Burvju vijole. Ukraiņu tautas pasakas

Kā muļķis kļuva par karali

Dzīvoja mūsu ciemā kāds saimnieks, kam bija viens vienīgs dēls. Nekāda prieka tēvam viņš nedarīja, jo bija liels muļķis un slinkuma maiss. Gulēt puisis varēja cauru dienu un nakti, bet ēst gribēja tikai treknu un saldu. Ne par ko citu viņš nelikās ne zināt. Kad sliņķis bija paaudzies, tēvs nesaprata, ko darīt, lai dēlam iedotu kaut kripatu prāta un slinkumu no viņa izdzītu. Tēvs apspriedās ar ļaudīm, gudroja un prātoja. Beidzot bija izdomājis. Viņš iejūdza zirgu ratos un teica:

— Sēdies nu, dēls, ratos. Brauksi pasaulē prātā pieņemties. Varbūt cilvēku vidū slinkums no tevis atstāsies.

Muļķis pakasīja pakausi un atteica:

— Kam man prāta vajag? Man tāpat ir labi.

— Bez prāta tu esi kā akls kucēns. Un vēl slinks arī.

— Slinkums man arī nekā ļauna nedara. Kā tad kungi, pavei, nekā nestrādā, bet dzīvo labas dienas.

— Netaisies nu, muļķi, kungiem blakus. Lai tie viļājas pēļos, mums ir jādara darbs. Nu, vai kāpsi ratos!

— Kāpšu, kāpšu, tikai nesitiet. Bet es negribu nekur braukt.

Saimnieks uzplīkšķināja ar pātagu, un rati ar muļķa dēlu aizripoja.

— Tēt, vai jūs visu laiku mani vadāsiet? — muļķis jautaja.

— Nē, aizvedīšu aiz diviem ciemiem trešajā, lai tu netiktu atpakaļ mājā, un atstāšu tevi vienu. Meklē savu laimi.

— Ja jūs mani visu laiku vizinātu, tad man laimes būtu gana.

Ciems palika braucejiem aiz muguras. Saulīte mirdzēja, pūta vējipš, dziedāja cīrulis. Muļķis nevarēja mierīgi nosēdēt ratos, viņš pieslējās kājās un skatījās apkārt. Paskat, paskat — lucernā ganās pelēks zaķēns. Muļķis uzkliedza:

— Uh, uli, uli-o, strupastainais zagli!

Viņš izlēca no ratiem un diedza zaķim pakaļ. Zaķis paliek zaķis — tas nobijās un aizlekoja, ka putekli vien nokūpēja. Bet vai nu no muļķa aizmuksi? Muļķis bija tik iekarsigs un manīgs, ka ne soli neatpalika no zaķa. Viņš aizdieba tik tālu, ka tēvs viņa vairs neredzēja un grieza zirgu atpakaļ uz māju.

Muļķis noķēra zaķi.

— No manis vis neaizmuksi!

Zaķis iepīkstējās:

— Nežņaudz ausis, muļķi, galva tak sāp!

— Lai tev sāp, vai man kāda bēda?

— Tad zini, muļķi, ka esmu tava Laime!

— Tu esot mana Laime? Tātad tevis dēļ mani izdzina no mājas. Tūliņ novilkšu tev ādu!

— Esi gan tu, brālīt, muļķis! Vai tad Laimei drīkst ādu vilkt nost? Es tevi par karali padarīšu.

— Vai mani? — muļķis brīnījās. — Tad tik būs vareni, ja es tikšu par karali! Iesim, zaķīt!

Abi kātoja prom uz galvaspilsētu. Kad bija nonākuši pie karaļa pils, zaķis teica:

— Ņem mani aiz auss un nes karalim par dāvanu.

Muļķis saķēra zaķi un ienesa pilī.

— Uz kurieni tu? Nuka, griezies atpakaļ. — kareivji uzsauca.

— Rimstiet! Vai neredzat, ka nesu dāvanu augstcienīgajam karalim?

Muļķi ielaida pilī. Viņš nostājās kara|a priekšā un sacīja:

— Augstais valdniek, es atnesu zaķi, lai tev būtu ko ēst. Karalim varen patika, ja viņam kaut ko dāvināja. Viņš saķēra zaķi aiz auss. Zaķis samiedza acis un saviebās, tomēr pacieta visu. Karalis sacīja muļķim:

— Tu esi prātīgs jauneklis. Likšu, lai svētdien man no tava zaķa pagatavo cepeti.

Muļķis aiznesa garausi uz zaķu aploku, un zaķis sacīja:

— Es izdibināšu, vai karalim nav meita, kas izdodama pie vīra. Pēc trim dienām atnāc pie šīs sētas.

— Labi, zaķīt, — muļķis atbildēja.

Pēc trim dienām viņš atnāca pie zaķu aploka. Zaķis pastāstīja:

— Ņem mani prom no šejienes. Es jau zinu, ka valdniekam ir meita, kam laiks precēties. Meita ir gauži skaista, bet neprot smieties. Karalis izziņojis, ka atdos meitu par sievu tam, kas viņu sasmīdinās.

Muļķis paķēra zaķi un kopā ar to aizbēga no pilsētas. Tur viņi aizņēma stūrīti zemes, no kārtīm saslēja būdiņu un sāka saimniekot.

Kādudien zaķis, pārstaigājis zemes gabaliņu, sacīja muļķim:

— Apsēj, brālīt, visu ar ķirbjiem.

Augu dienu muļķis kaisīja zemē ķirbju sēklas. Nepagāja ilgs laiks — un visapkārt saauga ķirbji, nevis parasti, bet gan tādi kā siena gubas. Muļķis saķēra galvu.

— Pasaulīt mīļo, kā es tos dabūšu mājā?

Zaķis viņu mierināja:

— Nebēdā, brālīt. Norauj tik vienam asti un pagrūd vieglītiņām. Redzēsi, kas notiks.

Muļķis nomierinājās. Iegāja ķirbju laukā, pirmajam, kas gadījās, norāva asti un pastūma uz priekšu! Ķirbis sāka ripot — un visi pārējie tam pakaļ. Tie aizripoja pie būdiņas. Bet ķirbju bija tik daudz, ka būdiņa to vidū pavisam pazuda. Muļķis, nesaprazdams, ko iesākt, vaimanāja atkal. Zaķis teica:

— Nebēdā, brālīt, rīt sanāks galvaspilsētas tirgoņi. Tev jāpatur tikai viens ķirbis.

Nākamajā dienā saradās tirgoņi. Saradās tāds pulks, ka uz vienu ķirbi iznāca divi pircēji. Pēc brītiņa pie būdas bija palicis viens ķirbis un kaudze naudas. Muļķis apsedza kaudzi ar ķirbju lakstiem un nolikās gulēt. No rīta zaķis viņu modināja: Posies, iesim atpakaļ uz galvaspilsētu. Varbūt kaut kur izprecināsim savu ķirbi. Palicis, eku, viens pats bez pāra.

— Lai notiek, kā tu, zaķīt, saki.

Muļķis piegrūda ķirbim pie sāniem, un tas sāka ripot uz priekšu. Tā viņi nonāca galvaspilsētā un staigāja tur no mājas uz māju. Katram kungam, ko vien satika, muļķis apvaicājās:

— Vai jums nebūtu glītas līgavas mūsu ķirbim?

Kungi acis vien blisināja un neatbildēja muļķim ne vārda. Viņš stūma ķirbi pie nākošajiem vārtiem un atkal jautāja:

— Vai jums nebūtu glītas meičas mūsu ķirbim?

Tā viņi nokļuva līdz karaļa pilij. Princese drūma un sapīkusi patlaban sēdēja pie loga. Ieraudzījusi atnācējus, viņa izskrēja pils sētā un vaicāja:

— Uz kurieni jūs veļat ķirbi?

— Gribam, eče, ķirbi apprecināt, tikai nevaram atrast glītu līgavu.

— Ha-ha-ha-ha! Hi-hi-hi-hi! — princese tā smējās, ka visi pils ļaudis saskrēja un brīnīdamies viņā noraudzījās.

— Par ko tu smejies, meit? — karalis taujāja.

— Āre, viņi grib ķirbi apprecināt, ha-ha-ha!

Zaķis sacīja muļķim:

— Ej karalim klāt un prasi princeses roku. Teic, ka tu esi iemācījis viņai smieties.

Paklausīdams zaķim, muļķis nostājās karaļa priekšā.

— Visugaišais valdniek, dod man savu meitu, jo es iemācīju viņai smieties.

Karalis nevarēja lauzt vārdu. Kad kāzas bija nosvinētas, muļķis kļuva par princi. Bet, kad vecais karalis nomira, muļķis uzkāpa tronī. Zaķis allaž bija viņam blakus un mācīja valdniekam prātu un saprašanu.