Erebos

4

Gar avotu, lai tā guldzēšana vienmēr būtu kreisajā pusē; vieglā riksī, lai pārāk nenoslogotu izturības rādītāju. Izturība, Niks kon­statēja, nebija Bezvārža stiprā puse. Čars elsoja pat pēc mazākā stāvuma pārvarēšanas, un nācās to atpūtināt, līdz stabiņš ekrāna labajā apakšējā malā atkal kļuva zils. Tikai pēc tam varēja doties tālāk. Rāpties pāri akmeņiem, lēkt pāri šķēršļiem, meklēt aizu. Bet Vēstnesis ar dzeltenajām acīm nebija manāms.

Pamazām zeme abās strauta pusēs kļuva augstāka, tumšās meža augsnes vietā parādījās akmeņaina pamatne, un ceļu pārklāja oļi. Tie apgrūtināja iešanu, un Bezvārdis vairākkārt nokrita. Taču tikai tad, kad apvidus bija kļuvis divtik augsts kā viņa čars, Niks aptvēra, ka atrodas aizā. Tajā pašā mirklī viņš arī pamanīja, ka nav viens. Sausie brikšņi ceļa labajā un kreisajā pusē čabēja, tajos kaut kas kustējās, un tad kā nedzirdamas pavēles vadīti no krūmiem izlēca un viņam virsū metās krupjveidīgi radījumi. To kājām bija ne vien pleznas, bet arī asi nagi, ar ko viņi ievainoja Bezvārdi. Pagāja vairākas sekundes, līdz Niks atcerējās par nūju čara rokās un sāka aizstāvēties.

Divi krupji metās bēgt, viens pēc labi mērķēta nūjas sitiena nomira Bezvārdim pie kājām.

"Straiks," nomurmināja Niks.

Taču viens krupis vēl karājās ieķēries Bezvārža kreisajā kājā, un zem tā nagiem pletās asins plankums. Niks uztraukts pamanīja, ka sarkanais dzīvības stabiņš rādīja vairs tikai nedaudz pāri pusei. Viņš uzsita pa space, kas lika Bezvārdim palēkties, taču krupi nekādi neie­tekmēja.

Tikai escape taustiņa uzspiešana deva gaidītos rezultātus. Bezvārdis zibenīgi pagriezās, nokratīja krupjveidīgo un pēc Nika pavē­les piebeidza to ar nūju.

Tikmēr dzīvības rādītājs bija sarāvies mazāks par pusi. Niks pārliecinājās, ka tuvumā nebija citu uzbrucēju, un novietoja peles kursoru virs krupja liķa. Parādījās informācija "4 miesas vienī­bas".

"Nu vismaz," viņš norūca, piecēla kājās savu pārgurušo čaru un, pirms turpināt ceļu cauri aizai, lika tam savākt gaļu. Viņš bija piesardzīgs un gatavs gāzt ar nūju, ja negaidīti uzrastos vēl kāds nagains krupis. Taču citi pretinieki vairs nerādījās. Tā vietā fonā bija dzirdams ritmisks troksnis, kas daudzkārt atbalsojās aizas sienās. Pakavu dipoņa.

Niks palēnināja čara gaitu, likdams uzmanīgi lavīties ap nākamo stūri, aiz kura atklājās vien cita krauja klinšu siena. Troksnis pastip­rinājās.

Pēc dažiem acumirkļiem viss noklusa. Bezvārdis gāja gar pašu aizas klinšaino sienu garām ērkšķainiem krūmiem cilvēka augumā, līdz viņa priekšā pacēlās vēl viena klinšu siena. Tās vidū, augstu virs Bezvārža galvas, bija plata pārkare, un aiz tās šaura ieeja alā. Uz pārkares milzīgā, bruņās tērptā zirgā sēdēja drūms tēls pelēkā apmetnī, kas aicinoši māja abiem: kā Nikam, tā arī Bezvārdim. Niks pavirši pamanīja tā kailo, spico galvaskausu un pārspīlēti garos, kau­lainos pirkstus. Viņa uzmanību pilnībā bija piesaistījušas tā blāvi dzeltenās acis.

"Tu rīkojies ļoti izveicīgi."

"Paldies."

"Tomēr ar tavu dzīvības rādītāju vairs nav labi."

"Es zinu."

"Turpmāk tev tam jāseko rūpīgāk."

Vēstneša lietišķais runas veids dīvaini disonēja ar baiso izskatu.

"Ir laiks izvēlēties vārdu," viņš turpināja. "Laiks pirmajam rituā­lam." Ar nesteidzīgu kustību tas norādīja uz alu sev aiz muguras.

"Es tev novēlu laimi un izdarīt pareizas izvēles. Mēs vēl tiksimies." Viņš pagrieza zirgu un aizauļoja.

Niks pagaidīja, līdz noklusa zirga pakavu duna, un tikai tad lika čaram tuvoties klinšu sienai. Stāvas, akmenī iecirstas kāpnes veda uz pārkāri. Laiks pirmajam rituālam. Kāpēc viņam jau atkal bija miklas rokas? Niks novietoja kursoru virs tumšās alas ieejas un noklikšķināja peles kreiso taustiņu. Bezvārdis devās iekšā un izgaisa tumsā. Melns ekrāns.

Tumsa. Klusums. Niks pagrozījās savā krēslā. Kāpēc tas ieilga? Viņš mazliet paklabināja taustiņus, taču nekas nemainījās. "Nu, aiz­iet!" viņš teica un uzsita pa datora kasti. "Tagad tikai nenosprāgsti."

Tumsa ieilga, un Nika nervozitāte pieauga. Viņš varēja izņemt no iekārtas DVD un atkal ievietot to atpakaļ, varēja spiest reset, bet tas bija riskanti. Varbūt tad viss būs jāsāk no sākuma vai arī spēle vispār nestartēs.

Pēkšņi atskanēja troksnis. Tuktuktuk! Kā sirdspuksti. Niks atvēra rakstāmgalda augšējo atvilktni, izņēma austiņas un pieslēdza dato­ram. Tagad varēja dzirdēt daudz skaidrāk, un viņam šķita, ka fonā uztver vēl kaut ko. Pūšamie ragi, kas atskaņoja īsus pūtienus. Tie atgādināja medību signālus. Tas jau skanēja daudzsološi. It kā spēle šobrīd kaut kur risinātos bez viņa. Niks noregulēja skaņu skaļāk un dusmojās, ka nebija iedomājies par austiņām jau agrāk. Varbūt viņš bija palaidis garām svarīgu informāciju, brīdinājumus, norādes! Var­būt nebija dzirdējis vissvarīgāko padomu, kā turpināt spēli.

Vairāk nepacietības dēļ, nevis cerot uz paātrinājumu, Niks pabungoja enter taustiņu.

Sirdspuksti apklusa. No tumsas atkal iznira sarkanie burti.

"Šis ir Erebos. Kas esi tu?"

Niks ilgi nedomāja. Viņš bija nolēmis lietot to pašu vārdu, ko izmantoja arī citās datorspēlēs.

"Es esmu Gargoils."

"Nosauc man savu vārdu."

"Gargoils!"

"Savu īsto vārdu!"

Nīks izbrīnījās. Kam tad tas? Okay, tad viņš nosauks kaut kādu vārdu un uzvārdu, lai tikai beidzot tiktu tālāk.

"Saimons Vaits."

Ekrānā sarkans uz melna parādījās ievadītais vārds, un dažas sekundes nekas nenotika. Tikai kursors mirgoja.

"Es teicu: savu īsto vārdu!"

Neticēdams Niks blenza uz ekrānu, un viņu atkal pārņēma sajūta, ka kāds no tā lūkojās viņā. Viņš ievilka elpu un mēģināja vēlreiz.

"Tomass Martinsons."

Vārds atkal dažus mirkļus nekomentēts bija redzams uz ekrāna, pirms spēle atbildēja:

"Tomass Martinsons nav pareizi. Ja gribi spēlēt, nosauc savu vārdu!"

Tam nebija racionāla izskaidrojuma. Iespējams, ka tā bija pro­grammas kļūda un spēle vispār neakceptēja vārdus. Uzraksts izgaisa, tikai kursors palika mirgojam. Piepeši Niks nobijās, ka spēle nobruks vai pēc trim nepareizām atbildēm pati atslēgsies kā mobilais, kam trīs reizes ievadīts nepareizs PIN kods.

"Niks Denmors." Viņš rakstīja, būdams gatavs uz to, ka tiks noraidīta arī patiesība. Taču nē, programma čukstus atbalsoja viņa vārdu: "Niks Denmors. NiksDenmors. Niks. Denmors." Atkal un atkal vārdi kā parole no vienas čukstošas būtnes tika padota tālāk nāka­majai. Neredzamas sabiedrības apsveikums.

Sajūta, ka tiec novērots, biedēja, un Niks jau gribēja noņemt aus­tiņas. Taču uzraksts un balsis pagaisa un atskanēja vilinoša mūzika kā noslēpumu un piedzīvojumu apsolījums.

"Esi sveicināts, Nik! Sveicināts Erebos pasaulē. Pirms sāc spēlēt, iepazīstināšu tevi ar likumiem. Ja tie tev nepatiks, jebkurā brīdī vari pārtraukt spēli. Labi?"

Niks blenza uz ekrānu. Spēle bija atklājusi viņa krāpšanos. Zināja, kāds ir viņa īstais vārds. Tagad šķita, ka tā nepacietīgi gaida Nika atbildi kursors mirgoja ātrāk un ātrāk.

"Jā," viņš uzrakstīja; bija neskaidra nojauta, ka ekrāns atkal varētu satumst, ja atbilde pārāk kavēsies. Vēlāk, viņš domās vēlāk.

"Lieliski. Lūk, pirmais likums: tev ir dota tikai viena iespēja spē­lēt Erebos. Ja to izniekosi, viss būs cauri. Tiklīdz pārkāpsi noteiku­mus, viss beigsies. Okay?"

"Okay."

"Otrs likums: kad spēlē, tev ir jābūt vienam. Spēlē nekad neno­sauc savu īsto vārdu. Ārpus spēles nekad nemini sava čara vārdu."

Kāpēc tad tā? Niks brīnījās. Tad viņš atcerējās, ka pat Braina, kura vēl nekad nebija cietusi no atturības, viņam neko neizpauda par Erebos. Kaut kas nenormāli cool, patiešām, tas bija viss, ko viņa pateica.

"Okay."

"Labi. Trešais likums: spēles saturs ir noslēpums. Ne ar vienu par to nerunā. It īpaši ar nereģistrētajiem. Ar spēlētājiem tev ir ļauts aprunāties spēles laikā pie ugunskura. Taču neizplati informāciju draugu un ģimenes lokā. Neizplati informāciju internetā."

It kā tu to varētu uzzināt, nodomāja Niks un uzklikšķināja: "Okay."

"Ceturtais likums: glabā DVD ar Erebos drošā vietā. To tev vaja­dzēs, lai startētu spēli. Nekādā gadījumā nekopē spēli, ja vien tev to neliek darīt Vēstnesis."

"Okay."

Līdzko Niks nospieda ievadīšanas taustiņu, uzausa saule. Vismaz pārņēma tāda sajūta. Ekrāna tumsas vietā stājās sārta blāzma, ko drīz nomainīja dzeltenie un zelta toņi. Nika Bezvārdis no tumsas iznira kā ēna un pamazām ieguva noteiktākas aprises tāpat kā visa apkārtne saules pielieta meža pļava ar garu zāli un cauri tai iemīta taka. Tā veda uz sūnām apaugušu torni, kura vārti karājās tikai vienā eņģē. Gabalu tālāk uz klints atlūzas ar aizvērtām acīm un saulei pretī pavērstu seju sēdēja Bezvārdis. To redzot, Niku pārņēma skaudība, kā aplūkojot īpaši laba atvaļinājuma bildes. Uz mirkli viņam šķita, ka jūt koku sveķu un tornim apkārt augošo ziedu un zāļu smaržu. Sienāži sisināja, un vējš viegli vilnīja zāles stiebrus.

Šķībie torņa vārti ar troksni atsitās pret mūri, un cars, joprojām saplēstās drēbēs, izstaipījās un piecēlās. Viņš uzlika roku uz sejas un noņēma to kā masku. Zem tās bija vien gluda āda, gluda kā olas čaumala.

Nākamā vēja brāzma atritināja uz torņa jumta novietotu karogu ar izbalējušu vieninieku.

Tātad te sākās pirmais līmenis, nosprieda Niks un veda bezsejaino čaru, kas mulsināja vairāk, nekā viņš to sev atzina, uz torni.

Iekšā viss mierīgi, nav pat vēja, un vārti nedauzās. Starp salmiem un izkaisītiem kauliem stāv koka lādes ar sarūsējušiem apkalumiem. Pie sienām vizuļo vara plāksnes, kurās iegravēti vārdi. Pirmais vārds visās ir vienāds: izvēlies.

Bezvārdis iet no plāksnes pie plāksnes.

"Izvēlies dzimumu!" pieprasa viena.

Niks nevilcinādamies izvēlas būt vīrietis un tikai pēc tam apsver, ka spēlei sievietes ādā arī varētu piemist savs šarms. Eh, vienalga, jau par vēlu.

"Izvēlies tautu!" Niks lasa uz nākamās plāksnes.

Šeit viņš uzkavējas ilgāk. Uzreiz atmet barbarus un vampīrus, kaut arī izmēģinājuma pēc piemēra to ķermeņus, un saviebjas, ieraugot barbara eļļaini spīdošos plecu muskuļus. Niks dažas minū­tes apsver izdevību kļūt par ķirzakcilvēku: tā zvīņainā āda tik vili­noši laistās un maina toni līdzi gaismai. Tiek piedāvāta iespēja palikt arī cilvēkam, taču par to nevar būt ne runas. Pārāk ikdienišķi. Pārāk vāji.

Rūķis, vilkatis, kaķcilvēks vai tumsas elfs četras pēdējās opcijas šķiet vienlīdz vilinošas. Viņš piemēra rūķa ķermeni: mazu, kūkumainu un spēcīgu. Nav slikti. Nelielais augums pat šķiet vilinošs, bet ne līkās kājas un melīgā sejas izteiksme.

Galu galā izvēle notiek par labu tumsas elfam: vidēja auguma, izveicīgam, elegantam un noslēpumainam, un šis lēmums tiek akceptēts.

"Izvēlies izskatu!" aicina trešā vara plāksne.

Niks negrib līdzināties savam patiesajam Es. Tātad īsi, blondi mati, kas spurojas uz visām pusēm, spics deguns un šauras, zaļas acis. Viņš aplūko jaunradīto tēlu, kam vairs nav ne mazākās līdzības ar Bezvārdi. Niks rūpīgi izvēlas apģērbu: zaļi zeltainu jaku, tum­šas bikses, stulmzābakus. Adas cepuri, lai pasargātu galvu, kaut gan ķivere viņam būtu vairāk pa prātam. Diemžēl tumsas elfiem tā netiek piedāvāta.

Niks vēl piestrādā pie sejas vaibstiem palielina acis un attā­lumu starp degunu un muti. Pavelk uz augšu uzacis. Izceļ vaigu kaulus un atklāj, ka līdzinās noklīdušam karaļa dēlam.

"Izvēlies nodarbošanos!" prasa ceturtā plāksne.

Slepkava, bards, burvis, mednieks, izlūks, sargs, bruņinieks, zag­lis. Plaša izvēle. Niks liek izklāstīt katra priekšrocības un uzzina, ka, piemēram, vilkači ir īpaši labi burvji, bet vampīriem ir talants gan uz slepkavošanu, gan ari uz zagšanu. Arī tumsas elfiem, kāds ir viņš, labi padodas zagļa arods.

Niks vilcinās. Viņš pārbīstas, kad piepeši iečīkstas vārtu eņģes, tie atveras un kāds ienāk tornī. Kroplīga ēna. Gnoms ar kupri un līkām kājām, sarkanu bumbuļveida degunu un tumšzilu pampumu uz kakla. Viņš pieklibo tuvāk, apsēžas jāteniski uz lādes un aplaiza lūpas.

"Palūk, palūk, vēl viens tumsas elfs. Kā šķiet, iemīļota suga."

"Tiešām?"

Jaunizceptajam elfam tas nepatīk. Viņš negrib būt viens no dau­dziem.

"Tā nu tas ir. Vai esi jau izvēlējies profesiju?"

Viņš aplūko sarakstu.

"Varbūt zaglis. Vai sargs. Bet varbūt bruņinieks."

"Un kā ar burvi? Burvji ir vareni, prot burt."

Niks īsu brīdi apsver šo iespēju, bet atmet. Prāts nenesas uz burvestībām, tad jau drīzāk uz zobenu cīņām.

"Nē, burvis ne. Bruņinieks."

"Vai esi pārliecināts?"

Viņš ir gan. Bruņinieks, tas skan cēli, gandrīz kā princis.

"Bruņinieks," Niks apstiprina.

"Izvēlies īpašības!" piektā vara tāfele aicina. Zem tās ir nepārska­tāmi garš saraksts ar visdažādākajām iespējamām īpašībām.

Laba redze, viņš izvēlas. Spēks, izturība un spēja saplūst ar apkārtējo vidi. Iekurt uguni. Veiklība, atsperīgums.

Niks uzmanās, jo nezina, cik īpašību drīkst izvēlēties. Tiklīdz viņš kaut ko ir izraudzījies, daļa citu īpašību kļūst nepieejamas. Izvē­loties "nelielas dziedināšanas spējas", deaktivizējas iespēja "nāves lāsts". Izvēloties "spēka vairogs", aizslēdzas "dzelzs miesa".

Pēc desmit izvēlēm viss beidzas. Uzraksts izgaist tieši tajā brīdī, kad Nikam sāk šķist, ka šādā garā viss turpināsies mūžīgi.

"Drīz tev pietrūks dažu no īpašībām, ko tagad apsmādēji," saka gnoms un smaida.

Niks domās sev vaicā: ko šeit dara tas pretīgais radījums? Viņam labāk patiktu būt vienam. Sestā plāksne.

"Izvēlies ieročus!" Zem plāksnes atveras milzīga lāde. Zobeni, šķēpi, vairogi, vairāki dažāda lieluma spriguļi ar rītazvaigznēm. Daži šausminoša izskata asmeņi ar atkarpēm, pātagas ar asumiem, dze­loņainas milnas.

"Vai vēlies padomu?" gnoms jautā.

Lai vari mani iegāzt?

"Nē, paldies."

Niks grib pats sev atrast pareizos ieročus. Viņš uzmanīgi citu pēc cita velk no lādes zobenus un sarindo tos pie sienas. Pārbauda, cik viegli tos cilāt, cik veikli vēzēt. Beidzot izvēlas garu zobenu ar šauru asmeni un tumšsarkanu rokturi. Vēzēts pa gaisu, tas izaicinoši san.

Vairogi ir no koka un neiedveš uzticību. Turklāt, jo tie ir lielāki, jo smagāki un neļauj ātri kustēties. Tāpēc Niks izvēlas mazāko no vairogiem: apaļu, ar bronzas izvirzījumu vidū un ziliem apglezno­jumiem koka daļā.

"Tu to vari piestiprināt sev uz muguras," iesaka gnoms un uzņē­mīgi šūpo līkās kājeles, it kā gribētu piecirst lādei piešus un aizaujot ar to.

Tumsas elfs gnomu pat nepagodina ar atbildi. Viņš pieiet pie septītās pēdējās plāksnes.

"Izvēlies vārdu!"

Mazliet pārsteigts Niks atceras, ka vēl nupat bija vēlējies sauk­ties par Gargoilu. Tagad šis vārds viņam vairs nemaz nepiestāvēja. Niks palūkojās apkārt, vai kaut kur nav atvērusies vēl kāda lāde ar vārdiem rakstu ruļļos. Nē. Vārda izvēlē tiek dota absolūta brīvība. Gandrīz, jo gnomam ir savs viedoklis par palīdzēšanu.

"Elfastis, Elfūdele, Tumšpintiķis! Spicausis, Lapsasģīmis! Vai var­būt kaut ko klasisku? Momoss, Eriss, Kers vai Ponoss, ak, un neaiz­mirsti Morosu! Nu, vai atradi kaut ko sev?"

Nikam prātā pazib doma ņemt zobenu un gnomu piebeigt. Tas nevarētu būt pārāk grūti, un tad viņam atliktu laiks padomāt. Taču Niku attur doma par spalgiem pirmsnāves ķērcieniem un asins peļ­ķēm uz torņa grīdas.

Klasika, viņš nodomā, ir labs atslēgas vārds. Kaut ko klasiski romisku. Mariuss. Nē, Sariuss.

Niks vairs nedomā, šis vārds ir tieši tas, ko viņš meklē, un to viņš uzraksta.

"Sariuss, Ssssariuss, Sa-ri-uss," tornī atskan čuksti. "Esi sveici­nāts, Sarius."

"Sariuss? Cik garlaicīgi! Garlaicīgie ātri mirst. Vai tu to zināji, Sarius?"

Gnoms nolec no lādes un atvadoties izbāž spiču, zaļu mēli tā sniedzas viņam līdz krūtīm.

Sariuss nopakaļ gnomam iziet no torņa saules pielietajā pļavā. Tikai pēc tam, kad gnoms klibodams nozūd mežā, viņš nostiprina vairogu sev uz muguras.