlu — un lidosim.

— Nebēdā, siev, — Marko atteica. — Laidies tik ar dēlu prom, par mani neraizējies. Jau šodien būšu tur, kur tu nokļūsi rīt.

Sieva ar dēlu aizlaidās.

Bet Marko tikai iedomāja par māju — un jau vecīša zābaka autā kāja nodimdēja paša sētā.

Pārradās sieva ar mazo dēlu.

Un viņi dzīvoja laimīgi līdz mūža galam Re, ko puisis sev sastabulēja!