Burvju vijole. Ukraiņu tautas pasakas

Gudrā meita

Reiz dzīvoja divi brāji — viens nabags, bet otrs bagāts. Vienudien bagātajam nez kā bija sameties žēl, ka nabaga brāļa bērniem nav ne lāsītes piena, ko padzerties, un viņš iedeva brālim slaucamu govi, pieteikdams:

— Tu man govi pamazām atkalposi.

Nu labi, nabagais brālis pamazām atkalpoja ari, bet pagāja laiciņš — un bagātajam kļuva govs žēl, tāpēc viņš sacīja brālim:

— Dod manu govi atpakaļ!

Nabagais atbild:

— Brāli! Es tak tev par govi esmu atkalpojis!

— Cik tu tur atkalpoji — cik kaķis uz astes var aiznest, bet govs paliek govs! Atdod!

Nabagajam kļuva žēl velti lieto sviedru, viņš negribēja govi atdot, un nu abi brāļi gāja pie kunga tiesāties.

Aizgāja viņi pie kunga. Bet kungam laikam negribējās lauzīt galvu par to, kuram brālim taisnība, kuram ne, un viņš sacīja:

— Kurš uzminēs manu mīklu, tam piederēs govs.

— Uzdodiet mīklu, kungs!

— Klausieties — kas pasaulē ir par visu treknākais, par visu ātrākais un par visu mīļākais? Rīt nāciet un atbildiet.

Gāja brāļi prom. Bagātais iet un prāto:

— Kas nu tā par mīklu, nieki vien! Kas tad var būt treknāks par kunga vepriem, ātrāks par kunga medību suņiem un mīļāks par naudu? Ehe, govs būs mana!

Nabagais pārnāca mājās, gudroja, gudroja un kļuva pavisam bēdīgs. Bet viņam bija meita Mārīte. Tā teica:

— Kam jūs, tēt, tik bēdīgs? Ko kungs sacīja?

— Kungs, meitiņ, uzdeva tādu mīklu, ka es neparko nevarēšu to uzminēt.

— Kāda tad ir tā mīkla, tēt? — Mārīte jautā.

— Tāda: kas pasaulē ir par visu treknākais, par visu ātrākais un par visu mīļākais?

— Vai, tēt, vistreknākā tak ir zeme, jo no tās visi pārtiek; visžiglākā ir doma, jo tā mūs vienā mirklī pārnes, kur vien gribam; bet mīļāks par visu ir miegs, jo, lai cik jauki, lai cik patīkami cilvēks justos, viņš tomēr pamet visu, lai iemigtu.

— Tu re! — tēvs nosaka. — Tā ir gan, jānudien! Tad es kungam tā ari sacīšu.

Otrā dienā abi brā]i ierodas pie kunga. Kungs vaicā:

— Nu, vai uzminējāt?

— Uzminējām, kungs, — abi reizē atbild.

Bagātais tūliņ pasper soli uz priekšu, lai pirmais tiktu pie runāšanas, un saka:

— Par visu treknāki, kungs, ir jūsu vepri, par visu ātrāki — jūsu medību suņi, bet mīļāka par visu ir naudai

— Nekā, niekus tu stāsti, niekus! — kungs uzsauc. Tad saka nabagajam:

— Nu, tava kārta!

— Nav jau, kungs, nekā treknāka par zemi — no tās visi pārtiek.

— Tiesa, tiesai — kungs saka. — Bet kas pasaulē ir par visu žiglāks?

— Žiglāka par visu, kungs, ir doma, jo tā mūs vienā mirklī pārnes, kur vien gribam.

— Tā gan! Bet kas ir par visu mīļāks?

— Mīļāks par visu ir miegs, jo, lai cik jauki, lai cik patīkami cilvēks justos, viņš tomēr pamet visu, lai aizmigtu.

— Jā, visu gan! — kungs saka. — Govs ir tava. Tikai teic man — vai tu pats uzminēji vai tev kāds palīdzēja?

— Āreče, kungs, — nabaga vīrs stāsta, — man ir meita Mārīte, viņa mani šitā pamācīja.

Kungs tīri apskaitās.

— Kā tad tā? Esmu tik gudrs kungs, viņa ir prasta skuķe, bet manu mīklu uzminējusi! Paga vien! Še tev desmit vārītas olas, aiznes tās savai meitai: lai viņa uz tām uzliek vistu perēt, lai vista vienā naktī izperē cāļus, lai tos nobaro un lai tava meita trīs cāļus nokauj un izcep brokastīs, bet tu man cepeti atnes ap to laiku, kad celšos. Ja meita neizdarīs, kā teicu, būs slikti.

Tēvs, bēdulis, iet raudādams mājup. Pārnāk mājās, meita vaicā:

— Kam jūs, tēt, raudat?

— Kā lai neraudu, meitiņ, — kungs, āre, atsūtīja tev desmit vārītas olas un pavēlēja, lai tu uzliekot uz tām vistu perēt, lai vista vienā naktī izperējot un izbarojot cāļus un lai tu tos izcepot viņam brokastā.

Bet meita paņem biezputras bļodiņu un saka:

— Aiznesiet, tēt, šo bļodiņu kungam un sakiet tā: lai viņš uzar tīrumu, lai iesēj šo biezputru, lai no tās izaug prosa, lai nobriest, lai viņš to nopļauj, izkuļ un samaļ putraimus, ko barot cāļus, kuriem jāizšķiļas no šīm olām.

Vīrs aiznes kungam biezputras bļodiņu, atdod un saka tā, kā meita likusi.

Kungs skatījās, skatījās uz biezputru un tad ņēma un atdeva to suņiem. Tad sameklēja kaut kur linu stiebru, iedeva to vīram un teica:

— Aiznes šo stiebru savai meitai, lai viņa to izmērcē, izkaltē, izpaisī, savērpj un izauž simt olekšu audekla. Ja neizdarīs, kā teicu, būs slikti.

Iet atkal vīrs mājā raudādams. Ierauga to meita un jautā:

— Kam jūs, tēt, raudat?

— Kā lai neraudu? Re, kungs atsūtīja tev linu stiebru, lai tu to izmērcējot, izkaltējot, izpaisījot, savērpjot un izaužot simt olekšu audekla.

Mārīte paņēma nazi, aizgāja un nogrieza kokam sīku zariņu, iedeva zariņu tēvam un teica:

— Aiznesiet kungam, lai viņš no šā zariņa iztaisa man sprēslenīcu, ar ko linus savērpt.

Vīrs aiznesa arī kungam zariņu un izstāsta, ko meita likusi no tā iztaisīt. Kungs skatās, skatās, tad ņem un aizsviež zariņu, sevī spriezdams: «Šitā meita laikam nav vis no tiem, ko var apmuļķot…» Viņš pagudroja, pagudroja un tad saka vīram:

— Ej un teic savai meitai: lai viņa ierodas pie manis ciemos, bet lai ierodas ne kājām un ne braukšus, ne basām un ne apautām kājām, ne ar ciemkukuli, ne bez ciemkukuļa. Ja neizdarīs, kā liku, tad būs slikti!

Iet atkal tēvs raudādams uz māju. Pārnāk un saka meitai:

— Ko nu, meit, iesāksim? Paklausies, ko kungs tev lika darīt.

Un viņš izstāstīja meitai kunga rīkojumu. Mārīte atteica:

— Nebēdājiet, tēt, gan būs labi. Ejiet un nopērciet man dzīvu zaķi.

Tēvs aizgāja un nopirka dzīvu zaķi. Bet Mārīte vienā kājā uzāva cauru zābaku, otru kāju atstāja basu. Tad viņa noķēra zvirbuli, ņēma ragavas un iejūdza tajās āzi. Pasitusi zaķi padusē un zvirbuli satvērusi saujā, viņa iecēla vienu kāju ragavās, bet ar otru soļoja pa ceļu. Tā viņa ieradās kunga sētā, bet kungs, pamanījis viņu tā ierodamies, pavēl saviem kalpiem:

— Uzrīdiet viņai suņus!

Kalpi uzrīdīja Mārītei suņus, bet viņa palaida vaļā zaķi. Suņi aizjoza tam pakaļ un Mārīti atstāja mierā. Tad viņa iegāja istabā pie kunga, apsveicinājās un teica:

— Te jums, kungs, būs ciemkukulis. — Un sniedza kungam zvirbuli. Kungs pastiepa roku pēc zvirbuļa, bet tas — spurkš! — pa vaļējo logu laukā.

Tai pašā brīdī atnāk divi vīri, lai kungs izšķirot viņu strīdu. Kungs iziet lievenī un vaicā:

— Ko gribat, labie ļaudis?

Viens nu stāsta:

— Redziet, kungs, kā bija: mēs abi pārlaidām nakti druvā, bet, no rīta piecēlušies, ieraudzījām, ka manai ķēvei atskrējis kumeļš.

Bet otrs tūliņ pretī:

— Nekā, tie ir meli — manai ķēvei atskrējis kumeļš! Izšķiriet, kungs, mūsu strīdu!

Kungs pagudroja, pagudroja un tad teica:

— Atvediet šurp kumeļu un ķēves: pie kuras kumeļš skries, tai arī piederēs.

Atveda abas iejūgtās ķēves, palaida vaļā kumeļu. Bet abi saimnieki, raustīdami kumeļu katrs uz savu pusi, bija lopiņu tā sanerrojuši, ka tas vairs ir nesaprata, kur mukt, ņēma un aizskrēja pavisam projām. Nu vairs neviens nesajēdza, ko darīt, kā strīdu izšķirt. Bet Mārīte teica:

— Piesieniet kumeļu un ķēves izjūdziet un palaidiet vaļā: kura skries pie kumeļa, tā ari būs kumeļa māte.

Tā tūdaļ izdarīja. Palaida ķēves vaļā, viena aizskrēja pie kumeļa, bet otra palika stāvam.

Nu kungs redzēja, ka nekā nevarēja meitai padarīt, un atlaida viņu mājās.