Burvju vijole. Ukraiņu tautas pasakas

Dimanta vainags

Sensenos laikos dzīvoja kāds vīrs un sieva. Viņiem bija meita Mihailīte. Vecāku gādībā viņai klājās labi. Bet tad māte nomira, tēvs pārveda mājā pamāti, drīz arī pats aizgāja viņā saulē, un Mihailīte palika sērdiene. Pamāte viņu sūtīja mežā ganīt govi. Mihailīte palaida govi krūmājā, lai ēd, pati staigāja pa mežu un lasīja puķes.

Kādudien viņa atkal ganīja mežā govi un zālē kaut kas nošvīkstēja un ievizējās. Mihailīte iztrūkusies palēcās vien, čūska arī sabijās un pazaudēja no galvas vainagu. Mihailīte to pamanīja, pacēla un pārnesa mājā, parādīja pamātei.

— Māt, mežā ganīdama govi, atradu šo vainagu, ko čūska pazaudēja. Viņa manī tā raudzījās, it kā lūgdamās, lai es vainagu atdodu. Varbūt atnest to atpakaļ turpat, kur pacēlu?

Bet pamāte atcirta:

— Kas vēl nebūs? Es no tā vainaga iztaisīšu sev auskarus.

Un viņa atņēma Mihailītei dimanta vainagu.

Mihailīte nolikās gulēt. Sapnī viņa dzird kādu balsi lūdzam:

— Mihailīt, atdod dimanta vainagu, jo tā ir sveša laime.

Meitene pamostas un redz ap sevi ložņājam visvisādus rāpuļus, kādi vien ir pasaulē. Viņa pielēca no guļvietas un sāka kliegt, bet Čūskas šņāc:

— Mihailīt, atdod vaiņagu]

Meitene izcēla no pamātes tīnes dimanta vainagu un nometa čūskām. Tās paķēra vainagu un aizlīda prom, ka nočabēja vien.

Otrā dienā sērdiene izstāstīja pamātei, kas nakti gadījies, bet pamāte klupa viņai virsū, dūres vīstīdama.

— Prom no mājas! Ej un nerādies vairs man acīs! Kā tu drīkstēji līst manā tīnē?!

— Bail bija, ka čūskas mani nesakož.

— ai būtu kaut apēdušas, bet tu nedrīkstēji ņemt vainagu! Ej! Un bez dimantiem mājā nerādies!

Mihailīte aizgāja. Staigāja raudādama pa mežu. Tad apsēdās uz celma atpūsties. Te pielīda viņai klāt liela čūska un teica:

— Nebaidies no manis, meit. Esmu čūsku valdniece. Mana meita zālē pazaudēja laulājamo vainagu, tu to atradi un atdevi, kad pie tevis aizgāja visa mūsu dzimta. Redzu, ka tev ir laba sirds. Zinu, ka pamāte tāpēc izdzina tevi no mājas, bet neraudi vis. Došu tev labu dāvanu. Nāc man līdzi un nebaidies nekā. Kur līgosies zāle, tur arī nāc.

Čūsku valdniece aizlocījās prom, un Mihailītegāja tai pakaļ. Čūska aizveda viņu tāltālos mežos. Tur Mihailīte ieraudzīja plašu noru un noras vidū māju. Tā bija izrotāta ar sudrabu, ar zeltu un tādām puķēm, ka Mihailīte aiz brīnumiem acis vien iepleta.

— Te mājo vanadziņš, kas būs tavējais, — Čūsku valdniece sacīja. — Paskaties uz viņu, vai patiks tev vai nepatiks.

Tūdaļ atvērās durvis, un no mājas iznāca stalts jauneklis. Kā Mihailīte uz viņu paskatījās, tā aizmirsa vai visu pasauli. Jauneklis kaut ko runāja, bet viņa nedzirdēja ne vārda.

Čūsku valdniece sacīja:

— Redzu, ka esi viņam iepatikusies un viņš tev arī. Tā ir alga par tavu labo sirdi. Ved viņu uz māju. Pirms nokļūsiet galā, jūs tur jau gaidīs zelta pils. Dzīvojiet tajā laimīgi.

Mihailīte aizveda jaunekli savā dzimtajā ciemā, un tur viņus jau gaidīja pils. Viņi nosvinēja dižas kāzas, saaicināti bija visi ļaudis un visi arī ieradās, vienīgi pamāte neatnāca. Aiz skaudības, ka Mihailīte ir tik bagāta un laimīga, pamāte bija nomirusi.

Kad kāzu viesi izklīda pa mājām kā peles pa zāli, tad abi jaunie devās pie miera.

Un te pasakai ir beigas.