Burvju vijole. Ukraiņu tautas pasakas

Salmu vērsītis

Dzīvoja reiz vecītis un vecenīte; vecītis strādāja darvas tecinātavā par deģi, bet vecenīte dzīvoja mājā un vērpa. Viņi bija tik nabagi, ka visa manta mugurā, viss padoms vēderā; ko nopelnīja, to apēda, pāri nekas nepalika. Tā nu reiz večiņa sāka plīties vecītim virsū:

— Iztaisi man, vecīt, salmu vērsīti un nozied ar darvu.

— Ko nu runā aplam, kam tev tāds vērsītis vajadzīgs?

— Iztaisi tik, gan es zināšu, ko darīt.

Nekas nelīdzēja, vecītis ņēma vien un iztaisīja salmu vērsīti un nozieda to ar darvu.

Pagāja nakts. Rītiņā večiņa, paņēmusi līdzi kodaļu, izdzina salmu vērsīti ganos; pati apsēdās nokalnītē un vērpa savu vērpjamo, tā vien skaitīdama: — Ganies, vērsīti, ganies zālītē, es pa to laiku kodaļu vērpšu! Gānies, vērsīti, ganies zālītē, es pa to laiku kodaļu vērpšu! — Tā viņa vērpa, vērpa, līdz iesnaudās. Te, kur bijis, kur ne, no tumša meža, no diža sila izskrēja lācis un taisni klāt vērsītim.

— Saki man — kas tu tāds esi? — lācis vaicā.

Vērsītis atteic:

— Esmu vērsītis trejgadītis, no salmiem taisīts, ar darvu traipīts.

Nu lācis prasa:

— Ja esi no salmiem taisīts, ar darvu traipīts, tad dod man darvu, ko izplucinātos sānus salāpīt.

Vērsītis neteic nekā, cieš klusu; tad lācis ķērās tam pie sāniem un tik ņemas darvu plēst. Plēsa, plēsa, līdz pielipa tā, ka vaļā vairs netiek. Raustījās, raustījās — nekā! Aizvilka lācis vērsīti diezin kur. Večiņa pamostas — vērsīša nav. «Ak tu manu posta dienu! Kur mans vērsītis galu ņēmis? Varbūt jau aizgājis uz māju?» Večiņa mudīgi vien lika vārpstiņu pār plecu un steidzās mājup.

Te uzreiz viņa ierauga — lācis gar silmalu rausta vērsīti: večiņa knaši tipina pie vecīša.

— Vecīt, vecīt, mūsu vērsītis atvedis lāci — ej, galē to nost!

Vecītis izskrēja no istabas, atrāva lāci no vērsīša un iegrūda pagrabā.

Otrā rītā ar mazu gaismiņu večiņa, jau paņēmusi vērpjamo, izdzen vērsīti ganībās. Pati apsēstas piekalnītē, vērpj un skaita:

— Ganies, vērsīti, ganies zālītē, es pa to laiku kodaļu vērpšu! Ganies, vērsīti, ganies zālītē, es pa to laiku kodaļu vērpšu!

Tā viņa vērpa, vērpa, līdz aizsnaudās. Te, kur bijis, kur ne, no tumša meža, no diža sila izskrien pelēkais vilks un taisni klāt vērsītim.

— Saki man — kas tu tāds esi?

— Esmu vērsītis trejgadītis, no salmiem taisīts, ar darvu traipīts.

— Ja esi ar darvu traipīts, tad dod man arī darvu, ko sānus salāpīt — suņi tos saplucināja.

— Ņem!

Vilks tūdaļ krīt vērsītim sānos, gribēdams darvu noplēst. Plucināja, plucināja, līdz zobi ielipa, nekādi vairs nav ārā dabūjami: gan pūlas vilciņš kāpties atpakaļ, bet nekā. Ņēmās ka ņēmās vilks ap vērsīti! Večiņa pamostas — no vērsīša vairs ne vēsts. Viņa spriež: «Laikam mans vērsītis aizgājis uz māju,» — un iet pati arī mājup. Te uzreiz ierauga — vilks valkā vērsīti. Večiņa aizskrēja, izstāstīja vecītim. Nu vecītis arī vilku iemeta pagrabā.

Arī trešajā dienā večiņa izdzina vērsīti ganos, pati apsēdās piekalnītē un iesnaudās. Skrien lapsiņa.

— Kas tu tāds esi? — lapsiņa vaicā vērsītim.

— Esmu vērsītis trejgadītis, no salmiem taisīts, ar darvu traipīts.

— Dod man, labiņais, darvu, ko sānus apziest! Nelietīgie kurti man teju pat ādu noplēsa!

— Ņem!

Arī lapsiņai zobi ielipa darvā, nekādi vairs nevarēja ārā dabūt. Večiņa pateica vecītim, vecītis iemeta lapsiņu pagrabā. Tad viņi vēl noķēra zaķīti žiglkājīti.

Kad nu visi četri tā bija kopā vienā pulkā, tad vecītis nosēdās pie pagraba lūkas un ņēmās trīt nazi. Lācis viņam jautā:

— Vectētiņ, kāpēc tu nazi trin?

— Lai novilktu tev ādu un no tās pašūdinātu kažoku pašam un večiņai.

— Vai, vectētiņ, nevelc vis man ādu, palaid labāk brīvībā: atnesīšu tev daudz medus.

— Nu, pieraugi!

Vecītis izlaida lāci no pagraba. Pats apsēdās pie lūkas un atkal trin nazi. Vilks viņam jautā:

— Vectētiņ, kāpēc tu trin nazi?

— Novilkšu tev ādu un pašūšu siltu ziemas cepuri.

— Ai, vectētiņ, nevelc man ādu nost, atdzīšu tev veselu baru aitu.

— Pieraugi!

Vecītis palaida vaļā arī vilku. Pats sēd atkal un trin nazi. Lapsiņa pabāž purnu un jautā:

— Saki, lūdzams, vectētiņ, — kāpēc tu trin nazi?

— Lapsiņai ir skaista āda, gribu to novilkt, būs kažokiem apkakle un apšuve.

— Vai, vectētiņ, nevelc man ādu nost, atnesīšu tev gan zosis, gan vistas.

— Nu, pieraugi!

Vecītis izlaida lapsiņu ārā. Nu palicis zaķītis viens pats; vecītis trin atkal nazi. Zaķītis apvaicājas, ko viņš darīšot, vecītis atbild:

— Zaķītim mīksta, silta ādiņa, būs man ziemai cimdi un cepure.

— Vai, vectētiņ, nevelc man ādiņu nost, atnesīšu tev lentes, auskarus, skaistas kaklarotas, tikai atlaid mani brīvībā!

Vecītis atlaida arī zaķīti.

Pagāja nakts, te pašā rīta agrumā, vēl ne gaismiņa svīda, ne saulīte lēca, pie durvīm — brik, brak! — kāds grabinās. Večiņa pamodās.

— Vecīt, vecīt! Kāds grabinās pie mūsu durvīm, ej paskaties.

Vecītis iziet ārā — lācis atstiepis visu stropu ar medu. Vecītis paņēma medu, tikko apgulās, tā atkal pie durvīm — brik, brak! Vecītis iziet ārā — vilks sadzinis aitu pilnu sētu. Drīz vien arī lapsiņa atnesa zosis, vistas, visādus putnus; zaķītis lentes, auskarus, skaistas kaklarotas. Nu priecājās ir vecītis, ir večiņa. Aitiņas viņi pārdeva un nopirka vēršus, vecītis ar tiem brauca tālus ceļus, vadāja visādas mantas un sapelnīja tik daudz naudas, ka vairāk ir nevajag. Bet vērsītis, kļuvis nevajadzīgs, stāvēja, stāvēja piesaulītē, līdz izkusa.