Burvju vijole. Ukraiņu tautas pasakas

Audžutēvs

Trīs brāļi bija palikuši sērdieņi — ne vairs tēva, ne māmuļas. Mantas arī nekādas — ne zemes, ne mājas, ne lopiņu. Gāja visi trīs darbu meklēt. Te nāk pretim vecs, vecs tētiņš baltu bārdu.

— Kur jūs, bērniņi, iedami?

Brāļi atbild:

— Darbu meklējam.

— Vai tad jums savas saimniecības nav?

— Nav, — šie stāsta. — Ja varētu salīgt pie laba cilvēka darbā, tad strādātu viņam kā paši sev, klausītu viņu uz vārda un godātu kā īsto tēvu.

Nu vecais tētiņš saka:

— Labi! Ja tā, tad esiet man dēli un es būšu jums tēvs. Klausiet mani, tad palīdzēšu jums tikt uz zaļa zara, iemācīšu, kā jādzīvo, lai vienmēr staigātu taisnus ceļus.

Brāļi bija ar mieru un gāja vecajam tētiņam līdzi. Gāja caur tumšiem mežiem, pār plašiem klajumiem, gāja, gāja, līdz ieraudzīja — ķiršu dārziņa vidū stāv glīta, balta mājiņa, apkārt zied puķes. No mājiņas iznāk meiča — skaista kā puķe. Vecākais brālis tik paskatījās vien uz meiču un tūliņ sacīja:

— Ak, ja es varētu šo meiču apprecēt un ja man vēl būtu vērši un govis!

— Labi, ejam bildināt! Būs tev meiča par sievu, būs vērši un govis. Dzīvo laimīgs, tikai godaprātu neaizmirsti!

Tā nu viņi gāja meiču bildināt. Sarunāja meiču, nosvinēja kāzas. Vecākais brālis nu bija kļuvis par saimnieku un palika šajā mājiņā dzīvot.

Iet viņi tagad tālāk trijatā. Iet, iet, te atkal ierauga — stāv glīta mājiņa, līdzās dīķis un dzirnavas, un pie mājiņas skaista meiča čakli jo čakli kaut ko strādā. Nu vidējais brālis saka:

— Ja es varētu šo meiču apprecēt un ja man vēl piederētu tās dzirnavas un dīķis, tad es būtu dzirnavnieks — un maizes man netrūktu līdz mūža galam.

Bet audžutēvs atteic:

— Labi, dēls, tā arī būs!

Tūdaļ viņi iegāja mājiņā, bildināja meiču, un vidējais brālis kļuva dzirnavās par iegātni. Nosvinēja kāzas. Tad audžutēvs teica:

— Nu, dēliņ, tagad dzīvo laimīgs, tikai pieraugi — godaprātu neaizmirsti!

Tagad gāja tālāk divatā: audžutēvs un jaunākais dēls. Iet, iet, te ierauga — stāv noplukusi būdele, un no tās iznāk meiča — tik brīnumdaiļa kā koša zvaigzne, bet nu tik nabaga, ka bruncīši vienos ielāpos.

— Ja es varētu ar šo meiču apprecēties, tad mēs abi strādātu, maize mums būtu un mēs neaizmirstu arī trūkumcietējus: ēstu paši un dotu arī citiem.

Tad audžutēvs saka:

— Labi, dēliņ, tā arī būs! Tikai pieraugi — godaprātu neaizmirsti!

Viņš apprecināja ari šo dēlu un pats aizgāja pasaulē.

Bet trīs brāli dzīvo savu dzīvi. Vecākais brālis kļuvis tik bagāts, ka sacēlis mūra ēkas, liek tīnē rubli pēc rubļa un par to vien domā, kā vairāk rubļu saraust. Bet nabaga cilvēkam palīdzēt — labāk ij nerunā, aplam skops bija šis brālis. Vidējais brālis ari bija ticis pie turības. Visus darbus viņa mājā padarīja kalpi, pats tikai gulēja, ēda, dzēra un par kārtību gādāja. Bet jaunākais brālis dzīvoja šā tā — kas pie rokas bija, tajā dalījās ar citiem.

Nu jā, vecais tētiņš tātad aizgāja pasaulē. Bet reiz pārnāca apskatīties, kā dēli dzīvo, vai taisnus ceļus staigāt nav aizmirsuši. Vārga ubadziņa izskatā viņš ierodas pie vecākā brāļa. Tas grozās pa sētsvidu. Ubadziņš klanīdamies lūdz:

— Esiet žēlīgs, atmetiet kaut ko nabagam!

Bet saimnieks atcērt:

— Neesi jau vis nekāds vecais! Ja gribēsi, tad nopelnīsi pats — es arī tikai nupat vēl esmu uz kājām ticis!

Bet mantas viņam tik daudz, ka vai nu: mūra ēkas, labības stirpas, rijas, lopu pilnas kūtis, nauda…

Vecais tētiņš gāja prom. Kādu versti, vai, aizgājis, viņš apstājās, atskatījās atpakaļ uz sētu — un visu tās bagātību apņēma uguns liesmas.

Tad vecais tētiņš devās pie vidējā brāļa. Ieiet viņa sētā, redz tur dzirnavas, dīķi, redz krietnu saimniecību. Saimnieks pats sēž dzirnavās. Tētiņš paklanās jo zemu un lūdz:

— Iedod, labais cilvēk, kaut riekšavu miltu — esmu nabags, man nav ko ēst.

— Žēl gan, bet neesmu vēl ne pats sev samalis, — saimnieks atsaka. — Tādu kā tu te daudz dauzās apkārt!

Gāja tētiņš projām. Pagājis gabaliņu, atskatījās — un dzirnavas sāka liesmot.

Nu tētiņš noiet pie trešā brāļa. Tas dzīvo trūcīgi, mājiņa maza, bet tīra gan. Ienācis sētā, vecītis pēc skata kļuva pagalam skrandains, pagalam noplīsis.

— Iedodiet kaut maizes kumosiņu! — viņš lūdz.

— Nāciet, vectētiņ, istabā, — saimnieks aicina, — tur jūs paēdinās un līdzi arī kaut ko iedos.

Tētiņš ieiet istabā. Ieraugot noskrandušo vecīti, saimniecei viņa sametās gaužām žēl, tā iegāja kambari, iznesa bikses, iznesa kreklu un deva vecītim. Vecītis uzvilka drānas. Saimniece ieraudzīja — vecītim uz krūtīm brūce. Viņa apsēdināja vecīti pie galda, deva ēst, deva dzert. Tad saimnieks iejautājās:

— Sakiet, vectētiņ, — kā jums uz krūtīm brūce gadījusies?

— Tā ir tāda brūce, — vecītis atbild, — ka no tās man drīz jāmirst. Tikai diena vien vairs palikusi, ko dzīvot.

— Ak bēdas! — sieva iesaucas. — Vai tad nav nekādu zāļu, ko izārstēt vainu?

— Ir gan, — vecītis teic, — tikai neviens man to zāļu nedos, kaut ikkurš var to izdarīt.

Nu saimnieks saka:

— Kāpēc gan nedos? Ja tik varēs! Sakiet, kas tās ir par zālēm!

Nu vecītis stāsta:

— Ja saimnieks pats aizdedzinātu savu māju, ja sadegtu visa viņa iedzīve un ja tad ņemtu tos pelnus un ar tiem apkaisītu manu brūci, tad tā sadzītu. Bet vai gan atradīsies pasaulē cilvēks, kas to darīs?

Jaunākais brālis nogrima domās. Ilgi viņš domāja un tad sacīja sievai:

— Bet kā tu, siev, domā?

— Es domāju tā, — sieva atbild, — ka pie jaunas mājas gan jau kaut kā tiksim, bet, ja šis labais cilvēks nomirs, tad otra mūža viņam vairs nebūs.

— Nu, ja jau tā, tad stiep bērnus no istabas laukā, — jaunākais brālis saka.

Par abiem ar sievu viņi iznesa bērnus, izgāja paši pagalmā. Vīrs palūkojās uz māju, un žēl viņam sametās savas mantas.

Tomēr cilvēka bija vēl vairāk žēl. Viņš ņēma un pielaida mājai uguni. Viens redzējiens — un māja nozuda liesmās kā nebijusi. Tās vietā bija uzradusies jauna — liela un skaista.

Bet vecītis stāv un smaida vien.

— Redzu, dēls, ka no jums trim tu vienīgais dzīvo taisnu dzīvi. Esi laimīgs!

Nu tikai jaunākais brālis pazina savu audžutēvu. Steidzās tam klāt, bet tas jau bija nozudis.