Erebos

3.

Kad Niks pārnāca, dzīvoklis bija tukšs un ledaini auksts. Mamma laikam jau atkal bija steigusies un aizmirsusi aiztaisīt logus. Viņš atstāja jaku mugurā, cieši aizvēra logu un radiatoru savā istabā noregulēja uz maksimālo karstumu. Tikai tad izzvejoja no kabatas vāciņus un atvēra: Erebos.

Niks sašķobīja seju. Erebos skanēja līdzīgi Eros. Vai tā bija kāda sapārošanas programma? No Brainas to varētu sagaidīt, bet lai nemaz necer.

Viņš ieslēdza datoru. Kamēr tas iedarbojās, atnesa no dzīvoja­mās istabas vilnas segu un aplika sev ap pleciem.

Viņam piederēja vismaz četras netraucētas stundas. Vairāk iera­duma dēļ, bet arī tādēļ, lai vēl mazliet kāpinātu spriedzi, Niks vis­pirms iegāja savos e-pastos (trīs reklāmas, četri spami un sarūgti­nājuma pilna vēstule no Betānija, kurš visiem kavētājiem piesolīja šaušalīgu izrēķināšanos).

Brīdī, kad viņš gribēja atvērt Facebook lapu, čatā pieteicās Fins.

"Čau, brāļuk! Viss kārtībā?"

Niks, pats to neapjauzdams, pasmaidīja.

"Jā, vislabākajā."

"Kā mammai?"

"Daudz darba, bet ir okay. Un kā sastāv ar tevi?"

"Dito. Bizness iet kā smērēts."

"Cool," Niks neatļāvās izprašņāt vairāk.

"Nikij, paklau. Tas krekls, ko tev apsolīju… Tu zini, par ko es runāju, vai ne?"

Un kā vēl. Niks zināja gan, par ko. Par Hell Froze Over kreklu. Pēc Fina domām, tā bija labākā grupa pasaulē.

"Kas ir ar to?"

"Es nevaru dabūt tavu izmēru. Ne ātrāk kā četru nedēļu laikā. Tu vienkārši esi pārāk garš, brāļuk. Šie no Fanshop pasūtīja, bet tas nebūs tik ātri. Vai tas ir okay?"

Sākumā Niks pat nesaprata, kāpēc bija tik vilies. Droši vien tāpēc, ka viņa galvā jau mita vīzija: viņš un Fins koncertā pēc divām nedē­ļām, abi HFO kreklos ar leduszilo miroņgalvu uz krūtīm un rēc līdzi Down the Line.

"Nē, nav tik traki," viņš rakstīja.

"Viss paliek spēkā, apsolu. Vai kaut kad piekāpsi?"

"Protams."

"Man tevis pietrūkst, sīkais, vai tu to zini?"

"Man tevis arī." Un kā vēl! Taču to viņš Finam nerīvēs degunā, citādi brāli atkal mocīs slikta sirdsapziņa.

Pačatojis Niks vēl uzmeta aci Emīlijas zīmējumiem deviantart lapā, taču tur nekas nebija mainījies kopš vakardienas. Loģiski, viņš mazliet sakaunējies nodomāja un izgāja no interneta.

Iekšējā balss deva padomu uzrakstīt angļu valodas stundā uzdoto eseju, pirms ķerties pie Erebos, taču tai nebija izredžu ziņ­kāre bija pārlieku liela. Viņš atvēra vāciņu, saviebās, ieraudzījis Brainas rokrakstu, un ievietoja disku lasītājā. Pagāja dažas sekundes, līdz atvērās logs.

Ne filma, ne mūzika. Spēle.

Instalācijas logs rādīja drūmu bildi. Fonā varēja saskatīt sabru­kušu torni nodegušas ainavas vidū. Torņa priekšā kailā zemē iedurts zobens ar rokturim piesietu sarkanu lakatu. Tas plandījās vējā kā pēdējā atmiņa par dzīvi mirušo valstībā. Visam pāri, arī sarkanā krāsā, liecās uzraksts Erebos.

Nika vēders satraukti kņudēja. Viņš noregulēja skaļāk skaņu, taču mūzika neatskanēja, vien dobji dārdi, it kā tuvotos negaiss.

Ar nenoteiktu sajūtu, ka ir kaut ko aizmirsis, Niks novietoja peles bultu virs instalēšanas pogas… protams, vīrusu skenēšana.

Viņš pārbaudīja DVD datus ar divām dažādām programmām un, kad abas deva zaļo gaismu, atviegloti nopūtās. Tātad aiziet!

Zilais instalācijas rādītājs pildījās mokoši lēni. Ar sīkiem jo sīkiem grūdieniem. Vairākkārt šķita, ka dators ir nobrucis, nekas nekustē­jās. Lai pārbaudītu, Niks pastumdīja šurpu turpu peli tomēr nē, peles bultiņa kustējās. Kaut ari lēni un saraustīti. Niks nepacietīgi dīdījās pa krēslu. Divdesmit pieci procenti, nevar būt! Tad jau viņš mierīgi varēja aiziet uz virtuvi un paņemt kaut ko dzeramu.

Kad pēc dažām minūtēm atgriezās, lejupielādēts bija trīsdes­mit viens procents. Niks nolamājās, atkrita krēslā un paberzēja acis. Sūdu būšana.

Pēc apaļas stundas bija sasniegti simts procenti. Niks jau iekšēji uzgavilēja, bet ekrāns pēkšņi satumsa. Un palika tumšs.

Nekas nelīdzēja. Ne datora dauzīšana, ne taustiņu kombinācijas, ne dusmu izvirdums. Ekrāns rādīja nepielūdzamu tumsu.

Tomēr, kad Niks jau bija padevies un gribēja spiest restartēšanas pogu, kaut kas notika. No tumsas iznira sarkani burti, vārdi, kas pulsēja, it kā tos ar asinīm un dzīvību apgādātu pukstoša sirds.

"Ienāc!

Vai griezies atpakaļ!

Šis ir Erebos."

Nu beidzot! Niks, priecīgi satraukts, izvēlējās "Ienāc!".

Pārmaiņas pēc ekrāns atkal uz vairākām sekundēm satumsa. Niks atgāzās krēslā. Cerams, ka spēle nebūs tik lēna visu laiku. Tā nevarēja būt datora vaina. Tas bija viens no pašlaik pieejamiem jau­dīgākajiem, procesors un video karte zibenīgi, un visas pirms tam spēlētās spēles gāja bez aizķeršanās.

Pamazām ekrāns kļuva gaišāks, atklājot ļoti reāla izskata ainavu ar meža izcirtumu un mēnesi pār to. Vidū tupēja kāds ar saplēstu kreklu un izdilušās biksēs. Bez ieroča, tikai ar nūju. Tas acīmredzot bija viņa čars. Izmēģinādams Niks noklikšķināja tam līdzās, čars pie­lēca kājās un devās precīzi norādītajā virzienā. Okay, vadība bija muļķu droša, un pārējo viņš ari drīz sapratīs. Šī galu galā nebija viņa pirmā spēle.

Nu tad aiziet! Tikai uz kurieni? Nebija ne ceļa, ne norādes. Varbūt karte? Niks bez rezultātiem izmēģināja dažādas taustiņu kombinācijas, lai atrastu inventāru vai spēles izvēlni. Nekā nebija. Ne norāžu par to, kas jāmeklē, ne informācijas par spēles mērķiem, nedz ari pārējo spēles varoņu. Tikai sarkans stabiņš, kas rādīja atli­kušo dzīvību, un zem tā zils, kas, iespējams, rādīja izturību. Niks izmēģinājās visdažādākās taustiņu kombinācijas, kas bija darboju­šās citās spēlēs, taču šajā gadījumā tās neko nelīdzēja.

Šī spēle laikam ir pilna ar programmēšanas kļūdām, viņš saīdzis nodomāja. Niks pamēģināja, kas notiek, ja uzklikšķina tieši uz noskrandušā tēla. Virs galvas parādījās uzraksts "Bezvārdis".

"Arī labi," Niks nomurmināja. "Noslēpumainais Bezvārdis." Viņš savam noplukušajam čaram lika kādu gabalu skriet taisni, pēc tam pa kreisi un visbeidzot pa labi. Visi virzieni šķita vienlīdz nepareizi izvēlēti, un neparādījās neviens, kuram varētu kaut ko pajautāt.

"Nē, nu patiešām nenormāli cool," viņš domās atdarināja Brainas balsi. Tomēr… Kolinu, šķiet, arī bija aizrāvusi šī spēle. Un Kolins nebija idiots.

Niks nolēma čaram likt skriet taisni uz priekšu un nodomāja, ka tā darītu viņš, ja būtu apmaldījies. Dotos vienā virzienā. Gan jau kaut ko atrastu, un katrs mežs taču reiz beidzas.

Niks koncentrējās uz savu Bezvārdi, veikli izvairījās no kokiem un ar nūju pasita malā traucējošos zarus. Bija skaidri dzirdams katrs čara solis, žagari lūza zem kājām, un sakaltušās lapas švīkstēja. Kad viņš rāpās pāri klintij, lejup ripoja mazi akmentiņi.

Aiz klints zeme kļuva mitrāka. Bezvārdis vairs netika tik ātri uz priekšu, jo kājas stiga līdz potītēm. Niks bija iespaidots. Viss notie­košais bija nenormāli reāls. Netrūka pat žļurkstoši šmaukstošās ska­ņas, ko radīja brišana pa dubļiem.

Bezvārdis turpināja cīnīties uz priekšu, bet sāka aizelsties. Zilais stabiņš bija sarāvies par trešdaļu. Pie nākamās klints Niks ļāva čaram atpūsties. Tas ar plaukstām atbalstījās pret augšstilbiem un nokāra galvu acīmredzami cenzdamies atgūt elpu.

Kaut kur netālu vajadzēja būt strautam. Niks dzirdēja ūdens burzguļošanu un pārtrauca atpūtu. Viņš sūtīja Bezvārdi uz labo pusi, kur drīz ari uzgāja sīku tērci. Čars, joprojām elsdams, pie tās apstājās.

"Nu padzeries taču," Niks teica. Viņš uzklikšķināja bultiņu uz leju un bija sajūsmā, kad Bezvārdis patiešām pieliecās un dzēra, ar sauju smeldams ūdeni no strauta.

Pēc tam atkal gāja ātrāk. Zeme vairs nebija tik slapja un koki tik biezi saauguši. Tomēr joprojām trūka jebkādu orientieru, un Niks sāka baidīties par to, ka stratēģija tikai-taisni-uz-priekšu būs bijis šāviens tukšumā. Ja vien viņš varētu labāk pārlūkot apkārtni, ja būtu kāda karte vai…

Pārlūkot! Niks pasminēja. Redzēs, varbūt viņa virtuālais Es spēj ne tikai pieliekties, bet arī rāpties! Viņš izvēlējās varenu koku ar zemiem zariem, nostādīja čaru tā priekšā un uzklikšķināja bultiņu uz augšu.

Bezvārdis rūpīgi nolika malā savu nūju un pa zariem rāpās augšup. Tas apstājās, tiklīdz Niks atlaida taustiņu, un rāpās tālāk, kad atkal to piespieda. Niks uzsūtīja čaru, cik vien augstu iespējams, līdz zari kļuva pārāk smalki, sāka liekties zem viņa svara, un tas gandrīz noslīdēja lejā. Tikai tad, kad varēja droši nostāties, Niks sadūšojās palūkoties apkārt. Skats bija fantastisks.

Pilnmēness augstu debesīs meta blāvu gaismu pār zaļi sudra­botu un šķietami nebeidzamu koku jūru. Pa kreisi varēja saskatīt kalnu grēdas pakāji, pa labi turpinājās līdzenums. Taisni priekšā ainava bija pauguraina. Uz dažiem pauguriem kā spoži adatas dūrieni vīdēja sīkas gaismiņas. Tās liecināja par ciematiem.

Nu re, Niks triumfējoši nodomāja, ceļš taisni-uz-priekšu tomēr ir pareizs.

Viņš jau bija novietojis pirkstu virs bultas uz leju, kad pamanīja silti dzeltenu gaismas atblāzmu starp kokiem. Tas izskatījās daudz­sološi. Ja dotos mazliet pa kreisi, pēc dažām minūtēm viņš atdurtos pret gaismas avotu. Varbūt māju? Niks dabūja lejā čaru, kur tas, savācis savu nūju, skrēja tālāk. Nepacietīgi kodīdams apakšlūpu, Niks cerēja, ka ir pareizi iegaumējis virzienu.

Jau drīz starp koku stumbriem šķita manāms pirmais vājais gaismas atspīdums, un tieši tajā brīdī viņš atdūrās pret šķērsli: zemē bija plaisa. Pārāk plata, lai čars tai pārlēktu. Nolādēts! Plaisa sniedzās tālu uz abām pusēm un izgaisa kaut kur tumsā starp kokiem. To apejot, Bezvārdis zaudētu daudz laika un, iespējams, arī orientēšanos.

Kritušo koku Niks atklāja tikai pēc tam, kad kādu brīdi bija pava­dījis lamādamies. Ja to izdotos novietot pareizā pozīcijā…

Atslēga uz panākumiem izrādījās space. Nika čars rāva, vilka un stūma stumbru visos peles kursora noteiktajos virzienos. Kad koks atradās šķērsām pāri plaisai, Bezvārdis smagi elpoja un sarkanais dzīvības indikators jau atkal bija kļuvis mazliet īsāks.

Cik vien uzmanīgi iespējams, Niks balansēja čaru pāri plaisai, taču tilts izrādījās visai nedrošs, jo pie piektā soļa paripoja mazliet pa labi. Tikai ar pārdrošu palēcienu Nikam izdevās novietot čaru drošībā.

Gaismas atblāzma bija kļuvusi spožāka un it kā saraustīta. Nika priekšā bija neliels meža izcirtums. Tajā dega ugunskurs. Pie uguns gluži viens sēdēja cilvēks un lūkojās liesmās. Niks noņēma pirkstu no peles taustiņa, un Bezvārdis paklausīgi apstājās.

Vīrs pie ugunskura nekustējās. Šķita, ka viņam nav ieroča, taču tas vēl neko nenozīmēja. Tas varēja būt burvis par to liecināja viņa garais, melnais mētelis. Varbūt kaut ko vairāk varētu uzzināt, ja tam uzklikšķinātu. Peles kursors tikko pieskārās vīram, kad tas pacēla galvu, parādot šauru seju ar ļoti mazu muti. Tajā pašā mirklī ekrāna apakšējā malā atvērās dialoglogs.

"Esi sveicināts, Bezvārdi." Sudrabpelēki burti izcēlās uz melnā fona. "Tu biji ātrs."

Niks veda čaru viņam tuvāk, bet vīrs nereaģēja, vien turpināja ar garu zaru bikstīt ugunskurā degošos koka gabalus. Niks bija vīlies; beidzot viņš šajā pamestajā mežā bija kādu atradis, taču tas spēja vien atturīgi sveicināt.

Tikai pamanījis dialoglogā mirgojam kursoru, Niks saprata, ka no viņa tiek gaidīta atbilde. "Sveiciens arī tev!" viņš ierakstīja.

Virs tumšajā mēteli pamāja. "Tā bija laba doma uzkāpt kokā. Ne visi bezvārži bija tik attapīgi. Tu esi Erebos lielā cerība."

"Paldies," Niks atbildēja.

"Vai tiešām vēlies doties tālāk?" Vīrieša mazā mute savilkās gaidpilnā smaidā.

Niks jau gribēja ierakstīt "Protams!", taču sarunbiedrs vēl nebija beidzis.

"Tikai kļuvis par Erebos sabiedroto, vari ar to sacensties. Tas tev jāzina."

"Labi," Niks atbildēja.

Vīrs nolieca galvu un ar nūju dziļi iebakstīja ugunskura gailoša­jās oglēs. Uzvirpuļoja dzirksteles. Tas izskatās tik īsti. Tik ļoti īsti.

Niks gaidīja, bet sarunbiedrs neizrādīja nekādas pazīmes, ka vēlētos turpināt. Laikam viss viņam paredzētais teksts jau bija pateikts.

Gribēdams uzzināt, vai tēls reaģēs, ja tiks uzrunāts no sava teksta loga, Niks iedrukāja: "p#434<3xxq0jolk-

Viņš man skatās tieši acīs, Niks nodomāja un apslāpēja netīksmi. Viņš skatās uz mani tā, it kā redzētu cauri ekrānam.

Beidzot vīrs atkal pievērsās ugunskuram.

Tikai tagad Niks pamanīja, ka ir sākusi skanēt klusa mūzika, klusa, bet uzstājīga un dīvaini aizkustinoša.

"Kas tu esi?" viņš ierakstīja savā teksta logā.

Protams, atbilde nesekoja. Vīrs tikai pielieca galvu sānis, kā gri­bēdams padomāt. Taču, Nikam par izbrīnu, pēc dažām sekundēm dialoglogā parādījās vārdi.

"Es esmu Mirušais." Viņš atkal palūkojās uz Niku, it kā gribē­dams pārbaudīt teiktā iespaidu. "Tikai Mirušais. Turpretim tu esi dzīvs. Tiesa gan, Bezvārdis, taču ne vairs ilgi. Drīz varēsi sev izvēlē­ties vārdu, aicinājumu un gluži jaunu dzīvi."

Nika pirksti noslīdēja no taustiņiem. Tas bija neparasti, nē, bie­dējoši. Spēle sniedza jēdzīgu atbildi uz brīvi uzdotu jautājumu.

Varbūt sagadīšanās.

"Mirušie parasti nerunā," viņš ierakstīja un atlaidās krēslā. Tas nebija īsts jautājums, drīzāk komentārs. Uz to vīram pie uguns nebūs ieprogrammēta piemērota atbilde.

"Tev taisnība. Tā ir Erebos vara." Viņš turēja liesmās nūju un aizdegušos izņēma no uguns.

Mazliet bažīgi, kaut arī negribēja to atzīt, Niks pārbaudīja, vai dators patiešām darbojās ojjline vai ari kāds mēģināja viņu izjokot. Nē. Internets nebija pieslēgts. Nūja vīra rokās dega ar gaišu liesmu, un tā acīs dejoja atspulgi.

Nākamo teikumu Nika pirksti iedrukāja paši: "Kā ir būt miru­šam?"

Vīrs sēcoši iesmējās. "Tu esi pirmais Bezvārdis, kas man to jautā!" Ar izklaidīgu kustību viņš iemeta nūjas atlikumus ugunskurā.

"Vientuļi. Vai ari spocīgi. Kas gan to var pateikt!" Viņš ar roku pabraucīja pieri. "Ja es tev vaicātu: kā ir būt dzīvam, ko tu atbil­dētu? Katrs dzīvo savā veidā. Tāpat arī nāve katram ir sava." Kā gribēdams uzsvērt tikko teikto, Mirušais pārvilka pāri galvai kapuci, kas tagad meta ēnu pār viņa acīm un degunu, saskatīt varēja vairs tikai mazo muti. "Nešaubīgi ir viens kādudien tu to uzzināsi."

Nešaubīgi. Niks gar biksēm noslaucīja mitrās rokas. Šī tēma viņam vairs nepatika.

"Kur man jāiet tālāk?" viņš drukāja un uzjautrināts konstatēja, ka rēķinās ar sakarīgu atbildi.

"Vai tiešām gribi doties tālāk? Es tevi brīdinu. Labāk nedari

to!"

"Protams, gribu."

"Tādā gadījumā griezies pa kreisi un skrien gar avotu līdz aizai. Dodies tai cauri. Pēc tam… tad jau manīsi." Mirušais it kā saldams ciešāk ietinās mētelī.

"Un uzmanies no Vēstneša ar dzeltenajām acīm!"