Erebos

9.

"Vai vēlies vēl rīsus?" Mamma enerģiski šūpoja smeļamo kausu virs Nika šķīvja.

"Nē, paldies."

"Tev negaršo? Kāpēc tu tik dīvaini baksti gaļu?"

Nikam nācās grūti koncentrēties uz mammas teikto. Pirms mir­kļa Sariuss bija noīrējis istabu kādā Baltās pilsētas tavernā, un tās saimnieks bija vēlējis uz trim stundām doties pie miera. Klikšķis un ekrāns satumsa. Jau atkal.

"Paklau, mamma tev kaut ko jautāja!"

"Jā, tēt, piedod. Nē, garšo ļoti labi, es tikai esmu mazliet nogu­ris."

Tēvs iedzēra malku alus un sarauca pieri.

"Tu taču šodien pat nebiji skolā!"

"Nē, bet viņš mācījās ķīmiju," sarunā izpalīdzīgi iesaistījās mamma. "Priecājies, ka vēl uztver nopietni skolu. Es vakar runāju ar Folknera kundzi; viņas dēla vispār nekad nav mājās un skolā taisa tikai nepatikšanas…"

Nika domas atkal aizpeldēja. Viņš vēl nebija reģistrējies Arēnas cīņām un pat nezināja, kurp doties, lai to izdarītu. Un ja nu neatra­dīs pareizo vietu vai arī pirms tam vēl būs veicami citi uzdevumi? Tad laika var arī nepietikt. Bet vēl ir atlikusi gandrīz stunda, un piespiedu miera stāvoklis būs izturēts. Mamma drīz aizmigs pie televizora, bet tētis droši vien notīsies uz krodziņu iedzert trešo alus kausu. Būtu bijis labāk, ja Sariusam tā pauze būtu vēlāk pēc pusnakts, kad Niks tik un tā būtu noguris. Viņš prātoja, vai pārējie jau ir atraduši sarkano upi vai arī joprojām maldījās labirintos.

Niks paberzēja sūrstošās acis. Krodznieks, nopētījis Sariusa eki|M-|umu, bija izstāstījis par Baltās pilsētas izcilajiem ieroču meisi.īriem. Taču Sariusam nebija ne naudas, ne vēlmju kristāla. Viņš l>.it nezināja, kā samaksāt par istabu tavernā. Taču to noīrēt bija Vēstneša rakstiska pavēle.

Nolādētais Lelants. Pirmdien Niks paņems priekšā Kolinu, to sudabrāli.

"…jau nākamnedēļ?"

Jautājumam sekojošais pēkšņais klusums lika Nikam secināt, ka ļ.iutājums laikam ir bijis adresēts viņam.

"Ēē, piedod vai vari to atkārtot?"

"Es tev prasīju, vai tas darbs ķīmijā jānodod jau nākamnedēļ? Ak kungs, Nik, kas ar tevi notiek?"

Tētim pieliecoties uz priekšu, prāvais vēders atspiedās pret galda malu.

"Man itin nemaz nepatīk, ka tu nemitīgi atslēdzies. Runa taču ir par tevi."

"Jā, piedodiet." Tikai, lūdzu, bez kāpēc un kādēļ jautājumiem. "Jānodod nākamnedēļ, bet man šķiet, ka es visu saprotu. Kā tev šodien gāja dežūrā?"

Paprasīt tētim par darbu tas bija drošs gājiens. Vēl nekad nebija gadījies, ka viņam nav ko stāstīt. Šodien kāds pacients bija piekukuļojis kopēju Denmoru, lai tas no tuvākā kioska atnes Fisch and Chips.

"Bet holesterīna līmenis viņam sniedzas no šejienes līdz Nepālai," skaidroja tētis un vēlreiz iesmēla no vistas sautējuma katla. "Ja cil­vēks ir rijis tik ilgi, līdz nonācis slimnīcā, viņam taču vajadzētu sākt par kaut ko domāt, bet kur nu." Niks automātiski smaidīja un vēlējās ātrāk atgriezties Baltajā pilsētā. "Vai es tagad drīkstu iet?"

"Protams," mamma atļāva.

"Vēl tikai palīdzi mammai nokopt galdu," tētis nočāpstināja starp diviem kumosiem.

Niks sparīgi savāca kopā traukus, steidzīgi salika trauku mazgā­tājā šķīvjus un glāzes un uzskrēja pa kāpnēm uz savu istabu. Labi zinādams, ka neizdosies, viņš mēģināja startēt spēli un, protams, neizdevās.

Vēl 45 minūtes. Tās varēja izmantot ķīmijas apgūšanai. Viņa būtība sacēlās pret šo domu. Aiziet, Niks mēģināja sevi pierunāt, paskaties vismaz uz dažām formulām!

Tiklīdz viņš, cīnīdamies ar sapīkumu, atvēra grāmatu, istabā iespērās tētis.

"Aizmirsu tev pavaicāt, vai tu rīt varētu… Eu tu tak tiešām mācies!"

"Ē, nūjā."

"Grūti?"

"Tā varētu teikt."

Tētis pienāca viņam tuvāk un iemeta skatienu grāmatā, pilns labvēlīgas intereses, kas dažu sekunžu laikā izgaisa, dodot vietu tēvišķai bezspēcībai.

"Mīļo stundiņ, Nik, te nu es patiešām vairs nevaru tev piepalī­dzēt."

"Būs jau labi, tēt. Tev tas nemaz nav jādara, es tieku galā."

Tēvs uzlika Nikam roku uz pleca.

"Piedod, ka tevi iztraucēju. Zini, es ar tevi ļoti lepojos. Vismaz no viena mana zēna kaut kas iznāks."

Niks apspieda impulsu nokratīt tēva roku un iekoda sev mēlē. Pēc acumirkļa viņš juta, ka plecam uzgūlušais svars tiek noņemts.

"Es vēl aiziešu līdz krodziņam. Nepaliec augšā pārāk ilgi, Nik."

Durvis aizvērās.

Vēl 43 minūtes. Niks ar abām rokām saberzēja seju, pirms atkal pievērsās grāmatai un formulām. Šodienai pietiktu ar to vien, ka viņš savam darbam atrastu vismaz dažus pirmos teikumus. Niks aizvēra acis un atkārtoja lasīto. Žēl, ka vēlmju kristāli neeksistēja realitātē; tie lieliski noderētu ķīmijas apguvē. Ķīmijā viņš nekad nedabūs A, nekad.

Niks paņēma papīra lapu un uzrakstīja virsrakstu: Aminoskābju identificēšana ar hromatogrāfijas metodi.

Tā, sākums bija. Tagad bija nepieciešams ievads. Kaut gan šitāda -.1 rādāšana nekam nederēja. Ja jau jāraksta, tad kārtīgi. Jāvelta tam pietiekami daudz laika, vislabāk rīt pēc brokastīm. Tad viņam pa Miiadzenēm nerāpos skorpioni un arī dusmas uz Kolinu, cerams, luīs pagaisušas.

Niks vēl pēdējoreiz ieskatījās grāmatā un tad ieslēdza datoru. Ieraduma pēc vispirms apciemoja Emīlijas lapu deviantart, kur nebija parādījies nekas jauns. Uzplaiksnīja vilšanās, taču tad radās ideja. Ka gan viņš ātrāk nebija iedomājies? Niks atvēra Google un ierakstīja meklētājā vārdu Erebos. Bija taču jābūt spēles ražotāju mājaslapai, forumam, varbūt pat jaunākajām versijām lejupielādēšanai. Pado­miem, viltībām, tamlīdzīgam sviestam.

Pats pirmais meklēšanas rezultāts bija ieraksts Vikipēdijā. Nu, luk, tātad spēle bija populāra. Viņš uzklikšķināja linku un lasīja:

Erebos jeb Erebs (no grieķu vai. erebos "tumšs") grieķu mitoloģijā ir tumsas dievs un tumsas personifikācija. Saskaņā ar dzejnieka Hēsioda sacerējumiem Erebs radās reizē ar Gāju, Nikti, Tartaru un Erotu. Sākumā esot bijis Haoss (absolūtais, bezveidīgais tukšums), no kura radās Erebs, tumsas un ēnas personifikācija. Niktei un Erebam pārojoties, līdztekus mie­gam un sapņiem pasaulē radās arī disharmonija: bojāeja, novecošana, nāve, naids, dusmas, ciešanas un atteikšanās, Nemese, moiras un hesperīdas, kas parādās gan kā Mēness dievietes draudīgie aspekti, gan ari kā prieks, draudzība un līdzjūtība.

Saskaņā ar vēlāka perioda leģendām Erebs bija daļa no pazemes valstības: vietas, kurai cauri tūlīt pēc nāves bija jādodas mirušajiem. Erebu bieži izmantoja arī kā sinonīmu grieķu pazemes valstības dievam Aīdām.

Niks divas reizes izlasīja tekstu un aizvēra. Tas varēja būt samērā interesanti tam, kurš iedziļinājās grieķu dievu radurakstos, taču viņam tas nederēja. Nekur ne vissīkākās norādes vai padoma.

Viņš turpināja meklēt. Pārsvarā linki uz grieķu mitoloģiju, daži uz kādu Death-metal-band. Taču pēdējais ieraksts lapā izvilināja Nikam klusu triumfa saucienu. Tur bija rakstīts "Erebos, spēle". Vai­rāk nekā. Pilns gaidu Niks uzklikšķināja uz linka. Pagāja īss mirklis, līdz parādījās mājaslapa. Sarkani burti uz melna fona:

"Slikta doma, Sarius."

Kāpēc? Niks impulsīvi mēģināja atbildēt, bet tad apjauta, cik dīvaini tas bija. Kā no kāda slēpdamies, viņš aizvēra logu un izslēdza meklētāju. Nereāli. Viņam laikam rēgojās. Internets taču nevarēja ar viņu sarunāties. Varbūt uzklikšķināt to lapu vēlreiz un pārliecinā­ties, ka ir maldījies. Noteikti, ka tā…

Te iezvanījās mobilais, un Nika sirds pārbīlī gandrīz apstājās. Varbūt lapu nedrīkstēja aizvērt? "Džeimijs", viņš lasīja uz izgais­motā displeja un atviegloti uzelpoja.

"Hi, vai iztraucēju? Izklausies tāds sastresojies."

"Nē, viss okay."

"Labi. Paklau, vai tu gribētu rīt izlaist kādu loku ar riteni? Sen neesam braukājušies, un rīt būšot labs laiks."

Nikam bija nepieciešams kāds brīdis, lai izdomātu piemērotu atrunu.

"Būtu forši, bet es te mokos ar savu ķīmijas mājasdarbu. Man obligāti jāsacer kaut kas jēdzīgs. Negribu riskēt."

"Ā," Džeimijs izklausījās vīlies. "Zini ko, es tev palīdzēšu. Atvelcies rīt pie manis, un kopā parakāsimies pa internetu. Tā ies ātrāk!"

Sūdu būšana.

"Tad redzēs. Bet varbūt es viens pats varu labāk koncentrēties. Un tas… laikam, ā, savā ziņā ir svarīgi."

Niks samiedza acis. OMG, šitas neizklausījās ticami. Un turklāt vēl idiotiski. Savienojuma otrā galā valdīja mulsinošs klusums; fonā Niks dzirdēja ieslēgto televizoru.

"Tu to nopietni?" Džeimijs pārjautāja pēc neparasti ilgas pau­zes. "Līdz šim tu domāji citādi. Mēs taču kopā… Ak, man beidzot pielēca!" pēkšņi Džeimijs izplūda smieklos. "Nik, vecais, nu kāpēc tu m.in uzreiz nesaki? Tev ir randiņš, un tu baidies, ka onkulis Džeimijs tevi sāks audzināt, ja atzīsies?"

"Muļķības."

"Nu beidz, viss kārtībā. Izpriecājies, un pirmdien man visu izstāsnsi. Arī detaļas. Tad es pirms nākamā vīkenda beidzot piesmērēšos Darlīnai un varēsim četratā riņķot pa kvartālu."

"Darlīnai?" pārjautāja Niks, pašam negribot ieinteresējies.

"Jā, tā saldā blondīnīte džinsu miņukos no skolas orķestra. Gadu jaunāka par mums, viņa spēlē klarneti. Pielēca?"

"Aptuveni. Paklau, man jābeidz. Mamma sauc." Pēkšņi Nikam lieliski padevās melošana, jo datora pulkstenis rādīja bez piecām deviņi. Tūlīt varēs startēt spēli.

Istaba ir nabadzīgi iekārtota. Tai ir tikai viens sīks lodziņš, ko nevar atvērt. Gulta pie katras Sariusa kustības rada krakšķošu troksni un, šķiet, tūlīt sabruks. Saimnieks to noteikti pieskaitītu viņa rēķinam.

Taču Sariuss ar prieku konstatē, ka tagad izturības un dzīvības rādītāji ir ideāli. Pauze patiešām bija noderējusi.

Tikai tad, kad Sariuss jau grasās doties uz durvju pusi, viņš pamana, ka istabā nav viens. Gnoms, tikpat netīri balts kā istabas siena, sēž uz ķeblīša, pievilcis ceļgalus sev pie krūtim un aplicis ap tiem rokas.

"Ūja, Sarius, ūja!" viņš ieķērkstas un ņirdzīgi smīn. "Man tev ir ziņas. No Vēstneša. Es, tā sacīt, esmu Vēstneša vēstnesis."

Sariuss raugās lejup uz ciemiņu, kura seja ar līko degunu teju vai staro laipnībā; tomēr Sariuss nojauš ko nelāgu.

"Tava ziņkārība neielīksmo manu kungu," gnoms iesāk. "Domāju, ka tu zini, par ko runāju. Protams, viņš novērtē vēlmi censties izzi­nāt ko vairāk par Erebos, taču neatbalsta centienus iegūt informāciju "pa kluso"."

Gnoms ar garu nagu baksta starp zobiem, atrod kaut ko iezaļ­ganu un rūpīgi aplūko.

"Taču viņš ir gatavs atbildēt uz taviem jautājumiem. Un padomā tik, viņam ir arī daži jautājumi tev!"

Juzdams vieglu nelabumu, Sariuss vēro, kā sarunbiedrs zaļo kriksi iebāž atpakaļ mutē un košļā.

"Kādi jautājumi?"

"Ak, pavisam vienkārši. Piemēram: vai Niks Denmors pazīst kādu, vārdā Rašids Salehs?"

Sariuss samulst. Ko tad tas nozīmē? Taču, paraugoties no citas puses: ja visi Vēstneša jautājumi būs tik vienkārši, viņš var būt lai­mīgs.

"Jā, tādu Niks pazīst."

"Labi. Vai Niks arī zina, ko Rašidam vislabāk patīk darīt?"

Tas ir vienkārši.

"Viņš labprāt skeito, klausās hiphopu un fano par Stīvenu Kingu."

Gnoms, joprojām gremodams, apmierināts pamāj.

"Niks ir labi informēts. Varbūt viņš zina ari, no kā Rašids Salehs baidās?"

Nē, kā lai viņš to zina. Kaut gan ir viena lieta, ko Niks ir pama­nījis. Rašidam ir bail no augstuma. Reiz viņi kopā ar klasi bija uz Lon­donas "aci", milzu panorāmas ratu Temzas krastā. Rašids gan brauca kopā ar visiem, bet bija pilnīgi bāls. Vēlāk gandrīz apvēmās.

"Viņam nepatik augstums. Izvairās no skatu torņiem un tamlī­dzīgām vietām."

Gnoms paklakšķina ar mēli. "Tas atbilst tam, ko mēs par viņu jau zinām. Paldies, Sarius. Mans kungs mēģinās aizmirst tavu lieko zinātkāri. Savukārt tagad es tev šo to pastāstīšu."

Vēlīgi mirkšķinādams ačteles, viņš paliecas uz Sariusa pusi. "Dalībnieku sarakstu Arēnas cīņām atradīsi Atropas tavernā. Sveicini no manis veco skuķi."

Viņš nolec no ķebļa, pārspīlēti pieklājīgi palokās un aiziet. Sari­uss uzliek ķiveri un uz muguras vairogu. Iedams uz durvju pusi, kaut ko iedomājas. Baltais gnoms neatbildēja uz jautājumiem. Sari­uss tos pat neuzdeva.

Kaut arī ir vēla vakara stunda, pilsētas ielās valda rosība. Sariuss cenšas iet pa lielākajām un izvairīties no tumšajām sānielām, kas atgādina labirinta ejas. Visur ir izvietoti grozi ar degošiem uguns­kuriem, kuru atblāzma krēmkrāsas mūrus iekrāso zeltainus. Šur tur Sariuss sastop citus cīnītājus. Dažus viņš pazīst: piemēram, Sapujapu un LaCor. Gribētos zināt, vai Drizzel, Blackspell un Lelants jau ir šeit gan jau ir. Nevar būt, ka viņi vēl nebūtu atraduši sarkano upi. Bet varbūt tos ir piebeidzis nākamais milzu skorpionu bars. Šī doma Sariusam patīk.

Žēl, ka nebija iespēja gnomam pajautāt ceļu uz Atropas tavernu, jo, izstaigājis galveno ielu, viņš to neatrod. Vajadzētu kādam pavai­cāt. Kā drīz atklājas, ugunskuru grozi nav tas pats, kas ugunskuri brīvā dabā. Tos izmanto tikai apgaismošanai, bet ne sarunām.

To, ka varētu iegriezties kādā no abās ielas pusēs esošajiem vei­kaliem, Sariuss iedomājas, tikai pamanījis kādu rūķi nopūlamies ar smagu koka durvju atvēršanu. "Skārnis" vēsta lieli burti uz koka izkārtnes virs durvīm.

Pēc dažām minūtēm Sariuss ieiet krāmu bodē, kuras plaukti vai lūst no dīvainu priekšmetu bagātības. Skatiens aizkavējas pie vam­pīra galvaskausa, kura ilkņi izmantoti par dzijas šķeteru turētājiem. Sariusam šķiet, ka ir nonācis pareizajā vietā. Dzijas šķeteres noteikti var uzmontēt ari skorpionu spīlēm.

No veikala tumšākā kakta, kājas šļūkādams, izlien vīrs ar sirmu bārdu.

"Pirkt vai pārdot?" viņš prasa, pat nepadodams sveicienu.

"Pārdot," atbild Sariuss. Viņš atver savu inventāra somu un saliek uz letes abas spīles, muguras bruņu plāksnes un dzeloni. Sariusā atkal uzjundi dusmas. Viņš varēja būt vēlmju kristāla īpašnieks.

"Ak tad pa detaļām sadalīts rāpulis," secina tirgotājs. "Par to neko daudz vis dabūt nevar. Ja nu vienīgi par dzeloni, ja tajā vēl ir inde."

Viņš ar palielināmo stiklu aplūko melno, līko dzeloni.

"Cik es par to dabūšu? Mani interesē, piemēram, vietā nopirkt vēlmju kristālu."

Tirgotājs uzlūko Sariusu.

"Vēlmju kristālus nopirkt nevar. Tie jāatrod. Vai jāsaņem dāvanā. Par ērkšķi dodu trīs zelta monētas, par visu pārējo kopā vēl divas."

Tas nešķiet daudz. Pēc cīņas ar ūdensmāsām Tirānija saņēma 40 zelta monētas, Sariuss atceras.

"Tas ir par maz," viņš saka, pēkšņi iededzies uz tirgošanos. "Es gribu desmit zelta monētas, citādi vākšu tos krāmus projām."

Tirgotāja skatiens šaudās no skorpiona detaļām uz Sariusu un atpakaļ. "Augstākais sešas."

Viņi vienojas par septiņām, un Sariuss bodi pamet ar sajūtu, ka visu ir izdarījis, kā nākas. Tā pagaist, tiklīdz viņš aiznākamajā skatlogā pamana pārdošanai izliktu skorpiona dzeloni par 55 zelta monētām. Turklāt tirgošanās karstumā ir aizmirsies pajautāt ceļu uz tavernu. Nākamajā bodītē apavu darbnīcā, kurā var iegādāties indi neitralizējošus ar asmeņiem apdarinātus un pat zibeņojošus zābakus, viņam labprāt sniedz nepieciešamās ziņas.

Sekojot ieteikumam, Sariuss trešajā krustojumā nogriežas pa kreisi un atduras pret šķībām durvīm ar saplaisājušu laku. Izkārtnē virs tām atainotas atvērtas šķēres un zem attēla uzraksts "Pie pēdējā šņāpiena".

Iekšā ir gandrīz vēl tumšāks nekā ārā naksnīgajās ielās. Mazo lampiņu gaisma spēj apgaismot vien galdus un pie tiem sēdošo rokas. Sejas slēpj tumsa.

Sariuss pieiet pie letes, aiz kuras stāv mūžveca sieviete. Tā viņu pat nepamana un, klusi nez ko pie sevis murminādama, ar līku rādī­tājpirkstu velk līnijas koka virsmā.

"Vēlos pieteikties Arēnas cīņām," saka Sariuss.

Vecā pablenž uz viņu, taču neatbild.

"Kur ir saraksts, lai pieteiktos Arēnas cīņām?" Sariuss mēģina vēlreiz. "Jūs taču esat Atropa, vai ne?"

Šķiet, ka nosaukšana vārdā veco krodzinieci ir atmodinājusi.

"Jā, es tā esmu. Sarakstu atradīsi pagrabstāvā."

Viņa novērtē Sariusu no galvas līdz kājām. "Vai tiešām gribi pie­dalīties Arēnas cīņās?"

"Jā."

"Būdams divnieks? Gudri tas nav, bet dari vien, kā zini. Kāda man tur daļa?"

Viņa atkal pievēršas līnijām koka letē. Sariuss atrod kāpnes lejup. Pagrabā ir gaišāks nekā augšā, jo velves izgaismo iekurts kamīns. Sarakstu nevar nepamanīt: tas ir piestiprināts pie sienas un to uzmana kareivis. Kad Sariuss tuvojas, vīrs viņu uzrunā.

"Vai nāc pieteikties?"

"Jā."

"Kā tevi sauc?"

"Sariuss."

Viņš raugās garām kareivim, lai uzmestu skatienu sarakstam. Dažus tajā ierakstītos vārdus Sariuss jau zina: BloodWork, Xohoo, Keskorians, Sapujapu, Tirānija. Taču neredz ne Lelanta, ne pārējo, ar kuriem kopā viņš bija labirintā, vārdus.

"Ar kādu ieroci stāsies ierindā?"

"Ar zobenu."

Kareivis kaut ko pieraksta savā grāmatā.

"Tu vēl esi tikai divnieks, kā redzu."

Sariusam beidzot ir gana to klausīties.

"Jā, un tad? Es vēl neesmu spēlē ilgi. Tāpēc jau arī gribu piedalī­ties Arēnas cīņās. Lai tiktu tālāk."

Pagraba tālākajā daļā kaut kas sakustas. Labi noaudzis vīrs ar gariem, melniem matiem pieceļas no krēsla un ienāk kamīna uguns mestās gaismas aplī.

"Ja steidzies tikt tālāk, cīnies ar mani. Duelēsimies!"

Izaicinātāja izskats Sariusam šķiet dīvains; kaut kas ar to čali nav kārtībā. Ko viņš atgādina? Līdz ar tirpām, kas noskrien pār muguru, nāk atziņa: svešais cīnītājs izskatās kā Niks Denmors apmēram pēc desmit gadiem. Tādi paši tumši, taisni mati, šauras acis, bedrīte zodā tie ir Nika vaibsti, tikai mazliet nobriedušāki un vieglas bār­das rugāju ēnas klāti. Cīnītāja vārds ir LordNick. Hi nevar būt saga­dīšanās.

"Nu, kā tad būs? Duelēsimies vai tomēr ne?"

"Ja šeit ir atļauts…"

Cik stulbi, ka viņš neredz LordNick līmeni. Ja nu viņš ir septiņ­nieks vai pat astoņnieks, ko tad? Tikpat labi viņš var būt arī trijnieks, tad Sariusam vēl būtu izredzes. Viņš atceras, kā pieveica skorpionu, un jūt sevī augam paļāvību.

"Tavernā duelēties ir aizliegts," paziņo kareivis, kurš, manīdams, ka te kuru katru brīdi var aizsvilties kautiņš, pat ir atstājis neuzraudzītu savu sarakstu. "Vispār vājākajam ir jāizaicina stiprākais. Šajā gadījumā izaicinājums jāizsaka Sariusam."

Sariuss nav drošs, vai viņš to patiešām grib. Līdz šim viņš ir kāvies tikai pret monstriem, bet ne pret cīņubiedriem. Savukārt ja viņš vēlas cīnīties arēnā, varbūt neliels izmēģinājums nekaitētu.

"Labi. Izaicinu LordNick uz dueli."

"Forši, sīkais!" iesaucas pretinieks.

Viņš var smieties, domā Sariuss. Redz taču, ka esmu tikai div­nieks. Sariuss pakāpjas atpakaļ, kā slēpdamies no LordNick, kurš viņu tagad nopēta pamatīgāk.

"Par ko cīnīsimies? Man patīk tava vilka ķivere, kā būtu ar to? Pretī lieku savu vairogu tam ir trīsdesmit aizsardzības punkti."

"Ar ķiveri es netaisos riskēt."

Pat ne tad, ja atklāšu, kas tu esi un kāpēc izskaties pēc manis.

"Ar ko tad?"

Sariuss īsi apsver, kas vēl viņam pieder. "Ar četrām zelta monē­tām."

"Ko? Tad jau nav vērts sākt." Stāvs, kas Sariusam šķiet tik nepa­tīkami pazīstams, pagriežas atpakaļ uz sava galda pusi.

"Nu, vērts ir vienmēr," kareivis metas vidū. "Ikviena uzvaru nesoša cīņa sniedz pieredzi un vairo dzīvības spēku to neaizmirstiet."

LordNick, kurš jau taisījās sēsties atpakaļ savā vietā, apstājas. "Nu labi, manis pēc. Lai ir četras zelta monētas."

Viņi ieņem kaujas pozīcijas kamīna priekšā. Sariuss nespēj novērst skatienu no LordNick sejas; viņam šķiet, ka cīnās pats ar sevi. Tāpēc nav brīnums, ka trāpa jau pirmais pretinieka trieciens. Sariuss pārāk vēlu paceļ vairogu, un LordNick zobens ietriecas viņam sānā. Tūlīt pat sāk skanēt spiedzošā skaņa.

Neatliek laika pārbaudīt jostu. Sariusam vienkārši jātic, ka iztu­rēs arī nākamo triecienu. Viņš metas virsū pretiniekam un zveļ tam pa ķiveri, pēc tam pa augšstilbu. Ahā! LordNick jostā sāk parādīties melnums.

Taču Sariusa triumfs nav ilgs. Pretinieks dod triecienu pa viņa krušu bruņām un dur ar zobenu, trāpot tieši vēderā. Sariuss nokrīt zemē. Ievainojums sāp, sāp, sāp.

"Apstājieties!"

Starp viņiem iestājas kāda ēna. Kareivis.

"Sariuss ir smagi ievainots. Viņam ir jāizlemj, vai grib cīņu tur­pināt vai atzīst sevi par sakautu."

Nav jau daudz, ko te lemt. Sariuss pat piecelties nevar, skaņa asi triecas galvā kā motorzāģis; gribētos to apklusināt, bet viņš neuz­drošinās, lai kaut ko nepalaistu garām. Kādu brīdinājumu, norādi, ko būtisku.

"Es padodos."

LordNick triumfējoši nostājas virs viņa. "Tad velc laukā savas četras zelta monētas."

Sariuss atver inventāra somu, uzmanīdamies neizdarīt kādu kustibu, kas varētu vēl vairāk pasliktināt viņa stāvokli, un atdod prasīto. Vairs ir atlikušas vien trīs monētas. Vajadzētu steidzami pārvērst naudā no kapu aplaupītāja iegūtās lietas. Ja vien viņš to vispār vēl spēs. Sarkanās krāsas paliekas viņa jostā ir gandrīz nemanāmas.

Sariuss paskatās sānis, kur pustumsā stāv vairāki galdi un krēsli. LordNick ir devies atpakaļ uz savu vietu. Te no kāda krēsla ar plūs­tošu kustību pieceļas stāvs. Zem kapuces, kas aizēno seju, Sariuss saskata labi pazīstamās dzeltenās acis.

"Pirmā mācība," ierunājas Vēstnesis. "Neizaicini pretinieku, par kuru tu neko nezini. Paliec pie tiem, ko jau esi redzējis cīnāmies."

Viņš notupstas uz ceļiem līdzās Sariusam un uzliek uz galvas roku. Motorzāģa skaņa pieklust.

"Otrā mācība: cīnies tikai par vērtīgām lietām. Četras monētas tas taču ir smieklīgi. Un nu piecelies!"

Vēstnesis pasniedz Sariusam savu kaulaino roku. Tās pirksti atsauc atmiņā skorpiona kājas, tomēr viņš tos satver.

"Mums jāaprunājas. Nāc līdzi!"

Vēstnesis ieved Sariusu nelielā blakustelpā. Tās vidū ir galds, un uz galda svece. Viņi apsēžas.

"Tev jau atkal ir nepieciešama dziedināšana," saka Vēstnesis. "Vai vēl atceries likumus, kas valda šajā pasaulē? Tev ir dota tikai viena dzīvība, viena vienīgā. Manuprāt, tu pret to neizturies īpaši nopietni."

Sariuss nerod piemērotu atbildi, tāpēc klusē. Šķiet, ka izpatikt Vēstnesim nav vienkārši: viņš rāj gan tos, kuri sevi saudzē, gan tos, kuri iet uz visu banku.

"Saproti mani pareizi. Es protu novērtēt tavu drosmi," atkal ieru­nājas Vēstnesis, it kā būtu nolasījis Sariusa domas. "Tāpēc jau esmu šeit. Lai tev palīdzētu."

Viņš uzliek uz galda pudelīti, kurā ir šķidrums, dzeltens kā saule. Sariuss atceras dziedinošo eliksīru, ko saņēma pēc kaujas ar troļ­ļiem.

"Es vēlos tev iedot šo. Tu jau zini: rit notiks Arēnas cīņas. Tās nenotiek katru dienu. Tiem, kuri grib tikt tālāk, ir jāpiedalās."

"Es gribu," atbild Sariuss.

"Labi."

Vēstnesis paliecas tuvāk Sariusam, kā vēloties viņam kaut ko sle­penu uzticēt. "Cīņas sāksies dienas vidū. Pieteiktajiem dalībniekiem ap to laiku vajadzētu pulcēties arēnā. Tāpēc uzmanies un nenokavē sākumu, citādi tevi nepielaidīs."

"Skaidrs," atbild Sariuss un pastiepj roku pēc pudelītes.

"Acumirkli!"

Vēstneša blāvi dzeltenās acis iedzalkstās. Viņš uzliek plaukstu uz Sariusa rokas, un asā skaņa viņa galvā piepeši pieņemas spēkā.

"Teicu, ka es vēlos tev to iedot, nevis lai tu pats to paņem."

Sariuss paklausīgi atvelk roku. Paiet kāds brītiņš, līdz Vēstnesis atkal ierunājas.

"Manuprāt, būtu labāk, ja Arēnas cīņās tu piedalītos jau kā trij­nieks, nevis divnieks."

"Kā trijnieks? Jā, tas būtu lieliski!"

"Nu tad uzskatīsim šo par trešo rituālu. Es tev uzticu nākamo uzdevumu, Sarius."

Kā domās sapinušies, garie kaulaino roku pirksti rotaļājas ar dziedinošās dziras pudelīti.

"Tev taču vēl ir sudraba ripa, kas atklāja Erebos pasauli?"

Sariusam vajag mirkli, lai saprastu, par ko runā Vēstnesis.

"Jā, protams."

"Labi. Uzdodu tev savervēt jaunu karotāju. Nokopē sudraba ripu un iedod tam vai tai, ko uzskati par cienīgu. Taču ievēro noteiku­mus!"

Sariusa sarunbiedra dzeltenajā skatienā pazib kas sarkanīgs.

"Par Erebos neko neatklāj! Pat ne sīkumus! Saki jaunajam, ka pasniedz lielu dāvanu. Jo tā tas ir tu taču viņam dāvini jaunu pasauli. Nozvērini nepļāpāt. Paskaidro, ka dāvanu nevienam nedrīkst rādīt. Paskaidro to tā, lai viņš notic. Turklāt izstāsti, ka Erebos drīkst spēlēt tikai vienatnē, bez lieciniekiem. Tā, kā to dari tu. Un pieraugi, lai viņš vai viņa drīz ir klāt."

Vēstnesis viegli šūpo dzēriena pudelīti.

"Iekams nebūs ieradies jaunais karotājs, pieeja būs liegta arī tev. Un tu taču negribi nokavēt Arēnas cīņu sākumu."

Sariuss saminstinās.

"Bet tagad ir nakts vidus, rīt ir svētdiena. Kā gan es tik ātri…"

"Nav mana darīšana. Tu esi izveicīgs karotājs un gribi tikt trešajā līmenī. Ja nepagūsi, nepagūsi, tad cīņas notiks bez tevis."

Sariuss ir apstulbis. Kā gan lai to tik ātri paveic? Viņš nekādā ziņā negrib nokavēt Arēnas cīņas. Ja tagad tiktu trešajā līmenī un arēnā labi cīnītos, rīt viņš jau varētu būt četrinieks!

"Nu, vai tu par kādu jau iedomājies?" Vēstnesis grib zināt.

"Nūjā."

"Kurš tas ir?"

"Mans draugs Džeimijs Kokss. Man šķiet, viņš vēl nespēlē."

"Aha. Džeimijs Kokss. Labi, bet, ja ne viņš, kurš tad?"

Emīlija, nodomā Sariuss. Ne ar vienu citu viņš tik ļoti nealkst dalīties noslēpumā kā ar viņu.

"Vēl ir viena meitene, kurai es varētu piedāvāt," viņš saka.

"Kāds ir viņas vārds?"

To Sariuss negrib teikt. Vienkārši negrib.

"Vai tā ir Emīlija Kārvere?" pat ne ziņkārīgi, bet it kā starp citu pajautā Vēstnesis.

Kā neticēdams Sariuss blenž uz viņu.

"Ja tā, es varu tikai vēlēt laimi un labāku izdošanos nekā trim pārējiem, kuri mēģināja pirms tevis."

Nervus bojājošā skaņa, neizskaidrojamās Vēstneša zināšanas, pēkšņais laika trūkums tas viss traucē skaidri domāt. Sariuss mēģina distancēties un koncentrēties tikai uz būtisko. Uz trešā rituāla risinājumu.

Džeimijs, Emīlija… Kurš vēl? Dens un Aleksis jau sen ir inficēti, Braina pats par sevi, Kolins, Rašids, Džeroms…

Lielākās izredzes droši vien ir pie meitenēm. Varētu pavaicāt Mišelai, varbūt arī Aišai vai Kārenai. Ja ne, būs jāmēģina jaunāka­jās klasēs…

"Adrians Makvejs būtu vēl viena iespēja," Sariuss saka Vēstnesim. "Manuprāt, viņš vēl nav iesaistīts un viņam Erebos varētu patikt."

Dzeltenacis gandrīz nemanāmi pašūpo galvu. "Arī viņš nepie­ņems piedāvājumu."

Iestājas pauze, kuras laikā Vēstnesis cieši lūkojas Sariusā. Viņš klusēdams groza rokās pudelīti; dziras saulainais atspīdums, stru­taini blāvais acu dzeltenums un bāli dzeltenā sveces liesma ir vienī­gie gaišie laukumi telpā.

"Es tomēr varētu pamēģināt ar Adrianu," beidzot Sariuss saka. "Domāju, ka viņu spēle interesētu."

"Nu tad mēģini. Tātad Džeimijs Kokss, Emīlija Kārvere un Adri­ans Makvejs. Labi. Es gaidu vienu no šīs trijotnes. Ja izlemsi par labu kādam citam, informē mani."

Viņš pasniedz pudelīti Sariusam, pagaida, līdz tas to izdzer, un tad iziet no telpas. Sariuss vēl paspēj pamanīt, ka viņa jostā sāk atgriezties sarkanā krāsa un pagaist neciešamā skaņa, kad durvis aiz Vēstneša aizcērtas un viss iegrimst tumsā.