Burvju vijole. Ukraiņu tautas pasakas

Pasaka par labsirdīgo zaldātu

Kādreiz vecos laikos puiši kalpoja karaspēkā pa divdesmit gadu. Ja zaldāts nebija izpelnījies zirgu, tad mājup soļoja kājām.

Kāds zaldāts, ko sauca par Mikolu, pie zirga nebija ticis un kājām devās uz savu ciemu. Viņam bija laba sirds, tāpēc kabatā bija palikuši tikai trīs graši. Gāja zaldāts, gāja, līdz, sajuzdams izsalkumu, nosprieda: «Būtu laiks kaut ko iekost.» Bet te: gadās pretim kāds nabaga vīrs, kas lūdz:

— Zaldāt, palīdzi man ar kādu mazumiņu.

Zaldāts izvilka grasi un atdeva trūcīgajam. Pats domāja: «Tūliņ ieiešu krogā un par diviem grašiem kaut ko ieēdīšu.» Gabaliņu pagājis, viņš satika otru ubagu. Tas stiepj pretim roku:

— Ai, zaldāt, ieliec man saujā kādu mazumiņu.

Zaldāts ielika grasi. Bet pats domā: kaut nu drīzāk pagadītos kāds krogs, jo vairs nebija spēka tālāk iet. Nonāk viņš līdz krogam, bet pie durvīm stāv nabadziņš un lūdz:

— Labais cilvēk, iedod kapeiciņu!

Mikola nekad nevienam nespēja atteikt. Viņš atdeva trešo grasi un iegāja krogā. Tur krodziniece bija piecepusi un pievārījusi ēdienu ēdienus, viss krogs smaržoja tā, ka zaldātam:, galva apreiba.

Te ienāk kāds sirms vecītis un vaicā:

— Kā ir, zaldāt, — vai ēst gribas? Zinu, zinu, gribas tā, ka vai sirds pa muti kāpj laukā.

— Ek, vectētiņ, ir nevaicājiet!

— Kāpēc tad atdevi pēdējos grašus?

Mikola atteic:

— Kreisajai rokai nav jāzina, ko dara labā.

— Vadzi, — vecītis pasmīn, — paēd, es samaksāšu par tavu pusdienu.

Viņš pienesa Mikolam ēdienu, apsēdās un skatījās, kā tas mielojas. Kad zaldāts bija ieturējies, vecītis vaicāja:

— Vai tu nebūtu ar mieru nākt pie manis darbā?

— Kāpēc gan ne!

— Tikai ņem vērā: ja būsi godīgs un uzticams, tad tevi dāsni atalgošu, bet, ja zagsi, tad sadedzināšu uguns liesmās.

— Labi.

Vecītis iebēra krodziniekam riekšavu zelta un vēl otru riekšavu iedeva par pusdienu. Zaldāts apgulās un krietni nosnaudās. Vakarā vecītis atnesa trešo riekšavu zelta, ko samaksāt par zaldāta vakariņām, un vaicāja:

— Nu, krodziniek, vai esi ar mani mierā?

— Tādus viesus es gribētu redzēt ik dienas, — krodzinieks teica.

Mikola devās kalpot vecītim. Pārgulēja nakti, un agri no rīta saimnieks modina Mikolu:

— Nu, zaldāt, vai esi atpūties?

— Esmu gan.

— Tad ej pie darba. Tikai visu gadu, pie manis strādādams, tu nedrīksti ne mazgāties, ne skūties.

— Labi.

Vecītis ieveda Mikolu istabā, kur atradās kaudze zelta, un sacīja:

— Tev būs jāpārcilā šis zelts: no šīs sienas pārsviedīsi to pie otras un pēc tam atkal atpakaļ pie pirmās. Ēst iesi uz krogu, es samaksāšu. Bet pieraugi, ka nenozodz man ne kripatas zelta!

— Nē, vectētiņ.

Laiks rit. Mikola nemazgājas, neskujas — apaudzis bārdu, noplīsis, pats sev vairs netīk — un tik bārsta zeltu. Kad gads bija cauri, vecītis sacīja:

— Tev, dēls, ir laiks precēties. Redzu, ka esi godīgs, uzticams un paklausīgs — no mana zelta ne drusciņas neesi sev paslēpis. Līdz sirmiem matiem esmu nodzīvojis, bet tāda cil­vēka, kāds tu, vēl neesmu saticis. Tagad ej uz krogu pusdienās, pēc tam aprunāsimies.

Mikola apsēdās ēst pusdienu, te ienāk krogā kāds vīrs un saka:

— Krodziniek, gribu tev ieķīlāt savu pēdējo zemes gabaliņu — dod man naudu, jo citādi man jāaiziet no mājas, bet man jāgādā par trim meitām, kas vēl nav pie vira izdotas. Esmu nonācis galīgā postā.

Krodzinieks atbild:

— Nu labi, ņemšu ķīlā jūsu zemes gabalu, naudu man atdosiet pa daļām.

Mikola to visu noklausās, steidzas pie vecīša un stāsta:

— Vai, vectētiņ, kāds virs krogā raudin raud par savu posta dzīvi.

— Tu par viņu nebēdājies vis, — vecītis atteic. — Ej un saki viņam, ka dosi zeltu, lai viņš tiktu no parādiem vaļā, lai tikai laiž savu meitu pie tevis par sievu.

Mikola steidzas atpakaļ uz krogu un solās vīram, ka glābšot šo, lai tikai atdodot viņam meitu.

Vīrs aiz priekiem lec vai gaisā.

— Esmu ar mieru, esmu ar mieru!

Ja ar mieru, tad ar mieru. Mikola iet pie vecīša, domādams, ka nu nomazgāsies un noskūsies, bet vecītis neļauj.

— Nekā, ej vien, kāds esi, lai meita ir ar mieru precēt tevi tādu pašu, tad vēlāk kļūsi tāds, kā pieklājas.

Nu Mikola gāja līdzi vīram. Tas atstāja puisi pie vārtiem, pats iegāja istabā un stāsta meitām:

— Mīļās meitiņas, ir atradies kāds puisis, kas izglābs mūs no nedienas, tikai vienai no jums ir jāiziet pie viņa. Tas ir jauns puisis, tiesa gan, neizskatās īsti tāds, kā pieklātos.

Vecākā meita saka:

— Pasauciet viņu, lai paskatos.

Vīrs paaicināja Mikolu, ieveda istabā. Vecākā meita tikai izsaucās: «Vai die! Vai die! Vai die!» — un aizbēga. Puisis nemazgājies, neskuvies, noskrandis — tīrās briesmas!

Tēvs paaicināja vidējo meitu. Tā arī aizmuka vaimanādama. Bet pie vārtiem jau sabraukuši tiesas ierēdņi, lai pārdotu vīra mantu ūtrupē. Tēvs lūdz jaunāko meitu:

— Meitiņ, ej pie viņa par sievu. Varbūt spēsim padarīt viņu par cilvēku.

Jaunākā meita padomāja un tad sacīja:

— Lai notiek tā. Postā jau esam šā vai tā.

Viņa sniedza Mikolam roku. Puisis priecīgs pāriet mājā pie vecīša. Vecītis izgāja sētā un uzsvilpa. Saradās kalpi — viens skuva Mikolu, otrs cirpa viņam matus, trešais mazgāja, kopa. Vecītis atnesa kazaka drānas, zelta zobenu, zelta jostu. Mikola apģērbās, apāvās, piekāra zobenu un nu izskatījās kā bilde. Abi ar vecīti iesēdās puskarietē un brauca pie meitas. Ieraudzījusi līgavaini, tā plaukstas vien sasita. Bet abu vecāko meitu mājā nebija. Tās bija diezin kur nozudušas. Bez viņām tika nosvinētas dižas kāzas. Vecītis pēc tam sacīja Mikolam:

— Būtu tev kaut kripatiņa zelta pie pirkstiem pielipusi, tu būtu pagalam, bet tagad tevi gaida laba dzīve.

Tā arī notika.