Erebos

33

Cauri blīvajam lietum Vitingtona slimnīca izskatījās pēc liela, pelēkbrūna kluča. Niks bija dziļi pāri sejai pārvilcis kapuci, tomēr salija. Mazo paciņu ar Džeimija mīļāko šokolādi viņš bija droši noslē­pis lietusjakas iekšējā kabatā.

Istaba atradās trešajā stāvā. Kad Niks stāvēja durvju priekšā, viņš vislabprātāk būtu pagriezies un aizbēdzis. "Džeimijs ir pamo­dies," skanēja Vatsona kunga vārdi, "bet viņš vēl nejūtas pārāk labi." Neviens nebija uzdrošinājies pavaicāt, lai uzzinātu kaut ko vairāk.

Niks pieklauvēja. Klauvēja vēlreiz. Atbildes nebija. Pilns ļaunu priekšnojautu viņš atvēra durvis.

Divas gultas, viena tukša. Otrā gulēja Džeimijs un izskatījās tik sīks. Trausls. Niks dziļi ievilka elpu.

"Čau, Džeimij! Tas esmu es, Niks. Dzirdēju, ka nu tev klājas labāk, un domāju pieskriešu."

Džeimijs nepakustējās. Seja bija pagriezta pret sienu, galvas viena puse noskūta līdzīgi kā Keitai, tikai Džeimijam pāri kailajai ādai stiepās šuve.

"Es tev kaut ko atnesu." Niks no kabatas izvilka paciņu un lēni piegāja tuvāk. Tagad viņš varēja redzēt ari Džeimija seju. Viņš gulēja ar pavērtu muti un blenza sienā.

75 tad tomēr. Nikam aizžņaudzās kakls, un viņš ātri novērsa skatienu.

"Emīlija sūta sveicienus. Viņa arī drīz atnāks tevi apciemot. Pēdējās nedēļās tik daudz kas ir noticis."

Džeimija stingais skatiens joprojām bija pievērsts sienai. Kaut arī Nikam šķita, ka redz viņa sejā noraustāmies kādu muskuli. Bet varbūt tās bija tikai iedomas.

"Džeimij, man tik ļoti gribētos zināt, kā tev klājas. Man ir nenor­māli žēl, ka todien pret tevi tik draņķīgi izturējos. Esmu tūkstošiem reižu vēlējies, kaut būtu uzvedies citādi. Ar spēli tagad ir cauri, var­būt tas tevi iepriecinās. Ne tikai man vien, bet vispār."

Vai Džeimijs pasmaidīja? Nē.

"Ja tu mani dzirdi, ja saproti kaut vienu vārdu no visa, ko es saku, izdari kaut ko. Lūdzu! Pamirkšķini vai pakustini pirkstu, nezinu."

Vai viņš reaģēja? Tiešām reaģēja? Niks iekoda sev lūpā, vēro­dams, kā Džeimijs nebeidzami lēnām virs segas paceļ labo roku un izstiepj pirkstus.

"Super, Džeimij, tev izdodas," buldurēja Niks, "tu noteikti drīz būsi pavisam vesels."

Džeimija roka palika karājamies gaisā. Pirksti raustījās. Tad viņš tos salieca, citu pēc cita, izņemot vidējo pirkstu, pagrieza galvu pret Niku, paskatījās un pasmaidīja.

"Koks, stulbais pakaļa, tu mani pārbiedēji līdz nāvei!" Niks klie­dza un mēģināja savaldīties, lai aiz laimes neieboksētu Džeimijam pa ribām vai vismaz neapkristu ap kaklu.

"Tad tev viss atkal ir labi, ja? Bāc, es esmu tik priecīgs! Es patie­šām domāju, ka neesi… savā ādā."

"Vai man klājas labi? Traks esi? Manas galvassāpes nav no šīs pasaules, un tu pat iedomāties nespēj, cik kolosāla sajūta ir ar salauztu gūžu." Džeimijs smējās, bet reizē ari sāpēs samiedza acis. "Taču man dod foršas tabletītes. Tāpēc vien visa šī ķeza būs atmaksājusies."

"Idiņš! Es redzēju tevi guļam uz ielas un domāju, ka esi beigts. Es nespēju to skatu dabūt laukā no paura."

Džeimijs jau atkal nekaunīgi smaidīja. "Atsūti man kopiju!"

Izrādījās, ka viņš atcerējās pilnīgi visu, izņemot divas dienas pirms atgadījuma. Džeimija dusmas uz spēli nebija pagaisušas.

"Tā ir beigusies," Niks teica. "lelogoties nav iespējams. Pēc tam kad tika zaudēta kauja, ekrāni satumsa. Visiem vienlaikus. Beigas. Cauri. Gals. Daži cilvēki joprojām nespēj tikt tam pāri."

"Kā tad tā? Vai kāds izslēdza serveri?"

"Nē," Niks sev atgādināja, ka Džeimijs neko nezināja par Erebos un tā iespējām. "Tā bija ļoti neparasta spēle, tā prata lasīt un saprata lasīto. Mana teorija ir šāda: tā kaujas laikā nepārtraukti fil­trēja internetu un gaidīja informāciju, ka kā lai to labāk pasaka ienaidnieks ir miris. Šādas ziņas nebija, toties parādījās cita. Spēle uz to reaģēja atslēdzoties."

Džeimijs izskatījās sajūsmināts. "Normāli, ne?"

"Jā."

Džeimija bālā seja izskatījās domīga. Vai bija pāragri viņam izstāstīt visu patiesību? Nē, Niks nodomāja. Jo ātrāk tas mums būs aiz muguras, jo labāk.

"Paklau," viņš iesāka, "negadījums ar tevi nemaz nebija negadī­jums. Kāds bija sabojājis tavam velosipēdam bremzes, tāpēc tu arī ienesies krustojumā tādā mērkaķa ātrumā." Niks dziļi ievilka elpu. "Es zinu, kas to izdarīja. Ja vēlies, es tev pateikšu."

Džeimija sejā vīdēja neticība. Viņš atvēra muti, tad to atkal aiz­vēra un pagrieza galvu pret sienu.

"Pašu negadījumu es neatceros. Neatceros arī pāris dienu pirms tam. Es labprāt uzzinātu, kas tur notika." Viņš aptaustīja rētu uz galvas. "Vai tam visam ir kāda saistība ar spēli?"

"Jā."

"Saprotu. Es apdomāšu. Varbūt gribēšu to uzzināt. Mazliet vēlāk." Džeimijs šķībi pasmaidīja. "Mani interesē, vai ir iespējams, ka es to cilvēku satikšu skolā un draudzības vārdā dalīšos ar viņu sviestmaizē?"

Niks papurināja galvu. "Nē."

Braina patiešām bija mainījusi skolu. Uz policiju gājusi viņa nebija, cik Niks zināja.

"Cik ilgi tev vēl te jāpaliek?"

"Vēl kāds brītiņš būs. Pēc tam jādodas uz rehabilitāciju kopā ar vecām vecenēm, kurām lauztas gūžas. Nez viņām patiks mana frizūra?"

Džeimija smadzenes kopā ar joku centru nebija skartas. Niks aiz laimes būtu varējis skaļi dziedāt.

"Kad izveseļosies, es tevi ar kādu iepazīstināšu. Jūs viens otram patiksiet."

"Ar meiteni?"

"Ne gluži. Bet jums ir līdzīga humora izjūta, un tēja viņam garšo vēl vairāk nekā tev."

Cita tikšanās notika pēc divām dienām. To bija noorganizējusi Emīlija, jo uzskatīja, ka būtu labi novest lietas līdz galam. "Dau­dziem tas bija smagi," viņa teica. "Spēle tik pēkšņi beidzās, atstā­dama milzīgu bedri."

Niks, joprojām atcerēdamies savu bedri, Emīlijai piekrita. Turklāt viņam bija vēl kāds gluži praktisks plāns, ko varēja īstenot, tikai piedaloties arī pārējiem spēlētājiem.

Ar Vatsona kunga palīdzību viņiem bija izdevies rezervēt zāli sanāksmei kādā jauniešu centrā un izkarināt lapiņas ar informāciju tajās skolās, par kurām bija zināms, ka tur bija spēlētāji.

Tomēr ar tik lielu atsaucību Niks nebija rēķinājies. Kad viņš ienāca telpā, visi krēsli jau bija aizņemti un daudzi sēdēja uz grīdas. Niks mēģināja saskaitīt klātesošos, bet nebija ticis ne līdz pusei, kad šo domu atmeta. Noteikti bija vairāk nekā simt piecdesmit. Par spīti auk­stajai novembra pēcpusdienai, nācās atvērt logus, citādi trūka gaisa.

Niks nostājās priekšā un nogaidīja, līdz apklusa sarunas.

"Sveiki," viņš teica. "Es esmu Niks Denmors. Daudzi mani pazīst no skolas. Tāpat kā jūs, arī es spēlēju Erebos un biju ar to aizrāvies, godīgi. Tomēr un jums man tagad vienkārši jātic ir labi, ka spēle ir galā. Taču, pirms es izskaidrošu, kas aiz tās patiesībā slēpās, mums vajadzētu iepazīties pa īstam. Likumi vairs nedarbojas. Tātad es biju Sariuss, tumsas elfs, un mani izmeta, kad biju astotajā līmenī."

Daži iesmējās. "Sariuss, eu, tiešām? Tu biji Sariuss?"

Daži nekavējoties gribēja sākt dalīties piedzīvojumos, stāstos un jokos Niks tikai ar pūlēm viņus apklusināja.

"Pagaidiet! Mums vispirms ir jāizrunā kaut kas ļoti svarīgs. Paklausieties: jūs visi lasījāt avīzēs par notikušo. Ortolans nebija nekāds monstrs, bet gan īsts cilvēks. Viņš nebija jauks, tomēr cilvēks. Pēc dažām dienām viņu izlaidīs no slimnīcas, un viņš droši vien turpinās darīt iesākto." Visi viņā klausījās lieliski. "Spēlei Erebos bija tikai viens mērķis atmaksāt par Ortolana kunga cūcībām. Tas neizdevās. No vienas puses, labi. No otras -, viņam tomēr neva­jadzētu tikt cauri sveikā."

Daži klātesošie māja ar galvu, citi izskatījās, ka nenieka nesa­prot.

"Svarīga būtu šāda lieta," Niks turpināja. "Jūs visi veicāt arī "īstus" uzdevumus. Es gribētu tos noskaidrot. It īpaši tos, kas nesaistījās ar pašiem skolēniem. Lūdzu, uzrakstiet uzdevumus, par kuriem sev vaicājāt: kam tas vajadzīgs, kāda tam jēga? Ja fotogra­fējāt, skenējāt vai izgatavojāt kopijas un jums tās ir saglabājušās, lūdzu, atdodiet tās man."

Tagad viņi uz Niku lūkojās ar aizdomām.

"Neviens jums netaisās piegriezt skābekli, apsolu. Bet pamēģi­nāsim to piegriezt Ortolanam, ja viņa sirdsapziņa izrādīsies, netīra. Un, manuprāt, tāda tā ir. Satiksimies pēc nedēļas tepat, okay? Un tagad es labprāt uzzinātu, kas jūs katrs bijāt."

Šķita, ka vaļā ir atsprūdis dambis. Sākumā Niks mēģināja uzstāt uz zināmu kārtību, kādā tiek nosaukti vārdi, taču jau drīz visi runāja cits caur citu. Ikviens vēlējās pārējiem izstāstīt savu stāstu un atklāt, kuram ir piederējis čars, ar ko tam bijusi darīšana spēles laikā. Niks atteicās no moderatora lomas un iejaucās starp pārējiem.

Drīz jau bija izveidojušās mazas čalojošas grupiņas, bet daži palika stāvam vieni, piemēram, Rašids. Atšķirībā no Iekšējā apļa dalībniekiem Rašidu nenotvēra. Tomēr Nīks manīja, ka viņš nejūtas ērti droši vien baidījās, ka kāds varētu izmuldēties.

Niks piegāja pie viņa un pasmaidīja. "Es visu laiku domāju, kurš biji tu. Blackspell?"

Rašids vilcinādamies pavilka uz augšu plecus. "Man joprojām šķiet dīvaini, ka runājam par saviem cariem. Tas nešķiet pareizi."

"Izbeidz! Nu, stāsti vaļā! Blackspell?"

Uz sekundi Rašida lūpas savilkās smaidā. "Garām. Es biju Nurax."

"Vilkatis! To es neuzminētu. Kā bija spēlēt kā vilkatim?"

Viņi vēl kādu bridi sarunājās par dažādo tautu priekšrocībām, par kopā un atsevišķi izcīnītajām cīņām. Viņiem piebiedrojās arī citi un stāstīja par saviem cariem un piedzīvojumiem. Zāle zumēja kā bišu strops.

Niks lauzās cauri pūlim, meklēdams biežāk sastaptos spēlētājus. Viņš gribēja zināt, kas bija Sapujapu un Xohoo vai Galaris, kura vārds bija rakstīts uz kastes. Tad Nikam no aizmugures iebukņīja Aiša.

"Hi, Sarius! Zini, tas nu gan bija pārsteigums. Es domāju, ka esi LordNick. Lielākā daļa tā domāja."

"Zinu," viņš nopūtās. "Es noteikti gribētu viņu satikt un pajau­tāt, kā tas bija domāts. Padosi ziņu, ja viņu satiksi, labi?"

Aiša izskatījās apvainojusies. "Un kas biju es, vai tas tevi nemaz neinteresē?"

Mani vairāk interesē tas, vai nokārtosi to izvarošanas lietu. "Inte­resē, protams," Niks atbildēja. "Vai esam pazīstami?"

"0 jā," viņa smaidot teica, "bet mēs viens otru necietām. Arēnas cīņās tu man atkaroji divus līmeņus."

"Feniela?"

"Tieši tā!"

Pēc divām stundām Nikam bija vesels saraksts ar vienādojumiem, bet šoreiz visi bija pareizi. Aiz Blackspell bija slēpies Džeroms, aiz LaCor, otra vampīra, klusais Gregs. Izrādījās, ka Xohoo bija Martins Garibaldi. Niks bija redzējis, kā viņš dienu pēc izkrišanas no spēles bija diedelējies pie drauga. Niks noslēpa savu vilšanos. Viņš bija cerējis, ka viņi ar Xohoo īstajā dzīvē varētu kļūt par patiesi labiem čomiem.

Mazliet vēlāk viņš atrada ari Sapujapu, kurš ne mazākajā mērā nelīdzinājās rūķim, bet izrādījās izstīdzējis un neveikls tips, vārdā Eliots. Viņš mācījās pēdējā klasē un pēc skolas beigšanas vēlējās studēt angļu literatūru. Niks un Eliots apmainījās ar mobilo numu­riem, parunājās par filmām un mūziku. Atklājās, ka arī Eliots bija Hell Froze Over fans.

"Tikai man diemžēl vairs nav fana krekliņa," viņš nopūtās. "Es to upurēju vienam Erebos līmenim. Nav ne mazākās nojausmas, kādai vajadzībai."

Nikam no smiekliem aizrāvās elpa, tāpēc pagāja laiks, līdz Eliots tika apgaismots.

"Vai tas nav labs iemesls nākamreiz krogā krustot šķēpus?" jokoja Eliots un ari piebilda, ka LordNick ir izskatījies nenormāli līdzīgs Nikam.

"Zinu," Niks nervozi atteica. "Es labprāt uzzinātu, kurš bija aiz­ņēmies manu seju."

Viņam aiz muguras kāds nokrekšķinājās. "Domāju, ka šajā jau­tājumā es tev varētu palīdzēt."

Niks pagriezās. Dens, Tamborētājs numur 1.

"Ak tā? Un kurš tad?"

Dens domīgi raudzījās grīdā. "Tikai nestāsti to tālāk, okay? Esmu diezgan drošs, ka tas bija Aleksis. Viņš… tevi apbrīno. Jau vairākus gadus. Viņš kādu laiku centās tevi imitēt. Vai tu to pamanīji? Nē? Nūjā, es gan." Tad viņš pakasīja dibenu un vēl piebilda: "Nika Denmora klons parādījās drīz pēc tam, kad biju uzaicinājis spēlē Aleksi, un es uzreiz iedomājos, ka tas ir viņš."

Kurš teicis, ka tu pats tas nebiji? "Kāpēc tad tu man to stāsti?"

Dens pakasījās vēlreiz un stiprāk. "Nu, Aleksis ir mans čoms, un viņu apbēdina, ka tu viņu saukā par Tamborētāju. Iedomājos, ja pastāstīšu, kā viņš jūtas, varbūt tu pret viņu izturēsies labāk. Viņš pats nevēlējās nākt šurp. Laikam pārāk neērti jutās. Arī tas atbilst manam pieņēmumam."

Dena stāsts Niku dīvainā kārtā aizkustināja. Viņš bija apsvēris visdažādākos LordNick eksistences iemeslus, bet to starpā noteikti nebija apbrīna.

"Un tu?" viņš pavaicāja Denam. "Kas biji tu pats?"

"Ups!" pasmaidīja Dens. "Nu es bonuspunktus no tevis vairs nedabūšu. Es biju Lelants, un man ir ļoti žēl, bet tavu vēlmju kris­tālu es tev vairs nevaru atdot."

Daudz kas noskaidrojās, bet ne viss. Kas bija Aurora, kaķsieviete, kura nomira labirintā, cīnoties ar skorpionu? Toties aiz Galaris vārda slēpās tieva un bāla briļļainīte no septītās klases. Viņai par kastes saturu bija bijusi tikpat maza jēga kā Nikam, un arī viņa vienkārši bija nesusi kasti no vienas vietas uz citu. Tirānija, barbare minisvārciņos, izrādījās kautrīgā Mišela. Viņa bija sadabūjusi tabletes, ar kurām vajadzēja noindēt Vatsona kungu. Mišela tās izčiepa no vec­tētiņa medikamentu skapja, bet netika pieķerta, jo vectētiņš mājās vienmēr glabāja vismaz divus iesaiņojumus. Katram gadījumam. Henrijs Skots, Nika novicis, bija kļuvis par ķirzakcilvēku Bracco.

"Kas bija cilvēki no Iekšējā apļa?" vakara beigās, kad lielākā daļa jau sāka izklīst, Nikam pajautāja apaļīga, aziātiska izskata mei­tene.

"Helēna bija BloodVVork," Niks teica. "Šobrīd viņai laikam klājas vissmagāk. Vatsona kungs teica, ka Helēna ir ievietota psihiatriskajā slimnīcā."

"Un Wyrdana? Drizzel?"

Wyrdana īsto vārdu Niks nezināja. Domās viņš meiteni vienmēr sauca par Golumu. Viņa, tāpat kā Scream un Citplanētietis, bija no citas skolas. Viens no viņiem bija mēģinājis Niku pagrūst zem vil­ciena, bet vairs jau nebija svarīgi, kurš. Šajā ziņā Niks jutās līdzīgi kā Džeimijs ar savu bremžu bojātāju.

"Drizzel, iespējams, bija Kolins. Vai pazīsti viņu? Liels, tumšs basketbolists."

Un reiz arī mans draugs.