Erebos

22

Nākamās dienas rīts burtiski staroja zeltā, it kā reālā pasaule ar visu, ko vien varēja piedāvāt rudens, gribētu atvilināt Niku atpakaļ pie sevis, taču Nīks drīzāk jutās provocēts, nevis aicināts. Šodien viņa omai labāk atbilstu migla un lietus vai vismaz tumsa. Un tomēr šopēcpusdien viņš dabūs no Fina veco laptopu, no jauna instalēs spēli un tad jau skatīsies tālāk. Sliktākajā gadījumā būs jāsāk pavi­sam no jauna. Šoreiz varbūt kā vampīram. Vai barbaram.

Niks visu dienu snauduļoja. Kāda laime, ka bija piektdiena. Nedē­ļas nogalē viņš varētu izveidot savu jauno čaru un padzenāt pa līme­ņiem. Jātiek vismaz līdz ceturtajam zināma pieredze tomēr bija uzkrāta.

Pēdējā stunda bija beigusies, un Niks lika somā savas mantas. Viņš steidzās. Fina veikals atradās šķērsām pāri visai pilsētai, tātad tas nebūs ātri. Turklāt piektdienās metro bija vēl pilnāks nekā parasti.

Taču, tikko viņš iznāca no skolas, jau atkal uzkūlās Džeimijs.

"Viņi saka, ka tu vairs nespēlē. Vai taisnība?"

"Kas saka?"

"Vai nav vienalga?"

"Man nav."

Niks redzēja, ka Džeimijs priecājās, un Niks gribēja viņam sadot pa purnu. Protams, tas nebija godīgi, bet arī pret Niku neviens neiz­turējās godīgi. Un, ja Džeimijs priecājās par to, kas tik ļoti sarūgti­nāja Niku, tad… tad…

"Esmu apsolījis neteikt, kas man to izstāstīja. Taču, ja tā ir taisnība, Nik, es tik ļoti priecātos! Tu pat nenojaut, cik ļoti biji mainījies pēdējo nedēļu laikā. Ko es gribu teikt mēs taču esam labākie čomi!"

Tas bija kā vērsim sarkana lupata.

"Kas mēs esam? Kas? Tu nemitīgi bāzies manās darīšana , un tagad jūties kā ballītes karalis, jo esi pārlaimīgs par to, ka man k.mi kas ir nogājis greizi, ja vien kāds tevi ar šo ziņu nav apčakarējis!"

Džeimijs izskatījās apjucis.

"Tu pārprati…"

"Es? Ne jau es pārpratu! Tu esi apvainojies, jo esmu aizrāvies ar to, kas tevi neinteresē! It kā es tev būtu aizliedzis piedalīties!"

No Džeimija sejas bija pazudusi krāsa. "Tu runā pilnīgu sviestu, Nik! Es priecājos par to, ka esi ticis laukā no patiešām draņķīgas un bīstamas lietas."

"Jā, jā, jā, Džeimijs visu pārzina! Džeimijs ir tik gudrs, Džeimijs visu par visu zina, ja? Un Niks ir pārāk stulbs, lai to saprastu! Ej dirst! Vācies!"

Vairs neteicis ne vārda, Džeimijs pagriezās un piegāja pie sava velosipēda.

Niks noskatījās pakaļ, dusmīgs, ka vairs nevarēja turpināt savu niknuma izvirdumu, un reizē aizvainots, ka… ka… viņš nemaz īsti nezināja, kāpēc. Vai tāpēc, ka Džeimijs nebija viņa pusē?

Niks dziļi nopūtās un devās uz metro, ar acu kaktiņu vērodams Džeimiju, kurš acīmredzami arī bija diezgan nikns: viņš, cik vien ātri spēdams, mina pedāļus un kā bulta aiztraucās garām Nikam lejup pa ielu.

Niks turpināja ceļu pretējā virzienā, pat nepagodinādams Džei­miju ar skatienu. Viņš tūlīt būs pie Fina, savāks laptopu un savedīs kārtībā visas lietas. Sākumā Niks nepievērsa uzmanību blīkšķim, kā ari signāliem. Tikai tad, kad automašīnas viņam līdzās sāka apstā­ties un viens šoferis izkāpa, Niks saprata, ka kaut kas nav tā, kā nākas. Viņš pagriezās.

Sastrēgums sniedzās no krustojuma, kas atradās kādus trīssimt metrus aiz skolas, līdz metrostacijai, kuru Niks jau gandrīz bija sasniedzis.

"Tur laikam noticis kāds negadījums," minēja izkāpušais auto­vadītājs.

Niks nesaprata, kā viņš to varēja zināt. Viņā piepeši viss sastinga ledū. Pašam nemanot, Niks sāka skriet. Soma noslīdēja no pleca un nokrita uz ietves. Viņš traucās turp un redzēja tikai ielu, krusto­jumu, cilvēkus, kas bija sastājušies visapkārt.

"…vispār nebremzēja."

"Luksoforā taču dega sarkanā gaisma!"

"…es nesaprotu."

"Ārprāts, kas tik nenotiek…"

"Labāk neskaties uz to pusi, Debij!"

Niks skrējienā izgrūstīja dažus cilvēkus, kuri pieturā gaidīja auto­busu, ar plecu atsitās pret laternas stabu, brāzās tālāk, kā caur vati saklausīdams apjukušas balsis, viņa paša elpa skanēja pāri visam, pat tuvojošās ātrās palīdzības automašīnas signālam.

Tur jau bija krustojums. Tur arī divritenis. Un tur, ak Dievs, tur bija…

"Džeimij!"

Niks spiedās cauri pūlim, viņam bija jātiek cauri pie Džeimija, jānoliek pareizi viņa kāja…

"Džeimij!"

Tik daudz asiņu. Pēkšņi Nika ķermenis padevās, viņš noslīga uz ceļiem līdzās draugam. Džeimij…

"Ej malā, puika! Tūlīt piebrauks ātrie."

"Bet…" Nikam no krūtīm lauzās vien aprautas elsas. "Bet…"

"Šobrīd tu neko nevari palīdzēt. Neaiztiec! Aizvediet kāds taču to puiku!"

Rokas viņam uz pleca. Tās jānopurina nost. Rokas, kas viņu velk augšā un liek piecelties.

Jātiek vaļā. Jākaujas. Jākliedz.

Atrās palīdzības mašīna. Zili ziboša gaisma, neondzeltenas jakas.

"Vāja elpa."

Nestuves.

"Lūdzu… lūdzu, viņš nedrīkst mirt!"

"Manuprāt, arī tam tur vajag palīdzību, viņš ir šokā."

"Lūdzu!"

Gaudošana. Tās skan no ātrās palīdzības mašīnas, un nu jau la skan Nikā. Lūdzu!

Rokas uz viņa pleciem. Nopurināt.

Glāsts viņa matos. Skats augšup. Emīlija.

Viņi tam deva dzert, un viņš norija. Emīlija sēdēja līdzās Nikam, viņas roka, saņemot dzēriena pudeli, viegli trīcēja. Niks vairākkārt mēģināja meitenei kaut ko pajautāt, taču no rīkles atskanēja vien sausas, krampjainas elsas.

Niks saliecās tā, ka galva skāra ceļus, dzirdēja sevi kunkstam, juta Emīlijas roku ap pleciem. Viņa neko neteica, tikai maigi spieda Niku sev klāt.

Viņa to nedarītu, ja zinātu patiesību.

Kad Niks beidzot atkal sāka uztvert apkārtni, ieinteresētie skatī­tāji jau bija izklīduši. Viņam blakus sēdēja vienīgi Emīlija. Sakopojis visus atlikušos spēkus, Niks viņai uzsmaidīja.

Vienīgais, ko viņš šobrīd juta, bija vaina. Niks bija saniknojis Džeimiju, tāpēc Džeimijs krustojumā nebija nobremzējis. Niks ienīda sevi.

Viņš negribēja iet uz mājām. Doma, ka būs tur jāsēž un jāgaida, šķita šausminoša. Taču arī šeit palikt viņš nevarēja. Vilinoša šķita vienīgi iespēja ieskriet ar pieri sienā.

"Man ir tavas mantas. Es ceru, ka te ir viss."

No kurienes te piepeši bija uzradies Adrians? Viņš sniedza Nikam nosmērēto somu. Niks raudzījās uz to ar neko nesaprotošu skatienu. Viņš negribēja somu. Viņš negribēja dzert. Vienīgais, ko viņš gribēja: pagriezt laiku atpakaļ un vēlreiz runāt ar Džeimiju. Neļaut viņam braukt ar riteni. Nebūt tādam nolādētam pakaļai.

"Paldies," Emīlija atbildēja Nika vietā un paņēma no Adriana somu.

"Vai ir zināms, kā ir ar Džeimiju?" viņš čukstēja. "Vai kāds ko teica?"

Niks nespēja ne vārda dabūt pār lūpām. Viņš tikai juta, ka Emīlija viņam līdzās noraidoši pašūpoja galvu.

"Tur ir policija un iztaujā aculieciniekus," Adrians teica. "Ja redzējāt, kā tas notika, viņi noteikti priecāsies par jūsu liecibām."

"Es neredzēju," Niks nočukstēja, "tikai dzirdēju, un tad…" Viņš vairs neko neteica, jo jau atkal acīs desās asaras.

Adrians pamāja ar galvu. Viņa skatiens bija grūti izprotams saprotošs un tajā pašā laikā… lietišķs kā psihologam.

"Arī es neredzēju," klusi teica Emīlija. "Bet, manuprāt, Braina stāvēja turpat līdzās. Tie viņu noteikti vēl nebūs nopratinājuši, jo viņa saņēma nomierinošu injekciju un vēl īsti nav runājama."

Man ir tik bail. Tik bail. Niks paslēpa seju plaukstās un ieurbās ar nagiem dziļi galvas ādā. Sāpes darīja labu, šīs sāpes bija daudz labā­kas nekā tās otras, ko Niks gandrīz nespēja paciest. Līdz ar labajām sāpēm radās kāda doma.

"Vai kāds zina, kurp viņi aizveda Džeimiju?"

"Manuprāt, uz Vitingtonu," atteica Emīlija. "Šķiet, es dzirdēju pieminam Vitingtonu. Bet varbūt tās ir pilnīgas muļķības."

Ne vārda neteicis, Niks pielēca kājās, sašūpojās, jo sareiba galva, sajuta Emīlijas roku, kas viņu atbalstīja.

"Es braukšu pie Džeimija," viņa balss drīzāk atgādināja aizsma­kušu ķērcienu, "man jāzina, kā viņam klājas."

Emīlija pavadīja Nīku. No metro viņi izkāpa Arčvejā. Nikam sala. Ceļš līdz slimnīcai šķita nebeidzami ilgs. Viņš priecājās, ka Emīlija neko nerunāja un neizvaicāja, jo bija vajadzīgs viss spēks, lai liktu soli aiz soļa un tiktu uz priekšu. Katram solim līdzi auga bailes. Viņi ieradīsies slimnīcā, un kāds paziņos, ka Džeimiju diemžēl neizdevās izglābt. Ka viņš nomira jau ātrās palīdzības mašīnā. Nikam pēkšņi šķita, ka vairs nespēj elpot. Viņš palika stāvam pie slimnīcas ieejas stikla fasādes un ar rokām atbalstījās uz ceļiem. Reiba galva.

"Viņš būs aizvests uz uzņemšanu," Emīlija sacīja. "Tā ir tur tālāk."

"Bet izziņas noteikti ir šeit. Es pajautāšu."

Niks iegāja hallē. Ceļš līdz informācijas logam līdzinājās ejai uz ešafotu. Tievā blondīne, kas sniedza izziņas, tūlīt izšķirs Nika turp­māko dzīvi. Šī doma sagrieza otrādi visas iekšas.

"Labdien! Vai šeit ieveda tādu Džeimiju Koksu? No satiksim", negadījuma. Man jāzina, kā viņam klājas, vai saprotat?"

Blondā pieklājīgi uzsmaidīja. "Mēs drīkstam sniegt ziņas lik.ii piederīgajiem. Vai esat Koksa kunga radinieks?"

"Mēs esam draugi." Labākie čomi.

"Tādā gadījumā man žēl, bet nevaru palīdzēt."

Niks drīzāk izvilkās, nevis izgāja no slimnīcas. Lēmums par viņa turp­māko dzīvi ir atlikts. Kā to izturēt? Kā kāds varēja prasīt, lai viņš iztur?

Emīlija aizveda Niku apsēsties nelielā zālienā turpat pie slimnī­cas. Zeme bija vēsa un mazliet mitra. Niks novilka jaku, lai viņiem būtu, uz kā sēdēt.

"Es nevaru iet mājās," viņš teica. "Tikai tad, kad zināšu, kas ir ar Džeimiju."

Viņi kādu laiku klusēja un skatījās uz garāmbraucošajām auto­mašīnām.

"Mēs varētu piezvanīt uz skolu," ierosināja Emīlija, "tur noteikti būs lietas kursā."

"Nē, uz skolu ne." Nika kuņģis atkal sarāvās čokurā. "Nez vai vecākiem jau ir paziņots?"

"Noteikti. Viņi būs piezvanījuši. Ja viņš vēl ir dzīvs." Emīlija plū­kāja zāles stiebru un saspringti lūkojās autobusu pieturas virzienā pāri ielai. "Personiski ierodas paziņot tikai tad, ja nomirst. Viņi nāk divatā, droši vien vienam tas ir grūti izdarāms. Viņi pajautā, kā tevi sauc, un tad saka, ka ir ļoti žēl…"

Niks mēmi lūkojās Emīlijā. Viņa smaidīja sāpīgu smaidu.

"Mans brālis. Nu jau kādu laiku atpakaļ."

"Vai arī tas bija negadījums?"

Emīlijas seja piepeši kļuva skarba. "Jā. Negadījums. Policija gan apgalvoja, ka pašnāvība, taču tas ir totālākais sviests."

Emīlijas pirkstiem par upuri krita nākamais zāles stiebru kušķis. Niks iekoda sev lūpā. Nezināja, vai drīkst vēl ko vaicāt vai arī labāk paklusēt. Droši vien abējādi bija nepareizi.

"Viņš bija lielisks peldētājs," Emīlija čukstēja, "un nebūtu lēcis ūdenī, lai padarītu sev galu."

Niks aplika roku ap meitenes plecu, nebaidīdamies, ka viņa to varētu atgrūst. Viņi viens otru neatgrūstu. Viņi apkampās. Nevis kā iemīlējušies, bet gan kā divi cilvēki, kuriem vajadzīgs atbalsts.

Tā bija Emīlija, kura pamanija no slimnīcas iznākam Džeimija tēvu. Viņš izskatījās tik nomocīts, ka Niks neuzdrošinājās viņam ko vaicāt. Taču Emīlija gan. Viņa aizsteidzās pakaļ Koksa kungam un viņu apstādināja. Niks redzēja abus sarunājamies, bet nedzirdēja, ko viņi teica. Koksa kungs vairākkārt ar roku slaucīja acis, tad iepleta rokas bezspēcīgā žestā, kas gluži vai apturēja Nika sirdi. Emīlija rei­zēm māja ar galvu un beigās ilgi un cieši spieda Džeimija tēta roku. Pēc tam viņa atgriezās pie Nika.

"Viņš izdzīvos. Atrās palīdzības mašīnā sirds esot apstājusies un viņu esot vajadzējis reanimēt, taču tagad stāvoklis esot puslīdz stabils, teica Džeimija tētis."

Vārdi "sirds esot apstājusies" lika apmest kūleni ari Nika sirdij. "Stabils, tu saki. Tas labi."

"Nu, pavisam labi nav. Viņi Džeimiju ir ievadījuši mākslīgā komā. Viņš ir ļoti smagi savainots, kreisā kāja vairākās vietās lauzta, gurns ari. Vēl viņam ir ari galvas smadzeņu trauma." Emīlija lūkojās sāņus, garām Nikam. "Var gadīties, ka tas atstās iespaidu. Ja viņš vispār izturēs."

"Kādu iespaidu? Ko tu domā ar vārdu "iespaids"?"

Viņa atglauda matus no pieres. "Var gadīties, ka viņš būs garīgi atpalicis."

Atvieglojuma vilnis, kas uz dažām sekundēm bija uzšūpojis Niku, atkal noplaka. Garīgi atpalicis. Nē. Nekādā gadījumā. Viņš aizgaiņāja šo domu kaut kur pavisam tālu. Tas nenotiks, jo tas nedrīkstēja notikt.

"Vai varam viņu apciemot?"

"Diemžēl ne. Viņš ir reanimācijā. Šobrīd nav pie samaņas un pat nemanīs, ka esam tur. Mums vienkārši jāgaida."

Juzdamies kā nokļuvis ellē, Niks to darīja abas nākamās dienas. Nemitīgi. Neatkarīgi no tā, ko vēl darīja ēda, mācījās, sarunājās ar cilvēkiem -, viņš patiesībā visu laiku gaidīja ziņu, ka Džeimijs ir pamodies un atveseļojas. Tikai reizēm Nika domas aizdreifeja, un tad acu priekšā uzausa citas ainas arēna un Bolacis, BloodWork .11 savu milzīgo cirvi, bet visbiežāk Vēstnesis tāds, kāds bija i/sk.i tījies pēdējā reizē, kad dzeltenās acis iekrāsojās sarkanas. Tas viņu mocīja. Niks nedrīkstēja domāt par Erebos, kamēr Džeimijs gulēja komā. Tomēr šie tēli aizvien atgriezās pie viņa.

Bija nedēļas nogale. Uzmanību nenovērsa pat skola. Pie katra tele­fona zvana Niks satrūkās, reizē panikas un cerību plosīts. "Vācies," bija pēdējais vārds, ko viņš bija metis sejā Džeimijam, un ikreiz, to atceroties, Niks iekšēji sarāvās. Nevācies, Džeimij, lūdzu, nevācieši

Pirmdien skolā ziņa numur viens, protams, bija Džeimijs. Ikviens kaut ko bija redzējis vai dzirdējis un gribēja par to pastāstīt. Nomākti klusēja tikai tie, kuri patiešām bija atradušies tiešā negadījuma vie­tas tuvumā. Pirmām kārtām Braina, kuru bez meikapa gandrīz nevarēja pazīt. Todien arī viņa pati bija aizvesta uz slimnīcu, melsa, ka viņai esot bijusi nepieciešama psihologa palīdzība.

Par Ēriku un Aišu neviens vairs nerunāja, un Nikam šķita, ka Aišai tas bija daudz vairāk pa prātam nekā Ērikam.

Slimnīcas priekšā aizvadītā pēcpusdiena ārēji neko nebija mainījusi Nika un Emīlijas attiecībās. Mācību stundu laikā viņi nesēdēja vienā solā un ari nepusdienoja pie viena galda. Un tomēr kaut kas bija mai­nījies skatieni, mazliet ilgāki smaidi vai kāds uzmundrinošs žests. Tā Emīlija vēl nekad pret Niku nebija izturējusies, un tie viņam bija vienīgie krāsainie mirkļi drūmajā un šķietami bezgalīgajā gaidu jūrā.

Otrdien beidzot bija jaunumi. Vatsona kungs tos paziņoja angļu valodas stundas laikā. "Zvanīja Džeimija vecāki, dzīvības briesmas esot pāri. Tomēr viņš joprojām tiekot turēts mākslīgā komā. Ārsti nezinot, cik vēl ilgi. Par spīti tam, šī jau ir laba ziņa. Es jums pat nespēju izstāstīt, cik ļoti par to priecājos."

Atvieglojums apskrēja telpu kā svaiga gaisa šalts. Daži aplau­dēja. Kolins pielēca kājās un mazliet uzdancoja. Niks vislabprātāk būtu meties Emīlijai ap kaklu, tomēr viņi aprobežojās ar ilgu ska­tienu prieka un neziņas pilnu. Vatsona kungs nebija pateicis, vai garīgās atpalicības briesmas arī vairs nav spēkā.