Burvju vijole. Ukraiņu tautas pasakas

Āzis un avens

Reiz dzīvoja vīrs un sieva, un viņiem bija āzis un avens.

Āzis ar avenu bija lieli draugi — kur gāja āzis, tur avens līdzi: āzis iet kāpostos, avens ari turpat, āzis iet dārzā, avens pakaļ.

— Vadzi, siev, — vīrs saka, — trieksim avenu un āzi projām, citādi no tiem nav glābiņa ne dārzam, ne tīrumam. Domāts — darīts.

— Lasieties projām, āzi un aven, kur acis rāda, lai es jūs savā sētā vairs neredzētu!

Kā nu āzis un avens to padzirdēja, tā tūdaļ taisījās, ka tiek.

Pašuva tarbiņu un aizgāja.

Tā nu abi iet. Te uzreiz skatās — lauka vidū guļ vilka galva. Ko nu? Avenam spēks gan ir, bet dūšas nav, āzim dūša ir, bet spēka nav.

— Ņem, aven, galvu, tev ir spēks!

— Ņem labāk tu, āzi, tev ir dūša!

Ķērās klāt divatā un par abiem iemeta galvu tarbā.

Iet nu tālāk, te ierauga — klajā laukā kuras uguns.

— Iesim mēs arī turpu, pārlaidīsim nakti, lai vilki mūs neapēd!

Aiziet abi pie ugunskura, bet tur trīs vilki vāra putru. Neko darīt. Azis un avens pasveicina:

— Labdien, brašuļi!

— Veseli, veseli! — vilki priecīgi atņem. — Putra vēl neburbuļo, āre, tagad būs gaļa arī.

Nu gan āzis nobijās, bet avens — tas jau sen bija nobijies.

Te āzim iešaujas kas prātā:

— Dod šurp, aven, to vilka galvu!

Avens pienes arī.

— Šito jau ne, dod lielāku! — āzis prasa.

Avens stiepj šim klāt atkal to pašu.

— Nekā, dod vēl lielāku!

Nu nobijās vilki, sāk prātot un gudrot, kā tikt ar godu projām. «Šitie jau ir tādi spēkavīri,» — tā vilki spriež, «ka, ar tiem sapinies, ir galvu zaudēsi — reku, velk vilku galvas no tarbas ārā citu pēc citas!»

Viens vilks nu sāk:

— Jauki gan jūsu pulkā, draugi, putra arī labi virst, tikai nav ko pieliet, aiziešu pēc ūdens.

Kā gāja vilks pēc ūdens, tā: «Jupis ar visu jūsu pulku!» Bet otrs gaidīja, gaidīja pirmo atpakaļ, domāja un prātoja, kā pašam no šejienes tikt projām.

— Ek, tad ir nekrietnis: kā gāja, tā palika, nu nav ko putrai pieliet; ka ņemšu stibu, ka došu pa ribām, attriekšu kā suni!

Kā otrs skrēja, tā atpakaļ vairs nerādījās. Trešais sēdēja, sēdēja.

— Jāiet tik man un jātriec abi atpakaļ.

Kā skrēja, tā aizskrēja, priecīgs, ka ticis projām. Nu āzis saka avenam:

— Vadzi, brālīt, liksimies nu mudīgi putrai klāt, izēdīsim un lasīsimies no šīm mājām prom.

Abi paēda aši jo aši un projām bija.

Bet pa to laiku pirmais vilks bija apdomājies.

— Ka tevi, vai nu nav kauns mums trijiem no āža un avena baidīties! Nuka, iesim un ēdīsim tos nekauņas nost!

Vilki sanāca atkal ap katlu, bet āzis ar avenu to jau iztukšojuši, sen aizlasījušies, sen aizskrējuši un uzrāpušies ozolā. Nu vilki ņēmās prātot un gudrot, kā lai āzi un avenu noķer.

Gāja, gāja un atrada abus ozolā. Āzis, drosmīgāks būdams, uzrāpies pašā galotnē, avens, bailīgāks būdams, tup zemāk.

— Gulsties zemē, — divi saka trešajam — lēkšķainam vilkam, — tu esi vecākais, tad izprāto, kā lai tos dabūjam rokā.

Vilks nolikās zemē kājām gaisā un ņēmās prātot. Avens tup uz zara un trīc lielo trīcēšanu! Nenoturējās uz zara, kā vēlās lejā, tā vilkam virsū! Azis, drosminieka, ilgi negudrodams, uzkliedza:

— Dod man šurp prātotāju!

Vilks laida ļekas vajā, putekļi vien nokūpēja.

Bet āzis un avens droši aizgāja klajā laukā, uzcēla būdiņu un nu dzīvo tajā.