Burvju vijole. Ukraiņu tautas pasakas

Stefana nelaime

Dzīvoja reiz mūsu ciemā kāds bagāts kungs. Viņam piederēja skaistas muižas, klētis pilnum pilnas visādas mantas. Bet līdzās kunga druvām mazu zemes stūrīti apstrādāja nabaga vīrs, kam bija Stefans vārdā.

Kādudien Stefans aizgāja uz savu zemes gabaliņu pļaut rudzus. Saslējis pusstatiņa, viņš apsēdās atpūsties. Te uzreiz ieraudzīja putneli, kas — caps! — paķēra no viņa rudziem vārpu un — švirks! — aiznesa uz kunga labības stirpu, atkal paķēra un atkal aiznesa.

— Ka tu izputējis! — nabaga vīrs saskaitās. — Ko tu, neganteli, dari? Kur tu nes manu darbu?

— Kungam.

— Kāpēc kungam, vilks tevi rāvis!

— Tāpēc, ka esmu kunga Laime.

Stefanam aiz dusmām vai tumšs gar acīm sagriezās.

— Es leju sviedrus, bet tu zagsi un nesīsi kungam?

— Esmu viņa Laime, tāpēc kalpoju viņam.

— Vai, ak vai! — Stefans novaidējās. — Bet kur ir mana Laime?

— Kaimiņu ciemā zem vītola, — putniņš atbildēja. — Ej un negriezies atpakaļ.

Vīrs apdomāja un sacīja:

— Ko es dauzīšos nezin kur apkārt? Cepti baloži nekur mutē neskrien.

Vakarā Stefans pārgāja sētā, taču viņam ne ēdiens līda rīklē, ne miegs nāca. Tas vien stāvēja prātā, ko putnelis bija sacījis. Tu re — Laime mājo nez kur kaimiņu novadā, jo šaipusē netaisnība staigā zābakos, bet taisnība — vīzēs.

Rītā Stefans jūdza zirgus un sauca sievu:

— Ņem, bēdulīt, bērneļus un kāp ratos. Mums tāda pati laime ka vistai, kas pīlēnus izperējusi.

Viņš uzsauca zirgiem, un tie sāka soļot. Cik nu bija, cik nebija nobraukuši, kad Stefans atcerējās, ka aizmirsis paņemt cirvi. Viņš sacīja sievai:

— Pagaidi tepat, es aizskriešu atpakaļ, žēl cirvja.

Aizskrēja Stefans atpakaļ, paņēma cirvi un jau griezās uz iešanu, te uzreiz no istabaugšas Nelaime — blaukš! — viņam uz kakla un pieķeras kā dadzis suņa kažokā.

Nu gan Stefans atcerējās putneļa vārdus, lai negriežoties atpakaļ uz māju, bet vairs nekas nebija līdzams. Bēdīgs viņš gāja tālāk, izvilka tabakdozi un piebāza pīpi. Nelaime skatās un saka:

— Dod man arī tabaku paostīt.

— Rāpies lejā un osti, ka vai pārplīsti, — nabaga vīrs noskaities atcērt.

Nelaime norāpjas arī un ielien tabakdozē. Stefans — knauks! — aizcērt vāciņu ciet.

— Tupi nu tagad tur, negantniece! Es tev rādīšu, kā vārdzināt nabaga cilvēku!

— Laid ārā, vairāk tevi nemocīšu, — Nelaime lūdzas. Bet Stefans nemaz neklausās. Nonācis pie kāda veca jo veca koka, viņš iebāza tabakdozi ar visu Nelaimi koka dobumā un, nogājis atpakaļ pie ratiem, brauca tālāk. Nobrauca kaimiņu ciemā. Stefans nu staigā apkārt pa ciemu un prašņā visiem, ko satiek, vai neesot kaut kur redzējuši viņa Laimi. Bet cilvēki paliek cilvēki — tie velk ērmīgo prašņātāju uz zoba, smejas par viņu.

Kad satumsa, Stefans aizbrauca ganīklā, kur čigāni mēdza uzsliet savas teltis. Tur viņš ar savējiem ratos pārgulēja nakti. Bet rītā Stefans atkal bēdājas: kurp lai dodas? Bērni, vardes biedēdami, skraidelēja pa smilšaino upītes krastu zem vītoliem. Te uzreiz viens no puišeļiem iesaucas:

— Re, kā tur kaut kas spīdi…

Stefans paveras: zem zemes patiešām blāzmo tāds kā spožums. Viņš paņēma lāpstu un sāka rakt. Raka, raka un izraka veselu mučeli zelta. Viņš izbēra zeltu maisā un raka atkal tā, ka mugura jau kūpēja. Izraka mučeli ar dārgiem akmeņiem. Izbēra tos maisā un rāvās atkal. Bet trešo reizi viņš nekā vairs neizraka.

— Gana būs ar to pašu! — Stefans teica sievai.

Sēdās visi atkal ratos un brauca uz ciemu. Tur ņēmās taujāt:

— Vai nezināt, kas pārdod māju? Bet glītu māju ar lielu dārzu!

— Eku, tā ar skārda jumtu, tā nupat ir pārdodama, — ļaudis stāsta.

Stefans nopirka māju un dzīvoja ar ģimeni laimīgi: iegādāja gotiņu, vairākas aitas, sivēnu un visu, kas saimniecībā vajadzīgs.

Dzīvoja vīrs bez bēdu.

Bet reiz kungs bija padzirdējis, ka Stefans kļuvis bagāts vīrs. Kādudien viņš atbrauca pie Stefana viesos. Pie galda apsēdies, kā gariem zobiem vien ēda. Beidzot ierunājās:

— Tu, Stefan, reiz sacīji, ka tas, kas no rīta nav pagūts, vakarpusē vairs nav panākams. Kur tad tev nu tāda manta radusies?

— Sapnī noredzēju, — Stefans ar gudru ziņu atteic. — Un vēlāk izlasīju…

— Kā izlasīji? Kur?

— Are, kad brauc uz mūsu ciemu, tad ceļmalā ir vecs vītols. Vītolā ir dobums un dobumā — tabakdoze, bet tabakdozē papīriņi.

Vairāk kugam nekas nebija vajadzīgs. Viņš pietrūkās no sola un uzsauca kučierim:

— Laid uz veco vītolu!

Zirgi aizrāva karieti lidz vītolam, ka nebija ko redzēt. Kungs steidzās pie dobuma, un — caps! — tabakdoze rokā gan. Kungs atvēra to, un Stefana Nelaime šim — blaukš! — kaklā!

— Nu, kundziņ, tagad tu nēsāsi mani līdz savai nāves stundiņai.

Kungs ar Nelaimi iesēdās karietē. Tikko kādus soļus bija pabraukuši, tā zirgs krita gar zemi un bija pagalam. Pabrauca vēl gabaliņu — nokrita otrs zirgs. Kaut kā kungs aizkūlās līdz mājai un apgulās atpūsties. Tikko bija iesnaudies, te viņu iztraucēja briesmīgi kliedzieni:

— Degam! Ugunsgrēks!

Kunga pils nodega līdz pamatiem, visa manta arī sadega.

Kungs aizgāja pasaulē ar Nelaimi uz kakla. Ja nav nomiris, tad nēsā to vēl šobaltdien.