Burvju vijole. Ukraiņu tautas pasakas

Nabaga vīrs un viņa dēli

Reiz dzīvoja kāds nabaga vīrs. Viņam bija trīs dēli. Vecāko sauca par Petro, vidējo par Gavrilo, bet jaunāko par Ivanu.

Kad puikas bija paaugušies, tēvs pasauca viņus un sacīja:

— Esmu jau vecs, bērni, un nespēju jums maizi sagādāt. Jūs esat jau lieli, ejiet pasaulē un meklējiet darbu. Pēc gada nāciet atpakaļ mājā. Kurš būs visvairāk nopelnījis, tas paliks pie manis.

Aizgāja dēli katrs uz savu pusi, un ikviens atrada sev darbu. Apritēja gads.

Vecākais dēls pārnāca atpakaļ tēva mājā un atnesa daudz naudas. Otrā dienā pārnāca vidējais dēls. Viņš atnesa vairākus zelta gabalus. Trešajā dienā pārnāca jaunākais — tukšām rokām.

Tēvs sadusmojās uz jaunāko dēlu un padzina viņu no mājas. Nu puisis gāja, kur acis rāda. Gāja, gāja, līdz pienāca vakars. Puisis iegriezās biezā mežā, aisēdās uz celma, izvilka pēdējo maizes riecientiņu, kas bija vēl līdzi no mājas, un sāka ēst. Eda un gudroja, ko nu tagad lai iesāk, uz kuru pusi lai griežas. Tā bija aizdomājies, ka ne manīt nemanīja priekšā nostājamies milzi.

— Ko tu bēdājies, puis? — milzis vaicā.

Ivans izstāstīja savas bēdas.

— Ja gribi, nāc pie manis par kalpu! — milzis aicina Ivanu. Ivans bija ar mieru un gāja līdzi savam jaunajam saimniekam. Viņi nonāca pašos meža dziļumos, kur atradās milža māja. Ivans sāka dzīvot milža mājā.

Viņam klājās labi. Darba daudz nebija. Milzis iemācīja Ivanam jāt un zobenu cilāt. Iemācīja arī rēķināt, lasīt un rakstīt.

Aizritēja gads. Kādudien milzis pārnāk mājā un saka Ivanam:

— Apseglo, Ivan, zirgu, ņem ieročus un jāj uz dienvidiem, tur aiz diviem kalniem atradīsi lielu pili. Pilij apkārt ir augsts mūris, un pilī mīt vampīrs, kas tev jānogalina.

Puisis saposās ceļam, atvadījās no milža un aizjāja uz dienvidiem.

Trīs dienas pagāja ceļā, un tad Ivans ieraudzīja baismīgu, melnu pili aiz tāda paša melna mūra. Ivans iejāja pils sētā un ieraudzīja — sēž vampīrs, turēdams rokā dzelzs vāli.

Pamanījis Ivanu, vampīrs ierēcās briesmīgā balsī:

— Ko tev te vajag? Kā drīkstēji rādīties manā zemē?

— Atjāju ar tevi cīnītiesl — Ivans atbildēja.

Vampīrs nosmējās visā rīklē un svieda Ivanam ar dzelzs vāli. Ivans atlēca sāņus, un vāle aizlidoja garām. Tad to paķēra Ivans, krietni nomērķēja un — kā laida vampīram ar vāli, tā nosita briesmoni. Tad Ivans iegāja melnajā pilī, atrada tur melnu zirgu un melnas bruņas. Viņš kāpa melnajam zirgam mugurā, savējo piesēja pie segliem un devās mājup.

Milzis jau gaidīja Ivanu. Ieraudzījis savu kalpu, viņš to uzslavēja, paņēma zirgus un ieveda stallī.

Pagāja tāds laiciņš. Ivans auga lielāks un kļuva aizvien gudrāks, aizvien stiprāks. Reiz milzis viņu pasauca un teica:

— Tagad tev jājāj uz ziemeļiem. Jāsi caur neizbrienamiem mežiem, pār neizbrienamiem purviem un ieraudzīsi pili. Tajā pilī mīt vēl viens vampīrs. Tas dara daudz ļauna cilvēkiem. To vajag nogalināt. Ja nogalināsi vampīru, tad purvi izžūs un cilvēki tur varēs sēt labību.

Ivans, ilgi neposdamies, jau otrā dienā aizjāja uz ziemeļiem. Jāja, jāja, līdz iekļuva biezā, necaurejamā mežā. Nebija viegli tikt tam cauri, bet Ivans ņēma rokā zobenu un sāka cirst ceļu.

Cirta augu dienu, līdz uznāca nakts. Vajadzēja turpat mežā apmesties uz naktsguļu. Ivans sapina zirgu, lai tas neaizklīst tālu, pats atlaidās sūnā un aizmiga.

Necik ilgi viņš nebija gulējis, kad pamodās un ieraudzīja, ka koki ap viņu pašķīrušies. Apkārt viss laistās burvīgā gaismā, zemi klāj smaržīgas puķes. Kokos neredzēti putni dzied tā, kā Ivans nekad vēl nav dzirdējis putnus dziedam. Šo dziesmu vilinātas, no biezokņa iznāk laumas, no ezeriem izkāpj ūdensvīri, un nu visi dej un dzied. Visapkārt salasījušies visādi zvēri. Un neviens varens zvērs nedara pāri vājākam. Koka zarā virs Ivana galvas tup veca pūce, tai blakus nometusies maza dūja. Pūce kaut ko stāsta dūjai, un tā klausās stāstā.

Pūces valodā ieklausījās arī Ivans. No stāsta viņš uzzināja, ka šis mežs bijis nolādēts, tajā viss bijis nedzīvs. Un tikai tad, kad mežā ieradies Ivans un, ceļu cirzdams, nokļuvis līdz meža vidum, mežs atdzīvojies. Tāpēc tagad putniem un zvēriem ir tik līksmi svētki.

Ivans skatījās un brīnījās par to, ko redzēja, un tad atkal aizmiga. Pamodās, kad saule bija uzlēkusi. Pavēries apkārt, viņš ieraudzīja, ka atrodas meža malā un priekšā plešas liels, ar smaržīgiem ziediem klāts lauks.

«Paskat nu, purvi arī jau izžuvuši!» Ivans domāja. «Jāpasteidzas, lai labi drīz pieveiktu vampīru.»

Viņš apsegloja zirgu un au|iem devās uz priekšu. Necik tālu nevajadzēja aujot, kad jau nāca redzama burvju pils. Pilij visapkārt milzīgi mūri. Ivans iedrāzās pils sētā un tūdaļ satikās ar vampīru, kas viņu jau gaidīja.

Nu sākās cīniņš. Drīz vien spēki pameta vampīru. Ivans to nosita. Tad iegāja pilī, atrada tur vampīra zirgu un bruņas, paņēma un auļoja mājup.

Jādams jauneklis skatās un brīnās: laukos strādā ļaudis, pļauj zāli, žāvē sienu, arī Ivanam sirds kļuva līksma, viņš steidzās mājup, lai aizvestu saimniekam labo vēsti.

Saimnieks priecājās, ieraudzīdams Ivanu. Viņš paņēma zirgu un bruņas un vēlēja Ivanam iet atpūsties.

Taču necik ilgi Ivanam neiznāca atpūsties. Vajadzēja jāt uz rītiem, lai uzveiktu trešo vampīru. Šoreiz Ivans jāja pa stepēm, kur nebija ūdens, jāja pa tuksnešiem. Milzīgas čūskas stājās Ivanam ceļā, grasīdamās viņu nonāvēt. Klupa virsū baismīgi zirnekļi, tiekdamies sapīņāt savos tīklos, rādījās visādi rēgi, gribēdami nomaldināt viņu no ceļa. Ivans redzēja ezeru, redzēja strautiņu, gribēja nodzerties, bet, lai jāja, cik ilgi jādams, ezers un strauts tikai tālāks vien kļuva. Ivans noņēmās jāt uz rītiem vien, nekur sāņus negriezdamies. Tā viņš arī darīja un beidzot nokļuva pie lielas, baltas pils, ko apjoza mūri. Te Ivanam bija jāizcīna visniknākais cīniņš. Tomēr viņš uzveica ari trešo vampīru, paņēma vampīra balto zirgu un bruņas un devās atpakaļ.

Pa ceļam mājup Ivans redzēja, ka tuksneši sazaļojuši, dziļajās gravās uzradies ūdens, ar ūdeni pilnie ezeri saulē mirgo kā spoguļi. Kokos dziedāja putni.

Ivans pārradās mājā, atdeva milzim zirgu un bruņas, bet pats nolikās atpūsties. Atpūties ķērās pie mācībām un daudzko vēl iemācījās.

Viena doma Ivanam nedeva miera: aiz ko viņa saimnieks pats nedodas cīnīties? Tā nu viņš arī pajautāja milzim:

— Nedusmojieties uz mani, man gribētos zināt, aiz ko jūs, tik stiprs un izmanīgs būdams, nevis pats gājāt cīnīties ar vampīriem, bet sūtījāt mani?

Milzis pasmīnēdams atteica:

— Redzi, dēls, ja lielu darbu paveic spēcīgais un gudrais, tad darbam nav tās vērtības. Iegaumē, ka lielus uzdevumus bieži paveic nevis tie, kas daudz zina un ir apveltīti ar lielu spēku, bet gan tie, kam piemīt stipra griba un lielas alkas.

Saimnieka atbilde Ivanam šķita pilnīgi pareiza un apmierināja viņu.

Kādudien milzis paaicināja Ivanu līdzi pastaigā. Abi sēdās zirgos un aizjāja. Iejājuši lielā pilsētā, viņi ieraudzīja, ka visi ļaudis ģērbušies sēru drānās.

Ivans un milzis vaicāja, kāda nelaime pilsētu piemeklējusi. Pilsētnieki pastāstīja:

— Pie mums atlidojis briesmīgs pūķis. Tas jau apēdis pusi no mūsu ganāmpulkiem un droši vien apēdīs visus, ja neatdosim tam carameitu. Mūsu cara meita ir tik laba, ka bija ar mieru iet pie pūķa, lai glābtu atlikušos ganāmpulkus. Žēl ir princeses, bet žēl arī ganāmpulku — bez tiem dzīvot nevar. Tāpēc pilsētā ir tādas bēdas. Ja atrastos varonis, kas uzveiktu pūķi, tad cars viņam atdotu savu meitu par sievu un vēlāk atdotu arī valsti.

— Ivan, tev jāglābj princese no bojāejas un šī zeme no nelaimes, — milzis sacīja.

Abi pārjāja mājā, Ivans izveda no staļļa melno zirgu, ko bija atņēmis vampīram, atvadījās no milža un devās uz pilsētu.

Ieradies pilsētā, viņš uzdzirdēja, ka princese jau aizgājusi uz mežu pie pūķa. Ivans panāca puķi tai pašā brīdī, kad tas veda princesi iekšā lielā alā.

— Pagaidi, princese! — Ivans sauca. — Tev vēl par agru iet nāvē!

Nosusēja meičas asaras. Smaidīdama viņa sveicināja Ivanu. Ivans piegāja pie alas, kurā bija iešmaucis pūķis, un uzsauca:

— Vadzi, lien ārā, es cīnīšos ar tevi!

— Pagaid drusciņ, es vel neesmu gatavs! — no alas atskanēja dobja balss.

Pēc neilga laiciņa no alas, neganti rēkdams un šņākdams, izdrāzās pūķis. Ivans uzlēca zirgā un metās pūķim preti.

Iesākās nikna cīņa, Ivans drosmīgi kapāja nost pūķa galvas citu aiz citas, taču nepatapa nocirst vienu, kad tās vietā izauga jaunas. No katras rīkles mutuļiem šāvās liesmas, svilinādamas Ivanu. Ivans nomanīja, ka drīz, drīz zudis viņa spēki.

Te uzreiz pūķis parāva Ivanu līdz ar zirgu sev apakšā un ņēmās viņu žņaugt. Bet Ivans paslēja zobenu un pāršķēla pū­ķim vēderu. Pūķis iebrēcās tā, ka no kokiem sāka birt lapas. Bet tas arī bija pūķa pēdējais rēciens.

Ivans pavērās apkārt: netālu stāvēja princese.

— Kāpēc esi aizmiegusi acis? — Ivans vaicāja. — Redzi, pūķis jau pagalam. Vari iet mājās.

Princese skatās un netic pati savām acīm.

— Nē, viena uz māju neiešu! Tikai ar tevi kopā — tu taču esi izglābis mani pašu un manus ļaudis.

Princese paņēma Ivanu pie rokas, viņi abi kāpa zirgā un jāja uz pilsētu. Bet tur ļaudis bēdājās un raudāja par savu princesi.

— Rimstiet raudāt! Esmu dzīva, Ivans ir izglābis mani un jūs visus! — princese sacīja.

Nu ļaudīm bija lieli prieki. Visi pavadīja Ivanu un princesi līdz cara pilij. Cars pīli tobrīd apraudāja savu vienīgo meitu, bet, ieraudzījis viņu līksmu un laimīgu, apraudājās aiz prieka. Uzzinājis, kas izglābis meitu no bojāejas, cars atdeva princesi Ivanam par sievu. Tika rīkotas tādas dzīres, kādas pasaule vēl nav redzējusi. Uz tām Ivans ielūdza arī milzi — savu saimnieku, un tā nu viņi varbūt līksmojas līdz šai baltai dienai, ja vien nav nomiruši.