Burvju vijole. Ukraiņu tautas pasakas

Divpadsmit gulbītes un divpadsmit gulbji

Dzīvoja reiz sērdienīte Ivanka. Lai meklēja cik meklēdama, viņa nevarēja atrast darbu. Taču tad pagadījās kāds bagāts saimnieks, kas pieņēma viņu par kalponi. Saimniekam bija arī savi bērni, bet tos viņš žēloja un nelika pie darba, toties nabaga sērdienei vajadzēja grūti strādāt dienu un nakti.

Kādu vakaru meiča pārnāca no druvas, augu dienu ne kumosa neēdusi, bet saimniece tūliņ aizsūtīja viņu pie upes veļu mazgāt.

Mazgā Ivanka veļu un lej rūgtas asaras par savu posta likteni, jo sirds sāp, ka nav nevienas dzīvas dvēseles, kam izsūdzēt savu sūro bēdu.

Te pienāca kāda sveša meiča ar vainagu galvā un viņu uzrunāja:

— Neraudi, Ivanka. Zinu, ka tev klājas grūti. Pamet mazgāšanu. Nāc man līdzi, staigāsi ar vainagu galvā kā es.

Meiča bija gauži jauka, viņas valoda jauka, un Ivanka, visu pametusi, gāja meičai līdzi.

Meiča veda Ivanku gar upmalu un ieveda mežā. Gāja viņas pa mežu līdz tumsai, gāja augu nakti, līdz meža putni sāka dziedāt. Bet, līdzko tie iedziedājās, meiča pārvērtās par gulbīti un aizlidoja, un Ivanka atģida, ka tumšajā biezoknī palikusi gluži viena. Viņa gribēja izkļūt uz kāda ceļa, bet brikšņos tikai saskrāpēja rokas un kājas. Apsēdusies zem koka, meitene apraudājās.

Ai dieniņ, kāpēc gan sērdienei tāds bēdu liktenis? Bagātnieka sētā bija sūri, grūti jāstrādā, tomēr nevajadzēja baidīties par dzīvību. Nu diez kāda mežameita ievilināja mani mežā, un te nu pienāks mans gals.

Nebija viņa par lāgu to izteikusi, kad nobrikšķēja krūmi un parādījās sirms vecītis. Tas sacīja:

— Mīļo meitiņ, neraudi. Nāc pie manis, un tev klāsies labi.

— Vai, vectētiņ, nabaga sērdienei nekur neklājas labi.

— Es visu par tevi zinu, Ivanka.

Šie vārdi meiteni tā izbrīnīja, ka viņa paklausīja vecītim un gāja līdzi.

Vecītis viņu veda vēl dziļāk mežā, līdz abi nokļuva kādā sētā. Tur meža vidū stāvēja koša mājiņa uz vistas kājas, ap mājiņu auga dārzs, dārzā dziedāja putniņi. Vecītis un Ivanka iegāja plašā, glīti piekoptā istabā. Un kādi izšuvumi tur bija! Kādi spilveni! Ivanka apskatījās visapkārt un sacīja:

— Te ir jauki, vectētiņ, bet es būšu vientuļa.

— Tev nevajadzēs vis skumt. Man ir vienpadsmit meitu, un tu būsi divpadsmitā.

Te uzreiz ārā kaut kas nošalkoja. Ivanka palūkojās pa logu un ieraudzīja virs mājiņas lidojam vienpadsmit gulbītes. Tās lidinājās, lidinājās, bet zemē nemetās. Vecītis iedeva Ivankai spaini un vēlēja:

— Aizteci, meit, pa celīti caur dārzu līdz avotiņam, iesmel svaigu ūdentiņu un atnes uz istabu.

Ivanka atnesa spainī ūdeni un ieraudzīja istabā ap galdu sēžam vienpadsmit jaunas meitas, kas šūdināja kreklus raibiem rakstiem.

Pienāca vecītis, padzērās ūdeni, paslavēja Ivanku un vaicāja:

— Vai tu proti izšūt?

— Protu.

— Tad sēdies pie meitenēm, un tev nebūs skumji.

Ivanka piesēdās blakus, viņai iedeva audekla gabalu, uz kura putni uzzīmēti, un lika izšūdināt dvieli. Ivanka šuva, meičas strādādamas dziedāja tik jauki, ka ne noklausīties.

Meičas palūkojās uz Ivankas rokām, un viena jautāja:

— Aizko, māsiņ, tev rokas vienos pušumos?

Ivanka sāka stāstīt, kā palikusi pasaulē viena pati, kā kalpojusi bagātniekiem, ne pilnu vēderu paēzdama, ne miegu izgulēdama; kā viņu niecinājuši, kā sūtījuši pie darba gan ziemas spelgoņā, gan rudens slapjdraņķī.

Meičas viņu mierināja:

— Tas ir bijis un izbijis. Tagad tev pie mums klāsies labi, tikai vectētiņu vajag klausīt.

Vakarā visas devās pie miera. Bet rīta agrumā ienāca vecītis un sauca:

— Nu, gulbītes, žigli peldēties!

Meičas pārvērtās par gulbītēm. Ivanka ne attapties nepaguva, kad jau bija savēcinājusi spārnus un draudzenēm līdzi izlidojusi pa logu. Visas aizlidoja pie jūras. Vienpadsmit gulbītes nometa spārnus visas vienkop, bet Ivanka savējos nolika atsevišķi, lai tos pazītu, jo māsas jau nelidoja vairs pirmo dienu, bet viņa šajā pulkā bija jaunule. Jaunule gan, taču visdaiļākā no visām.

Meitenes aizskrēja jūrā peldēties. Izpeldējās, pārlidoja mājās, paēda brokastu un sēdās atkal pie sava darba. Tā viņas šuva piecas dienas, sestajā vecītis izrīkoja:

— Tagad, meitenes, iesiet dārzu ravēt un laistīt. Turpat atnāks divpadsmit puiši āboliņu pļaut. Nebaidieties no viņiem.

Meitenes ravēja un laistīja dārzu, netālu divpadsmit puiši pļāva āboliņu. Pusdienlaikā no mājiņas iznāca vecītis, pamāja ar baltu drāniņu un uzsauca:

— Nu, gulbji, projām uz ūdeni!

Divpadsmit pļāvēji pārvērtās par gulbjiem, savēcināja spārnus un aizlaidās uz vienu pusi.

Vecītis uzsauca vēlreiz:

— Nu, gulbītes, prom uz ūdeni!

Divpadsmit ravētājas pārvērtas par baltām gulbitēm, savēcināja spārnus un aizlaidās uz otru pusi.

Ir viens, ir otrs pulks izpeldējās, paēda un atkal stājās pie darba. Meitenes ravēja, puiši pļāva, bet viens pļāvējs aizvien pameta acis uz dārza pusi un runāja:

— Puiši, puiši, man ir tā iepatikusies vectētiņa jaunā meita, ka tur vien prāts stāv. Nezinu tikai, kā vectētiņu pielūgties, lai viņš atjauj mums precēties.

Otrs pļāvējs saka:

— Tu pie vectētiņa dzīvo visilgāk, tālab gan zināsi, kā jāstrādā tā, lai viņam tavs darbs patiktu, tad viņš darīs, ko vien lūgsi.

Ivankas ravējums bija tīrs un glīts, bet glīts bija arī tā puiša pļāvums, kuram viņa bija iepatikusies. Vakarā puiši un meitenes pārvērtās par gulbjiem, pārlidoja mājās, paēda vakariņas, un tad vecītis sacīja:

— Dzirdēju, ka vienam gulbim iepatikusies jaunā gulbīte. Zinu, kas ir jaunība, un neliegšu, ja viņi gribēs kopā aizlidot no manis. Bet lai gulbis uzmin, kura ir tā gulbīte, kas viņam iepatikusies.

Visi puiši pārvērtās par vienādiem gulbjiem un meitenes par gulbītēm — un visas bija vienādas kā divpadsmit ūdens lāses. Vecītis teica:

— Meklē, brašuli, kura ir tavējā!

Bet kā lai puisis parāda savējo, ja visas ir vienādas? Viņš vēroja, vēroja, un tad Ivanka, kurai puisis ari bija iepaticies, mazdrusciņ pakustināja kājiņu. Gulbis piegāja pie viņas, un tad vecītis sacīja:

— Teic nu, meit, ardievas māsām un tu, dēls, brāļiem. Dodieties pie savas ģimenes.

— Man nav ģimenes, — Ivanka atteica.

— Nekas, nekas, gan būs.

Abi viņi pārvērtās par cilvēkiem. Vecītis deva viņiem pajūgu un kuli zelta. Ivanka un puisis atvadījās no visiem un aizbrauca. Par vecīša zeltu viņi nopirka zemi, nopirka mājiņu un dzīvoja laimīgi un pārticīgi.