Burvju vijole. Ukraiņu tautas pasakas

Vaimans

Ne jau mūsu laikos, bet kādreiz sensenis — varbūt nedz mūsu tēvu, nedz tēvtēvu vēl nemaz pasaulē nebija — dzīvoja kāds nabaga vīrs ar sievu, kam bija viens vienīgs dēls un tas pats pagalam neizdevies: tāds sliņķis, ka tīrais posts un negals! Dēls nekā nestrādāja, nevīžoja ne salmiņa pacelt, tikai sēdēja uz krāsns un bārstīja prosas graudus. Savus divdesmit gadus jau pasaulē nodzīvojis, bet tā arī sēdēja uz krāsns; ja padeva ēst, tad ēda, ja nedeva, tad iztika tāpat.

Tēvs, mātē sūkstījās:

— Ko mēs, dēls, ar tevi lai iesākam, ja tu nekā nejēdz? Citi bērni saviem vecākiem ir lielie palīgi, bet tu par velti maizi ēd!

Dēlam par to maza bēda: sēd tik un bārsta prosas graudus.

Tēvs, māte sūkstījās, sūkstījās, un tad māte reiz sacīja:

— Ko tu, vecīt, domā ar viņu iesākt? Augumā jau padevies, bet tāds nejēgulis, ka nekādu darbu nemāk. Ņem, atdod viņu kaut kur, salīgsti kaut kur darbā, varbūt sveši ļaudis viņam kaut ko iemācīs.

Abi vecie apspriedās, un tēvs atdeva dēlu pie skrodera mācībā. Padzīvoja dēls pie skrodera dienas trīs un atmuka mājā, uzlīda uz krāsns un bārsta atkal prosas graudus. Tēvs viņu krietni nopēra un atdeva pie kurpnieka mācibā. Dēls arī no turienes aizmuka. Tēvs viņu nopēra atkal un atdeva pie kalēja mācībā. Dēls arī tur ilgi nenodzīvoja, atmuka mājā.

— Ko lai ar viņu dara? — tēvs gudro. — Aizvedīšu viņu, nolāpīto sliņķi, uz citu cara valsti, kur gadīsies, tur atdošu darbā — varbūt no turienes neaizmuks.

Ņēma tēvs un veda dēlu prom. Cik ilgi nu bija gājuši, cik nebija, bet nonāca viņi tādā biezā mežā, ka tik vien nodiedams, kā zeme zem kājām un debesis virs galvas. Nonāca viņi mežā varen piekusuši; takas malā, rau, tup apdedzis celms, un tēvs saka:

— Esmu piekusis, apsēdīšos brītiņu atpūsties.

Viņš apsēdās uz celma un novaidējās:

— Vai manu! Tad ta pieguru!

Tikko viņš tos vārdus bija izteicis, tā no celma, kur radies, kur ne, izlien mazītiņš večuks — pats grumbu grumbās, zaļa bārda vai līdz ceļiem.

— Ko tev, cilvēk, no manis vajag? — večuks vaicā.

Vīrs brīnās: «Kur šitāds ērms radies?» — un atbild večukam:

— Vai es tevi saucu? Liec mieru!

— Kā tad nesauci, ja sauci, — večuks atcērt.

— Kas tu tāds esi? — vīrs taujā.

— Esmu meža valdnieks Vaimans. Kālab sauci mani?

— Ej, ej, ne prātā nav nācis tevi saukt!

— Nē, sauci gan — tu sacīji «Vai manu!».

— Biju piekusis, — vīrs skaidro, — tāpēc tā runāju.

— Kurp tad iedams? — Vaimans apvaicājas.

— Kur acis rāda, — vīrs pastāsta. — Vedu šo zēnu salīgt darbā — varbūt sveši ļaudis viņu vedīs pie prāta, jo savā pusē, cik salīgstu viņu darbā, tik aizmūk.

— Salīgsti viņu pie manis, — Vaimans aicina. — Es izmācīšu. Tikai ar tādu norunu: kad gads būs apkārt un tu atnāksi viņam pakaļ, tad varēsi vest līdzi, ja viņu pazīsi, bet, ja nepazīsi, tad viņš kalpos man vēl gadu.

— Labi, — vīrs ir ar mieru.

Tā viņi salīga, vīrs aizgāja atpakaļ uz māju, bet dēlu Vaimans aizveda līdzi. Aizveda apakšzemes pasaulē, zaļā būdiņā ar niedru jumtu. Un būdiņā viss zaļš: sienas zaļas un soli zaļi, Vaimana sieva zaļa un bērni arī — viss, viss zaļš. Bet par kalponēm Vaimana mājā bija mežameitas — tik zaļas kā rūtas!

— Sēdi nu, kalps, — Vaimans aicina, — un iekod kādu kumosu!

Mežameitas noliek puisim priekšā ēdienu — tas arī zaļš.

— Tagad, — Vaimans rīko, — ej, kalps, pacērt malciņu un sanes iekšā.

Puisis izgāja ārā. Vai nu bija ko pacirtis, vai nebija — apgulās uz pagalēm un aizmiga. Atnāk Vaimans, skatās — kalps guļ. Vaimans tad pavēlēja sakraut malku kaudzē, uz kaudzes uzlika sasieto kalpu un pielaida malkai uguni. Sadega kalps! Vaimans sarausa pelnus un izsēja vējā, bet viena oglīte no pelniem izkrita tepat. Vaimans apslacīja oglīti ar dzīvības ūdeni, un kalps atkal tapa dzīvs, tikai bija mazdrusciņ mundrāks.

Vaimans atkal vēlēja kalpam cirst malku, bet šis atkal aizmiga. Vaimans pielaida malkai uguni, sadedzināja kalpu, pelnus izsēja vējā, oglīti apslacīja ar dzīvības ūdeni, kalps atkal atdzīvojās — un nu bija tāds glīts puisis, ka labāku neatradīs! Vaimans sadedzināja kalpu trešo reizi, atkal apslacīja oglīti ar dzīvības ūdeni — un slinkais puisis nu bija izvērties par tādu brašu un skaistu kazaku, ka ne redzēts tāds, ne dzirdēts, tikai pasakā minēts.

Tā nu puisis nokalpoja gadu. Kolīdz gads bija apkārt, tā tēvs nāca dēlam pakaļ. Atnāca tai pašā mežā, pie tā paša apdegušā celma, apsēdās un teica:

— Vai manu!

Vaimans izlīda no celma un apsveicinājās:

— Labu dienu, vīrs!

— Labu dienu, Vaiman!

— Ko tev vajag, vīrs? — Vaimans vaicā.

— Atnācu dēlam pakaļ, — vīrs atbild.

— Labi, iesim — ja pazīsi, ņem dēlu līdzi, ja nepazīsi, tad viņš kalpos vēl gadu.

Vīrs gāja Vaimanam pakaļ. Abi nonāk Vaimana sētā. Vaimans iznes mēriņu prosas graudu, nober zemē — un tūdaļ saskrien gaiļu bez sava gala.

— Sazīmē nu, kurš ir tavs dēls! — Vaimans saka.

Vīrs vēroja, vēroja — nekā, nepazina vis dēla: visi gaiļi vienādi, visi līdzīgi cits citam.

— Nu, — Vaimans tagad saka, — ja nepazini dēla, tad ej vien, kā nācis. Dēls kalpos man vēl gadu.

Vīrs devās atpakaļ uz māju. Iet uz beigām arī otrs gads; vīrs atkal auj kājas ceļam pie Vaimana. Nonācis pie celma, viņš sauc:

— Vaiman!

Vaimans izlien arī.

— Nāc nu, sazīmē dēlu, — viņš aicina.

Sētā Vaimans ieved vīru aitu kūtī — tur aveni vien un visi līdzīgi kā ūdens piles. Vīrs vēroja, vēroja, bet dēla nepazina.

— Ja tā, tad ej vien, kā nācis: dēls kalpos man vēl vienu gadu.

Vīrs bēdīgs gāja mājup.

Beidzas arī trešais gads, un vīrs dodas pie Vaimana. Iet, iet, te uzreiz pretim gadās tētiņš — baltās drānās, pats arī balts kā ābele.

— Laba diena, vīrs!

— Labu dienu tev ari, vectēvi

— Kurp tev ejams?

— Eju pie Vaimana dēlu atbrīvot.

— Kā tad tā?

— Tā un tā, — vīrs atteic. Un izstāsta baltajam tētiņam, kāpēc un ar kādu norunu atdevis dēlu pie Vaimana darbā.

— E-ē! — tētiņš novelk. — Slikti, vīrs! Viņš tevi ilgi vazās aiz deguna.

— Pats jau redzu, ka slikti, — vīrs atzīst, — bet nesajēdzu, ko tagad lai iesāku. Vai jūs, vectēv, nezināt, kā lai uzminu, kurš ir mans dēls?

— Zinu! — tētiņš saka.

— Mīļo tētiņ, pastāstiet man arī! Lai nu dēls bija kāds būdams, tak jau paša bērns, paša miesa un asins.

— Tad klausies, — tētiņš teic. — Kad nonāksi pie Vaimana, viņš izlaidīs laukā baložus, un tu neņem nevienu citu, ņem tikai to, kurš neknābās graudus, tikai tupēs viens pats zem bumbieres un bužinās spalviņas — tas būs tavs dēls!

Vīrs teica tētiņam paldies un gāja tālāk. Nonāca pie celmai un sauca:

— Vaiman!

Vaimans izlīda un ieveda vīru savā meža valstībā. Tur viņš. pakaisīja mēriņu kviešu un sasauca baložus. Baložu salaidās kā melnais mākonis, visi līdzīgi kā ūdens piles.

— Sazīmē nu, kurš ir tavs dēls, — Vaimans aicina. — Ja pazīsi, būs tavs, ja ne — paliks mans.

Raug, visi baloži knābā graudus, tikai viens tup maliņā zem bumbieres un piepūties bužina spalviņas. Vīrs nu saka:

— Re, kur mans dēls!

— Sazīmēji gan! Nu, tad ņem arī.

Vaimans pārvērta balodi tādā brašā puisī, ka skaistāku visā pasaulē neatradīs.

Tēvs priecīgs apskāva dēlu, nomutēja. Priecājās abi.

— Ejam nu, dēls, mājup.

Tā nu viņi aizgāja. Iet un runājas. Tēvs taujā, kā tur pie Vaimana klājies, un dēls stāsta; tad atkal tēvs stāsta, cik viņam grūti ejot, un dēls klausās. Beidzot tēvs saka:

— Ko nu mēs, dēls, tagad darīsim? Es esmu nabags, tu esi nabags. Trīs gadus nokalpoji, bet nekā nenopelnīji!

— Nebēdājiet, tēv, gan būs labi, — dēls atteic. — Paga vien: te kungi medīs lapsas, tad es pārvērtīšos par kurtu un lapsu noķeršu. Kungi gribēs mani nopirkt; pārdodiet mani par trīssimt rubļiem — tikai pārdodiet bez ķēdes. Tā jums tiks nauda, un mēs dzīvosim labas dienas!

Tā nu viņi iet, iet, te uzreiz ierauga — mežmalā suņi trenkā lapsu, trenkā tavu trenkāšanu: ne lapsa var aizmukt, ne suņi to noķert. Dēls tūdaļ pārvērtās par kurtu, noķēra lapsu. Kundzēni izskrien no meža.

— Vai tas tavs kurts?

— Mans!

— Labs kurts! Pārdod to mums.

— Pērciet.

— Cik prasi?

— Bez ķēdes — trīssimt rubļu.

— Kam mums tavas ķēdes vajag, mēs piesiesim apzeltītā!! Še simt!

— Nē.

— Nu, še nauda, dod kurtu.

Kundzēni noskaitīja naudu, paņēma kurtu un — aidā! — atkal steidzas medīt. Palaida kurtu, lai ķer lapsu. Kurts kā likās lapsai pakaļ, tā ietrieca to dziļi mežā, tur pārvērtās par puisi un atnāca atpakaļ pie tēva.

Nu abi iet, iet, te uzreiz tēvs saka:

— Ko mēs, dēls, lielu ar šito naudu iesāksim — tik vien varēsim kā tikt pie savas saimniecības un mājeli pielāpīt.

— Nebēdājiet, tēt, gan nauda būs vēl. Paga vien: te jās kundzēni medīt ar vanagu paipalas. Es pārvērtīšos par vanagu, kundzēni gribēs mani pirkt, pārdodiet mani atkal par trīssimt rubļiem, tikai bez micītes.

Iet nu viņi pa lauku un ierauga — kundzēni palaiduši vanagu paipalu gūstīt; vanags dzenas pakal, paipala bēg; ne vanags var noķert, ne paipala aizmukt. Dēls pārvērtās par vanagu un tūliņ ieklupa paipalai mugurā. Kundzēni, to redzējuši, taujā:

— Vai tas tavs vanags?

— Mans!

— Pārdod mums!

— Pērciet.

— Cik prasi?

— Ja dosiet trīssimt rubjii, tad ņemiet vanagu, tikai bez micītes.

— Mēs tam uzšūdināsim micīti no zīda, no samta!

Kundzēni pakaulējās un nopirka vanagu par trīssimt rubļiem. Palaida vanagu paipalai pakal, bet šis kā laidās, tā aizlaidās mežā, tur pārvērtās par puisi un atnāca pie tēva atpakaļ.

— Nu esam cik necik naudā iedzīvojušies, — tēvs teica.

— Paga, paga, tēt, būs vēl. Kad nonāksim tirgū, tad es pārvērtīšos par zirgu, un jūs mani pārdodiet. Jums par mani maksās tūkstoš rubļu; tikai atdodiet bez apaušiem.

Abi nu iet, līdz nonāk kādā miestiņā, vai, un tur, āre, pašlaik tirgus. Dēls pārvērtās par zirgu — zirgs kā uguns, tīri bail klāt iet! Tēvs ved zirgu aiz apaušiem, zirgs iet dīžādamies, ar pakaviem zemi kārpīdams. Nu sanāca tirgoņu apkārt, visi grib zirgu pirkt.

— Tūkstoš rubļu dosiet, tad ņemiet, — tēvs saka, — tikai bez apaušiem!

— Kam mums šitie apauši, mēs viņam kaldināsim apaušus no tīra sudraba ar zeltu!

Tirgoņi sola pieci simti.

— Nekā nebūs!

Te pienāk vienacis čigāns.

— Ko prasi, vīrs, par zirgu?

— Bez apaušiem — tūkstoš rubļu.

— Oja! Dārgi, tēv, — ņem pieci simti un dod ar visiem apaušiem!

— Nē, nekas vis nebūs, — tēvs nepielaižas.

— Nu, seši simti… sit saujā!

Kaulējās čigāns, kaulējās, bet vīrs neatlaida ne plika graša.

— Lai tad iet ar, tēvs, bet apaušus dod līdzi.

— Nekā nebūs, čigān, — apauši paliks man!

— Mīļais cilvēk, kur tu esi redzējis, ka zirgu pārdod bez apaušiem? Kā tu to atdosi man?

— Kā nu zini, bet apauši paliks man! — vīrs atsaka.

— Nu, tēv, piemetīšu vēl pieci rubļi, tikai atdod ar apaušiem.

Vīrs sāka prātot: apauši labi ja kādas trīs grivnas vērti, bet čigāns dod pieci rubļi! Ņēma vīrs un atdeva apaušus arī. Naudu dabūjis, gāja mājup, bet čigāns uzlēca zirgā un aizjāja. Taču tas nebija vis čigāns — tas bija Vaimans, par čigānu pārvērties.

Zirgs nu nesa, ka nesa Vaimanu — par kokiem augstāk, par mākoņiem zemāk. Tad zirgs un jājējs nolaidās mežā un nonāca Vaimana sētā; Vaimans nolika zirgu stallī, pats gāja istabā.

— Neizspruka vis no maniem nagiem! — viņš sacīja sievai.

Pusdienlaikā Vaimans ņēma zirgu pie pavadas un veda pie upītes dzirdīt. Kolīdz zirgs tika pie upes, kolīdz nolieca galvu dzert, tā pārvērtās par asari un aizpeldēja. Ilgi negudrodams, Vaimans pārvērtās par līdaku un nu tik ķers asari rokā. Bet kur nu — kā līdaka tiek tuvu, tā asaris saslien spuras un pagriež asti pretim, līdaka nevar šo sagrābt. Tad līdaka, klāt tikusi, sauc:

— Asarīt, klau, asarīt, pagriez šurp galvu, parunāsimies!

— Runā vien, mīlīt, ja gribi runāt, es tāpat dzirdēšu, — asarītis atteic līdakai.

— Atkal līdaka panāk asari, atkal sauc:

— Asarīt, klau, asarīt, pagriez šurp galvu, parunāsimies!

Bet asaris saceļ spuras un atteic:

— Runā vien, mīlīt, ja gribas, es tāpat dzirdēšu!

Ilgi līdaka vajāja asari, bet rokā dabūt nekādi.

Te vienā brīdī asaris piepeld pie krasta, un tur carameita mazgā drēbes. Asaris pārvērtās par zelta gredzenu ar granāta aci, carameita gredzenu ieraudzīja un izvilka no ūdens. Pārnesusi mājā, lielās:

— Re, tētiņ, kādu es skaistu gredzenu atradu!

Tēvam arī gredzens patīk. Nu carameita velk gredzenu uz viena pirksta, velk uz otra — tavu skaistu gredzenu!

Pēc laiciņa caram paziņo, ka ieradies kāds tirgonis. (Bet tas bija Vaimans, par tirgoni pārvērties.) Cars iziet pie viesa.

— Kas tev vajadzīgs?

Vaimans nu stāsta:

— Braucu ar kuģi pa jūru, vedu savam caram granāta gredzenu, bet tas iekrita ūdenī. Vai kāds no jūsu ļaudīm nav atradis?

— Jā, — cars saka, — mana meita atrada.

Pasauca meitu. Vaimans nu lūgtin lūdz, lai atdodot gredzenu, šim dzīves nebūšot, ja nepārvedīšot caram gredzenu! Bet carameita neatdod neparko! Te nu iejaucās arī pats cars:

— Atdod, meit, citādi mūsu dēļ cilvēks būs nelaimē. Atdod!

Vaimans arī lūdzas:

— Prasiet, ko gribat, tikai atdodiet gredzenu!

— Lai tad labāk nav ne tev, ne man! — carameita atcērt un triec gredzenu pret zemi. Gredzens sabirza un pārvērtās par prosas graudiem, tie aizripoja pa visu istabu. Bet Vaimans, ilgi negudrodams, pārvērtās par gaili un ņēmās graudus knābāt. Knābāja, knābāja, līdz visus bija uzlasījis. Bet viens graudiņš bija paripojis carameitai zem kājām, un to gailis neapēda. Graudus uzlasījis, gailis izlidoja pa logu un prom bija.

Bet no atlikušā graudiņa uzradās jauneklis — un tik daiļš, ka carameita, viņu ieraudzījusi, uzreiz iemīlēja un sirsnīgi jo sirsnīgi lūdza caru un carieni, lai atdodot viņu jauneklim par sievu:

— Ne ar vienu citu laimes neredzēšu, ar viņu vien dzīvošu laimīgi!

Cars gan ilgi rauca degunu: «Kā lai atdodu meitu prastu ļaužu puisim?» Bet tad abi ar sievu apspriedās, deva savu svētību un apprecināja abus, un sarīkoja tādas kāzas, ka vai visa pasaule bija saaicināta! Es art tur biju, medu, vinu dzēru; kaut mutē netika, pa bārdu gan tecēja, tāpēc tā tik balta!