Burvju vijole. Ukraiņu tautas pasakas

Zemniekdēls Ivans

Senos laikos dzīvoja cars ar carieni, kuriem jaunos gados bērnu nebija, bet vecumdienās piedzima dēls, par kuru viņi no sird? priecājās. Dēls izauga, un tēvs, māte nolēma viņu apprecināt. Bet dēls teica:

— Kamēr nedabūsiet man tādu zirgu, kas kvēlojošas ogles ēd un liesmas dzer, un, kad skrien, tad divpadsmit verstu visapkārt zeme dun un ozoliem lapas birst, — tikmēr es neprecēšos!

Cars saaicināja visus savus spēkavīrus un taujāja:

— Varbūt jūs kāds zināt vai esat dzirdējuši, kur ir tāds zirgs, kas kvēlojošas ogles ēd un liesmas dzer, un, kad skrien, tad divpadsmit verstu visapkārt zeme dun un ozoliem lapas birst?

Visi spēkavīri atbildēja, ka neesot ne redzējuši tādu zirgu, ne dzirdējuši par to un dabūt to nevarot.

Cars izsūtīja pa visu zemi rakstu:

— Varbūt kāds ir dzirdējis par tādu zirgu, varbūt kāds pats var to dabūt, tad tas cilvēks lai ierodas pie manis.

Tāds raksts nokļuva arī kādā pagastā, un tur visiem to nolasīja priekšā. Kāds zemnieks, mājās pārnācis, lielījās sievai:

— Dzi, kāds raksts mūsu pagastā pienācis! Ja tāds varonis atrastos, tad viņam pavēlēts ierasties pie cara!

Zemniekam bija dēls, un tas sacīja:

— Es zinu gan, kur tāds zirgs ir!

Bet tēvs uzrājās:

— Sēdi vien savā kaktā, kā esi sēdējis! Tevi jau bērni kausta, kolīdz aiz vārtiem izej, tad nu vēl pļāpāsi par tādu zirgu!

Bet puisis apģērbās un aicināja:

— Iziesim, tēv, sētā!

Abi izgāja arī. Puisis kā saķēra ar vienu roku ozolu, tā nolieca līdz pašai zemei, tad palaida vaļā. Tēvs stāvēja, acis iepletis, raudzījās dēlā, gluži vai nobijies.

— Tagad ticu, dēliņ, — tēvs to vien noteica.

Abi nu devās uz pagastmāju, tēvs atstāja dēlu ārā, pats iegāja iekšā un sacīja:

— Atjaujiet, kungi, man arī kādu vārdu sacīt!

— Labi, saki arī.

— Man ir dēls, kas tādu zirgu var dabūt.

Nu visi kungi sāka klaigāt:

— Metiet viņu cietumā līdz ar dēlu! Kur viņa puika der? To jau visi bērni kausta, kolīdz tas iziet aiz vārtiem!

Iemeta zemnieku un viņa dēlu cietumā. Tur nu abi sēdēja, sēdēja, bet pagasta priekšnieki tikmēr prāto:

— Var būt, ka mums nekas ļauns nenotiks, ja viņš arī melo.

Izlaida zemnieku un viņa dēlu no cietuma, un priekšnieki sūtīja caram ziņu. Cars to izlasīja, neticēja, ka zemnieka dēls spēj tādu darbu paveikt, tomēr lika aizsūtīt kalpus un karieti puisim pakaļ.

Atveda puisi pie cara. Kolīdz puisis bija klāt, tā cars sauca viņu pie sevis.

— Vai vari tādu zirgu dabūt?

— Varu!

— Kas tev vajadzīgs?

— Vajadzīgs labs zirgs un krietna vāle.

Cars uzrakstīja zīmi savam zirgu ganam.

— Ej, ganībās atradīsi zirgu ganu, iedod viņam zīmi, viņš dos tev zirgu.

Puisis aizgāja, parādīja ganam zīmi.

— Pagaidi, — zirgu gans sacīja, — tūliņ dzīšu zirgus dzirdināt, tad izraugies, kādu gribi.

Puisis nu meklēja arī, bet, kuru vien zirgu grāba aiz astes, tā aste ar visu ādu palika rokā; ķēra aiz krēpēm — krēpes notrūka.

Divpadsmit zirgiem puisis norāva ādu, tā ir neviena sev derīga neatrada. Iet viņš ar visām ādām atpakaļ uz pili, skatās — stāv māja ar cauru jumtu (mājiņā dzīvoja nabaga vecenīte), un pašlaik nāk virsū lietus debeši. Vecenīte lūdzas:

— Palīdzi, puis, visi man, nabadzītei, iet garām.

Puisis apjuma mājiņu ar ādām, lai lietus netecētu iekšā, vecenīte pateica paldies, un puisis gāja tālāk uz pili.

Iznāk cars un brīnās, ka puisis nav atradis sev zirgu.

— Ej, zemniekdēl Ivan, uz stalli. Varbūt tur atradīsi derīgu zirgu.

Puisis aizgāja ari, bet kuram zirgam uzliek roku uz muguras, tas krīt gar zemi. Nu, ko tu padarīsi — kā nav zirga, tā nav.

Uznāca nakts, puisis izgāja stepē, nosvilpās spēkavīra svilpienu — un atskrien zirgs.

— Kālab sauc mani, mīļais saimniek?

— Ir laiks mums doties ceļā.

— Labi.

Puisis veda zirgu cara stalli, visas durvis, visas sienas izgāza, ar mokām vien iedabūja rumaku iekšā. Piesēja, iebēra tam zelta kviešu graudus un pats aizgāja gulēt.

Cars, rītā agri piecēlies, sūtīja modināt zemniekdēlu Ivanu — vai tas sapni neesot redzējis zirgu, kāds tam vajadzīgs. Bet zemniekdēls Ivans atbild:

— Ir jau, ir man zirgs, stāv stallī.

Nu visi gāja skatīties zirgu, un cars vai nobijās no tik milzum liela zirga.

— Bet tagad iztaisiet man vāli — tādu, kas ar diviem pāriem vēršu no meža vedama.

Atveda vāli. Zemniekdēls Ivans pasvieda to gaisā un pats apgulās un nogulēja pusotras dienas. Pamodās, kad vāle krita atpakaļ. Viņš pastiepa pretim mazo pirkstiņu, un vāle sašķīda drumslu drumslās.

— Pagādājiet man tādu vāli, kas ar četriem pāriem vēršu vedama, jo šī nav derīga.

Mežinieki nocirta simtgadīgu ozolu, iztēsa vāli, atveda ar četriem pāriem vēršu. Ivans pasvieda to gaisā, pats apgulās un nogulēja trīs dienas, trīs naktis. Pamodies izdzirda, ka vāle nāk rūkdama. Viņš pastiepa pretim vidējo pirkstu, vāle atsitās pret to un ietriecās zemē divas aršīnas dziļi.

— Šitā derēs, — Ivans noteica.

Nu viņš posās ceļā. Cars saka:

— Tad nu zini: ja dabūsi tādu zirgu, tad došu tev par algu, ko vien gribēsi, un nekad tev nekādi pāri nedarīšu. Vīrs un vārds.

Puisis aizjāja, bet cars neticēja vis, ka šāds tāds zemniek dēls Ivans pats dabūs zirgu, tāpēc norīkoja viņam līdzi divus spēkavīrus, kas bija augstas kārtas, nevis zemnieku cēluma.

— Panāciet viņu, — cars pavēlēja.

Zemniekdēls Ivans dzird — zeme trīc.

— Tur vai nu pūķis laižas, vai arī kādi spēkavīri auļo.

Šie piejāj klāt, apsveicinās, un Ivans vaicā:

— Kas jūs tādi esat?

— Cars mūs sūtīja tev līdzi jāt.

— Kā tad nu darīsim? Vienam no mums vajadzēs būt par virsnieku, citādi nebūs nekādas kārtības, viena vajag, kam pārējie paklausītu.

Šie kungu kārtas spēkavīri tūdaļ sauc viens par otru:

— Es būšu virsnieks, es būšu virsnieks!

Bet zemniekdēls Ivans saka:

— Nē, tā vis ne. Sviedīsim vāli pa ceļu uz priekšu — kurš tālāk aizsviedīs, tas arī būs virsnieks.

Aizsvieda viens vāli pa ceļu uz priekšu. Jāja nu visi dienu, jāja otru dienu — nav vāles. Trešajā dienā skatās — gul vāle uz ceļa. Nu svieda otrs. Jāja visi atkal vienu dienu, jāja otru un trešu — nav vāles. Tikai pēc nedēļas atrada. Nu svieda zemniekdēls Ivans. Jāja visi nedēļu, jāja otru un trešu — nav vāles.

— Būsim tavai vālei garām pajājuši.

— Nevār būt, laikam tā būs kaut kur ciemos iegriezusies.

Jāja vēl vienu nedēļu un tad ierauga milzīgu namu ar vara sētu apkārt, un uz namu ved vara tilts. Ivana vāle pārlidojusi sētai pāri un sagāzusi nama stūri. Bet šajā namā mita briesmīgi pūķi, tikai pašlaik to nebija mājā — tie kaut kur tālumos karoja.

Zemniekdēls Ivans nu saka vienam kungu kārtas spēkavīram:

— Šonakt tu stājies uz tilta sardzē, — un otram saka: — Bet tu guli pie zirgiem, un es palikšu gulēt namā. — Tam, kuram bija tilts sargājams, viņš pieteica: — Tikai pieraugi, brāl, sargā modri, neguli.

Šis staigāja, staigāja, taču, ceļā piekusis, apgulās uz tilta un aizmiga. Tad zemniekdēls Ivans pamodās, redz, ka pusnakts klāt un ir laiks viņam iet. Viņš apģērbās un devās uz tiltu, ierauga — sargs guļ, ieklausās — zeme dun, jāj sešgalvis pūķis, runādams ar savu zirgu:

— Esi rāms, nesprauslā, par mums stiprāka neviena nav. Ir tikai zemniekdēls Ivans, bet šurpu ne krauklis viņa kaulus neatnesīs, viņš vēl ir jauns.

— Krauklis kaulus neatnesīs, jauneklis brašulis atnāks pats, — saka zemniekdēls Ivans.

— Cīnīties atnāci vai mieru derēt?

— Ne jau mieru derēt, cīnīties atnācu.

— Nu, — pūķis tad saka, — zvel tu pirmais.

— Nē, — zemniekdēls Ivans atteic, — tu zvel pirmais, tu esi vecākais visā cara valstī.

Sešgalvis pūķis kā zvēla, tā zemniekdēls drusciņ vien no vietas izkustējās; kā zvēla viņš ar savu vāli, tā uzreiz sešas galvas bija nost!

Viņš sakapāja pūķi, kaulus sadedzināja un izkaisīja vējā, tad gāja mājup. No rīta vaicāja tam, kas uz tilta bija sardzē stāvējis:

— Nu, vai cieši sargāji?

— Tā sargāju, ka ne putns nepamanīts garām neaizlidoja,— šis atteica.

Nākamajā naktī zemniekdēls Ivans sūtīja otru biedru sargāt tiltu, bet pirmajam lika gulēt stallī.

Arī šis sargs aizmiga. Zemniekdēls Ivans skatās — ir laiks iet. Aizgāja un nostājās zem tilta. Dzird — zeme dun. Tur jāj pūķis deviņgalvis.

— Esi rāms, neklūpi, — pūķis teic savam zirgam, — stiprāka par mums nav puspasaulē. Ir tikai zemniekdēls Ivans. Bet šurp ne krauklis viņa kaulus neatnesīs!

— Niekus tu runā, — zemniekdēls Ivans saka, — jauneklis brašulis atnāks pats!

— Cīnīties atnāci vai mieru derēt?

— Jauneklis brašulis nav nācis mieru derēt, viņš nācis cī­nīties.

— Nu, zvel tu!

— Nē, tu zvel, tu esi puspasaulē vecākais.

Deviņgalvis pūķis kā zvēla, tā ietrieca zemniekdēlu Ivanu zemē līdz potītēm. Bet Ivans kā zvēla, tā uzreiz septiņas galvas pūķim bija nost. Atvēzējās otrreiz — un atlikušās divas nost. Viņš sakapāja pūķi, kaulus sadedzināja un pelnus izkaisīja vējā. Nu zemniekdēls Ivans aizgāja vēl nogūlāties. Rītā viņš jautāja otram tilta sargātājam:

— Nu, vai labi sargāji tiltu?

— Tā sargāju, ka ne pelīte nemanīta garam nepašmauca.

Trešajā naktī zemniekdēls Ivans pasauca abus spēkavīrus, pakāra pie sienas cimdu un sacīja:

— Iešu, brāļi, pats tiltu sargāt, bet jūs skatieties uz manu cimdu — ja no tā līs sviedri, tad dzīvojiet mierīgi, bet, ja pilēs asinis, tad izlaidiet no stalla manu zirgu.

Zemniekdēls Ivans nostājās zem tilta; pusnakti viņš dzird — divdesmit verstu tālumā zeme dun, lapas birst no ozoliem. Tur auļo visvecākais pūķis, sēdēdams uz tāda zirga, kas kvēlojošas ogles ēd un liesmas dzer. Jāj pūķis un runā ar savu zirgu:

— Esi rāms, neklūpi, par mums stiprāka nav visā pasaulē. Ir gan kaut kur zemniekdēls Ivans, bet viņš vēl mazs, viņam vēl krāsnsaugšā jātup, šurp viņš neatnāks, šurp ne krauklis viņa kaulus neatnesīs.

Bet zemniekdēls Ivans pūķim atteic:

— Krauklis kaulus neatnesis, jauneklis brašulis pats atnāks.

— Vai tad cīnīsimies vai ari derēsim mieru?

— Jauneklis brašulis nav nācis, lai mieru derētu, viņš nācis, lai cīnītos.

— Zvel, — pūķis saka.

— Nē, zvel tu, esi taču visstiprākais pasaulē.

Pūķis kā zvēla, tā zemniekdēls Ivans kļuva gluži bāls vaigā. Cīnījās abi, cīnījās… No divpadsmit galvām pūķim vairs tikai trīs atlikušas. Bet zemniekdēls Ivans jau iedzīts zemē līdz viduklim, nupat, nupat jau spēka aptrūks pavisam.

— Vadzi, — pūķis saka, — vai tev tēvs bija?

— Bija.

— Vai tēvam vērši bija?

— Bija.

— Vai viņš ara?

— Ara.

— Vai vēršiem atpūsties ļāva?

— Ļāva.

— Tad atpūtīsimies arī mēs.

Kamēr nu viņi tā pūtās, tikmēr zemniekdēls Ivans svieda savu vāli un sagāza stalli. Viņa zirgs spruka laukā, atskrēja un ar pakaviem ņēmās atraust zemi.

Bet divi spēkavīri pamostas un redz — no cimda pil asinis. Taču viņiem bija bail iet palīgā zemniekdēlam Ivanam, sak, kālab mums viņa dēļ galva jāliek uz spēles.

Tikmēr zirgs jau atrausis zemi ap Ivanu, un tad zemniekdēls Ivans saka pūķim:

— Tagad es tevi pieveikšu!

Bet pūķis atbild:

— Labi, tikai pirms nāves tev teikšu: tu gan paņemsi manu brīnumzirgu, kas caram vajadzīgs, taču līdz mājai tu zirgu neaizvedīsi, jo man ir vēl trīs māsas, ir matē un ir tēvs pūķu valdnieks. Viņi tevi tikpat no pasaules izdeldēs!

Ivans nocirta atlikušās galvas un nogrima dziļās domās. Bet tikmēr tā vecenīte, kurai Ivans kādreiz ar zirgu ādām bija jumtu apjumis, nomanīja, ka Ivanam tuvojas nebalta reize (jo šī vecenīte zināja visu, kas pasaulē notiek), un aizsūtīja pie Ivana savu sunīti. Sunītis viņam pastāstīja:

— Kad jāsiet mājup, tad jums tā sagribēsies dzert, ka cits citam ne vārda vairs nejaudāsiet pateikt. Un tad pa labi roki pagadīsies avots ar ūdeni, kas būs dzidrs kā stikls. Nedzeriet no tā avota, uzsit tam krusteniski ar vāli, tad redzēsi, kas ar to notiks! Kad jāsiet tālāk, jums sagribēsies ēst, un tad ceļa malā būs kļava un zem tās plāceņi, āboli, visādi ēdieni un dzērieni. Neēdiet, gāz ar vāli krusteniski, tad redzēsi, kas tur notiks! Kad jāsiet atkal tālāk, jums uznāks miegs, un tad zem k|avas būs gulta. Negulstieties tajā, cērt pa to, tad redzēsi, kas notiks!

To visu noklausījies, Ivans pateica paldies vecenītes sunītim, ņēma pūķa zirgu un kopā ar abiem spēkavīriem jāja mājup. Jāja, jāja, visiem sagribējās dzert, un te patiešām pa labi roki radās avots. Abi spēkavīri grasījās padzerties.

— Nē, pagaidiet, — Ivans saka, — papriekš paskatīšos.

Kā nu viņš sita avotā ar vāli, tā asinis uzšļāca ar straumi — pūķa māsa bija pārvērtusies par avotu. Jāja tālāk, un Ivans sakapāja vēl divas pūķa māsas, kas bija pārvērtušās par ēdienu un par gultu. Bet tad, pavērušies atpakaļ, viņi ierauga — gar apvārsni kāpj augšup melna tūce. Ieskatās labāk un redz — tur viņiem dzenas pakal vecā pūķiene. Viena lūpa tai padebešos, bet otra velkas gar pašu zemi.

Zemniekdēls Ivans nu saka:

— Ek, brāļi, stāsimies tagad visi trīs pretim, jo viens es viņu neuzveikšu.

Bet abi spēkavīri tā nobijušies, ka ir nedomā cīnīties, metas tikai mukt. Ivans redz, ka viens te nekā neizdarīs. «Nu man gals klāt,» viņš domā. Bet tad viņam ienāk prātā, ka tepat netālu, aiz kalniem, aiz mežiem, ir liela kalve. Viņš iecirta zirgam piešus un aujoja, cik jaudas, uz kalvi, bet abi spēkavīri arī pakaļ — kur tad citur šie lai liekas.

Pieauļo visi pie kalves.

— Veriet vaļā!

Kalēji atvēra divpadsmit dzelžu durvis, viņi visi trīs ieskrēja iekšā, un durvis pašas aizdarījās. Bet pūķiene apsēdās kalves priekšā un nu tik ņēmās ar ugunīgu mēli laizīt durvis.

Zemniekdēls Ivans redz, ka nav vairs nekādi joki, un lūdz. kalējus:

— Ātri jo ātri izkaliet arklu — tik lielu kā līdz kalves griestiem — un tādas pašas lielas knaibles.

Kalēji tūdaļ ķērās pie darba, bet pūķiene arī izlaizīja durvis cauras citu pēc citas. Vairs tikai trejas durvis palikušas, taču tad jau kalēji arī bija pabeiguši arklu un knaibles.

Pūķiene izlaizīja cauras pēdējās durvis, iebāza galvu iekšā, un tad Ivans ar nokaitētām knaiblēm saspieda pūķienei lūpu, iejūdza viņu arklā, izdzina laukā un nu tik ņēmās ar pūķieni art zemi, apvērsdams velēnu krietnas mājas lielumā. Ik pa laiciņam viņš uzšauj tik pūķienei un saspiež tai lūpu ar nokaitētajām knaiblēm. Ara, ara, līdz pūķiene pārsprāga.

Tad Ivans iemeta pūķieni jūrā, savu zirgu palaida ganīties, bet abus spēkavīrus aizdzina mājā.

— Ejiet, baijuļi, — viņš teica, — jūs pa kājām vien maisāties. Un vēl esot kungu kārtas!

Ivans pats aizjāja ar zirgu, ko bija atņēmis pūķim. Jāja, jāja un satika vecu vecīti. Viņš pajāja tam garām nepasveicinājis. Bet, gabaliņu pagājis, iedomāja:

— Kā tad es tā — jauns puisis būdams, vecam vīram goda neparādīju. Jāgriežas atpakaļ, jāpadod labdiena.

Ivans griezās atpakaļ.

— Labdien, vecotēv, — viņš teica, — piedodiet, ka pajāju garām, jums godu neparādīdams, neapsveicinādams.

— Kā tad, — vecītis atbild, — veciem ļaudīm nekad neej garām tapat, allažiņ padod labdienu. Tu tagad jāsi tālāk, un tev pretim gadīsies tāds greizs vecis ar koka kāju, tas tev teiks: «Nu, brašuli, tev gan ir krietns zirgs, bet mani tu tikpat nenoskriesi.» Tu neielaidies, neej ar veci skrieties. Bet varbūt tev pa ceļam vēl kāds gadīsies, tad to tu pieņem, neatsakies.

Jāja Ivans tālāk. Redz — pretim klibo tāds neglīts vecis ar koka kāju.

— Nu, brašuli, — vecis saka, — ir gan tev zirgs! Bet lai es kāds vārgulis, tu mani tikpat nenoskriesi!

— Ja ne, ne, skrieties jau ar tevi neiešu.

Bet, tikko zemniekdēls Ivans tā bija pateicis, tā vecais vārgulis savu koka kāju iemetināja kāpslī, nez ar kādu asu bultu izsita Ivanu no segliem un pats aizjoņoja zirgā. Zemniekdēls Ivans ne apskatīties nepatapa. Bet vecis nebija neviens cits kā pūķu valdnieks — divpadsmitgalvja tēvs.

Zemniekdēls Ivans noskaitās.

— To es tev nepiedošu, — viņš saka, — es tevi, sasodīto, atradīšu, arī kājām iedams!

Viņš ņēma vāli rokā un devās uz priekšu. Taču iedams nomanīja, ka pūķu valdnieka bultas cirstā brūce sāk uztūkt, tūkums top lielāks un lielāks un jau viņam zūd spēki.

«Nu gan ir bēda!» zemniekdēls Ivans domā. «Vecais pūķis mani laikam ar saindētu bultu ievainojis.»

Vēl gabaliņu nogājis, Ivans pavisam pagura.

«Nu es vairs pūķu valdnieku neuzveikšu,» viņš sacīja pats sev, «tagad viņš mani ar vienu pirkstu nogāzīs zemē…»

Tā nu iet zemniekdēls Ivans skumdams un bēdādamies, un pretim nāk vecītis ar bārdu, kas sniedzas līdz zemei. Abi sasveicinājās, apvaicājās viens otram, kas kurais esot un kurp iedams. Vecītis tad saka:

— Iešu tev līdzi.

— Kas tad jūs tāds esat?

— Esmu Tas, kurš spēj no suņiem pasargāt.

Zemniekdēls Ivans izbrīnījies paraustīja plecus, bet, atcerējies sirmā vecīša padomu, nekā pretim nebilda.

Abiem ejot tālāk, parādījās ceļā vēl kāds vecītis un arī pievienojās gājējiem.

— Esmu Sals, — šis vecītis sacīja.

Gāja visi tālāk. Satika trešo vecīti. Apvaicājās, kas šis tāds esot un kurp ejot. Šis atteica:

— Esmu Tas, kurš jūru nopļauj un kaudzē sakrauj.

— Tad nāc tu ari mums līdzi!

Pēc tam viņi satika ceturto — To, kurš ēd un nevar pieēsties. Tad nāca piektais, Tas, kurš dzer un nevar atdzerties. Sestais, Tas, kurš skrien un skrien, un nepiekūst. Septītais, Tas, kurš trāpa ar pātagu divdesmit verstu tālumā. Astotais, Tas, kurš redz divdesmit verstu tālu.

Nu visi pulkā iet pie pūķu valdnieka uz viņa valsti. Pūķu valdnieks, to redzēdams, brīnās: citkārt neviens viņa valsts robežās ne tuvu nebija rādījies, bet te — ienākuši jau viņa zemē. Viņš pavēlēja ienācējiem uzrīdīt septiņus tūkstošus neganti niknu suņu, kam ikvienam bija pa divi galvām.

Joņo suņi kā melnais padebess.

— Neko darīt, brāļi, — zemniekdēls Ivans saka, — suņi mūs saplosīs, es esmu vārgs, tik tikko kājas velku, nespēju ar tiem cīnīties.

— Vēl tak esmu es — Tas, kurš spēj no suņiem pasargāt, — sacīja pirmais vecītis. Un kā likās suņiem pretim, tā visus apsita un sakrāva čupā. Pūķu valdnieks redz — suņi nekā nav līdzējuši, nāk vesels pulks vīru pa viņa valsti. Atnāk līdz viņa mājai, ienāk pagalmā, pār kuru liecas milzīga dzelzu velve, un tad — žvīks! — šī velve noslīga pār ienācējiem. Zemniekdēls Ivans līdz ar biedriem nu bija ieslēgts it kā plašā dzelzs istabā. Tad pūķu valdnieks lika saviem kalpiem kurināt pie sienām uguni tā, lai ieslēgtie izceptu. Kalpi sakrāva pie sienām kaudžu kaudzēm malku un nu tik kurināja tavu kurināšanu. Bet vecītis Sals kā ņēmās saldēt, tā dzelzu sienas pat apsarmoja. Pūķu valdnieka kalpi sasvilināja visu malkas kalnu, un valdnieks tiem sacīja:

— Taisiet nu vaļā, ņemiet lāpstas un izrausiet sārņus, kas palikuši no mana ienaidnieka — no zemniekdēla Ivana kauliem.

Kalpi attaisīja velvi, un paskat — iekšā visi dzīvi, bet Ivans saka:

— Kāpēc tad tu, valdniek, esi tik nelaipns — iebāzi mūs tik saltā istabā, ka teju pat nosalām.

— Vienalga, — pūķu valdnieks atteic, — tūliņ es nocirtīšu tev galvu, jo zinu, ka esi saindēts un nevarēsi man pretim turēties.

Bet sevī viņš domā: «Nogalēt viņu vēl paspēšu, tagad labāk vēl krietni pamocīšu,» — un saka:

— Došu jums uzdevumu, ja to izpildīsiet, atlaidīšu dzīvus, ja neizpildīsiet, visiem nocirtīšu galvu: pa vienu nakti nopļaujiet jūru un salieciet gabanās. Ja to neizdarīsiet, tad…

Pūķu valdnieks apgulās, bet Tas, kurš spēja jūru nopļaut, pa nakti to nopļāva un salika gabanās. No rīta pūķu valdnieks pamostas un redz — nekur vairs nav ne pilītes ūdens. «Hm,» viņš prāto, «kas tad tie par jokiem?» Tad dod otru uzdevumu:

— Cik vien man ir lopu, no tiem visiem pagatavošu pusdienu; ja jūs visu apēdīsiet, tad paliksiet dzīvi, ja ne, tad nocirtīšu galvu.

Zemniekdēls Ivans to vien tik domā: «Kaut drīzāk, kaut nu drīzāk vaina sadzītu, tad es viņam parādīšu, kā mūs spīdzināt.»

Bet pūķu valdniekam bija gūstekne — brīnumdaiļa meiča. Viņa nu sāka Ivanu ārstēt, jo zināja visādas zāles. Pūķu valdnieks tikmēr pievārīja katlu katlus, pagalmā tiem vairs ne vietas nebija; ar dzērieniem pielēja tūkstošiem mucu. Sasēdās Ivans ar biedriem pie galda. Nebija vēl par lāgu nevienu vērsi noēduši, jau zemniekdēls Ivans bēdājas: «Mēs jau ne trijos gados to visu nenoēdīsim.» Bet tad atcerējās, ka ir taču viens vecītis, Tas, kas ēd un nevar pieēsties, un otrs vecītis, Tas, kas dzer un nevar atdzerties. Abi likās klāt ēdieniem un dzērieniem un vēl sūrojās, ka par maz esot, šie vēl būtu ēduši un dzēruši.

Pūķu valdnieks, redzēdams, ka nekā nevar šiem padarīt, jau taisījās visus nogalēt, taču nolēma vēl pamocīt.

— Kurš rīt ātrāk atnesīs no jūras ūdeni — mana meita ātrskrējēja vai jūs? — pūķu valdnieks vaicā. — Ja jūs, tad paliksiet dzīvi, ja ne, tad…

Bet Ivans tikai domā: «Kaut drīzāk, kaut nu drīzāk mana vaina sadzītu…» Gūstekne viņu drošina:

— Nebēdā, drīz sadzīs.

Pagāja nakts. Pūķa meita — ātrskrējēja ar mazu gaismiņu apāva septiņjūdžu kurpes, uzlika burvju cepuri, kas viņu padarīja neredzamu, paķēra spaini un steidzās uz jūru. Meita joņo, bet šie visi sēd un prāto: kuram nu jāskrien pēc ūdens. Atcerējās, ka ir taču Tas, kurš skrien un skrien, un nepiekūst. Tas aizskrēja, iesmēla ūdeni un atpakaļceļā jau tika priekšā pūķu valdnieka meitai, bet tā nokaisīja viņam zem kājām miega pulveri, viņš nokrita un aizmiga turpat līdzās spainim.

Zemniekdēls Ivans un viņa ceļabiedri skatās, ka pūķu valdnieka meita jau tuvu, bet viņu biedrs, Tas, kurš skrien un skrien, un nepiekūst, vēl nav redzams. Tad Tas, kurš ar pātagu trāpa divdesmit verstu tālumā, atritināja savu pātagu un kā vilka gulētājam, tā šis uz vietas trūkās augšā, paķēra spaini un atnesa ūdeni ātrāk nekā pūķu valdnieka meita.

Nu pūķu valdnieks saprot, ka šiem vīriem neviens darbs nav par grūtu, izrāva zobenu un pavēlēja Ivanu un viņa biedrus stiept uz dzelzs klonu. Ved kalpi Ivanu prom, bet gūstekne viņam saka:

— Nu jau tava vaina ir sadzijusi.

Izveda kalpi Ivanu uz dzelzs klona. Jau pūķu valdnieks paceļ zobenu cirst Ivanam galvu nost, bet Ivans kā grāba pūķu valdnieku, tā uzsvieda viņu uz pils dzelzu torņa smailes, tur viņam arī gals pienāca. Tad Ivans paņēma zirgu, ko pūķu valdnieks viņam ar viltību bija nozadzis, sagūstītā jaunava arī posās viņam līdzi, bet viņa ceļabiedri — vecīši sacīja:

— Esam tev, zemniekdēl Ivan, izlīdzējuši, tagad iesim savu ceļu — citiem labiem ļaudīm līdzēt.

Vecīši nomutēja Ivanu un aizgāja.

Zemniekdēls Ivans pārjāja savā valstī un, radis allaž turēt solījumu, atdeva caram zirgu, kas kvēlojošas ogles ēd, liesmas dzer, kad skrien, tad divpadsmit verstu visapkārt zeme dun un ozoliem lapas birst. Bet tobrīd caram blakus stāvēja tie paši divi augstas kārtas spēkavīri, ko cars bija sūtījis Ivanam līdzi. Tie, ieraudzījuši jaunavu, ko Ivans bija atbrīvojis no pūķu valdnieka gūsta, tūliņ sāka caru kūdīt:

— Tas nekur neder, ka Ivans, prasta zemnieka dēls, precētu tādu daiļavu, kas var būt par sievu tikai augstas kārtas spēkavīram!

— Tiesa gan, tas ir vārds vietā! — cars atzīst un saka Ivanam:

— Tu, Ivan, esi zemnieka dēls, tāpēc nepiederas tev atdot tādu daiļavu, viņa var būt sieva tikai augstas kārtas spēkavīram.

Zemniekdēls Ivans nobālēja un teica:

— Es viņu atbrīvoju no gūsta, viņa mani mīl, un es mīlu viņu un nevienam neatdošu!

— Atdosi gan! — cars atcērt.

Tad Ivans aizsvilies saka caram:

— Tu solīji dot man par algu, ko vien gribēšu un nekad nekādi nedarīt man pāri! Es nogalēju trīs milzeņus pūķus un viņu māsas, veco pūķieni ietriecu jūrā, pūķu valdnieku aizsūtīju uz viņu pasauli — un, ja tu par maniem labajiem darbiem atlīdzināsi, lauzdams savu vārdu, tad es tevi un visu tavu dzimumu iznīcināšu ar vienu vēzienu!

Kā nu Ivans atvēzēja savu vāli, tā koki noliecās līdz zemei un visa cara pils nodrebēja. Tad gan cars nobijās un ne vārda vairs nebilda. Zemniekdēls Ivans apprecēja dai|avu, un viņi dzīvoja laimīgi.

Bet Ivans nekad vairs neticēja ne cara, ne augstmaņu dotam vārdam.