Burvju vijole. Ukraiņu tautas pasakas

Pasaka par sērdieni Marīti, ļauno pamāti un viņas meitu

Reiz dzīvoja vīrs un sieva. Viņiem bija meitiņa Marīte. Bet māte, vēl jauna būdama, saslima, laiciņu pavārguļoja un nomira. Pēc gada Mārītes tēvs apprecējās otrreiz, pārveda mājā pamāti ar meitu.

Pamāte neieredzēja pameitu Marīti un visādi viņu tirdija. Viņa nemīlēja arī savu vīru. Nespēdams tādu dzivi paciest, Marītes tēvs saslima un nomira. Nu Marītei bija jācieš gan pamātes, gan tās meitas pārestības. Beidzot pienāca diena, kad pamāte sacīja:

— Gana esi ēdusi manu maizi! Ej un meklē kaut kur darbu.

Un abas ar meitu viņas izdzina Marīti no mājas.

Marīte aizgāja. Ceļš ieveda viņu tumšā mežā. Viņa gāja, gāja un ieraudzīja priekšā gaišumu. Iedama uz to pusi, meitene iznāca pie meža mājiņas. Mājiņā sēdēja vecītis ar garu bārdu. Mārīte padeva labdienu, un vecītis vaicāja:

— No kurienes nākdama, meitiņ, un kurp iedama?

Mārīte pastāstīja:

— Pamāte mani izdzina no mājas, eju meklēt darbu.

— Paliec pie manis, ganīsi vērsīti.

— Labi, vectētiņ.

Meitene pārnakšņoja, otrā rītā paēda brokastu un gāja dzīt vērsīti ganos.

Bet vecītis pasauca:

— Nāc šurp, Mārīt, iegriezīšu stenderē robu, lai redzētu, cik tu liela.

Vecītis izmērīja meitenes augumu, un viņa dzina vērsīti ganos. Aizdzina to pie plašās jūras. Te vērsītis grasījās no viņas aizmukt — parāva kājas zem vēdera un pacēlās gaisā, taču Marīte patapa pieķerties pie astes un līdz ar vērsīti pārlidoja pār jūru.

Nu meitene vērsīti vairs neizlaida no acīm, noraisīja savu jostu, piesēja tajā vērsīti un neatgāja no tā ne soļa. Visa ganīkla ziedēt ziedēja. Kādu puķi vērsītis noplūca, tādu plūca arī Mārīte un vija vainadziņu. Kad tas bija gatavs, viņa dziedādama uzmauca to vērsītim ragos. Bet vakarā vērsītis nometās viņas priekšā uz ceļiem un aicināja sēsties mugurā.

Mārīte uzsēdās, un vērsītis nu vairs nelaidās pa gaisu — tas pārpeldēja pār jūru un aiznesa Mārīti līdz vecīša sētai.

Vecītis iznāca no istabas, noņēma vērsītim no ragiem vainadziņu un sacīja:

— Tu esi krietna strādniece un labs bērns. Iedzen vērsīti kūtī, paēd vakariņas un liecies gulēt.

Mārīte paēda, nakti izgulējās, otrā rītā vecītis viņu sauca, lai nākot pie stenderes nomērīties. Piestājusies pie stenderes, viņa negribēja savām acīm ticēt, redzēdama, ka ir izaugusi liela meita.

— Tas nevar būt!

Bet vecītis smejas:

— Manā mājā viss var būt. Tu nokalpoji man nevis dienu, bet gan gadu. Tagad došu tev algu par godīgu strādāšanu.

Vecītis atveda glītu, brašu puisi, iejūdza puskarietē zirgu, piebēra maisus ar naudu, sakrāva puskarietē daudz visādu dārgu mantu un izvadīja abus jauniešus ceļā uz Mārītes dzimto ciemu.

Kolīdz Mārīte piebrauca pie tēva mājas, gailis uzlēca uz sētas staba un sāka dziedāt:

Pagalmā izskrēja pamāte ar meitu. Tās neticēja savām acīm, redzēdamas Mārītes bagātību. Mārīte nopirka sev māju, posās uz kāzām, bet pamāte taujāja, kur pameita tikusi pie tādas laimes. Mārīte pastāstīja arī.

Pamāte uz pēdām sūtīja uz mežu savu meitu.

Mārīte svin kāzas, bet pamātes meita klīst pa mežu. Staigāja, staigāja un atrada gan to pašu mājiņu. Iegāja iekšā, bet ne labdienu padeva, nekā. Vecītis vaicā, kas to atdzinis pie viņa.

— Atnācu salīgt darbu, — pamātes meita atbild.

— Labi. Paēd vakariņas, rīt no rīta dzīsi vērsīti ganos.

Meita paēda, pārgulēja nakti, no rīta agri vecītis viņu modina:

— Ir laiks. Ja vērsīti labi izganīsi, došu tev labu algu.

Vecītis izlaiž vērsīti no kūts. Vērsītis šņāc, griež meitai pretim ragus, bet viņa to sloksnē, ar ko vien patapdama. Tā viņa aizdzina vērsīti pie jūras. Vērsītis pacēlās gaisā un pārlaidās pāri jūrai, meita palika šajā malā.

Augu dienu viņa lasīja puķes, kādas vien pagadījās pa ķērienam, un novija šādu tādu vainagu, tā sagaidīja vakaru. Vakarā vērsītis pār jūru atpeldēja atpakaļ.

Meita grasījās iet pie vērsīša un uzlikt uz ragiem vainagu, bet vērsītis nelaiž viņu klāt, taisās badīt. Tā nu viņa nesa vainagu rokā. Kad bija nonākusi sētā, vecītis sacīja:

— Met to vainagu projām, met gružu čupā! Savu laimi tev vajadzēja citādā vainagā pārnest.

Meita aizsvieda vainagu, un tūdaļ sacēlās liels vējš, sagrāba pamātes meitu un pa gaisu aizrāva mājās. Ieraudzījusi meitu laižamies pa gaisu, pamāte aiz izbīļa nomira.

Bet Mārīte ar vīru dzīvoja laimīgi.