Burvju vijole. Ukraiņu tautas pasakas

Kazaki un nāve

Divi kazaki gāja reiz pa stepi, pagadījās pa ceļam koks, un viņi apsēdās pavēnī atvilkt elpu. Viens trinkšķina bandūru, otrs klausās. Te uzreiz viens ierunājas:

— Vai, brālīt, nu ir slikti! Nāve nāk!

Stepē, raug, viss jau iztālēm pamanāms.

— Un kas tad ir? — otrs atsaka.

— Viņa tak mūs nokaus! Muksim!

— Nē, brālīt, kazakiem mukt neklājas! Karsts arī kā ellē, ko tādā tveicē daudz paskriesi! Sēdēsim, kā sēdējuši. Vienreiz vien pasaulē esam nākuši, vienreiz vien arī jāmirst.

— Nu, ja tā, tad tā!

Sēd abi. Pienāk Nāve un saka:

— Labi gan, ka es jūs, pasaules klaidoņus, satiku. Nu būsiet gana dzīrojuši un priecājušies, gana zīda svārkus valkājuši, saldu vīnu baudījuši. Nu es jūs no pasaules aizvadīšu, ar izkapti galvu nocirtīšu!

— Cērt, cērt, — viens kazaks atbild, — tas ir tavā ziņā, tavā vaļā! Tikai atļauj man, žēlīgā kundzene, pirms nāves pīpi pakūpināt!

— Labi, — Nāve saka, — ja jau tu mani par žēlīgo kundzeni nogodēji, tad pīpē vesels!

Kazaks izvilka no kabatas pīpi un tad nu kūpināja, ka kūpināja! Tabaka viņam bija varen stipra, un, kā sāka dūms kūpēt un smirdēt, tā Nāve neizturēja — pakāpās tālāk nost.

— Tavu nelabu dūmu! — viņa saka. — Kā tu tādu nejaucību vari pīpēt?

— Ko lai dara, — kazaks atteic, — tāds mans liktenis!

Kad dūmi bija izklīduši, Nāve atkal pienāca klāt.

— Nu, izpīpējies esi, tagad jums abiem galva būs nost!

— Paga, žēlīgā kundzene, rādi man arī savu labu sirdi! — tagad iesāk otrs kazaks. — Atļauj man pirms nāves tabaku iešņaukt!

— Šņauc, — Nāve atļauj, — un nesaki, ka man cieta sirds.

Kazaks nu izvelk no kabatas tabakdozi, pagrābj šņauciena tiesu un prāto, kā piedabūt Nāvi, lai šī arī iešņauc. Ierauj viņš tabaku vienā nāsī, ierauj otrā, nokrekstas, jo tabaciņa varen laba: tur piemaisīti gan cemeriņi, gan estragons, pipari arīdzan piebērti, lai tabaciņa būtu stiprāka, lai kostu degunā.

— Kā tad ir, vai labi? — Nāve apvaicājas.

— Kā nu kuram! — kazaks atbild.

— Nuka, dod man arī palūkot! — Nāve lūdz.

— Še, ņem, žēlīgā kundzene!

Nāve kā iešņauca, kā sāka šķaudīt — pat izkapti izmeta no rokām!

— Ka tu izputējis, — viņa rājas, — cik tā ir nejauka! Vēl sliktāka nekā šie dūmi! Kā tu tādu nelabumu vari raut degunā?

— Redzi nu! — kazaks saka. — Visu mūžu dzīvoju vienās mokās, jo tāds mans liktenis! Jācieš vien ir…

— Ak šitā! — Nāve saka. — Nu, tad izkapti pret jums necelšu. Nomirt — tas ir nieks, bet palūko, kā tas ir — šķaudīt vēl gadus piecdesmit!

Rau, tā kazaki izglābās no drīzas nāves.