Burvju vijole. Ukraiņu tautas pasakas

Ganupuisis un apburtā meiča

Tas nenotika ne mūsu pusē, ne mūsu dienās. Dzīvoja reiz kāds kalpazēns. Viņam nebija ne tēva, ne mātes, kopš mazām dienām viņš ganīja bagāto saimnieku lopus. Sauca šo puisi par Petro.

Saimniekam piederēja mežs, un tajā ganījās viņa lopi.

Kādudien nomigloja lietutiņš, lopi rasainajā zālē labi ēda, un gans Petro apsēdās zem koka, apsedzās ar maisu un iesnaudās. Kamēr viņš gulēja, apkārt ložņāja čūska. To pamanījusi, maza ķirzaciņa iešmauca puisim azotē un ņēmās viņu kutināt. Petro pamodās, saķēra ķirzaciņu, aizsvieda to zālē un uzsauca:

— Ei, mūdzi! Ko tev te vajag?

Bet ķirzaciņa, acis iepletusi, tik skatās viņā un atkal tek klāt. Puisis grasījās to triekt projām, te ieraudzīja lielu čūsku, kas, ripulī saritinājusies, taisījās mesties viņam virsū. Petro šausmās parāvās sāņus un kūleņu kūleņiem aizripoja kā ķirbis. Varbūt viņš būtu aizbēdzis, taču priekšā gadījās krūmājs. Puisis izlīda no brikšņiem, bet čūska ielocījās krūma zaros, no turienes uzmetās puisim uz muguras, apvijās ap kaklu un sacīja:

— Puis, nebaidies no manis. No savas laimes neizbēgsi. Bet tava laime ir arī mana laime. Tev jau sešpadsmit gadu, gana esi lopiem pakaļ staigājis. Tagad atlaižu tevi: dzen lopus mājā, bet rīt atnāc tepat. Redzēsi te akmeni un tajā iespraustu nūju. Ja nūjai būs trīs ziedi, tad apsēdies un sēdi; ja būs seši ziedi, tad vienu noplūc un piespraud pie sirds; ja būs deviņi, tad izrauj nūju ar visiem ziediem.

— Kas tu esi? — puisis vaicāja.

— Esmu tava laime.

— Kāda laime? Vai tāda pati, kāda reiz nākusi pretim manam nelaiķa tēvam un vaicājusi, kad viņš gribot bēdas ciest: jaunībā, vecumdienās vai vīra gados? Tēvs atbildējis, ka vecumā, tad nu laime arī aizvadīja veco vīru ar ubaga tarbu pasaulē, un kaut kur sētmalē viņš arī nomira, pat nezinu, kur ir viņa kaps.

— Es sargāju tevi no tāda likteņa. Ņem šo gredzenu. Paslēp un nerādi saimniekam. Gredzens ir ar dimanta aci, par to tu varētu nopirkt visu bagātā saimnieka sētu. Rīt ar gredzenu atnāc šurp.

Čūska atritinājās, palaizdama va|ā puiša kaklu, iedeva viņam gredzenu un nozuda. Bet Petro pārdzina lopus mājā un tāds ka noskumis grozījās pa sētsvidu. Saimnieks, to pamanījis, uzsauca:

— Vadzi, diegabikse, vai tevi utis jau noēdušas, vai, ka esi tāds bēdīgs?

Bet Petro atbild:

— Esmu saslimis.

— Kas tad tev lēcies?

— Man viss sāp. Iešu atgulšos pūnē uz siena blāķa.

— Ja esi slims, — saimnieks saka, — tad taisies, ka tiec. Slimnieku savā sētā turēt negribu.

Pārlaidis nakti, Petro no rīta uzrunāja saimnieku:

— Vasaru pie jums esmu nostrādājis, bet ko iesākšu rudenī, ko ziemā?

— Kas man daļas, tu, plikadīda? Sieva iedos tev karašu, es atmetīšu kādu kreiceri ceļam — un staigā vesels.

To padzirdējusi, bagātā saimnieka sieva ieteicās:

— Vai dieniņ, vīrs, dod jel viņam kaut ko mugurā uzvilkt. Kā nu puisi tādā izskatā sūtīsi projām? Viņš jau pie mums par apģērbu strādāja.

— Nav gadu nostrādājis!

Saimnieks nometa uz galda kādus kreicerus, un tie noripoja uz grīdas. Bet saimniece iedeva puisim maizes klaipiņu, speķa šķēli, sieru un kulīti un nobirdināja asaru aiz žēlabām, ka zaudē tādu labu strādnieku.

— Raudiet vien, raudiet par mani, — Petro noteica, — es arī pie jums ne vienreiz vien esmu noraudājis. Palieciet veseli, dzīvojiet laimīgi, lai jūs nepieredzētu tādas bēdas, kādas es pie jums esmu izbaudījis!

Ar šiem vārdiem Petro aizgāja. Nonācis mežā, ieraudzīja; akmenī iesprausta nūja un nūjai uzplaukuši trīs ziedi. Petro apsēdās līdzās un nu nezina, kas būtu darāms. Te dzird kādu balsi:

— Ko sēdi? Celies! Ej projām un pēc stundas atgriezies!

Nekur neviena cilvēka. Petro piecēlās un caur krūmāju iegāja mežā. Pastaigājis devās atpakaļ — nu jau nūjai saplaukuši seši ziedi. Viņš vienu noplūca un piesprauda pie krūtīm, un atkal atskanēja balss:

— Ej un pēc stundas atgriezies!

Petro aizgāja neatskatīdamies. Pastaigājis pa mežu, devās atpakaļ un izkļuva pie dižas, baltas pils.

— Vai, nu gan neesmu īstajā vietā atnācis!

Te viņš ierauga — pils priekšā tā pati nūja un tai izplaukuši deviņi ziedi. Viņš izrāva nūju no akmens, no nūjas izlēca meiča un sacīja:

— Mīļais glābēj, tagad būsi mans vīrs! Burvis bija mani ieslēdzis zemē, tu mani izcēli saulē. Reiz ganīju tēva avenus, atnāca burvis un prasīja, lai es dodot šim vienu avenu. Atteicu, ka nedošu, jo tēvs būs uz mani dusmīgs. Tad burvis mani novārdoja: «Kļūsi par akmeni, uz akmens izaugs skābardis, no skābarža radīsies nūja. Kas nūju izraus, tas tevi izglābs — tu atkal kļūsi par cilvēku. Tikai reizi gadā varēsi no nūjas iznākt čūskas izskatā.» Tagad burvības vara ir lauzta.

Meiča ņēma Petro pie rokas un ieveda pilī, un tur nu viņi dzīvoja. Arī es tur biju, visu redzēju, visu dzirdēju. Kāzas bija varen dižas, viesu sanāca, ka biezs. Es ari biju, aicināts. Tur spēlēja, dancoja, ēda un dzēra, man arī deva. Pa ceļu upe tecēja, mutē ne pilītes netika.