Erebos

U. Poznanski

Erebos

.

Tas vienmēr sākas naktī. Naktīs es savas ieceres baroju ar tumsu. Tumsa ir vienīgais, kā man ir papilnam. Tā ir kā zeme, kurā zeļ viss, ko vēlos izaudzēt.

Ja man liktu izvēlēties, es vienmēr dotu priekšroku naktij, nevis dienai, pagrabam, nevis dārzam. Tikai pēc saules rieta manas krop­lās ideju radības uzdrošinās izlīst no savām slēptuvēm un ieelpot ledaini auksto gaisu. Tās cer, ka viņu gaudenajiem ķermeņiem pie­šķiršu grotesku skaistumu. Ēsmai jābūt tik skaistai, lai laupījums pamanītu āķi tikai pēc tam, kad tas jau ir dziļi ieķēries viņa miesās. Mans laupījums. Es to nepazīstu, tomēr gandrīz vēlos apskaut. Savā veidā to arī darīšu. Mēs būsim vienoti. Manās domās.

Tumsa man nav jāmeklē, tā arvien ir ap mani, es to izplatu kā elpu. Kā ķermeņa izgarojumus. Pamazām no manis sāk izvairīties, tas ir labi. Viņi ložņā ap mani sačukstēdamies, juzdamies neērti un baiļodamies un domā, ka smaka viņus attur tuvoties. Taču es zinu, tā ir tumsa.