Erebos

28

Tostermaize, marmelāde un tēja. Nākamajā rītā Viktors viņiem pienesa brokastis pie gultas. "Stiprinājums pirms lielās kaujas," viņš teica.

Emilija žāvādamās pateicās, bet Niks nesaprata, vai jutās paralizēts notirpušās rokas vai Snūpija halāta dēļ, kas bija mugurā Viktoram.

Arēnas cīņas Niks pārlaida kā transā, mainīdams savu novēroša­nas posteni starp Emīliju, Viktoru un Spīdiju, kuri spēlē katrs pār­stāvēja savu sugu. Cilvēku joprojām bija vismazāk LordNick kopā ar Hēmeru gaidīja vienā istabā, un Emīlija daudznozīmīgi piemiedza Nikam ar aci.

Savukārt barbaru bija milzīgs pūlis; Quox izskatījās vājākais no viņiem. Viņš joprojām bija vieninieks, bet, zinot Spīdija prasmes, Niks neraizējās par Quox.

Līdzīgi bija ar Viktoru un Squamato. Kaut arī viņš arēnā ienāca kā trijnieks, to pametot, viņam, visticamāk, jau būs par pāris līme­ņiem vairāk.

Parādījās lielais Bolacis. Tagad, kad Niks zināja tā izcelsmi, ceremonijmeistars šķita vēl jo baisāks. Pazemes sūtnis.

Taču ar vislielāko satraukumu Niks gaidīja Iekšējā apļa ieraša­nos; viņš aizturēja elpu, kad tika ienests zelta vairogs.

Blood Work joprojām bija tur un izskatījās masīvāks nekā jebkad iepriekš. Bija arī tumsas elfa Wyrdana, ko Niks atcerējās no savām Arēnas cīņām. Tiem bija pievienojies vēl viens barbars, vārdā Harkuls, vilkatis Telkoriks un Drizzel! Drizzel bija ticis Iekšējā aplī! Izbrīnīts, bet ne pārsteigts Niks redzēja viņam ap kaklu apliktajā ķēdītē šūpojamies sarkano gredzenu.

Pirms kaujas gāja vaļā, arēnas vidū iznāca ceremonijmeistars.

"Apskatiet Iekšējā apļa cīnītājus! Jums vēl ir iespēja ieņemt viņu vietas, ja sevi pierādīsiet un vēlaties beigās uzzināt Erebos tumšākos noslēpumus. Daži šodien triumfēs, citi rīs arēnas putekļus. Lai sākas cīņas!"

Niks bija aizmirsis, cik ātri šeit viss norisinājās. Cīnītāji cits pēc cita izvēlējās pretinieku. Drīz bija Quox kārta. Viņu izaicināja bar­bars, kurš ari bija vieninieks. Spīdijs darbojās ātri un precīzi un pre­tinieku pieveica it kā starp citu.

Hēmera uzvarēja vilkati, bet tika ievainota; bija redzams, ka Emī­lija cieš no trokšņa, kas skanēja austiņās.

Squamato bija ilgi jāgaida, un viņš cīnījās nežēlīgi bija izaicinā­jis pārāk spēcīgu partneri un nu tik tikko spēja to pieveikt.

Lai kā Niks pūlējās, viņš nespēja notikumos, cīnītājos, Bolača vār­dos, skatītāju sejās saskatīt vēl kādu vēsti, viņš nemanīja ari citus zīmī­gus tēlus, kuri būtu varējuši parādīties gleznā. Arēnas cīņas bija parasts kautiņš, ne vairāk un ne mazāk. Jaunas atziņas Niks no tā neguva.

Vēlu pēcpusdienā, kad visi dueļi bija beigušies, Niks un Emīlija sakravāja savas mugursomas un gatavojās doties uz mājām. Hēmera bija iekļuvusi sestajā līmenī, Viktors septītajā, un Spīdijs, dabūjis klāt vēl trīs līmeņus, tagad bija četrinieks, kaut ne reizi nebija veicis nevienu uzdevumu.

"Esam iestrēguši," konstatēja Viktors, pavadīdams Nīku un Emī­liju līdz durvīm. "Mēs labi spēlējam, tomēr joprojām nesaprotam sakarības. Ja būtu vairāk laika, es mēģinātu iekļūt Iekšējā aplī. Taču baidos, ka tā pēdējā cīņa, par ko visi runā, būs pavisam drīz. Vairs nav daudz laika."

Braucot ar metro mājās, Niks nenovērsa acis no Emīlijas. "Kā būs rīt?" viņš vaicāja. "Vai mēs varam… nu, vai mēs tiksimies skolā? Vai iesim kopā pusdienās? Vai turpināsim izlikties, ka mums vienam par otru nav daļas?"

Emīlija saņēma viņa roku. "Baidos, ka visdrīzāk jau pēdējais. Bet tikai tik ilgi, kamēr viss noskaidrosies. Tikai maskēšanās nolūkos. Labi?"

"Sarunāts. Vai paziņosi man jaunumus pa SMS? Manuprāt, mobilie ir droši, ja vien uzmanamies, ka neviens cits tos nedabū nagos."

"Labi. Un trešdien pēcpusdienā tiekamies pie Viktora."

Kaut ari viņi par to bija runājuši un Niks ar to bija rēķinājies, Emīlijas demonstratīvā vienaldzība sāpēja. It īpaši tāpēc, ka pret pārējiem Kolinu, Aleksi, Denu, Aišu un pat Helēnu viņa izturējās uzsvērti draudzīgi: krita ap kaklu Kolinam un starpbrīžus pavadīja kopā ar Aišu. Niks gandrīz mira no greizsirdības. Reiz viņš ievēroja, ka Emīliju uzrunāja Ēriks, bet apmēram pēc diviem teikumiem tika pamests viens. Ērikam neklājās labāk vismaz kāds mierinājums.

Brīvstundā pēc matemātikas Nika skumjajās pārdomās ielauzās Braina. "Vai drikstu aprunāties?" Viņš redzēja meitenes bālo, gaidpilno seju un iekšēji nopūtās.

"Okay."

"Es beidzu," viņa čukstēja.

Tas nu gan bija pārsteigums. "Kāpēc?"

"Jo tā… ir ļauna. Man šķiet. Un… tā man seko dienu un nakti." Meitene skatījās kaut kur projām. "Tu taču arī vairs nespēlē, vai ne?"

Niks juta iekšēju pretestību to apspriest ar Brainu. "Tam jau gan nav nekādas nozīmes."

"Milziga! Mēs varam kopā aiziet pie Vatsona kunga un izstāstīt mūsu pieredzi. Es zinu, ka viņš to ļoti gribētu. Mēs varētu veidot pretošanos."

Ak nē! Braina un Niks pret visu pasauli! Tas nenotiks! "Pameklē tam kādu citu, ir taču daudz bijušo spēlētāju." Ar acs kaktiņu viņš manīja Denu, kurš, jo tuvāk nāca, jo lēnāks kļuva. Viņi bija pievēr­suši sev uzmanibu.

"Un ko tu Vatsonam teiksi?" čukstēja Niks. "Viņš pats zina to, ka Erebos ir vainīgs pie starpgadījumiem skolā. Viņam jānoskaidro to cilvēku vārdi, kuri kaut ko ir sastrādājuši. Ja tos zini, tad ej pie viņa. Es tur iekšā nelīdīšu."

Tagad Braina izskatījās pavisam izsista no līdzsvara. "Es to vairs nevaru izturēt."

"Ko tad? Tu esi laukā. Viss beidzies."

Dens demonstratīvi neuzkrītoši stāvēja kādus trīs soļus no viņiem un izlikās iedziļinājies ziņojumu dēlim piespraustajos baleta nodarbību jaunumos. Nikam vajadzēja tikt no šejienes projām, viņš nevēlējās kļūt par mērķi. Jo neuzkrītošāk izturējās, jo labāk mazajai antispēles komandai.

Braina nebija mierā ar atteikumu. "Nikucītis ir nobijies?" viņa jautāja tik skaļi, ka Denam tas noteikti bija dzirdams. Un dažiem citiem skolēniem gaiteņa otrā galā arī.

"Ej dirst," Niks atteica un aizgāja.

"Labi!" viņa sauca tam pakaļ. "Tad es to izdarīšu viena! Man izdosies! Es viena nostāšos pret jums visiem."

Kaut arī to nevēlējās, Niks tomēr griezās atpakaļ un gāja pie Brainas. "Klusu! Vai tu noteikti gribi problēmas?"

Meitene smējās, un šie smiekli skanēja šausmīgi. It kā viņa jau būtu jukusi vai taisītos nojukt. "Problēmas? Nikij, tu pat nenojaut! Nemaz nenojaut. Sliktāk jau vairs nevar būt."

Visu atlikušo dienu Nikam šķita, ka staigā ar plecos ierautu galvu, it kā pastāvīgās katastrofas gaidās. Taču nekas nenotika. Gluži otrādi bija mierīgāk nekā parasti. Skolu kā pelēkā plīvurā tina pagurums.

Angļu valodas stundā Vatsona kungs nāca klajā ar jaunumiem: "Džeimija stāvoklis esot tiktāl uzlabojies, ka ārsti gatavojas tuvā­kajās dienās viņu uzmodināt no mākslīgās komas. Taču joprojām neesot skaidrs, kā ar Džeimiju būs tad, kad viņš nāks pie samaņas. Tāpēc ar apmeklējumiem nāksies vēl mazliet pagaidīt."

Šī ziņa uz brīdi pacēla noskaņojumu klasē. Niku dīvainā kārtā tas neskāra, neizrunātais jēdziens garīgā atpalicība viņā bija ieķēries kā āķis miesā, kas neļāva priecāties.

Tie pamodinās Džeimiju, bet viņš būs dārzenis. Nepazīs mani. Neru­nās. Nekad vairs nejokos.

Niks abām rokām saberzēja seju, līdz tā kļuva karsta. Tā neno­tiks. Punkts.

Pēcpusdienā viņš sēdēja mājās, hipnotizēdams mobilo. Viktors bija solijies atsūtīt SMS, tāpat ari Emīlija. Kāpēc neviens nedeva ziņu? Cik stulbi, ka viņi nebija sarunājuši tikties šodien, līdz treš­dienai taču vēl vesela mūžība.

Otrdiena aizritēja tikpat pelēka un vienmuļa kā pirmdiena: Niku mocīja sajūta, ka laika ritējums apstājies, tas buksēja un tad sadrupa sīkos gabaliņos. Viss mainījās vienā rāvienā, kad mazliet pirms div­padsmitiem Nika mobilajā parādījās SMS.

Trauksme! Vajag tavu padomu. Nāc šurp, cik drīz vari. Viktors.

Ar to ari pēcpusdienas stundas Nikam bija beigušās. Ātri, tas nozīmēja nekavējoties: bija jātiek projām jau pirms pusdienām. Vai pateikt Emīlijai? Niks atrada meiteni ēdamtelpā spaidām mobilā taustiņus. Izņēmuma kārtā Emīlija bija viena. Niks riskēja zibenīgai informācijas apmaiņai.

"Saņēmi ziņu no Viktora?"

"Jā."

"Zini, kas noticis?"

"Nē."

"Es braukšu uz turieni. Tagad."

"Okay."

"Tu pēc tam atbrauksi?"

"Vēl nezinu. Iespējams."

Durvis atvēra Viktors. No viņa sejas bija pagaisusi ierastā prie­cīgā izteiksme. Viņš pat nepiedāvāja Nikam tēju.

"Es tev tūlīt kaut ko parādīšu un ceru, ka tu tāpēc neuzsprāgsi. Zini, varbūt tie ir meli, bet mēs ar Spīdiju nezinām, ko iesākt."

Viņi trijatā apsēdās dīvānu istabā, kur Nikam uzreiz atmiņā atausa brīnišķīgās atmiņas par nedēļas nogali.

"Kas noticis?"

"Spīdijam ir dots uzdevums. Nākamajā naktī pie skolas jāiz­liek plakāti. Vismaz desmit gabali. Tiem jābūt pēc iespējas lielā­kiem."

Pagaidām nekā dramatiska. "Un?" Niks jautāja.

"Problēma ir teksts. Tas ir… Ak, es nezinu! Labākajā gadijumā apmelojums. Sliktākajā darbs kriminālpolicijai."

Spidijs pasniedza Nikam salocītu lapu. "Šitais man ir jāraksta uz plakātiem. Vismaz nav jābombī," viņš vēl piebilda ar samocītu smaidu.

Niks atlocīja lapu. Lasīja. Neko nesaprata. Lasīja vēlreiz.

"Kā tev šķiet, vai tā ir taisnība?" Viktors jautāja.

Nē. Bet varbūt tomēr. Iespējams. Tas šo to izskaidroja. Bezspē­cīgu dusmu pilns Niks blenza uz papīru.

Braina Fārnama sabojāja Džeimija Koksa velosipēda bremzes.

"Ja tas tiks pielīmēts pie jūsu skolas sienas, tā Braina Fārnama būs pagalam neatkarīgi no tā, vai viņa ir vainīga vai nav," sprieda Viktors. "Mēs ar Spīdiju jau stundām diskutējam, ko tagad darīt. Ja plakātu pie sienas nebūs, viņš izlidos no spēles, vai ne?"

Niks jutās kā paralizēts, paralizētas bija ari viņa lūpas, un tās gandrīz nespēja izteikt vārdu "jā". Braina. Tāpēc viņa bija tik dīvaina. Tāpēc viņa bija pārtraukusi. Niks vēlējās, kaut nebūtu to uzzinājis. Vēlējās, lai arī Emīlija būtu šeit un viņam nebūtu jāizlemj vienam.

"Es viņai piezvanīšu. Tikai tagad viņa vēl ir skolā." Niks paņēma mobilo un sastādīja SMS: Piezvani, tas ir steidzami.

"Viņa atzvanīs, tiklīdz varēs, es domāju. Vai tikmēr varu dabūt tēju?"

Viktors nozuda virtuvē.

"Starp citu, es šodien nolīgu Keitu par savu novici," Spīdijs ziņoja. "Viņai labi veicas. Tumsas elfa, tāpat kā tu."

Niks tikai pasmaidīja, bet pat tas prasīja piepūli. Viņam šobrīd nebija spēka sarunāties. Domas galvā joņoja tik ātri, ka viņš tik tikko spēja tām sekot. Ja tas patiešām bija Brainas roku darbs, viņa bija pelnījusi tikt izlīmēta plakātos, skaidrs. Tikai jau tagad izskatījās, ka viņa kuru katru mirkli sabruks. Skolai bija septiņi stāvi, un piepeši Nika acu priekšā uzausa aina ar lecošu Brainu…

Ja Spīdijs neizpildīs uzdevumu, viņam spēle beigsies. Kaudzēm liecinieku Nika skolā, bet par plakātiem neviens neziņotu. Quox vai Braina. Braina vai Quox.

Niks atspieda galvu plaukstās. Kāpēc te nebija Emīlijas? Viņš nevēlējās būt atbildīgs par to, kas varēja notikt ar Brainu. Nikam bija žēl meitenes, un reizē viņš to ienīda, tiklīdz iedomājās par Džeimiju. Kā lai pieņem pareizu lēmumu?

Viktors atgriezās no virtuves ar paplāti, uz kuras bija uzliktas krāsainas krūzes un kūpoša tējkanna. "Vakar bija atziņām bagāta diena. Mums bija nometne tempļa paēnā un bariņš gnomu pastāvīgi atgādināja, ka jābūt ļoti uzmanīgiem, jo atrodamies Ortolana cie­tokšņa tuvumā. Tad no krūmiem izlēca visi iespējamie radījumi un metās mums virsū. Orki, zombiji, milži pilna programma. Dažiem klājās pavisam slikti." Viņš salēja tasēs tēju; smarža izplatījās pa visu telpu. "Man ir sajūta, ka lieta virzās uz galu. Tomēr es joprojām neesmu to atkodis. Jākauc aiz izmisuma. Rīt es pamēģināšu…"

Iezvanījās Nīka mobilais. Viņš smagi nopūtās. Tā bija Braina.

"Paklau, Nik! Vai pārdomāji?"

"Nē." Kāpēc piepeši mute bija pilna siekalu? "Kur tu esi?"

"Parkā pie skolas."

"Viena?"

"Jā."

"Esmu kaut ko uzzinājis, par ko man vajadzētu ar tevi aprunā­ties."

"Ā! Okay." Vai Nika balsī viņa saklausīja draudošās briesmas? Vai varbūt meitene patiešām ne pie kā nebija vainīga?

"Tas ir sakarā ar Džeimiju. Tagad es zinu, ka negadījums nebija nekāds negadījums. Kāds bija sabojājis viņa ritenim bremzes. Braina, vai tā biji tu?"

Ilgs klusums. Niks dzirdēja Brainu elpojam.

"Ko?" beidzot viņa izdevesa. "Kāpēc… kāpēc tad es?"

"Vienkārši pasaki jā vai nē."

"Nē! Kāpēc tu tā domā? Es… nē." Brainas balss skanēja svārstīgi, un Niks sevī juta mostamies niknumu, karstu un neapturamu.

"Tu taču melo. Es dzirdu, ka tu melo!"

"Nē! Kā tu to vispār vari zināt? Tu tikai gribi mani piebeigt, kaut arī es tev neko neesmu nodarījusi!"

Niks apmainījās skatieniem ar Viktoru, kurš izskatījās kā norū­pējies rotaļu lācis. "Pilnīgi pretēji. Es gribu tevi brīdināt. Iespējams, ka rīt agri no rīta skolā karāsies plakāti, uz kuriem tieši tas arī būs rakstīts: ka tu biji tā, kas sabojāja Džeimija bremzes. Ka tevis dēļ viņš cieta negadījumā."

"Ko?" Tagad Braina šņukstēja, kaut gan Niks dzirdēja, cik ļoti viņa mēģināja savaldīties. "B-e-e-t tā na-av taisnība!"

"Ir gan," viņš teica un pats brīnījās, cik drošs par to jutās. "Aiz­iet! Stāsti! Rīt visi to zinās tik un tā."

"Nē! Es tā nebiju! No kurienes… Kāpēc tu kaut ko tādu saki?" Panika Brainas balsī bija bieza kā sīrups.

"Spēle to saka, un tā zina, ko runā. Taču spēle grib, lai to uzzina visi." Niks sev vaicāja, kur kavējas triumfs. Kur gandarījums par to, ka ir nogrābis atbildīgo par Džeimija negadījumu? Neko tamlīdzīgu viņš nejuta, tikai līdzjūtību un mazliet pretīgumu.

"Bet es taču negribēju!" Tagad Braina jau kliedza. "Sliktākajā gadījumā lai viņš nomaucas uz deguna, izmežģī roku ne vairāk! Ne jau…" Viņa apklusa.

Nikam šķita, ka Braina gara acīm skatīja to pašu ainu, ko viņš: Džeimijs ar salauztiem locekļiem asiņu jūrā.

"Viņš tādā ātrumā aizbrāzās lejup pa ielu, es viņam vēl kliedzu nopakaļ, bet viņš neklausījās, tikai vēl ātrāk mina pedāļus…"

Tā ir mana daļa traģēdijā, nodomāja Niks.

"Kāpēc tu to izdarīji?" viņš aizsmacis pajautāja.

"Nu kā kāpēc? Vēstnesis lika! Raksturoja tā riteņa izskatu un pastāstīja, kā atslēdz bremzes. Viņam pat bija pamācība ar bil­dēm." Braina iesmējās. "Tu pat iedomāties nevari, cik bieži esmu vēlējusies visu padarīt par nebijušu. Mani nemitīgi māc bailes, dienu un nakti. Es visu laiku sapņos redzu, ka Džeimijs nomirst. Un pēc tam nāk pie manis." Viņa atkal iesmējās pīkstīgiem, nekon­trolējamiem mazas meitenes smiekliem; Nikam no tiem uzmetās zosāda.

Viņš paskatījās uz Viktoru un Spīdiju. "Paklau," viņš teica. "Es varbūt varētu pamēģināt novērst to plakātu būšanu."

Spīdijs pamāja ar galvu. "Bez problēmām," viņš čukstēja, "Quox dabūs jauku vietiņu kapsētā. īsts varonis labprāt upurējas dāmas labā."

"Tātad," Niks paberzēja pieri, "klausies manī uzmanīgi, okay? Tu pati atzīsies. Policijai vai Vatsona kungam, izvēle paliek tavā ziņā. Un pats galvenais Džeimijam, tiklidz viņš pamodīsies. Manuprāt, tā vieglāk tiksi galā ar to visu."

Braina ilgi neko neatbildēja, bet, kad beidzot runāja, bija tikko dzirdama: "Es nezinu, vai to varēšu. Man jāpadomā."

"Viens ir skaidrs, proti, tas, ka es Džeimijam izstāstīšu, kas notika."Ja viņa smadzenes spēs mani saprast.

"Jā, protams." Nu viņa atkal izklausījās sakarīgi. "Tur nāk cil­vēki Rašids un Aleksis, man šķiet. Es labāk tagad beigšu. Nik?"

"Jā?"

"Es tā negribēju. Kad devu tev spēli, es tikai gribēju tevi ieprie­cināt."

"Es zinu."

"Vai pateiksi, kas tu biji? Nu kad spēlēji?"

"Kam tev tas?"

"Tapat vien, es bieži par to domāju."

"Sariuss."

"Patiešām? To gan es nebūtu iedomājusies." Braina vēlreiz īsi iešņukstējās. "Es biju Arwen's Child."

Pēc divām stundām atnāca Emīlija izskatījās nogurusi, bet smaidīja, kad Niks viņai aplika roku. Niks izstāstīja jaunumus par Brainu un priecājās, ka Emīlija atzina viņa rīcību par pareizu.

"Protams, var gadīties, ka plakātus uzdod izlīmēt kādam citam," viņa konstatēja. "Bet tagad Braina vismaz ir ieguvusi laiku. Ja viņa būs gudra, aizies pieteikties policijā. Kāpēc spēle viņai to grib noda­rīt?"

"Viņa ir nolēmusi cīnīties pret Erebos un vakar skolā to skaļi izbazūnēja."

"Opā! Nav īstais brīdis. Kā šķiet, pašreiz kaut kas briest. Daži cilvēki pastāvīgi murgo par lielo mērķi, kas esot tuvu. Piemēram,

Aleksis. Savukārt Kolins ir kļuvis vēl noslēpumaināks. Manupr.it, šobrīd dzīve nebūt nav vienkārša."

Turpretim Nikam tā šķita daudz jaukāka, kopš bija ieradusies Emīlija. Viņi vēl kādu stundu pavēroja Viktoru spēlējam un atvadī­jās.

"Sakiet ardievas Quox," nopūtās Spīdijs. "Viņam lemta pāragra nāve. Žēl gan, tik jauks puisis bija."

"Rīt atkal šeit, ja?" pie durvīm vēlreiz pārjautāja Niks.

"Tikai pēc tam, kad būsiet tikuši galā ar saviem skolas pienāku­miem. Viktoronkulis negrib būt vainīgs, ja savu dzīvi beigsi kā podu tīrītājs stacijas tualetē."