Burvju vijole. Ukraiņu tautas pasakas

Ivanko

Dzīvoja reiz te, kalnos, kāds nabaga virs, Sim virām bija viens vienīgs dēls. Tas bija vārgulīgs, jo nabaga būdā jau galdā ceļa tikai plānu putru bez gaļas. Lai dēlam tiktu vairāk, tēvs un māte atrāva no savas mutes auzu plāceņa kumosu. Paši aiz bada nomira. Sveši ļaudis viņus apbedīja, jo dēls, kaut arī drusku jau paaudzies, nespēja viņus pa godam pavadīt.

Bārenis palika viens mājā tikpat kā tuksnesi, Trīs dienas, trīs naktis viņš tur nosēdēja, nekāda glābiņa nezinādams. Kur lai paliek? Būs vien arī viņam jānomirst. Bet ārā tik jauka vasara, tik silts. Un Ivanko devās ceļā, lai tikai būtu tālāk no baismās mājas.

Viņš nonāca mežā, bet tur tāds jaukums, gaiss tik smaržīgs, tā vien kārojas to elpot labi dziļi. Tikai nekas ēdams gan nav atrodams.

Ivanko gāja, gāja un iznāca norā. Noras vidū liels nams, un nama priekšā ganās krietns aitu pūlitis, Ivanko iegāja istabā, tur uz sola sēdēja vecītis un vecenīte — abi akli. Puisis bija gauži izsalcis, bet uz plīts sarkanā katlā mutuļodama vien vārījās gaļa. Ivanko ilgi negudroja, jo tukšs vēders ir labākais padomdevējs. Viņš paķēra kaktā dakšas, iegrūda katlā un, izcēlis krietnu gaļas gabalu, palīda pagultē, lai neviens netraucētu paēst.

Pagāja kāda stunda, kā tagad mēdz sacīt, — toreiz jau pulksteņa nebija. Vecītis mudina vecenīti:

— Vadzi, ej nu paskaties, vai gaļa nebūs izvārījusies, man tā kā ēst sagribējies.

Vecenīte paņēma dakšas, izcēla gaļas gabalu un ielika bļodiņā vecītim priekšā. Tad gāja pēc otra gaļas gabala, bakstīja, bakstīja ar dakšām katlā, bet gaļas neatrada.

— Kur tad gaļa pazudusi? Skaidri atceros, ka ieliku vārīties divus gabalus.

Vecītis atteic:

— Būs varbūt nelabais aizrāvis?

Vecenīte paķēra kruķi un sāka raušņāt pagultē. Kruķis ķēra nabaga puisi. Tas nu brēc brēkdams:

— Vai, vai, nenositiet mani ar kruķi!

— Kas tad tu tāds esi? — arī vecītis pietrūkās no sola.

— Esmu labs cilvēks, — Ivanko atsaka.

— Ja jau labs cilvēks, tad labi. Tikai teic — no kurienes esi ieradies, no kādas zemes?

Puisis izstāstīja visu: kā tēvs, māte aiz bada nomiruši, kā viņš palicis viens pats būdiņā un tukšu vēderu devies meža biezoknī. Gājis pa siliem, pa vēriem, līdz iznācis pie šā nama.

Vecītis nu saka:

— Nekas, dēls. Varēsi kopt aitas. Došu tev ēst, ko vien iekārosi, un tu ganīsi aitas.

Ivanko bija gauži priecīgs. Bet vecītis vēl piesaka:

— Liec vērā, dēls, kad izdzīsi aitas sudraba norā, tad neskaties ne pa labi, ne pa kreisi. Ja paskatīsies pa labi, tad tevi apris vilks: ja paskatīsies pa kreisi — aprīs lācis.

Ivanko, labi paēdis, daudz neko neklausījās vis. Aizdzina aitas uz sudraba noru un tūdaļ pat palūkojās pa labi. Re, re, zogas viņam klāt vilks pelēcis. Bet puisis vairs nebija vis nekāds muļķis: iegrūda vilkam rīklē rungu — un vilks turpat arī izlaida garu. Ivanko novilka tam ādu un paslēpa zem melna stumbura. Tad palūkojās pa kreisi — āre, nāk lācis. Ivanko tāpat nogalēja arī lāci, novilka tam ādu un paslēpa zem melnā stumbura.

Bet tas vēl nebija viss. Aizmirsu pastāstīt — vecītis vēl bija sacījis, ka norā esot liels ezers un, ja Ivanko tajā iekāpšot, tad arī kļūšot akls. Aitu gans piegāja pie ezera un redzēja, ka tas ir gan liels, taču sekls, jo ūdens bija izšļakstījies pa sudraba noru. Bet viņā krastā auga mīkstu mīkstā zālīte, tur skaista ganība. Ivanko pagudroja un sēdās avenam mugurā. Avens, ragainis varens, pārnesa viņu pār ezeru, pakaļ pārbrida arī viss aitu pulks.

Cik te skaisti, Cik te jauki! Aitas ganās, Ivanko spēlē — viņš bija pasācis pūst stabuli. No biezokņa atlidoja divpadsmit gaisa fejas un sāka diet. Ivanko jau palicis pavisam bez elpas, bet šīs tik skubina spēlēt un spēlēt. Nemaz neļauj puisim elpu atvilkt. Ivanko pielēca kājās, trieca stabuli pret stumburu un sadauzīja gabalu gabalos.

— Nu, meičas, beigas ir manai spēlēšanai un jūsu diešanai. Stabulīte pagalam.

Bet fejas lūdzas:

— Iztaisi jaunu, iztaisi jaunu!

Ivanko padomājis atbild:

— Tad nocērtiet man to dižskābardi, kas šajā biezienā ir pats vecākais.

Gaisa fejas aizlidoja mežā, sameklēja milzīgi garu cirvi, nocirta varenu dižskābardi un atvilka to puisim.

Bet Ivanko nebija vairs nekāds vārgs puišelis. Viņš paņēma feju cirvi un ar vienu atvēzienu to ietrieca kokā tā, ka tas iešķēlās, tad sacīja:

— Nē, meičas, tā nekas neiznāks! Šim kokam miza jānoplēš ar rokām.

Fejas pieskrēja pie koka — sešas no vienas puses, sešas no otras — un iebāza pirkstus plaisā, lai noplēstu kokam mizu. Bet Ivanko lēnītēm, palēnītēm kustināja cirvi, kas bija iestrēdzis plaisā kā ķīlis. Un tad kā grāba, tā izrāva cirvi, ka nebija ko redzēt! Feju baltie pirksti palika spraugā. Meičas iebrēcās vien un sāka lūgties, lai Ivanko atbrīvojot viņas. Bet Ivanko saka:

— Atlaidīšu gan, tikai papriekš pasakiet, kur esat likušas vecīša un vecenītes acis!

Vecākā feja atbildēja:

— Ej pa saulei līdz avotam, kuram ir divas āderes. Labajā pusē ir vectēva acis, kreisajā — vecmāmuļas.

Ivanko atrada avotu, atrada arī vecīša un vecenītes acis avotā. Atnācis atpakaļ, uzsvilpa aitām un jau kāpa avenam mugurā jāt pāri ezeram. Bet fejas raud. Aitu ganam kļuva meiteņu žēl, viņš palaida tās vaļā, un tās aizlidoja, ka mežs nošalcās vien.

Puisis pārnāca mājā. Ielaida aitas kūtī, pats iegāja istabā.

— Vai, vai, dēls, tu laikam arī esi jau bez acīm. Neklausīji mani, — vecītis viņam saka.

Bet Ivanko ir tik līksms, ka smejas vien.

— Ne prātā nenāk acis zaudēt! Ij jūsējās atnesu! Bija veselības avotā, kuram divas āderes.

Vecītis un vecenīte atkal kļuva redzīgi. Aiz priekiem viņi nemaz nezināja, kā puisim pateikties.

Vecenīte sacīja:

— Posīsimies ceļā, tēvs. Gribu paskatīties uz pasaules skaistumu. Bet tev, dēliņ, atstājam visu savu mantu. Tikai liec vērā: mājā ir divpadsmit istabu, ej, kurā gribi, tikai pēdējā nevajag ne acu pamest.

Ivanko palika sētā viens. Nu viņš bija bagāts saimnieks. Tagad tu, cilvēks, vari staigāt no istabas istabā un ņemt, ko vien Iegribi! Dzīro, līksmojies!

Bet kas ir tai divpadsmitajā istabā? Ivanko nosprieda tā: «Ja nebaidījos vectētiņa lieguma, ko tad baidīšos vecmāmuļas lieguma?» Un viņš atvēra noslēpumainās istabas durvis. Tajā atradās veseli kalni zelta un sudraba, un dārgu akmeņu. Bet tas viss tikai pamirgoja un tad pārvērtās par akmeņu čupu — visa dārgumu greznība pielipa puisim. Viņa apģērbs laistījās kā saule!

— Ko tagad lai daru? — Ivanko gudroja. — Tādā greznumā tērptam nav vērts nīkt šai meža biezoknī. Turklāt vēl vienam. Jāpošas ceļā.

Viņš aizgāja pie melnā stumbura, paņēma vilka un lāča ādu un uzsedza sev virsū — vilka ādu priekšā, lāča ādu uz muguras. Un devās pasaulē.

Ilgi, ilgi gāja Ivanko pa siliem, pa vēriem. Un iznāca uz lielceļa, kas veda uz galvaspilsētu. Pretim brauca valdnieka kariete. Sargi, pamanījuši uz ceļa grozāmies tādu ērmotu zvēru apturēja zirgus, un viņu priekšnieks jau izvilka šaujamo. Bet princese palūkojās pa karietes logu, kāpēc rati apstājušies, un uzsauca:

— Vai, tādu zvēru es vēl neesmu redzējusi! No priekšas vilks, no muguras — lācis. Pag, nešaujiet! Ja jau zvērs nemūk, tad paņemsim to līdzi uz pili.

Princese līdzi ar zvēru pārbrauca mājās, un zvērs pils sētā sāka mest kūleņus, tā visus uzjautrinādams.

Valdnieks iedomāja, ka viņam pieder pļaviņa, kurā aug zīda zāle, bet labuma no tās nav nekāda: zāli jau sargājuši pulkiem karavīru, bet neviens nav manījis, kas zāli nogana. Un valdnieks sāka gudrot, vai šis ērmotais zvērs to nenosargātu.

Aizveda zvēru pļaviņā un piesēja pie veca ozola. Ozols bija gan pazems, taču varen žuburots, un tā paēnā arī auga zīda zāle.

Ivans, savās ādās satinies, bija pagalam nokarsis. Viņš atgulās mīkstajā zālītē ozola paēnā un lūkojās augšup uz zariem. Tavu jaukumu!

Te uzreiz zaros kaut kas nočabēja — un zālē novēlās putnelis. Atlidoja putneļa māte, meta lokus ap bērnu un čiepstēja, bet palīdzēt nekādi nevarēja. Kāpēc lai Ivanko nepalīdzētu? Zari bija tik zemu, ka viņš pasniedza roku un ielika putneli atpaka] ligzdā. Tad mazuļa māte iečivinājās, ka viņa gribot labu atdarīt ar labu. Tā brīdināja Ivanko: naktī šim uznākšot negants miegs. Lai uzkāpjot kokā un piesienoties pie zara, tad varbūt neaizmigšot. Pusnaktī pie ozola atlidošot divpadsmitkāju brīnumzirgi, lai paganītos zīda zālītē. Šim vajadzēšot tikai pastiept roku un saķert zirgus aiz pavadas.

Bet Ivanko, tālajos ceļos piekusis, aizmiga arī ozola zarā. Pienāca pusnakts. Ivanko gulēja tik saldā miegā, ka no viņa krākšanas vai ozols drebēja. No šīs drebēšanas pamodās putniņš un ņēmās knābāt puisim acu starpa. Tik tikko viņu uzmodināja. Un tai pašā brīdī ieradās divi brīnumzirgi. Vēl tie nebija paguvuši noliekt galvu pie zīda zāles, kad Ivanko sagrāba tos aiz pavadas.

Tie tik bija zirgi! Viens zelta, otrs dimanta. Bet Ivanko rokā tie zaudēja burvju spēku — tas viss pārgāja pie Ivanko.

No rīta princese teica kalpiem, ka pati aiziešot uz pļaviņu un aiznesīšot zvēram paēst: šai griboties atkal redzēt, kā zvērs metot kūleņus.

Atnāca princese pļaviņā, skatās — zem vecā ozola stāv brīnumdaiļš jauneklis, turēdams aiz pavadas zirgus — vienu zelta, otru dimanta.

— Ko tu te gaidi, daiļais bruņiniek?

— Bet ko tu meklē, princese? — Ivanko atjautā.

— Atnācu palūkoties, kā mans zvērs sargā zīda zāli. Atnesu tam, nabadziņam, paēst. Bet kur tad tas ir?

Puisim bija gauži pa prātam, ka princese pati atnākusi pļavā un atnesusi zvēram ēst. Un viņš atbildēja:

— Uzklausi mani, princese. Es izstāstīšu tev visu, bet tas ir liels noslēpums. Varu to atklāt tikai vienai meitenei — tai, kas būs mana sieva. Lai viņa mani nenodotu.

Princese pielēca kājās un jo sirsnīgi nomutēja puisi.

— Būšu tava sieva, ja tu mani ņemsi.

Tad Ivanko pastāstīja, ko pieredzējis: kā dzīvojis pie vecīša un vecenītes, kā ganījis aitas sudraba norā, kā nositis tur vilku un lāci, kā no gaisa fejām atdabūjis savu saimnieku acis. Bet par to, kas noticis pēcāk, princese vairs ir neklausījās — tik laimīga bija, ka sastapusi daiļo jaunekli.

Ivanko un Roze — tā sauca princesi — kāpa mugurā brīnumzirgiem: Ivanko sēdās zelta zirgā, princese — dimanta zirgā. Un abi līdzās devās uz pili. Valdnieks, ieraudzījis viņus atlidojam uz divpadsmitkājainiem brīnumzirgiem — gaisa lidoņiem, bija varen priecīgs, jo ne cerējis nebija uz tik bagātu znotu, kaut pats valdnieks būdams.

Nosvinēja kāzas. Trīs dienas, trīs naktis valdnieka pilī dzīroja un līksmojās, vēlēja jaunajam pārim laimīgiem un stipriem nodzīvot ilgu mūžu.

Tajās kāzās es viņus arī pametu. Un te pasakai ir beigas.