Burvju vijole. Ukraiņu tautas pasakas

Kirilo ādminis

Kādreiz Kijevā dzīvoja kāds varens kņazs, un netāl no Kijevas mita pūķis, kuram ik gadu tika sūtītas nodevas: vai nu jauneklis, vai meitene. Tā bija pienākusi kārta arī paša kņaza meitai. Neko darīt — ja devuši pilsētnieki, jādod arī kņazam. Viņš aizsūtīja meitu nodevu tiesai.

Bet kņaza meita bija tāda daiļava, ka ne vārdos izsakāms. Un pūķis viņu iemīļoja. Reiz viņa pieglaimodamās vaicā pūķim:

— Vai ir pasaulē tāds cilvēks, kas tevi pieveiktu?

— Ir gan, — pūķis atbild, — Kijevā pie Dņepras. Kad viņš aizkurina krāsni, tad dūmi ceļas līdz pašām debesīm; kad nokāpj pie Dņepras ādas mērcēt (viņš ir ādminis), tad nes nevis vienu ādu, bet uzreiz divpadsmit, un, kad ādas Dņepras ūdenī izmirkst, tad es ieķeros tajās, sak, redzēsim, vai viņš tas izvilks vai neizvilks. Bet viņam viena alga: kā ķeras klāt, ta līdz ar ādām teju pat mani izrauj malā. Āre, no šā cilvēka vienīgā man ir bail.

Meita paturēja prātā pūķa vārdus un nu gudro, kā lai aizsūta uz mājām ziņu, kā lai tiek brīvībā atpakaļ pie teva. Viņas tuvumā nebija citas dzīvas dvēseles kā vien balodītis. Viņa to bija barojusi un kopusi, vēl Kijevā būdama. Tā kņazene prāto, prāto, līdz ņem un uzraksta tēvam.

«Redzi, tētiņ,» viņa raksta, «Kijevā ir cilvēks, vārdā Kirilo, iesaukts par Ādmini. Aizsūtiet sirmgalvjus, lai tie jūsu vārdā lūdz, vai viņš negribētu cīnīties ar pūķi un mani, grūtdieni, izglābt no nebrīves! Lūdziet viņu, tētiņ, gan labus vārdus runādami, gan dāvanas dodami, lai viņš nesaņem ļaunā kādu nepiedienīgu vārdu!»

Tā uzrakstījusi, kņazene piesēja vēstuli balodim zem spārna un izlaida putnu pa logu. Balodis uzšāvās augstu debesīs un lidoja mājup uz kņaza sētu. Pagalmā tobrīd skraidīja bērni un ieraudzīja balodi.

— Tētiņ, tētiņ, — bērni sauc, — vai redzi — no māsiņas balodītis atlidojis!

Kņazs papriekš kļuva priecīgs, bet tad padomāja, padomāja un sāka bēdāties:

— Laikam gan negantais pūķis būs manu bērnu nogalējis!

Kņazs pielabināja balodi, lai tas pielaižas klāt, un vai tu re — balodim zem spārna vēstule. Kņazs to aši paķēra un lasa, ko meita raksta. Izlasījis tūdaļ ataicināja visu padomi.

— Vai mūsu pilsētā ir tāds cilvēks, ko sauc par Kirilo Ādmini?

— Ir, kņaz, viņš dzīvo Dņepras malā.

— Kā ar viņu varētu aprunāties, lai viņš neņemtu ļaunā un uzklausītu?

Sprieda šā un sprieda tā un beidzot aizsūtīja pie Ādmiņa pašus vecākos sirmgalvjus. Tie aizgāja līdz viņa mājai, lēnītēm atvēra durvis un nobijās. Redz — uz grīdas sēd pats Ādminis, šiem muguru uzgriezis, un ar rokām brauka divpadsmit ādas uzreiz, tik vien redzams, ka milzumliela balta bārda slaistās. Te uzreiz viens no sūtņiem:

— Apči!

Ādminis satrūkās, un divpadsmit ādas — švirks, švarks! — pušu gan. Ādminis pagriežas pret sūtņiem, šie klanās līdz zemei.

— Kņazs mūs sūtīja ar lūgumu pie tevis…

Bet Ādminis ir neskatās, ir neklausās — noskaities, ka šo dēļ pārplēsis divpadsmit ādas.

Sūtņi ņemas atkal klanīties un lūgties. Par velt!l Izlūdzās, izlūdzās un aizgāja, galvas nokāruši.

Ko tu padarīsi? Bēdājas kņazs, bēdājas visa padome.

— Vai vēl nevajadzētu aizsūtīt jaunākus?

Aizsūtīja jaunākus — arī tie nekā nepanāca. Ādminis cieš klusu, it kā viņš nemaz nebūtu tas, ar kuru runā. Tik stipri bija noskaities.

Tad kņazs sadomāja un aizsūtīja pie Ādmiņa sīkus, mazus bērniņus. Kolīdz tie atnāca, kolīdz ņēmās lūgties, ir ceļos mezdamies, ir raudādami, tā vairs ne pats Ādminis neizturēja, apraudājās un sacīja:

— Jūsu dēļ to darīšu.

Viņš aizgāja pie kņaza.

— Dodiet man divpadsmit mucu darvas un divpadsmit vezumu kaņepāju!

Satinies kaņepājos, krietni notriepies ar darvu, Ādminis paņēma vai desmit pudu smagu milnu un gāja pie pūķa.

Pūķis jautā:

— Vai tu, Kirilo, nāc cīnīties vai mieru derēt?

—.Kas nu par miera derēšanu? Nācu cīnīties ar tevi.

Nu sāka abi cīnīties tā, ka zeme dimdēja. Cik pūķis ieskrienas un grābj ar zobiem Kirilu, tik izrauj darvas piku; cik ieskrienas un grābj, tik izrauj kaņepāju vīkšķi. Bet kā Kirilo zveļ pūķim ar smago milnu, tā ietriec šo zemē. Pūķis deg vienās ugunīs — tā nokarsis, un, kamēr šis aizskrien pie Dņepras padzerties un ūdenī drusciņ atvēsināties, tikmēr Ādminis atkal jau satinies kaņepājos un ar darvu notriepies. Re, pūķis izlec no ūdens un kā gāžas Ādminim virsū, tā Ādminis šim ar milnu — blaukš, ka noskan vien! Tā viņi cīnījās, ka dūmi vien griezās un dzirksteles šķīda. Kirilo karsēja pūķi vēl niknāk nekā kalējs lemesi ēzē: pūķis vai sprauslāja, vai bez elpas kļuva, bet zeme tam zem kājām vaidēt vaidēja.

Te uzreiz pūķis — babākš! — pārsprāga gan! Vai zeme nodrebēja! Ļaudis, kas stāvēja apkārtējos pakalnos, rokas vien sasita.

— Ak šito Kirilo! Ak šito Ādmini!

Kopš tā laika tad arī to nostūri, kur Kirilo dzīvoja, sāka dēvēt par Ādmiņiem.