Burvju vijole. Ukraiņu tautas pasakas

Kā Timofijs kungus uz elli aizveda

Reiz dzīvoja kāds nabaga puisis, ko sauca par Timofiju. Viņš bija sadomājis precēties. Meta acis gan uz vienu meitu, gan uz otru, taču neviena negribēja iet pie viņa par sievu, jo viņam nebija ne mājas, ne kūts, ne lopiņu, ko kūtī turēt.

Bet ciema nomalē bija tukšs klajums, ko neviens neara. Un Timofijs nolēma tur uzcelt kaut vai šādu tādu mājeli. Salasīja tīrumā klēpi saulgriežu kātu — un būdiņa gatava. Timofijs to glīti sakopa, izpušķoja ar ziediem, apkārt uztaisīja žogu. Tad sāka prātot, pie kuras meičas lai sūta preciniekus. Visu nakti negulēja, tikai prātoja. Bet no rīta sacēlās negants vējš un sagāza būdiņu, saulgriežu kātus izsvaidīdams uz visām pusēm.

Timofijs noskaities piedraudēja vējam:

— Paga vien, tagad iešu precībās pie tavas meitas!

Par atbildi noskanēja:

— O-hū-hū, na-ā-c! A-a-ha-ha, nā-a-c!

Puisis aizgāja uz ciemu pie ļaudīm un sacīja:

— Gribu ņemt par sievu Vēja meitu. Nāciet man par preciniekiem.

Ļaudis acis vien iepleta, domādami, ka puisis nav pie pilna prāta.

— Vai gribi ķert vēju laukā? Vai, puis, kaklu nolauzīsi!

Un neviens negāja viņam līdzi.

Timofijs sasēja pauniņā visu savu bagātību, uzkarināja pauniņu nūjas galā un nūju pārmeta pār plecu. Tad aizgāja uz to pusi, no kuras vējš pūta. Cik nu bija, cik nebija nogājis, te uzreiz ieraudzīja, ka vanags no gaisa uzkrīt mazam zaķēnam un sagrābj to nagos. Puisis iekliedzās, svieda vanagam ar cepuri — un tas zaķēnu palaida vaļā.

Vecā zaķene, aiz krūma tupēdama, jautāja:

— Kā lai tev atdaru par to, ka izglābi manu bērnu?

— Kā gan jūs, zaķīši, varat man palīdzēt? Ja zināt, tad pastāstiet, kur mājo Vējš ar savu meitu, jo gribu Vēja meitu bildināt.

— Varam ne tikai pastāstīt, — zaķene sacīja. — Mans dēliņš, ko tu izglābi no nāves, aizvedīs tevi taisnā ceļā pie Vēja tēva.

Zaķēns lēca pa priekšu, Timofijs kātoja pakaļ. Tikuši cauri mežam, abi gāja pa klaju lauku un ceļgalā ieraudzīja vīru — tik garu kā veca egle. Uz galvas vīram auga nevis mati, bet zaļas lapas un sārti ziedi. Vīrs cēla augšā un iztaisnoja vēja salauzītos kociņus, tad pieņēma pilnu muti ūdens, noliecās un uzšļāca kociņam.

— Ko tu te dari, vīrs? — Timofijs apvaicājās.

— Saaudzēju un atdzīvinu nolauztos kokus.

— Kas tad tu tāds esi?

— Esmu koku tēvs. Bet kur tu tā iedams kopā ar mazu zaķēnu?

— Eju bildināt Vēja meitu.

— Iešu tev līdzi. Palūgšu Vēja tēvam, lai aizliedz saviem resgaļiem lauzt kokus.

— Ejam.

Nu iet divatā, bet zaķēns lec pa priekšu, līdz klāt arī vecā Vēja pils. Pats Vējš bija ieslēdzies tik lielā zālē kā bagātnieka rija un ārdījās pa to kā negudrs. Tā svilpa, tā auroja, ka pilij vai jumts cēlās nost. Baismi bija vērt durvis vaļā.

— Taisi tu vajā, — Timofijs mudina koku tēvu.

— Nekā, es pazīstu gan Vēja tēvu… Neesmu jau muļķis.

Ilgi vēl viņi stāvētu aiz durvīm, ja Timofijs nebūtu nospriedis, ka labāk ir nomirt nekā vecā puisī mūžu nodzīvot. Viņš aizmiedza acis, ķērās pie roktura un atvēra durvis.

Ak tu manu dieniņ! Vējš kā pūta, tā visi aizripoja kūleņu kūleņiem! Aizlidoja kā salmu saujas.

— Ko jums vajag? — Vēja tēvs vaicāja, kad bija norimies.

Koku tēvs runāja pirmais, jo Timofijs lidodams bija pazaudējis mēli.

— Atnācu lūgt, lai tavi dēli, kad sāk līksmoties, nelauž kokus.

— Labi, lai jau tā būtu. Bet kas tev vajadzīgs?

Puisis beidzot mēli bija atradis un atbildēja:

— Tavi dē-dēli sagāza ma-manu būdiņu, un tagad ne-ne-viena me-meita negrib nākt pie manis. Atnācu bildināt tavu meitu.

Vēja tēvs atmeta ar roku.

— Kas man daļas par sieviešu darīšanām. Ej pie manas sievas.

Gāja nu visi pie Vēja mātes.

— Ek še, Vēja māt, — Timofijs stāsta, — atnācu bildināt jūsu meitu.

Vēja māte smējās tā, ka skurstenī atbalsojās.

— Kad šim kruķim saplauks zaļas lapas un nobriedīs āboli, kad tā slota kļūs par vīnogulāju ceru, kas pilns ar ogu ķekariem, tad mūsu meita kļūs par tavu sievu.

Timofijs nezināja, ko nu lai iesāk. Bet koku tēvs iesprauda istabas vidū kruķi un slotu, tad no savas krūzes pievilka pilnu muti dzīvības ūdens, noliecās un uzšļāca ūdeni kruķim un slotai.

Ābelei saplauka zaļas lapas, atvērās ziedi, un tūliņ arī zari nolīka no sarkanu ābolu svara. Slota pārvērtās par vīnogulāju ceru, kas vizēja vienās ogās.

Vēja māte nosvilpās vien. Bet meitu atdeva. Timofijs palocījās viņas priekšā, viņa — Timofija priekšā. Meičai acis bija zilas kā vasaras debesis, seja balta kā vasaras mākonītis.

Vēja tēvs ar Vēja māti sarīkoja jaunajiem tik varenas kāzas kā pasakā. Un Timofijs jauno sievu pārveda mājās. Abi kopā salasīja kaudzi saulgriežu kātu un uzcēla sev mājiņu. Koku tēvs sastādīja ap mājiņu daudz ķiršu, ābeļu, bumbieru. Līdz otram ritam mājiņa bija kļuvusi tik glīta, kādas ciemā nebija ne krodziniekam, ne žandarmam.

Jaunais pāris dzīvoja saticībā un mīlestībā. Bet krodziniekam tas nebija pa prātam.

— Vai tu re, — viņš stāstīja žandarmam, — Timofijs nosvinēja kāzas svešā pusē, lai nebūtu degvīns jāpērk manā krogā.

— Tiesa, tiesa, — žandarms atzina. — Viņam negribējās mani pacienāt ar degvīna glāzīti un kāzu pīrāga šķēli. Un vai tad mēs nezinām, ka māju viņš uzcēlis uz muižnieka zemes! Vadzi, iesim un to izstāstīsim muižniekam!

Abi aizgāja pie muižnieka.

— Kungs, — krodzinieks iesāka, — Timofijs uzcēlis māju uz jūsu zemes.

— Kungs, — žandarms piebalsoja, — Timofijam sieva ir tāda skaistule, ka vai acis žilbst skatoties. Jūsu dēlam tāda derētu…

Bet muižnieka dēls bija tik nejauku izskatu, ka cilvēks vai saskābt varēja, ja tāds uz viņu paskatījās. Neviena meiča visā pasaulē ne redzēt to negribēja.

Muižnieks pavēlēja atvest Timofiju.

— No kurienes tu atkal pie mums esi atklīdis? — muižnieks vaicāja, kolīdz Timofijs bija ienācis.

— No plašās pasaules.

— No pašas aizsaules? — muižnieks nebija lāgā sadzirdējis, jo bija pakurls un pamuļķis arī.

— Kā tad, kā tad, — Timofijs zobgalīgi apstiprināja.

— Vai manu tētiņu tur nesatiki?

— Kā nu nesatiku! Viņš ellē stiepj uz muguras malkas nastu. Krekls pavisam noplīsis, pats vienmēr badā. Sitas un mujas kā pēdējais nabags. Mani palaida no elles, lai aiznesu šiem maizi un gaļu, bet es pa ceļam ņēmu un apprecējos.

— Es tētiņam aizsūtīšu ar tevi apģērbu, ēdienu un zirgu pāri, lai būtu ar ko malku vest. Bet tu atnesīsi man gredzenu no tētiņa kreisās rokas pirksta. Ja neatnesīsi, tad zini — tavu sievu paņemšu sev, bet būdu, ko esi uzcēlis uz manas zemes, sagāzīšu.

Kundze piecepa gaiļus, iznesa drānas, kungs iedeva divus meļņus, un Timofijs brauca prom.

Brauca un bēdājās. Sirds sāpēja, ka jāatstāj Vēja tēva meita un jaunā mājiņa, kurā bija pieredzējis drusciņ laimes. Bet ko lai dara? Viņš izdāvāja ļaudīm drānas, gaiļus un zirgus, bet pats devās pie Vēja tēva pēc padoma.

— Redz, kā nu ir, — viņš stāstīja sievastēvam, — kungs pavēlēja, lai es atnesot šim gredzenu no nelaiķa tēva kreisās rokas, ja neatnesīšot, tad šis paņemšot manu sievu un sagāzīšot manu māju. Man nav ne jausmas, kur tāda elle maz ir.

— Nebēdājies, znotiņ, — Vēja tēvs mierināja Timofiju.

— Sūtīšu tev līdzi savu jaunāko dēlu, viņš zina ceļu.

Vēja tēvs piecirta kāju, un tūdaļ atskrēja vējelis, dancodams aiz prieka par to, ka viņam arī dos kādu darbu.

— Aizvedīsi Timofiju līdz pašiem elles vārtiem, — Vēja tēvs pavēlēja.

Vējiņš laidās pa ceļu uz priekšu. Viņam no muguras vērpās putekļu grīste. Timofijs soļoja pakaļ un tā nonāca pie tumšas alas. Tur vējelis sāka uz vienas kājas griezties riņķī.

— E-ē-ei! — Timofijs uzsauca.

Kaut kur alas tumsā nograbēja atslēga, un parādījās velns.

— Ko gribi, Timofij?

— Izstiep uz brītiņu laukā mūsu kunga tēvu.

Velns nozuda. Drīz parādījās atkal, aiz čupra stiepdams līdzi veco kungu. Tam mugurā bija vilka āda. Timofijs metās klāt un novilka kungam no pirksta zelta gredzenu.

Pārgājis mājās, viņš atdeva kungam gredzenu. Kungs vaicāja:

— Ko tad tētiņš darīja?

— Ko nu šis, nabags, darīs? Gulēja salmos un blusojās. Lūdza, lai jūs ar dēliem aizejot ciemos.

Kungs varen nopriecājās, ka redzēs tētiņu, kas viņam bija atstājis mantojumā pilnu mucu zelta. Viņš pasauca dēlus un sacīja:

— Posieties, brauksim pie vectēva ciemos.

Kungi piebāza kules ar visādiem labumiem, savilkās svētku drānās un iejūdza puskarietē četrus zirgus.

— Ņem grožus, jo tu zini ceļu, — kungs Timofijam pavēlēja.

Zirgi aizauļoja tā, ka putekļi vien nokūpēja. Pēc dienas vai divām Timofijs tos apturēja pie elles durvīm.

— E-ē-ei! — viņš uzsauca.

Alas tumsā nožvarkstēja atslēga, un ārā izlēca vairāki velni uzreiz.

— Ko tev vajag, Timofij?

— Kungi grib tikt pie jums, pieņemiet, būs jaunie un vecie kopā.

Velni aiz lieliem priekiem palēcās, uzmeta kungam un tā dēlam vilku ādas un iestiepa viņus ellē.

Kad atkal nožvarkstēja atslēga, Timofijs iesēdās puskarietē, uzplīkšķināja ar pātagu un kā vējš laidās mājup pie sievas, pēc kuras jau bija noilgojies. Viņi laimīgi dzīvoja daudzus gadus, gādāja par bērniem un nekad tos nepameta.