Burvju vijole. Ukraiņu tautas pasakas

Pans Runcēvičs

Kādam vīram bija vecs runcis, kas vairs nejaudāja ne peļu medīt. Saimnieks tadēļ ņēma un aizveda runci uz mežu, spriezdams tā: «Kam šis man vajadzīgs, jābaro tikai par baltu velti — lai dzīvo mežā.» Viņš atstāja runci un pats aizbrauca. Te pienāk, pie runča lapsa un jautā:

— Kas tu tāds esi?

Runcis atbild:

— Esmu pans Runcēvičs.

Lapsa nu teic:

— Ņem mani par sievu un esi mans vīrs.

Runcis ir ar mieru. Lapsa nu ved šo uz savu māju un ņemas šim visādi izdabāt: kā tik dabū kur vistu, tā nes vīram,.. pati neēd.

Reiz lapsu satiek zaķis un saka:

— Lapsiņ māsiņ, es aiziešu pie tevis pavakarēt.

Bet lapsa atteic:

— Pie manis tagad dzīvo pans Rurcēvičs, viņš tevi saplosīs.

Zaķis par panu Runcēviču pastāstīja vilkam, lācim, mežacūkai. Visi sapulcējās un sāka gudrot: kā varētu paskatīties uz pa nu Runcēviču, — un nolemj:

— Izvārīsim pusdienu!

Nu ņēmās spriest, kuram kas jāsadabū. Vilks saka:

— Es iešu pēc gaļas, ko borščā likt.

Mežacūka saka:

— Es iešu pēc bietēm un kartupeļiem.

Lācis:

— Es atnesīšu medu, ko uzēst.

Zaķis:

— Bet es kāpostus.

Visu sadabūjuši, ņēmās vārīt pusdienu. Izvārījuši sāka apspriesties, kuram būtu jāiet aicināt panu Runcēviču uz pusdienām.

Lācis saka:

— Es nevarēšu paskriet, ja vajadzēs mukt.

Mežacūka:

— Es arī esmu tūļīga.

Vilks:

— Es jau esmu vecs un lāgā neredzu.

Bija vien jāiet zaķim.

Zaķis aizskrien uz lapsas alu; te no alas iznāk lapsa, nobrīnās, ka zaķis tup pie viņas mājas, un vaicā:

— Ko tu te atnāci?

— Vilks, lācis un mežacūka lūdz un es arī lūdzu, lai tu ar savu panu Runcēviču abi atnāktu pie mums pusdienās!

Bet lapsa zaķim atteic:

— Mēs aiziesim gan, tikai jūs noslēpieties, citādi viņš jūs saplosīs.

Atskrien zaķis atpakaļun nu lielās:

— Lapsa teica, lai mēs noslēpjoties, citādi pans Runcēvičs kā atnākšot, tā mūs saplosīšot!

Nu visi steidzās slēpties: lācis kāpj kokā, vilks notupstas aiz krūma, mežacūka ierušinās žagaros, bet zaķis ielien krūmā.

Re, re, jau lapsa ved šurp savu panu Runcēviču. Pieved pie galda, runcis ierauga uz galda daudz gaļas un saka:

— Ņa-ū!… Ņa-ūl… Ņa-ūl Bet šie domā:

«Ak tavu negantnieku —. vēl viņam par maz! Ņems un apēdīs mūs arī!»

Pans Runcēvičs uzkāpa uz galda un ēda, ka ausis vien kustēja. Bet pieēdies nolikās turpat uz galda garšļaukus. Mežacūka gulēja žagaru čupā netāl no galda, te, kā gadījās, kā ne, astes galā iekoda ods, un šī pavirpināja asti; bet runcis, domādams, ka tur pele, kā lēca, tā — caps! mežacūkai astē. Mežacūka kā trūkās augšā, tā laida ļekas vajā! Pans Runcēvičs, no mežacūkas pārbijies, spruka kokā augšā un rāpās taisni tur, kur tupēja lācis. Lācis, pamanījis, ka runcis kāpj uz viņa pusi, steigšus trausās kokā augstāk un uzlīda tik augstu, ka koks neizturēja, un lācis vēlās lejā — bāc! — vilkam taisni virsū, teju pat vai nospieda nabadziņu. Nu trūkās abi kājās, nu skrēja, ko nagi nes; bet zaķis šiem pakaļ, aizdiedza diezin kur… Vēlāk salasījās atkal visi kopā un nu spriež:

— Vai tu re — tāds maziņš, bet cik tur trūka, būtu mūs visus apēdis!