Burvju vijole. Ukraiņu tautas pasakas

Dzērājcars un jaunava, kas skaistāka par rozi

Dzīvoja reiz cars ar carieni, un viņiem bija trīs meitas un viens dēls. Bet šis cars nebija tāds kā citi cari — viņš dzēra augu dienu un nakti kā kurpnieks. Papriekš nodzēra valsts naudu, pēc tam sievas pūru. Cars būtu nodzēris arī troni, bet galminieki piekala troņa krēslu pie sienas, cara kroni pie krēsla — un tos nevarēja no pils iznest.

Pienāca tāda diena, kad caram vairs nebija ne graša, par ko iedzert. Viņš staigāja apkārt kā smagu bēdu mākts. Bet tad devās uz kaimiņu ciemu, cerēdams, ka tur varbūt varēs iedzert par velti. Ceļš gāja caur mežu. Te uzreiz no krūmiem izlīda lācis pekainis.

— U-ū, jūsu augstība, kam jūs tik bēdīgs? Kas noticis?

— Nekas nav noticis, tikai stāvu kā no laivas izmests. Nav naudas, par ko iedzert.

— U-ū, jūsu augstība, dabūsiet maisu zelta, ja atdosiet man par sievu vecāko princesi.

— Atnāc uz pili, tikai naudu paņem līdzi.

— U-ū, jūsu augstība, nauda būs tūdaļ. Pagaidiet! — Lācis iemetās krūmos un iznesa maisu zelta. — Vakarā aiziešu, — viņš vēl piemetināja un nozuda mežā.

Cars ievilka maisu gravā un apsedza ar lapām. Tad paņēma drusku zelta un aizgāja uz krogu. Mājup iedams, dziedāja tā, ka viss mežs līgojās. Pārnācis viņš aicināja vecāko meitu:

— Iesim pastaigāt.

Gāja abi lēnītēm uz meža pusi. No krūmiem izlēca lācis, sagrāba princesi un aizskrēja.

Cars jutās kā septītā.s debesīs. Paņem tik drusciņ zelta un dzīvo zaļi!

Taču ar laiku maiss iztukšojās, un cars atkal staigāja bez graša kabatā. Devās atkal uz kaimiņu ciemu raudzīt, vai nedabūs iedzert par brīvu. Ceļā viņu pamanīja ērglis. Tas pavēcināja ar spārniem un jautāja:

— Kāpēc, jūsu augstība, esat tik noskumis?

— Kā lai nebūtu noskumis, ja esmu tiktāl nocarojies, ka vairs nav, par ko iedzert. Kādreiz man bija visādi vīni, visādi miestiņi, bet tagad staigāju, siekalas rīdams.

Ērglis, to noklausījies, teica:

— Ja atdosiet man par sievu vidējo meitu, tad dabūsiet veselus divus maisus zelta.

Cars saberzēja plaukstas.

— Gādā šurp zeltu, meitu atdošu vakarā!

Ērglis aizlidoja un to pašu brīdi bija atkal atpakaļ ar diviem maisiem zelta. Viņš nometa tos caram pie kājām un aizlaidās. Cars iegrūda maisus lapsas alā un apsedza ar lapām, paņēma drusku zelta un aizgāja uz krogu. Vakarā, pārnācis pilī, viņš teica vidējai meitai:

— Iesim, meit, pastaigāt. Vakars tik jauks, zvaigznes spīd, mēness, pavei, jau uzlēcis.

— Labi, iesim, — princese bija ar mieru.

Kolīdz viņi bija aiz vārtiem, atlidoja ērglis, sagrāba jaunavu un aizlaidās uz mežu.

Caram nu bija divi maisi zelta, un bēdāties viņam nenāca ne prātā. Viņš līksmojās un dzīroja uz nebēdu.

Taču arī divi maisi zelta reiz iztukšojas. Pēdējo reizi caram glāzīti par velti pasniedza diez kādi klaidoņi. Pēc tam viņš devās nevis uz pili, bet gan uz jūras malu, apsēdās uz akmens un uzvilka bēdīgu dziesmu. Dziesmas pievilināta, pie krasta piepeldēja zivs.

— Jūsu augstība, kāpēc esat tik noskumis?

— Nav ko priecāties, ja kabatā nav ne graša.

Bet zivs sacīja:

— Jums vēl ir jaunākā meita. Došu par viņu veselus trīs maisus zelta!

— Lai notiek, dod. Bet kā tu paņemsi manu meitu, ja tev nav roku? Jūrā peldēties viņa neiet.

— Pils applūdīs, un es viņu aizvedīšu, — zivs atteica.

Cars arī pret to nekā neiebilda, jo gauži kāroja zelta.

Jūra sāka viļņoties un izsvieda krastā trīs maisus zelta. Lai nevajadzētu tālu nest, cars izraka smiltīs dziļu bedri un paslēpa tajā zeltu. Tad viņš aizgāja uz krogu un vakarā pārradās pilī.

Baidīdamās, ka nepazūd arī jaunākā meita, cariene no viņas neatgāja ne soļa.

Pēc kādām dienām sacēlās briesmīgs negaiss. Lietus gāza kā spaiņiem — un jūra sāka celties. Cēlās, cēlās un sacēlās arī: izkāpa no krastiem un aizplūda līdz pašai cara pilij. Vilnis iešļācās jaunākās princeses istabā, sagrāba viņu un aizrāva jūras dzelmē.

Cariene bēdājās un raudāja par meitām. Bet viņai vēl bija dēliņš Dmitriks. Paaudzies un nācis jaunek|a gados, viņš sacīja carienei:

— Man prāts tā vien nesas paceļot. Varbūt arī māsas kaut kur gaidīt gaida, lai tās paglābju no nelaimes. Un, ja atradīšu jaunavu, kas skaistāka par rozi, tad viņu apprecēšu.

— Ej, dēls, ej, tikai neaizmirsti pārnākt atpakaļ.

Princis uzmeta plecā tarbiņu, paņēma rokā nūju un devās ceļā. Viņš nonāca dziļā mežā. Tur zem ozola sēdēja vecītis ar garu bārdu.

— Labdien, vecotēv, — ko jūs te darāt? — jauneklis apvaicājās.

— Apsēdos, dēliņ, un sēžu, jo esmu gauži izsalcis, nav vairs spēka noturēties kājās.

Dmitriks noņēma no pleca tarbiņu un izvilka visādus ēdienus, kādus liek tikai cara galdā. Vecītis ieēda kādu kumosu un, mundrāks kļuvis, iejautājās:

— Kurp iedams, jaunekli?

— Meklēju pazudušās māsas. Gribu ari atrast jaunavu, kas skaistāka par rozi, lai viņu apprecētu. Dodiet, vecotēv, padomu, kā to visu izdarīt?

— Nezinu teikt, kur ir tavas māsas, toties labi zinu, ka trejdevītā karaļvalstī dzīvo jaunava, kas ir skaistāka par rozi. Viņa gaidīt gaida tādu jaunekli, kāds tu esi.

Princis patencināja par labajiem vārdiem, tad gāja savu ceļu un nonāca pie kalna, kura galā atradās māja. Viņš uzkāpa kalnā, paskatījās pa logu mājā iekšā un ieraudzīja savu vecāko māsu. Dmitriks pieklaudzināja un lūdza:

— Ielaid, māsa, nakti pārgulēt.

Māsa rokas vien sasita.

— Vai, brālīt, bēdz ātrāk prom, jo pārnāks mans vīrs lācis un tevi saplosīs.

— Es nebaidos. Tev, māsiņ, ir man jāpalīdz.

— Palīdzēšu, cik spēšu. Tagad lien aizkrāsnē.

Dmitriks ielīda aizkrāsnē, un māsa uzmeta viņam virsū seģeni.

Lācis, tikko pa durvīm ienācis, tūdaļ norēcās:

— Saožu cilvēka smakul Kur te paslēpies cilvēks?

Dmitriks nenobijās. Viņš nometa seģeni, iznāca istabas vidū un no visa spēka cirta ar dūri pa galdu.

— Tad tu, lāci, nozagi manu māsu? Ejam cīnīties, jo mieru derēt es negribu.

Lācis neatbildēja. Te bija lācis, te izbija — un prinča priekšā parādījās skaists jauneklis. Un viņi visi atradās nevis vairs nabadzīgā mājelē, bet gan krāšņā pilī.

— Paldies, Dmitrik, ka mani atbrīvoji, — skaistais jauneklis sacīja.

— Bet kas tu tāds esi?

— Esmu ķeizara dēls. Jau bērnībā mani un manus divus brāļus nobūra ļauna zintniece, un atbrīvot mūs var tikai tāds varonis, kas itin nekā nebaidās. Kā viņš cērt dūri galdā, tā burvība zaudē spēku. To zina arī mani brāļi, bet, ja to kādam izstāstītu, tad nekad vairs netaptu par cilvēkiem. Kā tu še nokļuvi?

— Nācu, nācu un atnācu no savas pils uz jūsu māju. Vai tu man nedotu labu padomu, kā lai atrodu jaunavu, kas skaistāka par rozi?

— Es par viņu nekā nezinu, bet tūliņ pavaicāšu saviem draugiem.

Ķeizara dēls iebāza mutē pirkstus un nosvilpās tā, ka kokiem lapas sāka šalkt. No visām pusēm steidzās šurp visādi zvēri — veci un jauni, lieli un mazi. Satupās uz celmiem un gaidīja. Cilvēks vaicāja:

— Pasakiet — kur mīt jaunava, kas skaistāka par rozi?

— Ne dzirdējuši par tādu neesam, — zvēri atbildēja.

— Tad neko darīt, tikai pieraugiet — šo ceļavīru neaiztieciet, lai viņš būtu kur būdams.

Otrā dienā princis posās ceļā. Māsa iedeva līdzi maizi un pavalgu, bet māsasvīrs — zelta atslēdziņu, ar kuru var atslēgt itin visu pasaulē. Šķirdamies no viņiem, Dmitriks vēl sacīja:

— Dodieties pie vecākiem, jo māmuļa jau visas acis izraudājusi, bet tētim gribas sadzert ar znotu.

Dmitriks gāja augu dienu gan pa klaju lauku, gan pa mežu. Te uzreiz, skat, priekšā liels ozols, pie ozola pieslietas trepes. Ilgi negudrodams, Dmitriks kāpsli pa kāpslim rāpās augšā. Un nonāca pašā ozola galotnē. Tur bija mājiņa.

Dmitriks pieklaudzināja pie durvīm. No mājiņas izskrēja vidējā māsa un metās viņam klāt.

— Kam tu, brālīt, nāci šurp? Pārradīsies mājā mans vīrs ērglis, viņš tevi saknābās!

— Es nebaidos. Ielaid mani istabā, jo esmu atnācis tevi atbrīvot no ērgļa.

— Tad lien aizkrāsnē, paslēpies.

Dmitriks ielīda aizkrāsnē, un māsa uzmeta viņam virsū seģeni.

Bija dzirdama spārnu šalkoņa. Tur atlidoja ērglis. Tas iesaucās:

— Saožu cilvēka smaku! Kur ir tas cilvēks, es viņu saknā­bāšu un nosviedīšu no ozola zemē!

— Te es esmu!

Dmitriks iznāca no aizkrāsnes un, ne vārda neteicis, cirta dūri galdā.

Tai pašā brīdī ērglis pārvērtās par jaunekli — jauku kā saulīte, bet mājiņa kļuva par krāšņu pili.

— Paldies tev, puis, ka izglābi mani. Ko par to gribi?

— Pasaki — kur mīt jaunava, kas skaistāka par rozi?

— Tūliņ to uzzināsim.

Viņi izgāja no pils, vidējās māsas vīrs iebāza mutē pirkstus un nosvilpās tā, ka kokiem sāka šalkt lapas. Salidoja visi putni, kādi vien ir pasaulē, — lieli un mazi, veci un jauni. Nometās zemē un jautāja:

— Ko gribi, brālīt?

— Sakiet — kur mīt jaunava, kas skaistāka par rozi?

— Nezinām, — putni atbildēja. — Bet varam dot ceļā līdzi burvju spalvu, uz kuras ir viegli lidot.

Princis atvadījās no vidējās māsas un viņas vīra, beigās vēl pieteikdams:

— Neaizmirstiet aizbraukt pie vecākiem, jo māmuļa jau visas acis izraudājusi, bet tētim gribas sadzert ar savu otru znotu.

Dmitriks paņēma spalvu un devās ceļā. Vai nu ilgi bija gājis, vai neilgi, te ierauga — priekšā tālu jo tālu, plaši jo plaši plešas jūra, veldama viļņus mājas augstumā. Ilgi negudrodams, viņš metās jūrā un peldēja. Jūras vidū rēgojās kāds skurstenis, no kura kūpēja dūmi. Dmitriks pa skursteni ielaidās mājā. Jaunā sieva, kas sēdēja istabā, gauži nobijās. Dmitriks noslaucīja kvēpus no sejas, ieskatījās sievietē un sacīja:

— Nebaidies, māsiņ, tas esmu es — Dmitriks.

— Vai, brālīt, pārradīsies mans vīrs, tad no tevis ne kauliņi pāri nepaliksi Paslēpies aizkrāsnē.

Dmitriks ielīda aizkrāsnē. Māsa uzmeta viņam virsū seģeni.

Nepagāja ilgs laiks — un istabā iepeldēja milzum liela zivs.

— Kāpēc te ož pēc cilvēka? Dod man šurp to cilvēku, es viņu aprīšu.

— Te es esmu! — Dmitriks iznāca no aizkrāsnes un, cik spēka, uzsita ar dūri pa galdu.

Tai pašā mirklī zivs pazuda nezin kur, pazuda ari istaba. Varen skaistā pilī Dmitrika priekšā stāvēja jauneklis kā ozols. Viņš sāka runāt:

— Paldies tev, Dmitrik, ka izglābi mani no ļaunās raganas burvestības un padarīji atkal par cilvēku. Tava māsa būs mana sieva, jo es arī esmu no karaliskas dzimtas.

— Dodieties pie vecākiem, jo māmuļa jau visas acis izraudājusi un tētis vēlas sadzert ar saviem znotiem. Bet man jāiet tālāk — gribu atrast jaunavu, kas skaistāka par rozi.

— Iziesim pagalmā, — sacīja jaunākās māsas vīrs.

Viņš nosvilpās, un pēc mirkļa ap pili sapulcējās visas zivis — lielas un mazas, vecas un jaunas. Māsasvīrs vaicāja:

— Sakiet — kur mīt jaunava, kas skaistāka par rozi?

Visas zivis cieta klusu.

— Viņas nezina, — sacīja jaunākās māsas vīrs. — Bet es došu tev padomu. Ej pasaulē meklēt visvecāko ērgli. Tas lido visaugstāk, tāpēc visu redz.

Dmitriks atvadījās, metās jūrā un peldēja uz krastu. Izkļuvis no ūdens, viņš devās pie vidējās māsas un lūdza tās vīram:

— Saki, brāl, — kā lai es aiztieku pie visvecākā ērgļa? Stāsta, ka tas zinot, kur mīt jaunava, kas skaistāka par rozi.

Māsasvīrs izgāja pagalmā un nosvilpās. Atlidoja vecs ērglis un nometās viņa priekšā zemē.

— Ko vēlaties? — ērglis jautāja.

— Kur mīt jaunava, kas skaistāka par rozi?

— Trejdevītā karaļvalstī.

— Aiznes turp šo jaunekli.

— Labi, rīt aiznesīšu. Tagad došos atpūsties, lai sakrātu spēkus.

Kad ērglis bija aizlidojis, vidējās māsas vīrs pamācīja Dmitriku:

— Visvecākais ērglis redz varen tālu. Visu ceļu viņš tev jautās, vai tu jau redzi pili, kurā mīt jaunava, kas skaistāka par rozi. Atbildi, ka neredzi, jo citādi viņš nometīs tevi pusceļā un tu līdz mūža galam nenokļūsi līdz pilij. Kad būsi virs pils, tad tikai sauc, ka nu redzi pili.

— Tencinu, brāl, par labu padomu.

No rīta Dmitriks ar ērgli devās ceļā. Pēc kādas stundas vecais ērglis vaicā:

— Vai redzi pili?

— Nē, neredzu.

Lidoja tālāk. Ērglis atkal vaicā:

— Vai jau redzi?

— Vēl ne.

— Akls esi, vai?

— Akls neesmu, bet neredzu tik tālu kā jūs.

Ilgi vēl viņi lidoja. Beidzot pils bija turpat apakšā.

— Tagad redzu, ērglīt. Laižamies lejā! — Dmitriks sauca. Ērglis nolaidās zemē pašā pils priekšā. Dmitriks pateica ērglim paldies un gāja uz vārtiem. Tur, resnās važās piekalti, tupēja četri lauvas. Ieraudzījuši svešnieku, lauvas ierēcās tā, ka mūri notrīcēja. Atskrēja karavīri un vaicāja princim:

— Kas tev vajadzīgs?

— Gribu redzēt jaunavu, kas skaistāka par rozi.

— Vai redzi to augsto torni? Tur, kur logi, tur arī mīt mūsu skaistule.

— Vediet mani pie viņas.

Bet karavīri aizveda princi pie dzelzs durvīm un iegrūda tumšā pagrabā. Tur jau atradās daudz jaunek|u — bārdu apauguši, izkāmējuši un vārgi.

— Ko jūs te darāt? — Dmitriks vaicāja.

— Drīz arī tu darīsi to pašu. Mēs arī vēlējāmies ieraudzīt jaunavu, kas skaistāka par rozi, taču nepatikām viņai. Mūsu vecāki sola daudz naudas, lai mūs no šejienes izpirktu, bet viss ir velti.

— Vakarā es pats jūs izlaidīšu, — Dmitriks solījās.

Kad satumsa, viņš izvilka aiz jostas aizbāzto zelta atslēdziņu un atslēdza durvis. Jaunekļi cits aiz cita pazuda no cietuma. Bet Dmitriks devās pie jaunavas, kas skaistāka par rozi.

— Kas tevi te ielaida? — jaunava vaicā.

— Pats atnācu.

— Tu esi drosmīgs. Un skaists.

— Tu arī esi kā bilde.

— Vai gribi būt mans vīrs?

— Kā nu negribēšu!

No rīta jaunava sacīja Dmitrikam:

— Es visu dienu būšu projām no mājas. Tu paliksi te par saimnieku, dari, ko vien vēlies. Tikai neskaties divpadsmitajā istabā.

— Kas man tur meklējams?

Kad jaunava bija aizbraukusi, Dmitriks sāka klaiņot pa pili. Viņš izskatīja visus kaktu kaktus. Bet tad pagudroja un atvēra divpadsmitās istabas durvis. Vai tu re — tur ar ķēdēm pie sienas piekalts milzīgs lauva. Tas bija tik izkāmējis, vārgs un noplucis ka žēl skatīties. Tikko parunāt jaudāja.

— Jaunekli, noņem man ķēdes!

— Kas tevi te piekala?

— Neteikšu.

— Nu, tad tupi vien piekalts.

— Ja negribi mani atbrīvot, tad kaut pabaro. Atnes septiņus klaipus maizes, tik lielus kā dzirnu rats, un septiņus kubulus ūdens.

— To varu izdarīt.

Princis ceptuvē lika izcept septiņus maizes klaipus, tik lielus kā dzirnu rats, un pavēlēja kalpiem tos aiznest uz divpadsmito istabu. Pēc tam turpu aizripināja septiņas mucas ar ūdeni. Lauva saēdās un sadzērās un kļuva varen stiprs. Kā rāvās, tā ķēdes notrūka kā aukliņas. Nu lauva jautāja princim:

— Ko tu te esi atnācis?

— Lai bildinātu jaunavu, kas skaistāka par rozi.

— Viņa būs mana, nevis tava!

Lauva izskrēja pagalmā un nostājās pie vārtiem. Pārbrauca mājās jaunava, kas skaistāka par rozi. Lauva ierēcās:

— Tev jāk|ūst manai sievai, citādi tevi saplosīšu!

— Lai tā notiek, — jaunava atbildēja. — Tikai ej un saaicini visus lauvas uz kāzām.

Lauva aizskrēja. Bet Dmitriks sacīja jaunavai:

— Es tevi tik ilgi esmu meklējis pa visu pasauli. Kļūsti mana sieva.

— Labi, bet kā lai izglābjamies no lauvas?

Dmitriks atcerējās burvju spalvu. Viņš pacēla uz rokām jaunavu, kas skaistāka par rozi, uzsēdās uz spalvas, un pēc maza brītiņa jau atradās tēva pils priekšā. Tur jau gaidīja trīs māsas ar saviem vīriem.

Otrā dienā pilī svinēja kāzas.