Erebos

6

Virtuvē lielā katlā vārījās ūdens. Mamma, ar elkoņiem atspiedu­sies pret virtuves leti, šķirstīja kādu sieviešu žurnālu. Viņas sarkan­vīna glāzes dibenā skalojās vairs tikai viens vīna malks.

"Man žēl, ka tikko tā sanāca." Niks nopētīja mammu no aizmu­gures. Viņa bija iekrāsojusi divas oranžas šķipsnas tumšajos matos. Tas bija kas jauns un Nikam nepatika.

"Būs makaroni ar gatavo mērci," mamma teica, nepaceļot acis no žurnāla. "Neko vairāk es šodien nepagūšu." Viņa nožāvājās. "Kas tad tas bija, kur es tevi tik neiejūtīgi iztraucēju?"

"Ak, nekas. Piedod, ka tik idiotiski uzvedos."

"Tieši tā." Mamma pagriezās pret viņu un pasmaidīja. "Laikam trāpīju vissaspringtākajā brīdī?"

"Jā," Niks juta pienākumu paskaidrot mazliet vairāk. "Es tikai šodien dabūju. Piedzīvojumu spēle. Patiešām neslikta."

Mamma iebēra makaronus verdošajā ūdenī.

"Ceru, ka esi arī kaut cik izmācījies."

"Protams," Niks atteica un, slēpdams slikto sirdsapziņu, pasmai­dīja.

23.00. Spuldze virs rakstāmgalda maigi san. Var dzirdēt, ka šķērs­ielā tiek novietots auto. Dzīvoklī valda paguris pēc tomātu mērces un ķiplokiem smaržojošs klusums.

Pēc vakariņām Niks vēl bija paguvis aši uzcept eseju angļu valodā. Tagad viņš ieslēdza datoru un startēja Erebos, vairākas minūtes nervoza satraukuma pilns gaidīja, līdz nozudīs melnais ekrāns un parādīsies sarkanais uzraksts. To, ka bija aizturējis elpu, Niks pamanīja tikai tad, kad, spēlei ieslēdzoties, atvieglots to izpūta.

Viņš nepazīst naksnīgo ainavu tas nav tas pats mežs, kurā viņš bija nogalinājis kapu aplaupītāju, nedz arī vieta, kurā cīnījās ar trolli. Tas ir mazliet paugurains tīrelis. Šur tur aug kāds koks.

Kapu aplaupītājs! Sariuss atceras, ka vēl nav pārbaudījis, vai pēc spēles izslēgšanas ir saglabājies kautiņā izcīnītais ieguvums. Viņš ieskatās savās mantās un apmierināts nopūšas. Bļoda ir turpat, arī ķivere, duncis un amulets. Ķiveri viņš grib uzreiz likt galvā, taču nez kādēļ tas neizdodas.

Sariuss bezmērķīgi paiet kādu gabalu pa švīkstošo tīreļa zāli. Viņš vēlas, lai atskanētu mūzika vai balsis, taču dzird tikai vieglas, naksnī­gas vēja brīzes žūžošanu un… attālu ūdens urdzēšanu. Šoreiz Sariuss nevilcinās, seko skaņai un drīz nonāk pie upes, kas tumsā laistās neda­biski gaiši zila. Sariuss lūkojas pēc ugunskura. Bez tā nav sarunas, bet bez sarunām informācijas. Sariuss pats varētu iekurināt uguni, viņam taču piemīt tāda spēja. Varbūt gaisma kādu pievilinātu, un viņi aprunātos. Neizteiktie jautājumi Sariusu vai pušu plēš. Taču tad viņš atceras, ka Sapujapu ugunskuru iededza tikai pēc tam, kad to bija atļāvis Vēstnesis ar dzeltenajām acīm. Noteikumus labāk nepārkāpt.

Sariuss iet ilgi, līdz tālumā pamana gaismas atspulgu. Prieku nomaina bažas. Viens mežā viņš jūtas nedrošs un izvelk zobenu, taču, pats sev šķizdams smieklīgs, tūlīt pat iestumj atpakaļ. Katrs solis skan nodevīgi skaļi.

Kad uguns jau ir viņa redzeslokā, Sariuss atviegloti uzelpo ska­tienam atklājas gluži miermīlīga aina. Šaudīgajā gaismā iezīmējas tikai divi stāvi: tumsas elfs un vampīrs. Viņš tos nepazīst.

"Hi, vai ir brīva vieta?"

Tumsas elfs, vārdā Xohoo, paiet soli sāņus.

"Protams, šeit ir brīva vieta. Pat vieniniekam. Kā tevi sauc? Sariuss? Johaidī, tas man atgādina par latīņu valodu."

"Bez norādēm uz pasauli ārpus Erebos," brīdina vampīrs, ko sauc Drizzel. "Citādi no Vēstneša tā dabūsi pa nagiem, ka zobena cilātājs vairs nebūsi."

Drizzel. Sariuss šo vārdu kaut kur jau ir dzirdējis, bet nespēj atce­rēties, kādā sakarā. Viņš domīgi raugās zili vizuļojošajā upē.

"Paklau, vai drīkstu jums kaut ko pajautāt?"

Drizzel smaidā atiež ilkņus.

"Skaidrs, ka drīksti. Bet, vai saņemsi atbildi, to mēs vēl redzēsim."

Sariuss labi apsver, pirms uzdod jautājumu.

"Kāpēc jūs redzat, ka esmu vieninieks, bet es jūsu līmeni nere­dzu?"

Atbild Xohoo:

"Tāpēc, ka esam tikuši tālāk nekā tu. Var redzēt tikai vājāko līme­ņus."

"Tātad, kad būšu otrajā, varēšu atšķirt vieniniekus?"

"Tieši tā."

Beidzot vismaz kaut kāda izmantojama informācija. Sariuss prie­cīgs turpina izvaicāšanu:

"Kā iekļūt otrajā līmenī? Es nekur neredzu savus punktus vai citu informāciju par savu progresu."

"Tā tas nenotiek. Tev ir jāsagaida, līdz viņš uzskatīs, ka esi gatavs."

"Viņš?"

Xohoo neatbild, par ko Drizzel ir apmierināts.

"Nu beidzot tu turi muti. Pats zini, pārāk daudz muldēt nedrīks­tam."

"Es taču neatklāju nekādus noslēpumus," aizstāvas Xohoo. Tik­mēr fonā var sadzirdēt soļu troksni. Grupai pievienojas barbare. Viņa ir daudz lielāka par Sariusu, toties mikroskopiskais bruncis uz muskuļotajiem stilbiem izskatās bezjēdzīgi. Pāri plecam viņa ir pārmetuši milzīgu cirvi. Sariuss pārbauda viņas vārdu. Tirānija. Tas daudz izskaidro.

"Nekas nenotiek," sveiciena vietā viņa konstatē. "Vai tad kautiņa nav?"

"Nē, kā redzi," atbild Xohoo.

"Okay, vai kāds grib duelēties?" Tirānija noņem no pleca cirvi un vicina lokā ap sevi, gandrīz skardama Sariusa krūtis.

Drizzel uz viņas piedāvājumu atbild ar izsmieklu.

"Tu esi jukusi? Mēs te neesam ne pilsētā, ne arēnā! Turklāt, lai duelētos ar barbaru, man būtu jābūt tik lielam tukšpaurim kā visai jūsu ģintij kopā. Kaujies ar kādu no saviem smadzeņu-vietā-muskuļi brāļiem. Kaut kad taču jums vajadzētu sākt saprast, ka dzīvības enerģija nekrīt no gai…"

Uzbrukums nāk bez brīdinājuma. No ūdens. Vēl trakāk uzbrūk pats ūdens. Zili vizošie plūdi uzsit viļņus daudzstāvu mājas aug­stumā un pārveidojas par milzu sieviešu stāviem. Tie vienā paņē­mienā izlec krastā, visu slīcinādami nedabiski zilā gaismā.

Sariuss izrauj zobenu no maksts, kaut gan vislabprātāk tagad vēlētos bēgt. Tas ir ūdens, tikai ūdens.

Diemžēl ari zobena cirtieni uzbrucēju ķermeņiem izslīd cauri kā ūdenim. Viņas ir septiņas, un tās veido biedējošu pārspēku pret Tirā­niju, Drizzel un viņu. Xohoo laikam ir notinies, nekur vairs nav manāms.

Sariuss ņem uz sevi mazāko no ūdenssievām. Viņš vicinās ar zobenu, meklēdams tās augumā kādu ievainojamu vietu, taču tādas nav. Ierocis ar klusu šļakstu nirst tās kājās, krūtis, vēderā. Augstāk aizsniegt viņš nevar, lai kā pūlētos.

Tomēr, viņš nodomā, mēs viens otram nenodarām sāpes. Ne es viņai, ne viņa man.

Nākamajā acumirklī ūdenssieva sper lielu soli Sariusa virzienā, nē, tieši virsū un paliek stāvam. Tās kāja viņu ietver starojoši zilā ūdensstabā.

Sariusam ausīs atkal sāk skanēt mokošā džinkstoņa, tā urbjas smadzenēs. Viņš mana dzīvību aizplūstam kā ūdeni. Es slīkstu, Sari­uss saprot.

Solis sāņus, vēl viens. Milzene viņam bez pūlēm seko. Viņš tajā ir noķerts un netiek laukā, lai cik mežonīgi vicinātos ar zobenu. Tirānijai klājas līdzīgi, bet Drizzel glābjas, slēpdamies starp kokiem. Sariuss redz viņu pazūdam tumsā un gribētu sekot, bet nevar. Pārē­jās piecas uzbrucējas, neatradušas sev pretiniekus, ieplūst upes straumē. To Sariuss vēl redz, bet tikmēr augstā skaņa viņa galvā ir ieguvusi neizturamu skaļumu.

Uguns maģija, Sariuss iedomājas. Uguns pret ūdeni. Tikai kas jādara? Viņš vēl nekad to nav izmantojis. Taču tagad ir jārīkojas ātri, josta ir jau gandrīz pilnīgi melna. Ātri!

Nočūkst, uzsitas tvaiks, un ar skaņu, kas līdzīga vētras plosītu viļņu rēkoņai, ūdens milzene atlaižas no Sariusa, izšķīst šļakatās un savienojas ar upi. Pēc mirkļa tas pats notiek ar Tirānijas pretinieci. Viņa noskatījās manu paņēmienu, Sariuss mazliet aizvainots nodomā.

Sariusu sanikno atklājums, ka Tirānijas situācija ir daudz labāka par viņējo tā nav iztērējusi ne pusi enerģijas. Nu tikai viņš pamana, cik maz dzīvības ir atlicis pašā, un neuzdrošinās pat kustēties. Tur­klāt Sariusu paralizē tā pati skaņa, kas pirmā ievainojuma laikā. Ar viņu laikam būs cauri, tiklīdz no jostas izzudīs pēdējās sārtuma paliekas. Taču tas nedrīkst notikt! Nekādā gadījumā! Tāpēc tagad labāk neriskēt. Sariuss paliek nekustīgi stāvam. Kas zina, varbūt pie­tiktu vienkārši paklupt, lai piezemētos jau viņsaulē.

Tomēr, kā izskatās, atpūta nav paredzēta. Kāds tuvojas, Sari­uss dzird pakavu klaboņu. Vai jātnieks ir viens vai viņu ir vairāki? Sariuss tomēr pakustas, izvelk zobenu un lēni virzās uz meža pusi. Iepriekš mežā glābās Drizzel, Sariuss grib darīt to pašu. Šobrīd viņš nevar atļauties būt drosmīgs. Bļāviens, nu kāpēc nevarēja uzmanī­ties jau pašā sākumā?

Sariuss jau ir koku paēnā, kad sazīmē bruņās kalto Vēstneša zirgu.

"Sarius!" Viņš dzird neskanīgu balsi. "Nāc šurp!"

Vēstnesis apstādina zirgu izdzisušā ugunskura vietā. Dzeltenās acis raugās Sariusa slēpņa virzienā.

Viņš vilcinādamies iznāk no koku veidotā patvēruma.

"Ūdensmāsas jums ir pamatīgi sadevušas," Vēstnesis konstatē.

"Jā."

"Vai tu un Tirānija vieni paši stājāties tām pretī?"

"Jā."

"Vai tuvumā nebija citu cīnītāju?"

Sariuss klusē, bet Tirānija sniedz izsmeļošu atbildi:

"Drizzel un Xohoo bija šeit, bet aizlaidās."

"Patiešām?" Vēstnesis lūkojas uz mežu, kurā bija noslēpušies abi nosauktie. Tad viņš no mēteļa dziļumiem izvelk nelielu sainīti.

"Tas tev, Tirānij. Četrdesmit četras zelta monētas, par kurām pie tuvākā tirgotāja iegādāties labāku ekipējumu. Ja no šejienes iesi gar upi lejup, drīz nonāksi nelielā ciemā. Nevilcinies vēlās stundas dēļ, pamodini tirgotāju un saki, ka es tevi sūtīju. Vēl kas upes malā atrodi augus ar sarkanām lapām, tie tev palīdzēs atgūt veselību."

Tirānija aši paķer zelta naudas zutni un dodas ceļā.

"Sarius?" Vēstnesis sedlos paliecas uz priekšu un pastiepj savu kaulaino roku. "Tev neklājas labi. Tev vajadzētu nākt man līdzi."

Vēstneša žests Sariusam nepatīk, izskatās kaut kā alkatīgi.

"Vai gribi man palīdzēt?" viņš prasa un nākamajā mirkli nožēlo savus vārdus. Tie izklausās bērnišķīgi un stulbi.

"Mēs palīdzam viens otram," atbild Vēstnesis un vēl mazliet pastiepj roku.

Tā kā viņam nav izvēles un tā kā Vēstnesis šoreiz acīmredzot netaisās vienkārši izsniegt pudelīti ar burvju dziru, Sariuss satver pretī pasniegtos kaulainos pirkstus. Vēstnesis viņu uzvelk sprauslā­jošā zirga mugurā, pagriež to un aizauļo.

Un Sariuss jau jūtas labāk troksnis pazudis, atkal skan brīniš­ķīgā mūzika. Tā stāsta, ka viss būs labi, ka viņam nekas slikts nevar notikt, ka viņš ir šī eposa varonis un viss notiek tikai viņa dēļ. Sari­uss priecājas, ka nenobijās cīnīties ar septiņām ūdens milzenēm un neaizbēga kā Drizzel un Xohoo.

Vēstneša zirgs ir ātrs. Viņi auļo pa meža ceļu, kas pamazām kļūst stāvāks. Labajā pusē koku vietā drīz parādās klintis, tumšas kā duļ­ķains ūdens. Vēstnesis liek zirgam nogriezties no ceļa un doties turp. Kad viņi ir tuvāk, Sariuss redz klintīs iekaltas zīmes, nesaprotamus vēstījumus. Alas priekšā viņi apstājas un nokāpj no zirga. Vēstnesis ar roku aicina ieiet, un Sariuss dodas alā. Iekšējais nemiers, ko nācās pārvarēt, kāpjot zirga mugurā, ir zudis un neatgriežas arī tad, kad Sariuss jau ir alā, plašā kā katedrāle, kurā katrs solis rada atbalsi.

"Tu labi cīnījies," saka Vēstnesis.

"Paldies. Es vismaz mēģināju."

"Taču ir ārkārtīgi žēl, ka tiki tik smagi ievainots. Vēl vienu cīņu tu nepārdzīvosi."

Nav jau tā, ka Sariuss to nezinātu. Taču stils, kādā to paziņo Vēstnesis, liek domāt, ka šajā lietā nekas vairs nav grozāms. It kā Sariuss jau būtu nāves elpas apdvests. Viņš vilcinās ar atbildi un beidzot nolemj to ieslēpt jautājumā.

"Es domāju, ka gribam viens otram palīdzēt, vai tad ne?"

"Jā. Tāds bija mans priekšlikums. Domāju, ka tu vairs neesi galī­gais iesācējs. Tu varētu būt gatavs otrajam rituālam."

Tas pārspēj Sariusa cerības. Pēc otrā rituāla viņš droši vien būs otrajā līmenī.

"Tātad es tevi izdziedināšu un piešķiršu vairāk spēka, izturības un labāku ekipējumu," Vēstnesis turpina. "Vai tas būtu tev pa prātam?"

"Protams," Sariuss atbild.

Tagad vajadzētu sekot Vēstneša prasībai, cenai, kas viņam par to būs jāmaksā. Taču tas klusē, sakrampējis pārmēru garos pirkstus. Gaida.

"Un kas man jādara tavā labā?" vaicā Sariuss, kad pauze šķiet pārāk ieilgusi.

Sarunbiedra dzeltenās acis iespīdas spožāk.

"Tikai tāds sīkums, taču ļoti svarīgs. Tev būs kaut kur jāaiziet manā uzdevumā."

Sariuss, kurš rēķinājās ar prasību pieveikt monstru vai cīnīties ar pūķi, pat nesaprot, kā īsti jūtas atvieglots vai vīlies.

"Labprāt."

"Priecājos. Es tev uzdodu: rīt aizbrauc uz Totridžu, uz Sv. Andreja baznīcu. Tur aug mūžsena īve. Zem tās zariem atradīsi kasti ar uzrakstu Galaris. Kaste ir aizslēgta. Tu nevērsi to vaļā, bet ieliksi līdzi paņemtā somā un dosies uz Dolisroudas viaduktu, kur tas šķērso Dolisroudu. Tu noliksi kasti krūmos zem vienas no arkām ceļa tuvumā. Noslēp tā, lai nezinātājs neatrod. Tad neatskatīdamies dodies projām. Vai tu visu saprati?"

Sariuss klusējot blenž uz Vēstnesi. Nē, viņš neko nesaprot. Totridža un Dolisrouda? Tās taču atrodas Londonā, nevis Erebos pasaulē. Vai varbūt tomēr? Sariuss vilcinās, apdomā un drošības labad vaicā vēlreiz:

"Tas nozīmē, ka man jāveic uzdevums Londonā? Realitātē?"

"Tieši tā. Lai ko tev arī nozīmētu realitāte."

Vēstnesis nogaidoši lūkojas, bet Sariusam nav gatava ātra atbilde. Tās taču ir pilnīgas muļķības. Viņš neatradīs kasti pie Sv. Andreja baznīcas, kā gan tas varētu notikt? Savukārt pēc tam taču viņš var pateikt jebko, piemēram, ka ir precīzi izpildījis uzdevumu.

"Labi, es to izdarīšu."

"Man prieks. Nevelc garumā. Tiksimies rīt pirms pusdienlaika. Līdz tam laikam uzdevumam jābūt paveiktam. Ja liksi man vilties…"

Pirmo reizi, kopš Sariuss viņu ir saticis, Vēstneša sejas vaibstos parādās kas līdzīgs smaidam. It kā viņš lasītu domas Sariusa galvā.

"…ja liksi man vilties, šī būs mūsu pēdējā tikšanās draudzīgos apstākļos."

Pacēlis roku sveicienam, Vēstnesis pagriežas un aiziet; alas ieeja aiz viņa aizveras un līdz ar to arī vienīgais gaismas avots. Melna tumsa. Tik necaurredzama, ka Sariuss vairs nesaprot, vai viņš ir šīs tumsas daļa vai ir pārstājis eksistēt.

Beigās visi nomirst. Dīvaini, ka tas, vai nāve pienāks agrāk vai vēlāk, daudzos izraisa tik lielu uztraukumu. Laiks plūst kā ūdens, un mēs tam līdzi, kaut arī ļoti cenšamies peldēt pret straumi.

Bet ir tik labi pārstāt cīnīties. Dienām un naktīm ļaut plūst pašām savā ritmā, neredzēt, nedzirdēt un nejust pasaules gaitu. Dzīvot savā pasaulē ar paša radītiem likumiem. Vairs neskriet pakaļ neskaitāmiem mērķiem, bet pastāvīgi un konsekventi sekot tikai vienam.

0 jā, konsekventi. Manis vairs nav daudz, toties es esmu kon­sekvents. Viss manis radītais ir labs, daudz labāks par mani. Viena no nedaudzajām lietām dzīvē, kurām vēl saskatu kaut kādu jēgu, ir radīt to, kas pāraug mani pašu. Un tas aug. Aug.

Tikai nupat pamanīju. Es nebiju godīgs, sacīdams, ka man ir vienaldzīgs līdzcilvēku mūža ilgums. Tā nav. Taču runa nav par tā paildzināšanu. Gluži otrādi. Es šeit sēžu un asinu ieročus, ar kuriem īsināšu visu, kas īsināms.