Burvju vijole. Ukraiņu tautas pasakas

Aitu gans Vasilis un zelta kalni

Dzīvoja reiz kāds nabaga zēns, vārdā Vasilis. No bada dzīves bēgdams, viņš aizgāja pasaulē, kur acis rāda. Bet nekur nevarēja atrast darbu, lai sviedriem vaigā grasi nopelnītu.

Kādudien Vasilis padzirdēja, ka varot nolīgt darbā pie kāda bagāta muižnieka. Taču citi viņu brīdināja:

— Neej pie šitā |aužu plēsēja. Viņš kalpam pat ēst nedod.

Vasilis bija ar visādu postu apradis, tāpēc nenobijās, devās pie kunga līgt darbā.

Kungs brīnījās:

— Ak tad tu, puis, gribi nākt pie manis darbā?

— Gribu.

— Tad strādāsi par vēderu. Ganīsi aitas. Bet, ja kaut viens jērs pazudīs, novilkšu tev ādu pār acīm.

Ko nabaga puika varēja iesākt? Viņš nokāra galvu un teica:

— Labi, kungs, strādāšu tā, lai jūs man nenovilktu ādu pār acīm.

Tā nu Vasilis izdzina ganībās tūkstoš aitu. To bija tik daudz kā zvaigžņu debesīs. Vasilis ganīja vienu nedēļu, ganīja otru. Bet tad kādā pavakarē netālu nolaidās ērglis un lūdza:

— Dod, ganiņ, man jēru, esmu tā izbadējies, ka nejaudāju lidot.

Vasilim sametās žēl skaistā ērgļa, un viņš sacīja:

— Ņem jēru, kuru gribi, tikai zini — ja kungs man novilks ādu pār acīm, tad vainīgs būsi tu!

— Nebēdā, gan būs labi… — Ērglis sagrāba jēru un aizlidoja.

Bet Vasilim bija bail, un viņš ilgi nedzina aitas mājup. Pārdzina tikai vēlā vakarā, un kungs vairs negāja aitas skaitīt.

Otrā dienā ērglis ieradās atkal. Vasilim nebija žēl muižnieka aitu.

— Ņem, ērglīt, tikai zini — ja kungs dīrās no manis divas ādas, tad vainīgs būsi tu.

— Nezūdies, nekas ļauns nenotiks.

Ērglis sagrāba jēru un aizlidoja.

Vakarā Vasilis aitu baru mājās pārdzina vēlu. Atkal kungs nenāca aitas skaitīt, jo tāds pulks pa vienu nakti nebija saskaitāms.

Trešajā dienā ērgli atkal mocīja izsalkums. Vasilis atdeva vēl vienu jēru. Ērglis sagrāba jēru un aizlidoja. Bet tad tas atgriezās un sacīja:

— Tev ir laba sirds, Vasili. Gribu tev atdarīt. Kāp man mugurā, aiznesīšu tevi uz zelta kalniem, uz zīda zālīti.

Zēns uzsēdās ērglim mugurā. Putns pacēlās vai līdz pašām debesīm un lidoja lielu lielo laiku. Beidzot tas nolaidās zelta kalnos un sacīja ganiņam:

— Daudz zelta neņem, jo uzlēks saule, tā tevi sadedzinās.

— Labi, ērglīt!

Vasilis iebāza azotē zelta gabalu, kāpa ērglim mugurā un lidoja atpakaļ pie kunga aitām. Vakarā viņš pārdzina aitu baru mājā un nolikās kuļamklonā gulēt. Nakts bija tumša — ne mēness, ne zvaigžņu, bet ap jaunekli staroja gaišums kā dienā. Kungam šķita, ka kuļamklonā kāds būs pielaidis uguni labības kūļiem. Viņš izskrēja no pils un sāka brēkt:

— Glābiet, degam! Ļaudis, celieties!

Vasilis pietrūkās un metās bēgt. Ieraudzījis, ka gaišums mūk, muižnieks gauži brīnījās.

— Pagaid, nemūc, kas tu tāds esi?

Aitu gans apstājās. Kungs piegāja un vaicāja:

— Kas tie par brīnumiem? Kas tev tur azotē spīd?

— Zelts, kungs.

— Kur to ņēmi?

— Ērglītis iedeva… — Un Vasilis izstāstīja, ka pie viņa trīs reizes atlidojis ērglis un ka tas vēlāk aiz lielas pateicības aiznesis viņu uz zelta kalniem, uz zīda zālīti.

Muižnieks nu lūdzās:

— Mīļo aitu gan, rīt es arī dzīšu aitas ganos…

— Lai notiek, — Vasilis bija ar mieru.

No rīta kungs agri jo agri bija kājās un dzina aitas .ganos. Pastaigāja viņš pa ganībām šurpu turpu, te uzreiz priekšā nometās zālē ērglis.

— Ko tu, kungs, te dari? — ērglis jautā.

— Aitas ganu, ērglīt.

— Dod man vienu jēru, esmu gauži izsalcis.

Došu, tikai aiznes mani uz zelta kalniem, uz zīda zālīti.

Ērglis atbildēja:

— Papriekš man jāpaēd, lai tiktu krietni spēka.

— Tad ņem tik jēru ciet, — kungs priecīgs skubināja.

Ērglis noķēra un apēda jēru. Tad sacīja:

— Kāp, kungs, man mugurā!

Muižnieks uzkāpa. Ērglis uzlidoja vai līdz pašām debesīm. Drīz vien tas sasniedza zelta kalnus, zīda zālīti, nolaidās zemē un teica muižniekam:

— Neņem, kungs, pārlieku daudz zelta, citādi saule tevi izkausēs.

Bet kungs ne klausīties neklausījās, ko ērglis saka. Klupa zelta gabaliem klāt tā, ka, domāt, vai rītin apris. Bāza tos kabatās, azotē, apakšbiksēm aizsēja galu un piekrāva tās pilnas. Pēc tam novilka kreklu un ievīstīja tajā zelta kaudzi. Pašās beigās vēl pielika cepuri ar kaudzi. Un tikai tad kāpa atkal ērglim mugurā. Bet, kad ērglis uzlidoja pašās debesīs, saule sāka tā cepināt, ka muižnieks izkusa kā vasks un nopilēja zemē.

Vakarā Vasilis pārdzina aitas mājā, bet lielkundze vaicā:

— Ganiņ, kur tad ir kungs?

— Aizlidoja uz zelta kalniem, uz zīda zālīti un tur arī palika …

— Tu re, kāds! Un mani pameta?… — Lielkundze apskaitās. — Rīt es arī lidošu turpu!

Rītiņā lielkundze cēlās un gāja līdzi ganam. Brītiņu pastāvēja ganīklas vidū, tad viņas priekšā nometās ērglis.

— Dodiet man apēst jēru, esmu gauži izsalcis.

— Došu, ērgli, tikai tu aiznes mani uz zelta kalniem, uz zīda zālīti.

— Labi, lielkundze. Vispirms paēdīšu, lai tiktu krietni spēka.

Ērglis paēda, uzsēdināja lielkundzi mugurā un uzlidoja debesīs. Aiznesa lielkundzi uz zelta kalniem, uz zīda zālīti un brīdināja viņu:

— Ai, lielkundze, neņemiet daudz zelta, citādi saule jūs izkausēs!

Bet lielkundze, ieraudzījusi zelta blāķus, vairs nesajēdza, ko dara. Sabāza zeltu kur vien varēdama un k|uva tik smaga, ka ērglis vai pietupēs, kad viņa uzsēdās tam mugurā. Ar pūlēm vien tas pacēlās gaisā. Tur saule sildīja jo karsti, un lielkundze sāka kust un drīz vien notecēja kā svece.

Ērglis atlidoja uz ganīklu viens.

Tad Vasilis atvadījās no ērgļa un devās mājup. Viņš salaboja veco būdiņu un sāka saimniekot: nopirka trīs aitiņas, cirvi un āmuru un čakli strādāja ir vasaras karstumā, ir ziemas salā. Un tā mūsu pasaka ir galā.