Burvju vijole. Ukraiņu tautas pasakas

Par septiņiem brāļiem kraukļiem un viņu māsu

Dzīvoja reiz kāds vīrs un sieva, un viņiem bija septiņi dēli, bet tie nedzīvoja saticīgi, allaž naidojās un plūcās cits ar citu. Tāpēc māte uz dēliem dusmojās.

Kādudien tēvs bija aizbraucis uz mežu malkā, bet māte, ar zēniem palikusi mājā, par kaut ko tā saskaitās uz viņiem, ka, neatrazdama vārdus, kādiem tos izbārt, dusmās uzsauca: kaut viņi par kraukļiem pārvērstos. Taču māte par lāgu nebija vēl paguvusi to izteikt, kad zēni jau bija kļuvuši par kraukļiem un pagaisa kaut kur tālu mežā. Mežā atradās kāda tukša mājiņa, kurā brāļi apmetās; un notika tā, ka, būdami tajā mājiņā, viņi vārēja atkal kļūt par cilvēkiem. Tā nu viņi tur apmetās un sāka visi kopā saimniekot.

Brāļu vidū viens bija tāds gudrinieks, ka izgatavoja visiem šautenes, un viņi gāja medībās, šāva visādus putnus un zvērus, tā tikdami pie gaļas, bet maizi nopelnīja. Paši pagatavoja darba rīkus, kādi vien bija vajadzīgi.

Kad dēli bija aizlidojuši no mājas, māte raudāja ilgi un rūgti.

Drīz pēc tam viņai piedzima meitiņa. Kopš dēli bija pametuši tēvu un māti, bija aizritējuši trīspadsmit gadi. Meitenīte bija paaugusies un gāja ganos. Bet tur citi bērni viņu ķircināja, saukādami par krauklenīti, tāpēc ka viņas brāļi bija pārvērtušies par kraukļiem.

Meitene aizsvieda gana rīksti un devās pasaulē meklēt brāļus. Pa mežu iedama, viņa aizmaldījās tik tālu, ka neprata vairs tikt atpakaļ, un, tā klīzdama, nokļuva pie kādas mājiņas, kur mita Meness māmuļa.

— No kurienes tu, bērniņ, nākdama? Paliec dzīvot te! — Mēness māmuļa meiteni aicināja.

— Nevaru te palikt, jo eju meklēt brāļus! — meitene at­bildēja.

— Es gan nezinu, kur atrodami tavi brāļi, — Mēness māmuļa sacīja. — Pārnāks mans dēls, pavaicāšu, kādā malā viņi mīt.

Pārnāca Mēness, māte pavaicāja viņam, bet viņš atbildēja:

— Neesmu vēl tur bijis, taču man šķiet, ka viņi atrodami tajā malā, kur Saule rotājas!

Otrā dienā Mēness māmuļa paēdināja meiteni un lika dēlam to pavadīt pie Saules. Meitene iegāja Saulītes namā; arī tur sēdēja veca māmiņa — Saulītes māte.

— Kur tad tu iedama, bērniņ manu? — māmiņa vaicāja meitenei.

— Eju pa pasauli meklēt brāļus, ko mana māte nolādēja, tāpēc viņi kļuva par kraukļiem un aizlidoja! — meitene izstāstīja.

— Nekā neesmu par to dzirdējusi, var būt, ka Saule to zinās, — Saules māte sacīja.

Pārnāca mājās Saule, māte apvaicājās tai par brāļiem kraukļiem.

— Nē, nezinu gan! — Saulīte sacīja. — To malu droši vien man nekad nav gadījies sildīt.

Saulītes māmiņa meiteni paēdināja un lika, lai Saule viņu pavadot pie Vēja mātes. Arī Vēja māte atnākušo meiteni pamieloja un apjautājās, kurp viņa iedama.

— Eju brā]us meklēt, — meitene pastāstīja.

Vēja māte tāpat nekā nebija par viņas brāļiem dzirdējusi un, kad mājās pārnāca dēls, vaicāja, vai šis nezinot, kādā malā dzīvojot septiņi brā|i, kas pārvērtušies par kraukļiem.

— Zinu gan, — Vējš sacīja. — Jo mani izmērcēja lietus, es noāvos un kājautus pakāru žāvēties pie ieres šo brāļu istabā, bet pats, āre, atskrēju mājās atpūsties.

— Te atnākusi kāda meitene, kas viņus sauc par saviem brāļiem. Rīt tu viņu pie tiem aizvedīsi! — Vēja māte izrīkoja dēlu.

Otrā rītā, kad meitene bija piecēlusies, Vēja māte viņu pamieloja, un tad Vējš cēla viņu plecos un aiznesa uz mājiņu, kur mitinājās brāļi. Brāļu tobrīd nebija mājā, droši vien aizgājuši uz mežu medībās. Vējš meiteni atstāja tepat, pats savāca savus kājautus un aizgāja dauzīties pa pasauli.

Ap dienasvidu pārradās brāli. Pats jaunākais, kurš todien bija vārījis pusdienu, izvilka no krāsns ēdienu un pamanīja, ka no tā kāds ir ņēmis.

— Ūja, brālīši, šķiet, kāds ir mielojies ar mūsu pusdienām, — viņš sacīja.

— Kas gan te varēja mieloties? — citi brāji neticēja. — Cik gadu jau te dzīvojam, bet neesam manījuši neviena cilvēka!

Brāļi paēda un atkal devās projām. Tikai otrais brālis palika mājā vārīt vakariņas, jo viņi bija tā pasākuši, ka jau pēcpusdienā pagatavoja ēdienu vakariņām. Visu izdarījis, arī mājās palikušais aizgāja uz mežu pie citiem. Kolīdz viņš bija no istabas ārā, tā meitene, kas bija paslēpusies zem visjaunākā brāļa gultas, izlīda no pagultes, paēda no pagatavotajām vakariņām un atkal noslēpās, tikai tagad zem otra, vecākā, brāļa gultas. Kad brāli bija sanākuši vakariņās, tad arī otrais brālis, kas bija vakariņas gatavojis, teica, ka ēdienu kāds esot aizticis.

— Kāds atkal ir te ēdis!

— Nieki! Tev tikai tā liekas, — trešais brālis neticēja.

Paēduši brāli likās gulēt. Un viens redzēja sapni, it kā māsa būtu atnākusi ciemos. No rīta uzcēlušies, brāli sāka cits citam stāstīt, ko sapnī redzējuši, un šis arī pastāstīja savu sapni.

Izvārījuši brokastis un pusdienu un pabrokastojuši, viņi aizgāja darbā. Meitene izlīda no slēptuves, ieēda no visa pa drusciņai un paslēpās atkal, tikai šoreiz zem trešā brāļa gultas. Pusdienlaikā brā|i sanāca paēst.

— Brāļi, ēdiena atkal ir mazāk, nekā bija! Radās, ka, nudien, kāds pa drusciņai no tā iebauda, — sacīja trešais brālis, kas šodien bija vārījis pusdienu.

— Kas gan lai aiztiktu mūsu ēdienu, dzīvojam taču še cik gadu un pa visu šo laiku neesam te manījuši ne dzīvas dvēseles! — citi brāļi sauca visi vienā balsī. Pusdienu ieturējuši, viņi devās atkal uz mežu. Ceturtais brālis palika gatavot vakariņas un, to padarījis, arī aizgāja pie citiem.

Vakariņu laikā visi atkal pulcējās pie galda un redzēja, ka ēdiena ir mazāk, nekā bija pagatavots. Vakariņas ēzdami, viņi runājās.

— Brīnums gan! Jau vairāk reižu kāds piedalās mūsu brokastīs, pusdienās, vakariņās. Mājā, nudien, kāds ir! Pameklēsim!

Brāļi apskatīja istabā visus kaktus, tad paskatījās arī zem gultām. Zem trešā brāļa gultas atrada meiteni.

— Lien laukā, meitenīt! Ko tu te meklē? — brāļi taujāja.

— Meklēju brāļus, kam māte dusmās novēlēja kļūt par kraukļiem un tā ari notika. Tēvs man to pastāstīja, bet viņa paša gan todien mājā nebija, viņš bija aizbraucis uz mežu malkā, — meitene sāka brāļiem stāstīt.

— Vai sen gadījās mātei tā nolādēt bērnus, ka viņa tos visus zaudēja? — brāļi vaicāja.

— Ja jau tavi brāļi pārvērtušies par kraukļiem, kāpēc tad tu arī pameti tēvu? — viens viņai pārmeta.

— Kad izdzinu vēršus ganos, citi bērni mani tītināja, saukādami par krauklenīti!

Nu brāļi droši zināja, ka meitene stāsta taisnību un patiesi ir viņu māsa.

— Paliec dzīvot pie mums, — viņi aicināja, — varēsi vārīt mums ēdienu, bet mēs visi reizē varēsim iet medībās.

Meitene palika. Brāļi mīlēja māsu, turēja viņu godā, tērpa skaistās drānās, kādas piederas jaunai, daijai meitenei. Tā viņi visi dzīvoja trīs gadus. Bet tad tajā mežā atgadījās nelaime.

Reiz brāli nošāva stirnu, kas patiesībā bija nevis stirna, bet gan raganas meita. Un ragana tad noņēmās visiem atriebties. Reiz, kad meitene bija viena pati mājā, tur atnāca ļaunā ragana, paņēmusi līdzi koraļļu virteni, aiz loga stāvēdama, parādīja rotu meitenei un sacīja:

— Meitiņ, varbūt tu nopirksi šos kora]|us?

— Labi, nopirkšu, — meitene bija ar mieru.

Viņa iedeva raganai naudu, ragana to paņēma un devās projām. Meitene aplika koraļļu virteni ap kaklu, un virtene viņu tūdaļ nožņaudza.

Sanākuši pusdienās, brā|i ieraudzīja māsu nekustīgi guļam zemē. Šo to par ārstniecību sajēgdami, viņi tūliņ raudzīja māsai līdzēt: pamanījuši koraļļu virteni, to pārrāva. Meitene pamazām sāka elpot, brāli ņēmās berzēt viņas ķermeni un izglāba gan māsas dzīvību. Kad viņa bija atguvusies, brāli pieteica, lai viņa nekad nevienam nerādoties.

Tā nu meitene saimniekoja atkal pa māju kā iepriekš. Pagāja pusgads, tad ļaunā ragana ieradās atkal, atnesdama līdzi skaistu ābolu, un sacīja:

— Meitiņ, varbūt tev gribas ābola, še, ņem!

Meitene atkal deva raganai naudu par ābolu. Tad viņa nokoda kumosu un aizrijās ar to, nokrita uz grīdas, un tikai pēc retajiem elpas vilcieniem bija nomanāms, ka viņa vēl dzīva.

Pārnāca brāļi mājā un sāka raudzīt, kas māsai atkal noticis. Taču viņi nespēja izdibināt, kas tai šoreiz vainas. Viņiem bija māsas gauži žēl, bet ko varēja līdzēt? Viņi izcirta no kristāla zārku, ieguldīja tajā māsu, taču neapglabāja vis zemē, pakāra zārku sudraba ķēdītēs mežā starp diviem kokiem kā šūpuli, bet paši aiz bēdām un žēlabām nomira.

Kāds karaļdēls, kas nebija vēl precējies, kopā ar savu kalpu bija aizgājis tajā mežā medīt un apmaldījies. Abi klīda pa mežu vai trīs mēnešus, pa visu to laiku nesastapuši nevienas dzīvas dvēseles. Reiz viņi nejauši nokļuva tajā pusē, kur starp kokiem karājās kristāla zārks, un netālu no tā apmetās pārlaist nakti. Naktī karaļdēls pamanīja starp kokiem tādu kā mirdzumu un sauca kalpu:

— Iesim paskatīsimies, kas tur tā mirgo!

Aizgāja abi un atrada tur karājamies kristāla zārku, atvēra to un ieraudzīja zārkā guļam brīnumdaiļu mirušu meiteni. Viņi sāka klausīties, vai tā varbūt vēl elpo, un atklāja, ka meitene vēl ir dzīva, jo tai zem pleciem bija jūtams siltums.

Karaļdēls lika, lai kalps atraisa no kokiem ķēdītes un nolaiž, zārku zemē. Kolīdz kalps atraisīja vienu ķēdīti, tā ķēdītes gals pēkšņi izslīdēja viņam no pirkstiem un zārks nokrita, tik stipri atsizdamies pret zemi, ka meitenei ābola kumoss izlēca no rīkles. Viņa piecēlās un pastāstīja saviem glābējiem, kas ar viņu bija noticis. Tad karaļdēls ar kalpu apglabāja brāļus, kas tepat netālu gulēja, un visi trīs devās ārā no meža turpu, kur dzīvoja karaļdēls.

Drīz pēc tam karaļdēls apprecēja meiteni. Bet viņam bija pamāte, kas viņu nikni ienīda. Reiz viņa teica savam vīram karalim:

— Vai tu ari redzi, ko tavs dēls dara? Sameklējis nez kādu ubadzi un apprecējis! Vai tad var pieļaut, ka viņa mājo mūsu pilī?

Pamātei neganti gribējās vedeklu pazudināt, taču tas viņai nekādi neizdevās, jo karaļdēls sievu sirsnīgi mīlēja un sargāja kā savu acuraugu.

— Ja tavs dēls nav ar mieru sievu nomaitāt, tad nogalē viņus abus! — pamāte uzstāja karalim. — Liec viņus pakārt vai nošaut. Ja nedarīsi tā, tad neesmu vairs tev sieva, tu neesi man vīrs.

Neko darīt, karalim vajadzēja vien piekāpties.

— Klausies, dēls! Ja neaizvedīsi savu sievu atpakaļ turpat, no kurienes atvedi, ja nenogalēsi viņu, turklāt neatnesīsi man viņas sirdi, acis un abas rokas, tad man vajadzēs nogalināt tevi pašu! — karalis sacīja dēlam.

Princis bija paklausīgs dēls, viņš lēja rūgtas asaras, bet aizveda sievu uz meža malu. Līdzi aizskrēja arī karaļa suns. Princis suni nošāva. Tad izņēma tam sirdi un acis, taču nezināja, kur dabūt rokas, lai nebūtu tās jānocērt sievai. Bet sieva teica:

— Ja liktenis man lēmis tādas ciešanas, tad cērt vien man rokas nost, jo citādi tev pašam jāiet bojā!

Kad princis cirta sievai rokas nost, abi rūgti raudāja, žēl abiem bija skaisto, balto roku, bet ko varēja darīt?

Izdarījis šo darbu, princis gāja mājup, nesdams līdzi rokas, acis un sirdi, lai parādītu tēvam un pamātei, ka ir nogalinājis mīļoto sievu. Bet tā, nabadzīte, raudādama devās dziļāk mežā. Kā lai nu dzīvo pasaulē, ja nav roku, lai pat maizes kumosu mutē iebāztu?

Tā klīzdama, viņa nonāca pie kādas upītes, noliecās un padzērās, tad atgulās atpūsties. Ar audekla strēmeli aptītais rokas stumbenis nejauši ieslīdēja ūdenī — un tai pašā mirklī roka bija ataugusi. To redzēdama, viņa iemērca ūdenī arī otras rokas stumbeni, un nu viņai bija atkal ataugušas abas rokas. «Tagad došos uz mājiņu, kur senāk dzīvoju ar brāļiem, un apmetīšos tur,» viņa nolēma.

Tā nu jaunā sieva dzīvoja un bēdājās, ko iesāks, kad piedzims bērniņš, jo viņa gaidīja bērniņu. Droši vien abiem būs jāaiziet postā!

Pienāca laiks, un viņai piedzima divi zēni. Un cik skaisti bija abi dēli! Vienam bija uz pieres saules zīme, otram — mēness zīme.

Pagāja atkal kāds laiks, un nomira vecais karalis, nomira arī pamāte. Palika tikai princis, un tas nu sāka valdīt. Bet bez sievas viņam valdīšana nedarīja nekāda prieka. «Ja vien zinātu, kur sieva tagad ir,» valdnieks domāja, «tad vestu viņu šurp, kaut arī nabadzītei nav roku; ēdinātu viņu savām rokām, jo pats taču viņai rokas nocirtu.»

— Iesim meklēt manu sievu! — jaunais valdnieks reiz teica kalpam.

Abi devās mežā. Meklēdami viņi nokļuva turpat, kur princis reiz bija atradis meiteni kristāla zārkā. Tobrīd nāca jau virsū vakars. Valdnieks atcerējās, ka «netālu ir mājiņa, kurā reiz bija mituši septiņi brāļi kraukļi, un kopā ar kalpu gāja turp. Tagag mājiņā dzīvoja kāda sieva ar diviem zēniem. Sieva paklāja guļvietu karalim uz guļamās lāvas, bet kalpam — uz grīdas, pati apgulās uz sola un abus bērnus apguldīja uz mūrīša, jo bērnus viņa allaž guldināja atsevišķā guļvietā. Istabā augu nakti dega svece.

Jaunajam karalim uz lāviņas bija varen laba gulēšana, to ties kalpam uz cietās grīdas miegs lāgā nenāca, viņš bieži modās augšā. Aizmigušajam karalim viena roka bija nejauši noslīdējusi pār lāvas malu lejup. Te viens no zēniem nez kāpēc sāka raudāt un saukt māti, bet viņa it kā pati sevī noteica:

— Neraudi, dēliņ, tūliņ aiziešu pie tevis! Papriekš jāieceļ gultā tēva noslīdējusī roka.

Kalps šos vārdus dzirdēja.

No rīta saimniece žigli piecēlās, lai pagatavotu viesiem brokastu. Karalis un kalps uzcēlās, paēda un tad devās atkal mežā. Viņi atgriezās tai pašā vietā, kur vakar jau bijuši. Te karalis ierunājās:

— Ai, cik grūti dzīvot pasaulē! Zini, ja es atrastu savu sievu, tad gan sirds tūdaļ kļūtu vieglāka un priecīgāka!

— Bet vai jūs viņu pazītu, ja ieraudzītu? — kalps vaicāja.

— Pazītu! — karalis atteica. — Raugi, tā saimniece, kuras mājā pārnakšņojām, arī pēc vaiga viņu drusku atgādina, tikai manai sievai nav roku.

— Bet kāpēc tad tobrīd, kad jums guļot roka bija nokārusies lejup, viņa sacīja dēlam: «Neraudi, dēliņ, tēva roka jāiece) atpakaļ gultā»?

— Tad zini ko? — karalis priecīgs sacīja. — Pasēdēsim tepat un vakarā iesim atkal pie viņas pārnakšņot!

Saimniece bija gauži noskumusi, ka negaidītais viesis, ko viņa ar lielu prieku bija uzņēmusi savā mājā, viņu nebija pazinis, aizgājis atkal mežā un droši vien nekad vairs neatgriezīsies, lai kaut vai apvaicātos, kas viņa tāda ir un no kurienes te ieradusies. Uz visiem laikiem viņa bija zaudējusi cerību atkal ieraudzīt mīļoto vīru, bez kura dzīve bija vientuļa un sērdienīga.

Bet pienāca vakars, un karalis ar kalpu ieradās atkal. Saimniece viņus apguldīja tāpat kā iepriekšējā vakarā. Aiz prieka viņa vai trīcēja. Sirds vēstīja ko labu… Drīz vien karalis tīšuprāt nokāra roku lejup. Saimniece piegāja, saņēma viņa roku un nolika gultā. Te karalis viņu apskāva, pieglauda klāt un miji vaicāja:

— Ko tu, saimniec, tā rūpējies par mani?

— Tu taču esi mans virs, kas nocirta man rokas! — viga tūdaļ atbildēja, priecādamās, ka ir par to vaicāta.

— Bet saki, sirdsmīļā, — kā tad ir gadījies, ka tev atkal ir rokas? — karalis izbrīnījies taujāja.

— Dabūju tās kādā upītē, pie kuras noliecos padzerties, — sieva stāstīja.

— Un bērni?

— Tie taču ir mūsu bērni — dvīņi!

Nu karalis atzina viņu par savu karalieni. Viņi devās mā­jup, nozvērējušies nemūžam nešķirties.