Burvju vijole. Ukraiņu tautas pasakas

Kā puisis meklēja pazemes princesi

Reiz kāds nabaga vīrs atnāca pie valdnieka lūgt palīdzību.

— Cik tev ir bērnu? — valdnieks vaicāja.

— Bija septiņi, bet visi nomira badā. Astotajam drīz jānāk pasaulē.

— Ja tas būs man līdzīgs, tad ņemšu to pie sevis, kad kļūs astoņpadsmit gadu vecs.

Vīrs sadrūmis gāja mājup.

Drīz vien viņa sievai piedzima zēns. Vīrs cerēja, ka būs viņam kaut vecumdienās palīgs. Bet, kad dēls kļuva astoņpadsmit gadu vecs, valdnieks atbrauca tam pakaļ. Viņš palūkojās uz nabaga jaunekli — tas nepavisam nebija viņam līdzīgs, taču skaists kā saule. Un valdnieks paņēma jaunekli līdzi. Tēvs nekā pretim nebilda, spriezdams tā: ja dēlam klāsies labi, viņš atcerēsies arī tēvu un māti.

Bet pa ceļam valdniekam ienāca prātā jaunekli pamest. Un viņš aizveda to uz Nolādēto ezeru. Pie tā nespēra kāju neviens cilvēks, jo ezera viļņi ikkatru ierāva dzelmē.

— Esmu gauži izsalcis, — valdnieks sacīja jauneklim.

— Noķer ezerā zivi.

Viņš pats uzkāpa kokā, lai redzētu, kā vilnis jaunekli ierauj ezerā.

Jauneklis aizgāja līdz ezeram. Krastā viņš ieraudzīja lielu peļķi. Tā piepeši uzvirmoja, un viļņu lūpas ierunājās:

— Jaunekli, aiznes mani ezerā.

Jauneklis noņēma cepuri, smēla ar to ūdeni un nesa uz ezeru. Kad peļķe tā bija izsmelta, ezera viļņi pavērās kā īsta mute — un šī mute jautāja:

— Ko tev vajag no manis?

— Dod zivtiņu, ko valdniekam paēst.

Ūdens sāka mutuļot un izmeta krastā lielu zivi. Jauneklis to saķēra un aiznesa uz karieti.

Brauca tālāk. Bet valdniekam kā nedeva, tā nedeva miera doma, kā jaunekli pazudināt. Beidzot viņš pavēlēja jauneklim:

— Dodies uz kaimiņu valdnieka zemi un atved manam dēlam pazemes princesi.

Jauneklis palūkojās uz valdnieku kā uz pašu nelabo, taču nekā neteica, jo nezināja, ko sacīt. Viņš aizgāja pa mežu uz to pusi, uz kuru valdnieks bija rādījis. Gāja, gāja un satika zēnu ar zīlīti rokā.

— Žēl mocīt putniņu. Samaksāšu tev, tikai atlaid to brīvībā, — jauneklis sacīja, izvilkdams no kabatas vienīgo grasi, ko tēvs bija iedevis līdzi.

Zēns paņēma grasi, palaida zīlīti un aizskrēja.

Bet vecā zīlīte, pateikdamās par sava putnēna glābšanu, uzmetās jauneklim uz pleca un runāja:

— Ja tev vajadzēs mūsu palīdzības, tad tikai pasaki šos vārdus:

— Zīlīt, māsiņ,

Pār jūrām, pār gravām

Atskrien palīgā

Brālītim savam!

Jauneklis pateica putniem paldies un devās tālāk. Meža dziļumā viņš ieraudzīja lāci, kas koka dobumā kāpa medu. Ap jaunekli sāka dūkt bišu bars.

— Jaunekli, šis lācis mums nemaz neliek miera. Nosit to un ādu ņem sev, tā tev noderēs.

Jauneklim kļuva žēl čaklo bišu, viņš nosita lāci un ādu paņēma līdzi.

Tad viņš gāja atkal — dienu, divas, vēl ilgāk. Beidzot iznāca ciema ganīklā, kur čigāni bija uzcēluši savas teltis, un ieraudzīja, ka milzīgs suns krīt virsū čigānēnam. Jauneklis svieda sunim ar nūju, paņēma puišeli klēpi un aiznesa uz nometni.

Vecais čigāns, uzzinājis par notikušo, kļuva gauži priecīgs.

— Tev ir laba sirds, — viņš teica. — Ņem dāvanai šo vijoli. Ja tev vajadzēs palīga, tad patrinkšķini pirmo stīgu, un es tūdaļ būšu tev blakus.

Tā jauneklis nokļuva kaimiņu zemes galvaspilsētā. Viņš staigāja pa pilsētu tik piekusis, ka nieka vēja pūtiens gāza viņu no kājām. Nabadziņam nebija ne jausmas, kā lai atrod pazemes princesi. Gauži noskumis, viņš apsēdās uz akmens. Tad paņēma vijoli un klusītēm patrinkšķināja pirmo stīgu. Kā no zemes izaudzis, priekšā uzradās vecais čigāns.

— Kam tu, dēls, esi tik bēdīgs?

— Kā lai nebēdājos — esmu atnācis pēc pazemes princeses, bet nezinu, kur viņu lai atrodu.

Vecais čigāns deva padomu:

— Lien lāča ādā un spēlē vijoli, bet es vadāšu tevi pa pilsētas ielām apkārt.

Jauneklis darīja, kā bija teikts. Čigāns vadāja viņu gar valdnieka pili, un jauneklis — lācis spēlēja vijoli un dancoja, ka putekli vien kūpēja. To ieraudzījusi, valdniece sacīja valdniekam:

— Liec, lai lāci ieved pilī. Lai mūsu meita arī papriecājas.

Cars pasauca čigānu:

— Dod man savu lāci uz vienu dienu. Es tev samaksāšu.

Čigāns iebāza naudu kabatā un pačukstēja jauneklim:

— Liec labi vērā, kur tevi vedis.

Valdnieks aizveda jaunekli pie ezera. Krastmalā viņš nostūma sāņus lielu akmeni, un uzreiz ūdens sāka mest burbuļus un aizplūda. Parādījās kāpnes, kas veda lejup līdz zelta plāksnei. Valdnieks pacēla plāksni un kopā ar jaunekli nokāpa lejā pazemes pilī. Tur dzīvoja princese ar vienpadsmit meičām, kas visas bija princesei līdzīgas kā ūdens piles.

— Spēlē nu, — valdnieks uzsauca lācim.

Jauneklis pacēla vijoli un uzrāva deju dziesmu. Meičas tūdat laidās dejā. Kad visas citas jau bija pagurušas, princese vēl lūdza:

— Lai lācis spēlē vēl.

Tā viņa dejoja, līdz biedrenes un valdnieks aizgāja. Tad jauneklis nometa lāča ādu, un princese ieraudzīja jaunekli — daiļu kā saule. Ilgi, ilgi viņa priecājās par skaisto puisi. Tad iešuva to atkal lāča ādā, iedeva naudu, lai tas nopērkot prinča drānas, un vēl pamācīja:

— Kad nāksi mani bildināt, tad tēvs liks mums visām nostāties vienā rindā. Es būšu tā, kurai no labās acs noritēs asara. Ja mīli mani, tad saķer pie rokas un nelaid vaļā.

Valdnieks aizveda lāci un atdeva čigānam.

Otrā dienā jauneklis nopirka greznas drānas. Tad gāja bildināt princesi.

— Ja nokļūsi pazemes pilī un pazīsi manu meitu, tad došu tev viņu par sievu, — valdnieks sadja.

Jauneklis aizgāja pie ezera, atrada lielo akmeni un pastūma sāņus. Ūdens sāka burbuļot un nozuda zem zemes. Jauneklis nokāpa līdz zelta plāksnei, pacēla to un nokāpa lejā pazemes pilī.

Viņam pakaļ nokāpa arī valdnieks.

— Stājieties visas rindā! — viņš uzsauca meitenēm, saīdzis par to, ka jauneklis izdibinājis viņa noslēpumu.

Divpadsmit cita citai līdzīgas meičas nostājās rindā.

Jauneklis pamanīja, ka vienai no labās acs noritēja asara. Viņš saķēra meiču aiz rokas, bet princese izrāvās un atkal iejuka otu vidu.

Jauneklis sadrūma. Bet tad atcerējās zīlīti un nočukstēja:

— Zīļuk māsiņ.

Pār jūrām, par gravām Atskrien palīgā Brālītim savam!

Nez no kurienes atlidoja zīlīte, uzmetās viņam uz pleca un vaicāja:

— Kas tev par nelaimi, brālīt?

— Palīdzi atrast princesi.

Zīlīte nočivināja viņam pie auss:

— Es ieknābšu viņai labajā kājā, un viņa sarausies.

Jauneklis vēroja, Pēkšņi viņi pamamja. ka viena no meičām pakustināja kāju.

— Šī! — viņš iesaucās un saķēra meiču aiz rokas tā, ka viņa vairs nevarēja izrauties.

Tā viņš no pazemes pils izveda savu princesi. Valdnieks deva viņiem pāri zirgu, deva zeltu un sudrabu un atlaida doties pasaule.

— Kurp tu mani vedīsi? — princese vaicāja.

— Pie sava valdnieka.

Princese sāka raudāt,

— Negribu pie tava valdnieka, Līdz šim dzīvoju pazeme, tāpat man var klāties arī pie cita valdnieka. Ved mani kalnos. Būšu tava sieva.

Jauneklis aizveda viņu uz savu ciemu. Viņi nosvinēja kāzas un dzīvoja laimīgi kā pasakā.