Burvju vijole. Ukraiņu tautas pasakas

Blusādas cimds

Kādam ķēniņam bija varen daiļa meita. Visādi prinči, visādi karajdēli jau bija pie viņas precībās braukuši, bet viņa nevienu negribēja par vīru. Tomēr precinieki kā nedeva, tā nedeva mieru. Tad princese lūdza tēvu, lai liekot izaudzēt blusu un no tās ādas izšūt cimdu.

Kalpi noķēra blusu, iemeta sviesta mucā un septiņi gadi tur neieskatījās. Kad septiņi gadi bija apkārt, muca pārsprāga un no tās izlēca tāda blusa kā mežacūka. Blusu nosita, novilka tai ādu un no ādas pašuva cimdu.

Kad nu tagad pie princeses ieradās precinieki, viņa parādīja tiem cimdu un lika uzminēt, no kādas ādas tas darināts.

Par princeses daiļumu un par viņas cimdu gāja slava pa visu pasauli. Aizjūras zemē dzīvoja kāds gauži skaists, gudrs un bagāts princis. Viņš paņēma līdzi naudu, pārbrauca pār jūru un devās nevis uz ķēniņa pili, bet gan apstaigāja visus kažokādu meistarus, lūdza tiem nakstmājas un sāka visādas valodas, gribēdams izdibināt, vai kāds no tiem nav šuvis princesei cimdu.

Tā princis izstaigāja visu pilsētu, taču neka neuzzinaja. Bet pilsētas nomalē atradās pavisam maza mājiņa, nu, tīrā būdele. Princis iegāja ari tajā, un tur dzīvoja vecs kažokādu meistars. Princis apvaicājās:

— Vecotēv, vai nevarētu pie jums pārnakšņot?

— Labi, dēls, došu tev naktsmājas.

Bet vecais vīrs bija aplam kārs pēc sivā. Princis vakarā atnesa degvīnu un aicināja:

— Iedzeriet, vecotēv. Augu dienu noņemdamies ar ādām, jūs saelpojaties tādas smakas, ka krūtis pavisam aizkrīt.

Večuks izdzēra mēriņu un stāstīja:

— Tagad vēl nekas. Bet toreiz, kad es no blusas ādas cimdu šuvu, tad gan bija smirdoņa.

Vairāk princim no večuka nekā nevajadzēja. Viņš pārgulēja nakti, no rīta saimniekam labi samaksāja un taisnā ceļā devās uz pils zāli, kur sēdēja princese ar cimdu.

Nāca karaļi un ķēniņi, nāca prinči un karaļdēli, veci un jauni un minēja, no kādas ādas pašūts princeses cimds. Viņi nosauca visus zvērus, kādi vien ir pasaulē, taču neviens nespēja pareizi atminēt. Bet princis stāvēja maliņā.

— Un ko tu teiksi, puis?

Posdamies uz pili, princis bija saģērbies visādos kankaros. Nevienam nevarēja ne prātā ienākt, ka tāds skrandulācis spētu uzminēt, no kā darināts cimds. Bet viņš piegāja tuvāk un sacīja:

— Visuaugstās princeses cimds ir darināts no blusas ādas.

Princese vai paģība. Bet karalis sāka rāties:

— Redzi nu, meit, — dabūji, ko meklēji! Vai tev trūka precinieku? Labu labo precinieku! Nu jāiziet pie ubaga.

— Tāds mans liktenis, tēt. Ja jau pati esmu tā noteikusi, lai tā ari notiek. Precēšos ar viņu.

Skrandaini uzņēma pilī, grezni apģērba, jo neviens jau nezināja, ka viņš ir princis, un posās uz kāzām. Bet kādas nu tur kāzas ar ubagu? Netika jau aicināts neviens viesis. Pēc kāzām ķēniņš sacīja:

— Man, meitiņ, ir aplam liels kauns par tādu znotu. Nespēju viņu rādīt pat citu zemju sūtņiem.

Jaunais vīrs to bija dzirdējis un teica ķēniņam:

— Mēs iesim dzīvot citur.

Jaunais pāris apmetās noīrētā mājelē, un viņiem nebija pat ko mutē bāzt. Princis sacīja sievai:

— Esmu izsalcis. Ej izlūdzies kaut kur maizi.

Un kādreizējā ķēniņmeita gāja izlūgties kumosu maizes. Pati neēda, atdeva visu vīram, lai tas retāk sūtītu viņu ubagos. Bet vīrs tik uzkliedz, ka griboties ēst. Bija gan ķēniņmeitai ko turēt!

Tā viņi mocījās seši mēneši. Tad princis ņēma sievu pie rokas un teica:

— Iesim abi ubagos.

Gāja arī. Kur tik pagadījās kāda lepnāka pils, tur princis sūtīja sievu diedelēt maizi un kādu nekādu ēdienu. Sieva staigā ar ubadzes tarbu, bet viņš sevī smejas: «Ai, putniņ, apcirpšu tev spārniņus. Slēji degunu gaisā, tad diedelē nu tagad. Nedaru jau to ar vieglu sirdi, bet lai, parādīšu tev, kā bija ap sirdi maniem draugiem, kad tie brauca pie tevis precībās, bet tu smējies viņiem taisni acīs.» Tā princis prāto, bet tikmēr sieva jau nes viņam šķīvi ar ēdienu.

Tā viņi klaiņoja, līdz nonāca jūras krastā. Princese bēdājas:

— Vai dieniņ, ko mēs še darīsim?

— Brauksim pāri jūrai.

Princis aizgāja un samaksāja par divām vietām uz kuģa, bet kapteinim sacīja, lai tas ejot un pasaucot viņa sievu. Tas aizgāja un aicināja:

— Kāpiet kuģī, jo visas vietas jau aizņemtas, divas vien vairs palikušas.

Princis ar sievu kāpa kuģī, pārbrauca pār jūru, princis atstāja sievu krastā un pats devās uz savu pili. Tur viņš izstāstīja tēvam, ka esot pārvedis līgavu, lai pilī pošoties kāzām, bet šim pašam vēl esot līgavai šis tas iemācāms. Tad princis aizgāja atpakaļ pie sievas, noīrēja jūras krastā mazu būdeli, atnesa kādas pudeles alus, vīna un lika sievai tirgot.

— Tikai pieraugi, lai matroži neizdzer visu un nesadauza pudeles.

— Pieraudzīšu.

Princis atkal atgriezās pilī, pārģērbās un uzkūdīja matrožus, lai tie aizejot, visu izdzerot un sadauzot.

Princese tirgoja, tirgoja, te sanāca matroži, sāka lauzt galdus, krēslus,, izdzēra alu, vīnu, pudeles sadauzīja un ne kapeikas nesamaksāja. Tādu postu nodarija, ka nav ne izstāstāms.

Bet princis pilī labi paēda, vakarā pārģērbās vecajos kankaros un gāja uz būdiņu. Atnācis redz — sieva sēd pie lausku kaudzes un raud.

— Kas noticis?

— Vai neredzi?

— Kas tu esi par pārdevēju, ja atļāvi tā izdarīties? Es liku tev tirgoties, nevis ar matrožiem jokoties. Kā tagad dzīvosim? par precēm izdevu pēdējo grasi.

— Es neesmu vainīga. Sanāca matroži un visu sadauzīja. Ko varēju iesākt?

— Ak vai, nav gan no tevis saimnieces! Ar tevi dzīvojot, maizes neredzēšu. Dzirdēju, ka pilī pošoties uz kāzām. Ej palīdzi virējai.

Bet pats jau bija pilī visu izstāstījis. Un pieteicis, lai sieva nekā nedabūjot zināt.

— Kad viņa taisīsies uz māju, tad divpadsmit podiņos ielejiet un ielieciet visādus ēdienus un iedodiet jostu, lai viņa apjožas un sakarina pie tās visus podiņus.

Augu dienu princese rāvās pa virtuvi, vakarā sākās kāzu godi, sanāca muzikanti, skanēja mūzika. Bet princese pošas nest vīram paēst uz pašu pilsētas malu.

Virēja sakarināja pie jostas podiņus, apjoza jostu princesei ap vidu, katrā podiņā ielēja citu ēdienu un sūtīja princesi projām. Bet zāles durvīs līgavas māsas jau gaida līgavu, no aizjūras atbraukuši viņas tēvs, māte, tikai viņa pati nekā vēl nezina.

Ārā pie durvīm princese satiek vīru. Tajā brīdī sāk skanēt mūzika. Princis saka:

— Iesim paskatīsimies, kā valdnieka līgava sēž pie goda galda.

— Kā lai eju ar šiem podiem pie jostas? Ēdieni izlīs man uz drēbēm.

— Nekas. Ej lēnītēm, tad nelīs.

Princis ieveda sievu pilī. Mūzika spēlē, viņš ņem sievu dejot un sagriež tādu virpuli, ka zupas, biezputras, ķīseli šļācas viņai pār galvu. Bet tad uzreiz princis apstājās un runāja tā:

— Piedodiet man, mīļie vecāki! Reiz jūsu meitai nebija labs neviens precinieks, arī par mani lepnā princese gribēja pasmieties. Tas nekas, ka ķēniņa meita, mācību viņai tomēr vajadzēja saņemt, kad ar mani bija apprecējusies.

Princis aizgāja pārģērbties kāzu drānās, arī princesei kalpones atnesa dārgus tērpus un ņēmās viņu post un greznot.

Mātei — ķēniņienei gan sirds vai lūza, noskatoties, kā meita dejoja, apkārusies ar ēdiena podiem, taču viņa nekā nespēja līdzēt, jo te bija cita zeme, citi ļaudis, citi likumi.

Nosvinēja lepnas kāzas. Jaunā sieva sēdēja pie galda, dziļās domās nogrimusi. Ilgi viņa pieminēs, kā staigājusi ar ubadzes tarbu un pēc tam kļuvusi valdnieka līgava.