Burvju vijole. Ukraiņu tautas pasakas

Par nabaga puisi un caramieitu

Reiz kaut kur mežā bija mājiņa, un mājiņā dzīvoja kāda sieva ar savu dēlu. Sava tīruma viņiem nebija, jo visapkārt pletās tikai biezs mežs, un maizi viņiem vajadzēja pirkt. Kādudien maizes aptrūkās, un sieva sūtīja dēlu, lai iet to nopirkt.

— Še, dēls, šie naudas gabali, ej un nopērc maizi.

Dēls paņēma naudu un aizgāja. Iet, iet, te ierauga kādu vīru vedam sunīti.

— Labu dienu, tēvoc!

— Labdien, labdien!

— Kur tu sunīti vedīsi?

— Aizvedīšu uz mežu un pakāršu, — vīrs saka, — vecs jau kļuvis, nekur vairs neder.

— Nekar, mīļais cilvēk, pārdod labāk mani :

— Pērc!

— Ko tad gribi par to?

— Ko dosi?

Dēls atdeva naudu, ko māte bija viņam devusi maizes pirkšanai, paņēma sunīti un aizveda mājā. Atnāk viņš mājā, māte jautā:

— Vai nopirki maizi, dēliņ?

— Nē, māmuļ, nenopirku.

— Kāpēc nenopirki?

— Eju, te ieraugu — vīrs ved sunīti kārt, tad es ņēmu un sunīti nopirku.

Māte atkal iedeva dēlam naudu un sūtīja pēc maizes. Viņš iet, te ierauga — kāds vīrs nes kaķi.

— Labu dienu, tēvoc!

— Labdien, labdien!

— Kur. tēvoc, iedams?

— Nesu kaķi uz mežu.

— Kālab nes šo uz mežu?

— Pakārsu. Mājā no kaķa nekā nevar glābt: liec kur likdams, bāz kur bāzdams, visur šis tiks klāt!

— Būtu pārdevis kaķi man! — dēls saka.

— Pērc!

— Ko tad tev lai dodu par kaķi?

— Kaulēties jau nekaulēšos: — cik maksāsi, par tik atdošu.

Tā nu dēls iebēra vīram saujā to naudu, ko māte bija devusi maizes pirkšanai, Un gāja mājup. Pārnāk mājā, māte jautā:

Kur tad maizi liki?

— Es jau nemaz nenopirku!

— Kāpēc nenopirki? Kur naudu liki? Varbūt atkal kādu nelaimes kustoni esi nopircis?

— Nu jā, ka nopirku, — dēls atsaka.

— Ko tad nopirki?

— Vīrs nesa kaķi uz mežu, gribēja pakārt, man sametās kaķa žēl, ņēmu un nopirku.

— Še tev vēlreiz nauda, bet pieraugi tu man — tagad nekā cita nepērc: mājā vairs nav ne sakaltušas doniņas.

Dēls aizgāja. Iet, iet, te ierauga — kāds vīrs sit čūsku.

— Kāpēc tu, mīļais cilvēk, sit čūsku? Būtu labāk pārdevis man.

— Pērc, — vīrs atsaka, — pārdošu.

— Cik tad tev lai maksāju?

— Cik maksāsi, tik būs labi.

Dēls atdeva vīram visu naudu. Vīrs to paņēma un gāja savu ceļu, bet čūska sacīja:

— Paldies tev, labais cilvēk, ka izglābi mani no nāves. Še tev šis gredzens: kad tev ir kaut kas vajadzīgs, tad pārmet to no vienas saujas otrā — un pie tevis tūdaļ atsteigsies kalpi. Lai ko tu sadomātu, lai ko pavēlētu, kalpi visu izdarīs.

Dēls paņēma gredzenu un gāja uz māju. Kad māja bija tepat jau klāt, viņš pārmeta gredzenu no vienas saujas otrā: ak tu mīļo pasaulīt — kalpu saskrēja kā melnais mākonis!

— Lai man tūliņ būtu maize! — dēls pavel kalpiem.

Nebija viņš par lāgu pavēli izteicis, jau maizes sanests kalnu kalniem. Iet dēls istabā un saka mātei:

— Tagad, māmuļ, mums vairs nevajadzēs iet maizi pirkt: čūska man iedeva tādu gredzenu, ka saskrien kalpi, kolīdz es gredzenu pārsviežu no vienas saujas otrā. Lai ko es sadomātu, lai ko pavēlētu, kalpi visu izdarīs.

— Par ko tad čūska tev deva gredzenu?

— Par to, ka izglābu viņu no nāves. Kāds vīrs gribēja viņu nosist, bet es atpirku par to naudu, ko jūs man iedevāt maizei.

Tā nu viņi tagad dzīvoja labas dienas un nopirktais sunītis un kaķītis ari pie viņiem. Un, tiklīdz dēlam ko sagribas, tā viņš tūdaļ pārsviež gredzenu no vienas saujas otrā, atskrien kalpi un izdara, kas darāms.

Reiz dēlam sagribējās precēties. Viņš saka māmuļai:

— Ejiet, māmuļ, un saderiet man carameitu par sievu.

Māte aizgāja pie carameitas, pastāstīja, kālab atnākusi, un carameita tad sacīja:

— Ja tavs dēls pašūs man tādas kurpītes, kas būtu manai kājai kā uzlietas, tad iešu pie viņa par sievu.

Māte pārnāk mājās un stāsta dēlam:

— Carameita sacīja tā: ja tu pašūšot tādaš kurpītes, kas būtu viņas kājai kā uzlietas, tad viņa iešot pie tevis par sievu.

— Labi, — dēls saka, — pašūšu.

Vakarā viņš izgāja sētā, pārmeta gredzenu no vienas saujas otrā, un tūdaļ saskrēja kalpi. Viņš tiem pavēlēja:

— Lai man līdz rītam būtu gatavas kurpītes — ar zeltu šūdinātas, ar sudrabu pazolētas — un lai tās būtu carameitai pa kājai kā uzlietas.

Otrā rītā dēls pieceļas — jau kurpes gatavas.

Māte paņēma kurpes un aiznesa carameitai.

Tā piemērīja — kurpes kājai kā uzlietas.

— Saki savam dēlam, lai viņš pa vienu nakti pašuj man laulājamo kleitu un lai kleita nebūtu ne par garu un ne par īsu, ne par šauru un ne par platu, lai tā būtu man pašā laikā.

Māte pārnāk mājās un stāsta:

— Carameita sacīja, lai tu pa nakti pašujot viņai laulājamo kleitu un lai kleita nebūtu ne par garu un ne par īsu, ne par šauru un ne par platu, lai tā būtu viņai pašā laikā.

— Labi, māmuļ, — dēls saka, — ejiet gulēt, es izdarīšu visu, ko viņa grib.

Māte nolikās gulēt, bet dēls izgāja sētā, pārmeta gredzenu no vienas saujas otrā, un tūdaļ saradās kalpi kā melna debess.

— Lai man līdz ritam būtu gatava kleita no tādas drānas, kas mirdz kā saule, un lai kleita carameitai būtu pašā laikā, — dēls pavēlēja.

— Labi, visu izdarīsim.

Dēls apgulās. Otrā rītā pieceļas un saka mātei:

— Ejiet nu, māmuļ, pie carameitas, aiznesiet viņai kleitu.

Ko viņa vēl no manis gribēs?

— Ko es, dēls, nesīšu? Kur tad ir kleita?

Dēls piegāja pie galda, pacēla drāniņu — un visa istaba atmirdzēja, it kā tur saule būtu uzlēkusi.

— Re, māmuļ, kleita ir uz galda zem drāniņas — nesiet tik carameitai.

Māte paņēma kleitu un nesa arī. Noiet pie carameitas, bet carameita vaicā:

— Ko tu mums teiksi, labā sieviņ?

— Atnesu jums laulājamo kleitu, — māte saka.

Kolīdz viņa atmeta nost lakatu, tā pils zāles mirdzēt atmirdzēja.

Carameita uzvilka kleitu, nostājās pie spoguļa, paskatījās uz sevi un vai palēcās aiz priekiem, ka kļuvusi tik daiļa. Pastaigāja pa istabu šurpu turpu — nu tikpat kā saulīte: starot staro.

— Tagad, labā sieviņ, — carameita saka, — lai tavs dēls uztaisa tiltu no manas pils līdz tai baznīcai, kur mēs laulāsimies, un tilts lai būtu no zelta un sudraba. Kad tilts būs gatavs, tad ar tavu dēlu iesim pie altāra.

Māte pāriet mājā un saka dēlam:

— Carameita teica, lai no pils, kur viņa dzīvo, būtu tilts līdz baznīcai. Lai tu uzceļot tiltu no zelta un sudraba.

— Labi, māmuļ, — dēls nosaka, — ejiet atdusēties.

Vakarā māte apgulās, bet dēls izgāja sētā, pārmeta gredzenu no vienas saujas otrā — un sanāca tik daudz kalpu, ka sētā vietas pietrūka. Dēls teica:

— Lai līdz rītam no carameitas pils līdz baznīcai — es tai baznīcā laulāšos — būtu uzcelts tilts no sudraba un zelta un lai tad, kad es ar carameitu braukšu uz baznīcu, tilta abās malās ziedētu ābeles, bumbieres un ķirši, bet, kad braukšu atpakaļ, tad lai augļi būtu gatavi.

— Labi, — kalpi atbild, — līdz rītam viss būs izdarīts, kā jūs gribat.

Otrā rītā dēls pieceļas, iziet no istabas un pats nevar ne nobrīnīties — tilts gatavs, un tam abās malās aug dārzi. Viņš gāja atpakaļ istabā un teica:

— Ejiet, māmuļ, un sakiet carameitai, ka tilts ir gatavs, lai pošas laulībām.

Māte aizgāja pie carameitas un pateica, ko dēls bija licis, un carameita atbildēja:

— Es tiltu jau redzēju, tas ir varen skaists. Saki savam dēlam, lai brauc šurp laulāties.

Māte pārgāja mājā un stāstīja dēlam:

Carameita sacīja, lai tu braucot laulāties.

Tā nu dēls pa dienu uzcēla sev pili, otrā dienā salaulājās ar carameitu un brauca atpakaļ, bet uz tilta jau nobrieduši gan āboli, gan bumbieri, gan ķirši, gan visvisādi augļi, kādi. vien ir pasaulē.

Jaunais pāris atbrauca uzceltajā pilī, nosvinēja kāzas un nu dzīvo. Arī dēla sunītis un kaķītis turpat. Kad bija tā kādu laiku dzīvojuši, tad carameita reiz jautā vīram:

— Saki, mīļo vīriņ, — kā tu varēji pašūt man kurpes un kleitu: mēru tak tu nebiji noņēmis? Kā tu pa vienu nakti spēji uzcelt tādu tiltu, kur ņēmi tik daudz zelta un sudraba?

— Man, redz še, ir šis gredzens, — vīrs viņai stāsta, — kā es to pārmetu no vienas saujas otrā, tā tūdaļ saskrien kalpu pilna sēta. Lai es tiem uzdodu, kādu darbu uzdodams, tie visu izdara. Tie iztaisīja ir kurpītes, ir kleitu, uzcēla tiltu un šo pili, kur mēs abi dzīvojam, un tie izdarīs visu, ko gribēšu.

Nu carameita nogaidīja, līdz vīrs labi cieši aizmiga, vieglītēm novilka viņam no pirksta gredzenu, pārmeta no vienas saujas otrā, un kalpu saskrēja tik daudz, ka bail. Carameita tiem teica:

— Lai te tūdaļ būtu zirgi un kariete — es braukšu uz savu pili, bet šo pili pārvērtiet par tādu torni, kurā mans vīrs varētu tikai stāvēt un gulēt, un torni tūliņ aiznesiet uz jūras viņu malu. Bet pieraugiet — neuzmodiniet vīru, lai viņš pamostas tikai tornī.

— Labi, — kalpi atbild, — viss būs tā, kā pavēlēts.

Carameita izgāja ārā — kariete jau gaida. Viņa iekāpa karietē un aizbrauca. Bet pils tūdaļ pārvērtās par torni, un kalpi to aizvilka pāri jūrai.

Otrā rītā agri carameitas vīrs pamostas — nav ne sievas, ne pils, ne gredzena, itin nekā, tikai tornis stāv. Grib viņš iet ārā — durvju nav. Pagrābstās gar vienu sienu, pagrābstās gar otru — netiek ārā, sienā atstāts tikai mazs lodziņš. Tajā tornī nu viņš, nabadziņš, dzīvo, un neviens pat ēst nedod. Tā viņš tur būtu ir nomiris un neviens ne zināt nekā nezinātu, ja nebijis sunīša un kaķa, jo tie arī bija palikuši tornī un varēja pa lodziņu tikt ārā. Sunītis reizi pa reizei aizskrēja laukos, izvilka kādam arājam no tarbiņas maizes riku un atnesa pie torņa, kaķītis paņēma riku zobos, uzkāpa pie lodziņa un atdeva maizi saimniekam.

Tā viņi bija savākuši nelielu maizes aizgādu, un tad sunītis teica kaķim:

— Tagad mūsu saimniekam maize ir, dosimies abi pāri jūrai, varbūt kaut kā atdabūsim gredzenu.

— Dosimies! — kaķis piekrīt.

Abi aizgāja. Teciņus vien, teciņus vien, līdz jūra klāt. Nu kaķītis uzsēdās sunītim mugurā, un tas laidās peldus. Peldēja ilgi un sasniedza gan beidzot otru malu. Izkāpa krastā, pasildījās saulītē, tad sunītis teica:

— Tagad ņemsim kājas pār pleciem un labi vetcīgi liksim prom uz pili. Kad dabūsim rokā gredzenu, tad jozīsim atpakaļ, ko nagi nes, citādi — ka vēl nenoķer.

Abi laidās skriet. Skrēja tavu skriešanu. Ne atpūtās, nekā, skrēja tik un skrēja. Izskrēja caur lielu mežu.

Te uzreiz redz — stāv pils, tai apkārt augsti mūri. Sunītis nu teic kaķītim:

— Tu paliec tepat mežmalā, es esmu vecāks, tāpēc iešu izlūkot, vai varēs kaut kā tikt pilī iekšā un izzagt gredzenu.

Kaķītis palika. Sunītis aizskrien līdz pilij un redz — pie vārtiem stāv sargi. Klau, priekšnieks piekodina karavīriem:

— Sargājiet stipri, lai kāds naidnieks netiek iekšā.

— Nebēdājiet, — sargi apgalvo, — ne putns neielaidīsies, ne pele neielīdīs.

Sunītis pastaigāja, pastaigāja gar mūriem un tā arī aizgāja atpaka! pie kaķīša. Aizgāja, apsēdās un bēdājās:

— Ko lai iesāk, ja tur visapkārt augsti jo augsti mūri un pie vārtiem nostādīti sargi — tādi sargi, ka ne putns neielaidīsies, ne pele neielīdīs.

— Tagad paliec tu mežmalā, — kaķītis saka, — bet es iešu pie carameitas.

Un viņš aizskrēja. Atskrien pie pils — sargi stāv pie vārtiem, augsti mūri visapkārt. Kaķītis pagājas uz otru pusi, tur pie mūra aug koks, kaķītis kokā augšā un pils pagalmā iekšā. Pieskrēja pie carameitas loga un nu grozās tur apakšā.

Carameita pienāca pie loga, skatās — pagalmā staigā kaķis. Viņa to ielaida istabā. Nu kaķītis klaiņo pa visām istabām un vēro, kur carameita glabā gredzenu. Kad bija to noskatījis, pagaidīja, līdz visi nolikās gulēt, paķēra gredzenu un diedza prom. Aizskrēja līdz jūras malai un steigšus vien lēca sunītim mugurā, sunītis metās ūdenī un aizpeldēja.

Jau viņi nupat būs jūru pārpeldējuši, drīz jau krasts klāt, te sunītis vaicā kaķītim:

— Nu, vai cieši turi gredzenu?

Kaķis neatbild, jo gredzens tak viņam mutē. Bet sunītis neliekas mierā:

— Es tev vaicāju, vai cieši turi gredzenu? Ja neatbildēsi, iesviedīšu tevi jūrā.

Kaķis cieš klusu, un sunītis apskaišas.

— Neatbildi ar, tūliņ sviežu tevi jūrā!

Kaķis nobijās.

— Turu-u!

Un gredzens — plunkš!—jūrā iekšā! Kaķis atkal cieš klusu, nesaka vairāk ne vārda.

Piepeldēja viņi pie krasta, izkāpa malā — nu kaķis klūp sunim virsū:

— Ak tu tāds! Tu esi vainīgs, ka gredzenu palaidu vaļā! Ko tu mani tincināji? Lien nu tagad jūrā, meklē gredzenu! Gribi vai negribi, lien tik.

Ielīda sunītis jūrā, bradāja, bradāja, plunčojās, plunčojās — nekā. Nu sāka abi nikni strīdēties. Bet beidzot nosprieda:

— Staigāsim gar jūru un taujāsim, varbūt atradīsies kāds, kas mums iznesīs gredzenu no jūras.

Abi pasildījās drusciņ saulītē un aizgāja gar jūras malu. Ko vien satika, ko ieraudzīja, tam prašņāja, vai šis nevarot no jūras dabūt ārā gredzenu, vai nezinot kādu, kas to varētu; bet nevienu tādu nevarēja atrast. Un kaķis saka:

— Vai zini ko? Iesim gar krastu un ņemsim ciet vardes un vēžus.

— Labi, — sunītis piekrīt, — iesim ar!

Gāja nu atkal. Satiek vardi un vaicā:

— Vai iznesīsi mums no jūras gredzenu? Iznes, citādi nelaidīsim tevi atpakaļ jūrā.

Kuru vardi noķer, tā sola:

— Zinu, kur ir jūsu gredzens. Laidiet mani vaiā, atnesīšu jums gredzenu.

Šie palaiž arī, varde aizpeld, tomēr no gredzena ne ziņas, ne miņas.

Sākumā vardes no šiem baidījās, bet vēlāk vairs ne. Kura pagadījās šiem nagos, tā tūdaļ sola:

— Atnesīšu gredzenu.

Šie palaiž arī.

Vakarā iet abi gar jūru, skatās — lec vardulēns. Viņi to saķer un vaicā:

— Vai tu zini, kur jūrā guļ gredzens?

— Nezinu… kvā, kvā!

— Ja nezini, tad nelaidīsim tevi atpakaļ pie mātes.

Vecā varde — tāda milzīga kā spainis — to pamanījusi, izlīda no ūdens un lūdz:

— Nedariet manam bērnam pāri, es atnesīšu jums gredzenu.

— Labi, sunītis ar kaķīti saka, — mēs viņu paturēsim, līdz tu atnesīsi gredzenu; kad atnesīsi, tad tavu bērnu atlaidīsim.

Varde ienira jūrā, atrada gredzenu un atdeva sunītim un kaķītim. Viņi paņēma gredzenu, atlaida vardulēnu un mudīgi skrēja uz torni.

Atnāca sunītis ar kaķīti pie sava saimnieka, bet šis jau noēdis visu maizi, divi dienas nav baudījis ne kripatas, izdēdējis kā skals. Kaķītis tūliņ uzkāpa pie lodziņa un atdeva saimniekam gredzenu. Viņš pārmeta to no vienas saujas otrā, un tūdaļ ieradās kalpi. Viņš tiem saka:

— Aiznesiet šo torni atpakaļ, kur tas bija, lai tas atkal pārvēršas par pili un pilī lai ir mana sieva un māte.

Kolīdz viņš tā bija pateicis, tā viss jau bija izdarīts. Bet sievu viņš padzina, pats tagad dzīvo ar māti, sunīti un kaķīti.