Burvju vijole. Ukraiņu tautas pasakas

Par nabaga vīru un vārnu valdnieku

Vai nu tepat, vai kur citur, bet reiz dzīvoja kāds nabaga vīrs. Nekādas citas mantas viņam nebija kā vien maza būdiņa, tīruma gabaliņš un divi melni, pinkaini vērsīši. Ak tā, aizmirsu pateikt, ka vēl viņam bija arī sieva un vesela ganīkla bērnu. Viņš pats nemaz nezināja, cik viņa šaurajā būdiņā ir to čīkstētāju, pīkstētāju un ēst prasītāju.

Kādudien nabaga vīrs aizgāja savā tīruma gabaliņā un paņēma līdzi pasu jaunāko dēlu. Iejūdzis vērsīšus, viņš sāka art tīrumu.

Tā nu viņš ar… Tikko bija izdzinis divas vagas, te uzreiz debesis virs galvas satumst, it kā būtu pienākusi melna nakts.

Nabaga vīrs skatās, kas tā par tādu melnu tūci debesis aizklājusi, un redz virs galvas milzum lielu putnu. Putna knābis ir kā ass, ugunīs rūdīts pīķis, nagi kā āķi, bet spārni tādi, ka aizsegusi sauli.

Kad putns nometās viņa tīrumā, nabaga vīrs gauži izbijās. Putns ar spārniem apsedza ne tikai vīru, bet ari viņa dēlu, pinkainos vērsīšus, arklu.

Vēl vairāk nabaga vīrs izbijās, kad putns sāka runāt cilvēka balsī:

— Saki, cilvēk, ko tev lai atņemu — dēlu vai vērsīšus, jo mani bērni ir pagalam izsalkuši.

— Ņem mani pašu! — nabaga vīrs atbild. — Esmu jau vecs, diezgan bēdu pasaulē pieredzējis.

— Tevi neņemšu. Tu esi daudz tabakas izpīpējis, tava miesa piesmirdusi, man! bērni vēl saslims. Dod dēlu vai pinkainos vērsīšus, — briesmīgais putns prasīja.

Nabaga vīrs nu gudroja, ko lai iesāk. Bērnu viņam daudz, ja atdos puiku, tāpat vēl gana paliks. Bet vērsīši ir tikai divi. Ja briesmīgais putns tos aiznesīs, kā lai uzar tīruma gabaliņu, kā lai atved malku, kā lai maizi nopelna?

Bet putns skubina:

— Negudro ilgi, atbildi, ko man atdosi.

Un putns ar nagiem ņēmās kašņāt zemi. Vīrs paskatījās uz nagiem, un viņam kļuva žēl dēla. «Kā būs — būs! Neatdošu savu bērnu šajos briesmīgajos nagos.»

— Ņem vērsīšus! — viņš bēdīgi tieca.

— Tava laime, ka atdevi vērsīšus, nevis dēlu. Citādi es būtu izdeldējis no pasaules ir tevi, ir vēršus! — putns noteica. — Un zini — par vērsīšiem tev labi samaksāšu. Atsūti uz manu pili kādu no saviem dēliem, došu viņam, ko vien viņi sagribēs.

— Kur tad ir tava pils? — nabaga vīrs vaicā.

— Tavs dēls atradis manu pili sudraba norā aiz zaļām ielejām, aiz bieziem mežiem. Lai tikai taujā, kur dzivo vārnu vaildnieks, — To pateicis, putns sagrāba nagos pinkainos vērsīšus ar visu arklu un aizlidoja.

Vīrs bēdīgs pārgāja sētā.

— Kur tavi vērsīši palikuši? — sieva jauti.

Vīrs izstāstīja, kas noticis, un sieva arī sāka bēdāties:

— Ko nu mēs tagad iesāksim? Kā maizīte izaugs, ja to neesi ne tīrumu uzaris, ne graudiņu iesējis?

— Neraudi, māmulīt! — vecākais dēls māti mierina. — Es tūdaļ pat došos pie vārnu valdnieka, lai viņš mums samaksā par vērsīšiem. Ja arī nepārnākšu atpakaļ, tad citiem kaut lieka maizes riciņa atliks.

Nabaga sieva sāka raudāt vēl gaužāk.

— Neej, dēls, nekur! Apēdīs vēl tevi tas briesmīgais putns. Kā būs — būs, ja tiks maizes kumosa citām mutēm, tad gan jau tiks arī tev.

Bet dēls viņu neklausīja.

Izcepa māte dēlam karašu, ielika tarbiņā sīpolu un izvadīja dēlu tālā ceļā.

Aizgāja vecākais dēls meklēt, kur ir tās zaļās ielejas, tie biezie meži, kur ir tā pils sudraba norā, kur dzīvo vārnu valdnieks.

Puisis izgāja caur vienu ieleju, izgāja caur otru un nokļuva biezā mežā. Ceļavīram gauži sagribējās ēst. Viņš atsēdās pie krūmiņa, izvilka no tarbiņas karašu un sīpolu un ņēmās ēst.

Nebija viņš vēl ne kumosa iebāzis mutē, te ierauga — priekšā, uz vienas kājas lēkādama, grozās kliba, melna vārna.

— Lai tev laba laime! — vārna saka.

— Tev arī! — puisis atbild.

Vārna nometas puisim blakus un raugās, cik gardu muti tas tiesā sīpolu un karašu.

— Vai nedosi man kaut kumosiņu karašas? Esmu gauži izsalkusi! — klibā vārna lūdz.

— Sameklē sev pati. Man stipri gribas ēst, bet ceļš priekšā vēl tāls, nevaru tev nekā dot! — vecākais dēls atbild. Šim dēlam bija cieta un slkstulīga sirds.

— Kurp tu iedams? — vārna taujā.

— Meklēju sudraba noru, kur stāv vārnu valdnieka pils.

— Uzcel mani plecā un ņem līdzi, es jau arī steidzos uz turieni. Bet neklausa vairs ne spārni, ne kājas. Es rādīšu tev ceļu.

— Kā lai tevi nesu, ja pats tikko kājas velku! — puisis vienaldzīgi atteica.

Klibā vārna palēcās, savēcināja spārnus, pacēlās gaisā un aizlidoja.

— Re, kāda blēde! Sagribējusi pavizināties uz mana pleca! — puisis sirdījās. Viņš iebāza tarbiņā pāri palikušo karašu un devās tālāk meklēt sudraba noru ar vārnu valdnieka pili.

Ne sudraba noru, ne pili puisis neatrada. Viņš mežā apmaldījās un nekādi nespēja izkļūt no tā ārā.

Bet nabaga vīrs ar sievu gaida dēlu atgriežamies un nevar sagaidīt. Iet dienas, iet naktis, no dēla ne vēsts.

Nu vidējais dēls saka:

— Izcepiet man karašu, ielieciet tarbiņā sīpolu, dodiet ceļaspieķi, es iešu brāli meklēt. Varbūt man paveiksies atrast arī sudraba noru un vārnu valdnieka pili.

— Neej vis, dēliņ! — māte lūdz. — Gan iztiksim arī bez tā, ko vārnu valdnieks maksātu. Un, ja brālim būs lemts pārnākt, tad pārnāks tāpat.

Taču māte nespēja dēlu pierunāt. Vajadzēja vien izvadīt ceļā arī vidējo dēlu.

Iet vidējais dēls pa zaļām ielejām, pa bieziem mežiem. Iet un ierauga — vārnas lidinās. Viņš nospriež, ka teju pat jau vajadzētu būt klāt vārnu valdnieka pilij.

«Varbūt kaut kur šajā mežā atradīsies ari mans brālis!» viņš domā.

Biezajā mežā vidējam dēlam gauži sagribējās ēst, viņš atsēdās, izvilka no tarbiņas karašu un sīpolu un ēd. Te uzreiz priekšā parādās kliba vārna un lūdz, lai nometot šai arī kaut Kumosiņu.

— Tavs valdnieks mums atņēma vērsīšus, lai viņš tevi arī baro! — vidējais dēls teica.

— Kaut jel tu paņemtu mani uz pleca, lai es, tāda kliba un izsalkusi, mežā neaizeju postā! — vārna lūdz.

— Lai tavs valdnieks ņem tevi uz pleca! — puisis atcērt.

Vārna palēcās, pacēlās spārnos un aizlidoja.

Vidējais dēls izbrīnījies noskatījās tai pakaļ un pats arī cēlās iet tālāk. Taču viņš tāpat neatrada ne sudraba noru, ne vārnu valdnieku. Apmaldījās mežā un nespēja sameklēt ceļu.

Nabaga vīrs ar sievu gaida dēlus, bet nevar sagaidīt. Ne ziņas no tiem, ne miņas.

Tad jaunākais dēls saka mātei:

— Taisiet, māmulīt, arī man tarbiņu. Varbūt es atnesīšu samaksu no vārnu valdnieka un atradīšu brālīšus.

Nabaga sieva apraudājās un ņēmās dēlu lūgties un atrunāt. Velti. Vajadzēja vien arī viņu palaist ceļā.

Gāja jaunākais dēls pa dziļām ielejām, pa tumšiem mežiem. Atsēdās zem tā paša krūma, kur reiz bija sēdējuši viņa brāli, un sāka ēst. Nebija viņš patapis ne otru maizes kumosu nogriezt, te uzrodas kliba vārna. Tā lec uz vienas kājas un lūdz puisim:

— Dod man kumosiņu!

Nebija vārna par lāgu vēl vārdu izteikusi, kad puisis jau atgriezis krietnu šķēli un sniedz vārnai:

— Ed, bēdulīt! Man pietiks. Vienam nemaz neiet pie sirds.

— Vai sīpolu nedosi? — vārna vaicā.

— Kāpēc nedošu? Ja gribi, došu mīļu prātu.

Vārna apēda maizi, apēda sīpolu, laipni patencināja un jautāja:

— Kurp tev ejams, puisi? Esi ieklīdis tādā mežā, no kura vēl neviens cilvēks nav izkļuvis ārā.

— Man jātiek uz sudraba noru. Tajā norā stāv sudraba pils, un pilī mājo vārnu valdnieks. Droši vien tur ir arī mani brāļi.

— Ņem mani uz pleca, jo nevaru kāju ne pie zemes likt, bet spārni ir vāji! — vārna lūdz.

— Kāpēc gan lai neņemtu? Nekad vēl neesmu vārnu uz pleca nēsājis! — puisis nosmējās un uzcēla vārnu plecā.

Abi devās ceļā. Vārna tup uz pleca un visu laiku čukst puisim:

— Ej pa labi, ej pa kreisi! Ej taisni!

Tā viņi gāja divi dienas un divi naktis. Cauri vienam, cauri otram biezam mežam. Te uzreiz paspīdēja gaišums, un viņi iznāca plašā norā. Kas tā gan bija par noru! Zāle, ziedi, pat akmeņi — viss no tīra sudraba.

Noras vidū stāvēja klints, tā arī no sudraba, bet klints virsotnē — brīnumaina pils.

Puisis palika stāvam kā apburts. Ne sapnī viņš nebija skatījis tādu krāšņumu. Abi ar vārnu viņi apmetās noras malā un apēda visu, kas tarbiņā vēl bija atlicis.

Tad klibā vārna teica:

— Tur klints galā stāv mana valdnieka pils. Ceju uz turieni, atradīsi pats. Bet par to, ka biji pret mani tik labs, došu tev kādu padomu. Kad mans valdnieks tev vaicās, kādu maksu gribi par vērsīšiem, tad neprasi nekā cita kā vien to, ko viņš liek pagalvī, kad iet gulēt.

To pateikusi, vārna nozuda.

Nabaga vīra dēls uzkāpa milzum augstajā klintī; tur viņu saņēma sargi un aizveda taisni pie sudraba troņa, kurā sēdēja, vārnu valdnieks.

— Kā tu atradi ceju uz šejieni? — vārnu valdnieks taujā..

— Labi ļaudis parādīja! — puisis atbild. Viņš negribējai nodot klibo vārnu.

— Ja jau esi pie manis nokļuvis, tad man jātur vārds. Apskaties visas manas istabas un saki, kas tev visvairāk patīk. To arī došu!

Trīs dienas un trīs naktis nabaga vīra dēls staigāja pa valdnieka pils zālēm, bet nebija vēl apgājis ne desmito pils daļu.. Tad viņš devās atkal pie vārnu valdnieka un sacīja:

— Brīnumainas, valdniek, ir tavas zāles. Daudz ko tur redzēju, daudz kas no redzētā man patika. Bet ko es iesākšu ar to bagātību? Vairāk es nekā neskatīšos, bet tev lūdzu: dod mani to, ko liec pagalvī, kad ej gulēt.

Vārnu valdnieks noskaitās un aiz lielām dusmām pavēlēja nocirst galvu visām vārnām, kas puisi pa zālēm bija pavadījušas.

— Tas viņām par to, ka kāda ir tev devusi šādu padomu! Valdnieks ņēmās puisi pārrunāt, sacīdams, ka došot visu, ko vien šis vēloties, lai tikai atsakoties no sava lūguma.

— Bet man vienīgi tas ir iepaticies! — puisis nepiekāpās.

— Došu tev vēršus, došu tev vezumu zelta, cik vien vērši pavilks!

— Nē, dod man tikai to, ko liec pagalvī, kad ej gulēt.

— Došu tev visu, kas rodams manās zālēs!

Bet puisis neatteicās no sava lūguma.

Ko vārnu valdnieks varēja darīt?

Viņš izvilka no spilvena apakšas mazas dzirnaviņas, kādās kungu namos maļ kafiju, un atdeva tās puisim.

— Še tev, ko gribēji. Tikai pazūdi no manām acīm, ka nesaknābju tevi! — valdnieks nikni uzsauca.

Puisis nobijās, iebāza dzirnaviņas tarbiņā un steidzās projām no vārnu valsts. Apstājās tikai tad, kad bija jau biezā mežā.

Tur viņš apsēdās, nolika līdzās dzirnaviņas un meklēja, vai tarbiņā nebūs vēl palikusi karašas doniņa. Bet tarbiņa bija tukša.

«Sliktu padomu man klibā vārna devusi,» puisis domāja. «Labāk būtu ņēmis kaut ko no vārnu valdnieka bagātībām.»

Aiz gara laika puisis ņēmās pētīt dzirnaviņas —: gribējās izdibināt, kas īsti tā ir par mantu. Valdnieks taču bija ar mieru tās dēj atdot visas bagātības. Taču tās izskatījās tādas pašas kā visas dzirnaviņas.

«Nomiršu vēl badā!» puisis bēdājās. «Kaut jel te uzrastos galds ar ēdieniem, dzērieniem — kā vārnu valdnieka zālēs.» Un viņš pagrieza dzirnaviņu rokturi…

Tai pašā brīdī puiša priekšā patiesi uzradās bagātīgi klāts, visādiem ēdieniem piekrauts galds.

— Vai tu re, ko manas dzirnaviņas prot! — puisis brīnījās un priecājās.

Bet tūdaļ arī noskuma: «Kā lai viens ēdu, ja mājā cieš izsalkumu tētis un māmuļa, brāļi un māsas?»

Viņš atkal pagrieza dzirnaviņu rokturi un sacīja:

— Lai te ierodas mani brāļi un māsas, tēvs un mātei Tai pašā brīdī ap galdu sasēdās visi puiša tuvinieki — tēvs un māte, māsas, brāli.

Tikmēr necēlās augšā, kamēr visu bija apēduši. Tad laimīgi devās mājup un dzīvoja pārticībā. Ko vien viņi sagribēja, to dzirnaviņas izmala.

Ja neticat, aizejiet uz viņu mājiņu un pavaicājiet paši. Ja tikai gribēs, viņi jums visu pastāstīs.