Burvju vijole. Ukraiņu tautas pasakas

Māsiņa lapsiņa

Māsiņa lapsiņa nozaga vistu un nu mūk, ko māk. Skrēja, skrēja, kamēr nakts jau nāca virsū. Ieraudzīja mājiņu, gāja iekšā, zemu jo zemu paklanījās un teica:

— Labvakar, labi ļaudis!

— Vesela, vesela!

— Ļaujiet pārnakšņot!

— Vai, lapsiņ māsiņ, mums mājiņa maza, tev nebūs kur apgulties.

— Nekas, es zem sola saritināšos, ar asti apsegšos un pārgulēšu.

Nu saimnieki atļauj:

— Labi, guli arī!

— Bet kur savu vistiņu likšu?

— Palaid aizkrāsnē.

Lapsiņa māsiņa tā arī darīja. Bet naktī klusītēm piecēlās, vistiņu apēda un spalviņas aprušināja.

Otrā rītā lapsiņa māsiņa cēlās jo agri, mazgājās jo balti, novēlēja saimniekam labu rītu.

— Vai, kur tad mana vistiņa?

— Aizkrāsnē.

— Skatījos, bet nav vis.

Lapsiņa apsēdās un raud jo gauži.

— Tik vien bija mantas kāvistiņa, nu tā pati paņemta. Dod, saimniek, par vistiņu man pīlīti!

Neko darīt, bija vien jādod.

Lapsiņa iebāza pīlīti maisā un projām bija.

Skrēja, skrēja, kamēr ceļā uznāca nakts. Lapsiņa ierauga māju, iet iekšā un saka:

— Labvakar, labi ļaudis!

Tie atņem:

—Vesela, vesela!

— Ļaujiet pārnakšņot!

— Nevar, lapsiņ māsiņ, mums mājiņa maza, tev nebūs kur apgulties.

— Nekas, es zem sola saritināšos, ar asti apsegšos un pārgulēšu.

— No labi, guli arī!

— Bet kur savu pilīti likšu?

— Ielaid kūti pie zosīm.

Lapsiņa māsiņa tā arī darīja. Bet nakti klusītiņām piecēlās, pīlīti apēda un spalviņas aprušināja.

Otrā rīta viņa cēlās jo agri, mazgājās jo balti, novēlēja saimniekam labu rītu.

— Bet kur tad mana pīlīte?

Ļaudis paskatās, kūtī nav. Saimnieks saka lapsiņai:

— Laikam zosis laistas ārā un pīlīte arī izlaista.

Bet lapsiņa raud:

— Tik vien bija mantas kā pīlīte, nu tā pati paņemta. Dod, saimniek, par pīliti zostiņu!

Neko darīt, bija vien jādod.

Lapsiņa iebāza zostiņu maisā un projām bija.

Viņa iet, iet… Atkal pienāk vakars. Lapsiņa ierauga priekšā māju, griežas iekšā un saka:

— Labvakar, labi ļaudis! Ļaujiet pārnakšņot!

— Nevar, lapsiņ māsiņ, mums mājiņa maza, tev nebūs kur nogulties.

— Nekas, es zem sola saritināšos, ar asti apsegšos un pārgulēšu.

Nu saimnieki atļauj:

— Labi, guli arī!

— Bet kur savu zostiņu likšu?

— Ielaid kūtī pie jēriem.

Lapsiņa māsiņa tā arī darīja. Bet naktī klusītiņām piecēlās, apēda zostiņu un spalviņas aprušināja.

Otrā ritā viņa cēlās jo agri, mazgājās jo balti, novēlēja saimniekam labu ritu, bet tad saka:

— Kur tad mana zostiņa?

Ļaudis paskatās, kūtī nav. Nu lapsiņa saka saimniekam:

— Gan šur, gan tur esmu bijusi, bet nekur neesmu piedzīvojusi, ka man kaut ko nozagtu!

Saimnieks atteica:

— Varbūt jēri zostiņu nominuši.

Lapsiņa pretī:

— Gribi vai negribi, saimniek, bet jēru tu man atdod.

Neko darīt. Saimnieks atdeva jēru.

Lapsiņa iebāza jēru maisā un aizgāja.

Viņa iet, iet, kamēr atkal uznāk nakts. Ieraudzījusi mājiņu, lapsiņa sāk lūgties naktsmāju:

— Ļaujiet, labi ]audis, pārnakšņot!

— Nevar, lapsiņ māsiņ, mums mājiņa maza, tev nebūs kur apgulties.

— Nekas, es zem sola saritināšos, ar asti apsegšos un pārgulēšu.

— Labi, guli arī!

— Bet kur savu jēru likšu?

— Ielaid aplokā.

Lapsiņa māsiņa tā arī darīja. Bet naktī klusītiņām piecēlās un jēru apēda.

Otrā rītā viņa cēlās jo agri, mazgājās jo balti, novēlēja saimniekam labu rītu un vaicāja:

— Bet kur tad mans jērs?

Tad viņa apsēdās un nu ņēmās raudāt un žēloties:

— Gan šur, gan tur esmu bijusi, bet nekur neesmu piedzīvojusi, ka nozog vienīgo mantu, kas man pieder.

Saimnieks saka:

— Vedekla izdzina vēršus laukā, varbūt jēru arī izlaidusi. Lapsiņa pretī:

— Kā nu gribi, saimniek, bet vedeklu tu man atdosi!

Vīratēvs raud, vīramāte raud, vīrs raud, bērni raud. Bet lapsiņa iebāza gan vedeklu maisā. Aiziet gan vēl neaizgāja, tikai mazu brītiņu izskrēja no istabas, un vīrs pa tam izlaida no maisa sievu, bet maisā iebāza suni.

Ienākusi atpakaļ istabā, lapsiņa, maisam galu neatsējusi, paņēma to ar visu suni un stiepa projām. Nes un skaita:

— Par vistiņu — pīlīti, par pīlīti — zostiņu, par zostiņu — jēriņu, bet par jēriņu — vedeklu!

Tā skaitīdama, viņa pakrata maisu, bet suns uzreiz: «Vau- r-r!…»

Lapsiņa saka:

— Ak tavu nešpetnu vedeklu, rej kā suns! Pa, pa, apskatīšos, kāda tad tu esi.

Viņa apsēdās un atraisīja maisu. Kolīdz gals bija vaļā, tā suns ar joni laukā! Lapsiņa mūk, suns viņai pakal, abi mežā iekšā… nupat, nupat suns nogrābs! Nekā, lapsiņa tomēr sasniedza savu alu un noslēpās. Šī nu tup alā, bet suns ārpusē — ielīst nevar. Lapsiņa vaicā savām ausīm:

— Mīļās austiņas, ko jūs domājāt, ko gudrojāt, kad mukāt no sasodītā kurta?

— To vien, lapsiņ māsiņ, domājām, to vien gudrojām, ka tik kurts nepanāktu un zeltīto kažociņu nesadirātu.

— Paldies, mīļās austiņas, nopirkšu jums zelta auskarus.

Tad lapsiņa vaicā acīm:

— Ko jūs, mīļās actiņas, domājāt, ko gudrojāt, kad mukāt no sasodītā kurta?

— To vien, lapsiņ māsiņ, domājām, to vien gudrojām, modri vērojām, ka tik kurts nepanāktu un zeltīto kažociņu nesadirātu.

— Paldies, mīļās actiņas, nopirkšu jums zelta acenes.

Tad viņa vaicā kājām:

— Ko jūs, mīļās kājiņas, domājāt, ko gudrojāt, kad no sasodītā kurta mukāt?

— To vien, lapsiņ māsiņ, domājām, to vien gudrojām, naski cilpojām, ka tik kurts nepanāktu un zeltīto kažociņu nesadīrātu.

— Vai, paldies jums, kājiņas, nopirkšu jums sarkanus zābaciņus ar sudraba pakaviņiem!

— Bet ko tu, lielā aste, plušķainā stupe, domāji, ko gudroji, kad muki no sasodītā kurta?

Bet aste apskaitās, ka lapsiņa to tik nelaipni uzrunā, un atcirta:

— To vien jau domāju, to vien gudroju, starp kājām kulstījos, lai kurts panāktu, lai zeltīto kažociņu nodīrātu.

Lapsiņa sadusmojās uz asti un izbāza to no alas.

— Še tev aste, lielais kurt, suņa zvēr, kod nost, kamēr balta!

Kurts kā grāba asti ciet, tā visu atkoda.

Nu lapsiņa aizgāja pulkā pie zaķiem. Zaķi tolaik vēl bija ar lielam astēm. Ieraudzījuši, ka lapsa bez astes, šie nu ņēmās viņu vilkt uz zoba. Bet lapsa šiem saka:

— Kas par to, ka esmu bez astes, toties māku riņķa danci diet.

— Kā?

— Šitā. Jums tik jāsasien astes, tad iemācīsieties.

— Nu tad sasien!

Lapsa sasēja zaķiem astes, bet pati uzskrien augstā tornī un no turienes uzsauc:

— Mūciet, vilks nāk!

Zaķi kā spruka skriet katrs uz savu pusi, tā astes arī notrūka. Vēlāk, sanākuši kopā, skatās — visi bez astēm. Nu taujā cits citam:

— Vai biji pie lapsiņas?

— Biju.

— Es, brālīt, arī biju!

Zaķi ņēmās prātot, kā lapsai varētu atdarīt.

Bet šī to noklausījās, redz, ka slikti būs, un taisījās ātri no tā meža projām, un vairs no viņas nebija ne ziņas, ne miņas.