Erebos

29

Nākamajā dienā nebija ne plakātu, ne Brainas. Nebija grūti saprast, kāpēc viņa izvēlējās palikt mājās. Netaisījās taču sastrādāt kādas muļķības! Bet ja nu? Niks apsvēra, vai piezvanīt meitenei, tomēr izlēma atstāt šo darbiņu Vatsona kunga ziņā. Viņš ar to apru­nājās starpbrīdī.

"Pēdējā laikā Brainai Fārnamai neklājas labi. Es tikai gribēju, lai jūs zināt. Varbūt aprunājieties ar viņu."

"Ko tu neteiksi!" Vatsona kunga seja bija nopietna un pat pār­metumu pilna, it kā viņš zinātu, ka Niks kaut ko noklusē. "Brainas mamma šorīt zvanīja un teica, ka Brainas nebūs skolā ne šajā, ne nākamajā nedēļā. Viņai ir psiholoģiski ļoti smagi. Iespējams, viņa mainīs skolu."

Tā, protams, arī ir iespēja. Bēgšana. Vai viņa mammai ir pateikusi patieso iemeslu?

Emīlija šodien izskatījās gaužām nesakarīga un vēl vairāk nogu­rusi nekā vakar. Viņa izvairījās no Nika jautājošajiem skatieniem, taču vēlāk viņš atrada ziņu savā mobilajā: Spēlēju līdz trijiem naktī, dabūju neiespējamu uzdevumu. Baidos, ka mani drīz izmetīs. Tiksimies vēlāk, priecājos, ka tevi redzēšu! Emīlija.

Pēdējos sešus vārdus Niks izlasīja vismaz divdesmit reizes. Emī­lija priecājās par tikšanos ar viņu!

Nikam nācās papūlēties, lai atlikušo skolas dienu nestaigātu apkārt ar apgarotu smaidu sejā, bet iekšēji viņš jutās viegli, viegli. Drīz pēcpusdiena un jādodas pie Viktora uz tēju, varbūt būs radu­šās kādas jaunas teorijas, bet pats svarīgākais tur būs Emīlija. Reizēm dzīve patiešām bija ideāla.

Tikko beidzās pēdējā stunda, Niks skrēja uz metro. Šodien viņš gribēja mazliet saīsināt savus apkārtceļus. Varbūt pabrauks divas, augstākais, trīs stacijas nepareizā virzienā, tad pārkāps un kaut kādā veidā šķērsām pāri pilsētai nokļūs Kingskrosā.

Viss gāja kā smērēts, neviens nesekoja no tā Niks ļoti uzma­nījās. Arī ar vilcienu savienojumiem veicās pārsēžoties gandrīz nebija jāgaida.

Tūlīt, viņš nodomāja, stāvot cilvēku pūlī pie sliežu ceļa Oxford Circus stacijā un saklausot tuvojošos vilcienu. Tūlīt būšu klāt. Vēl tikai trīs stacijas līdz Emīlijai un Viktora tējas tašu komple…

Grūdiens no aizmugures bija spēcīgs. Pirmajā mirklī Niks nesa­prata, kas notiek. Vien pamanīja, ka nezin kāpēc strauji sarūk atsta­tums starp viņu un pāri sliedēm pie pretējās sienas piestiprināto apaļo metro zīmi, dzirdēja apkārt stāvošo cilvēku kliedzienus, juta, ka zem kājām pazudis pamats. Tad kā palēninājumā redzēja savu pēdu, kas netrāpīja uz perona malas, redzēja sliedes. Saprata, ka nokritīs uz sliedēm. Dzirdēja vilcienu, cīnījās par līdzsvaru, bet pret gaisu jau neatbalstīsies. No tuneļa tumsas atspīdēja gaismas. Cilvēki kliedza.

Tūlīt, Nika galvā dunēja pirmītējā doma, bet nu jau ar jaunu, šausmīgu nozīmi.

Tad viņu kāds parāva. Lokomotīve? Nē, roka. Parāva atmuguriski atpakaļ un nosvieda gar zemi, un tad jau stacijā iedārdēja vilciens.

Cilvēki viņam visapkārt. Daudzas, daudzas balsis.

"Viņu pagrūda!"

"Nē, es to būtu redzējis."

"Tā ir, kad grūstās."

"Nē, tas bija speciāli! Tas puisis pēc tam aizskrēja!"

Niks lēnām pietrausās kājās. Viņam palīdzēja liela auguma vīrie­tis zilā darba apģērbā.

"Pēdējā brīdī," elsa vīrs. "Dievs debesīs! Es jau tevi redzēju zem vilciena."

Niks nespēja izteikt ne vārda. Viņš līgojās, vīrietis viņu pieturēja. Niks, abām rokām pieķēries viņam pie piedurknes, pamanīja baltas krāsas traipus uz zilā auduma.

Vilciens aizbrauca. Lielākā daļa cilvēku bija iekāpuši. Tad iera­dās policists dzeltenā drošības vestē un uzdeva jautājumus. Jā, viņš domāja, ka bija pagrūsts. Nē, grūdēju neredzēja. Jā, vīrietis darba kombinezonā viņu izglāba. Nē, ārstu nevajadzēja.

Policists visu pierakstīja arī liecinieku vārdus un adreses. Viens bija redzējis no notikuma vietas aizskrienam jaunieti ar dziļi pāri sejai pārvilktu kapuci galvā. Liecinieks solījās atnākt un apskatīties novērošanas kameru ierakstus, ja tajos kaut ko varēs saredzēt.

Niks iekāpa aiznākamajā vilcienā. Viņš gandrīz nejuta savas kājas un ļoti uzmanīgi lika soli aiz soļa. Tagad tikai nedomāt. Domās vēlāk. Tagad galvenais elpot: ieelpa un izelpa. Niks fokusēja uzma­nību uz metro plānu, kas karājās slīpi virs viņa pie vagona sienas. Viņš bija pateicīgs par jebko, kas novērsa uzmanību. Labi pazīstamā bilde nomierināja, un Niks atcerējās minēšanas, ko kādreiz spēlēja, braucot metro kopā ar tēti. Central līnija? Sarkana. Circle līnija? Dzeltena. Piccadilly līnija? Tumši zila. Victoria līnija? Gaiši zila. Hammersmith & City? Rozā.

Nīks juta, ka sirds palēnām sāka sisties rāmāk, elpa kļuva dzi­ļāka. Viņš nebija miris. Viņš pat nebija komā. Par visu pārējo domās vēlāk.

"Kāds mēģināja ko?" Viktors bija ievilcis Niku dīvānu istabā. Viņa savirpinātās ūsas satraukti cilājās, un Niks gandrīz sāka par to smieties.

"Nekas jau nenotika." Viņš redzēja Emīlijas krīta bālo seju. "Bet man vēl mazliet reibst galva. Vai varu dabūt kaut ko padzerties? Kaut ko aukstu?"

Viktors aizskrēja uz virtuvi, kur viņam kaut kas laikam izkrita no rokām un šķindot saplīsa. Varēja dzirdēt viņu lādamies, dārdināmies un slaukām grīdu.

"Mums vajadzēja braukt kopā," Emīlija teica, apsēdās cieši līdzās Nikam un apskāva viņu.

"Nē, tad tava maskēšanās būtu vējā. Priecājos, ka viņi netur aiz­domās tevi."

"Mana maskēšanās tik un tā drīz beigsies. Nākamo uzdevumu es neizpildīšu."

"Kāds tas ir?"

"Nekas tāds, par ko vēlētos runāt tagad. Es joprojām esmu šokā par to, kas notika ar tevi."

Atgriezās Viktors ar milzīgu ledus tējas glāzi rokā.

"Vai tu redzēji, kas viņš bija?" Viktors jautāja.

"Nē. Un es domāju, ka viņu nepazīstu, jo visu laiku uzmanījos no sekotājiem un skatījos, vai neredzēšu kādu no mūsējiem."

Viņi brīdi sēdēja klusēdami. Niks redzēja, ka Viktors saspringti domā, un gribēja viņu nomierināt. Gan jau man nekas nenotiks. Bet vai tiešām to varēja no sirds apgalvot?

Lai mazliet novērstu visu satrauktās domas, Niks apvaicājās pēc Spīdija.

"Viņam viss labi, viņš gaida, kad Keitai būs vajadzīgs novicis, un tad atsāks spēlēt. Protams, ar citu vārdu." Viktors ar savu gredzenoto pirkstu norādīja uz datoristabu. "Man ir sešas viltus identitātes, Spīdijs dabūs vienu no tām. Tam vajadzētu funkcionēt. Maniem virtuā­lajiem Es ir pat viltus adreses." Viņš savilka uz augšu uzacis. "Nik, es nupat iedomājos: ja gribi, tu arī vienu vari dabūt. Varētu atkal spēlēt, tikai tev jāsagaida, līdz Spīdijam II vajadzēs kādu savervēt."

Vai Niks to gribēja? Viņš ieklausījās sevī. Atbilde bija skaidrs "nē". Spēle viņu vairs nevilināja, gluži pretēji. Niks priecājās, ka tagad bija tikai novērotājs no ārpuses.

"Lai paliek, Viktor. Es nedomāju, ka to gribu. Taču labprāt uzzi­nātu, vai ir kas jauns. Kas spēlē šobrīd vispār notiek?"

"Stress. Manuprāt, lietas saspīlējas. Pagājušajā nakti risinājās cīņa ar zemes monstriem, kas no lielgabaliem šāva ar galvaskau­siem. Daudzus smagi ievainoja. Tas nozīmē arī to, ka uzdevumu kļūst arvien vairāk."

"Piemēram, kā man," piebilda Emīlija. "Taču es nebiju pie lielga­baliem, es aizstāvēju dambi pret upes gariem."

Zemes monstri, upes gari. Galvaskausi no lielgabaliem. Lielgaba­liem. Niks juta spiedienu deniņos, galvā dīvaini kņudēja. Visu laiku mieru nelika kāda doma, bet līdz galam nenonāca. Niks zināja, ka bija tai uz pēdām jau iepriekšējā reizē un arī tagad bija ļoti tuvu atrisinājumam, kaut ari citādā veidā.

"Vari bišķiņ uzspēlēt?" viņš palūdza Viktoram. "Es gribētu pa­skatīties."

"Bišķiņ nesanāks," nošņaukājās Viktors. "Ja sākšu, tad iestrēgšu uz pāris stundām, tu taču zini. Un draudzīgā papļāpāšana pie tējas un cepumiem būs vējā." Piepeši viņa sejā atplauka smaids: "Taču jūs mani varētu barot! Paradīze zemes virsū spēlēt un tikt pabarotam!"

Viņi nolēma sagādāt Viktoram paradīzi un sagatavoja zemes­riekstus, cepumus, želejas lācīšus un lielo tējkannu. Tikmēr Viktors "pamodināja" kā pats izteicās Squamato.

Viņš bija viens. Ķirzakcilvēks stāvēja līdzenas pļavas vidū, un zāle tajā izskatījās nokaltusi. Nekur neviena cīņubiedra.

Viktoram austiņās skanēja klusa mūzika. Niks saspringti ieklau­sījās, tā nebija tā pati melodija, kuru viņš atcerējās no sava spēles laika. Dīvaini.

Tagad Squamato devās dzīvžoga virzienā laba ideja. Atrodot dzīvžogu un ejot gar to, spēlē vienmēr varēja nokļūt interesantā­kos apgabalos. Līdzīgi bija ar upēm. Šis dzīvžogs Nikam šķita jau redzēts. Sariuss arī bija gar to gājis, nemaz ne tik sen. Naktī. Gaismu bija rādījuši piltuvveidīgie dzeltenie ziedi, un tie auga tikai vienā dzīvžoga pusē. Tāpat kā šeit. Niks domīgi sarauca pieri.

"Lācīšus, lūdzu!" Viktors pārtrauca viņa domas un atvēra muti, lai Emīlija tajā varētu iebērt sauju želejas lācīšu.

Squamato skrēja tālāk. Priekšā bija kaut kas liels, balts, tas kus­tējās, griezās…

"Te arī es reiz biju," Niks sauca. "Tas ir piemineklis trīs vīrieši, kurus žņaudz čūskas. Ļoti pazīstams."

Viktors uzmeta Nikam viszinīgi samiegtu acu skatienu: "Lāokoonts, mans draugs. Atkal kaut kas grieķiski antīks. Ļoti jēdzīgs, starp citu."

Visapkārt piemineklim arī šoreiz bija sapulcējušies cīnītāji. Niks pazina BloodWork ar sarkani mirdzošo gredzenu ķēdītē ap kaklu un netālu no viņa Nurax.

"Pieļauju, ka tas ir brīdinājums," Viktors teica, "Lāokoonts bija tas, kurš negribēja Trojā ielaist koka zirgu. Šo stāstu taču tu, cerams, zini. Pēc tam Poseidons viņam uzsūtīja jūras čūskas, kas novāca ne vien Lāokoontu, bet ari viņa dēlus. Manuprāt, spēlē ir daudz Trojas zirga elementu."

Niks saviebās, un Emīlija iebēra Viktoram mutē sauju riekstu, lai apturētu viņa runas plūdus.

Ko Vēstnesis teica, pirms sūtīja Niku šurp? Viņš priecājās, un dzeltenās acis iegailējās spožāk nekā citreiz vai salīdzinājums ar Troju viņam bija šķitis tik smieklīgs?

Niks vēlreiz nopētīja Lāokoonta grupu. Saviebtās vīru sejas, viņu izmisīgos centienus tikt vaļā no čūskām… visam fonā dzīvžogs, zaļš un dzeltens, augi sastādīti tik precīzi taisnā līnijā, kādu nespētu radīt neviens dārznieks. Niks atkal domās redzēja smejošo Vēstnesi.

Ja iesi gar dzīvžogu rietumu virzienā, atradīsi pieminekli. Var pat teikt monumentu.

Uz mirkli Nikam acu priekšā viss satumsa. Vai bija… vai bija iespējams… monuments…

"Es zinu!" Niks iekliedzās pilnā kaklā un, pielēkdams kājās, apgāza krēslu. "Tagad es zinu! Es tagad zinu!"

Viktors lūkojās viņā lielām un izbrīna pilnām acīm un noņēma austiņas. "Ko? Ko tu zini?"

"Kodu! Es zinu, kur mēs esam! Tas ir… paskaties pats… dzelteni zaļš un monuments!"

Emīlija un Viktors neizpratnē saskatījās.

"Ko tieši tu domā?" Emīlija pārvaicāja.

"Es zinu, kur atrodamies. Es atkodu kodu! Zaļš un dzeltens un sarkans un zils."

Viņi joprojām nesaprata.

"Tās krāsas apzīmē Londonas metrollnijas. Šis ir stacijas monu­ments, uz turieni brauc Circle un District līnijas. Dzeltenā un zaļā. Tā kā dzīvžogs. Pielēca?"

Viktora apjukušais skatiens svārstījās starp ekrānu un Niku. "Jā," viņš čukstēja. "Patiešām. Nolādēts!" Viņš svinīgā žestā sniedza

Nikam roku. "Ņemu atpakaļ visu, ko esmu teicis par tavām prāta spējām. Tu esi īsts ģēnijs!"

Nākamo minūšu laikā Viktors pārdzīvoja necilvēcīgas mocības, jo, kamēr Emīlija un Niks rakājās pa atvilktnēm, meklēdami metro plānu, viņam bija jāturpina uzmanīt Squamato.

"0, tagad tikai nevajag cīņu, lūdzu! Kā jums šķiet, vai varu fiksi atslēgties? Pašlaik taču nekas nenotiek. Nekas! Taču, ja mani kāds gnoms tūlīt nosūtīs kaujā, es te iestrēgšu uz divām stundām. Eh, ko tur! Lai tas Vēstnesis atšujas no manis!" Viņš vēl pāris reižu uzklik­šķināja un pielēca kājās.

Emīlija beidzot bija atradusi un uz mazā galdiņa dīvānu istabā atlocīja metro plānu. "Tev taisnība," viņa, elpai aizraujoties, teica un saņēma Nika roku. "Mana pati pirmā cīņa notika pie sarka­nās upes, kur bija pamestās vējdzirnavas. Es toreiz iedomājos par Donu Kihotu. Kādas muļķības! Tas ir Holland Park pie Central līni­jas." Emīlija uzlika pirkstu plānā atbilstošajā vietā un raudzījās tālāk.

Sarkanā upe. Niks atcerējās savu pazemes odiseju un to, ka upe viņu pēkšņi bija atvedusi līdz Baltajai pilsētai.

"Baltā pilsēta," viņš teica. "Tajā nonācu, sekodams rozā dzīvžo­gam tātad Hammersmith & City līnijai. Re, pirmā stacija: Sheperd's Bush." Niks pacēla galvu: "Tik pretīgas aitas jūs noteikti neesat redzējuši. No ganiem nekas daudz nebija palicis pāri." Viņš vilka ar pirkstu tālāk: "Goldhawk Road. Tas zelta piekūns mani gandrīz novāca."

"Rozā dzīvžogs!" iesaucās Emīlija. "Arī es tur biju! Tur bija mil­zīgs koks ar zelta kroni." Viņa norādīja uz metro plānu. "Royal Oak. Es sajukšu prātā!"

Viktors vēl neko nebija teicis, bet burtiski trīcēja saspringumā. "Vakar," viņš ierunājās, "un arī pirms dažām dienām viņi mums pastāvīgi kladzināja, ka esam tuvu Ortolana cietoksnim vietai, kur notiks izšķirošā cīņa." Viktora pirksts riņķoja virs Circle un District līnijām. "Temple," viņš teica. "Pie tempļa gnomi bija galīgi sastresojušies. Šodien spēle atsākās pie monumenta. Ha! Paskat, tepat blakus ir Cannon Street. Bet es joprojām nesaprotu: kāpēc viņi no lielgabaliem šāva tieši galvaskausus?"

Visi trīs uzmanīgi aplūkoja raibo metrolīniju plānu.

Knightsbridge, atcerējās Niks. Tās bija manas beigas. Milzīgi bru­ņinieki, kas grūda lejā no tilta, kāpēc to nepamanīju jau agrāk?

"Tātad kaut kur tempļa tuvumā atrodas Ortolana cietoksnis," viņš skaļi domāja, "pašā Londonas Sitijas centrā."

"Tas noteikti nav cietoksnis vārda tiešajā nozīmē," Emīlija teica. "Vai kādam ir ideja, kā to atrast?"

Šī doma nodarbināja Niku visu nākamo nakti. Viņi bija tikai trīs kā iespējams trijatā kontrolēt rajonu starp četrām vai piecām metrostacijām? Kas vispār ir jāmeklē? Turklāt, ja Viktoram taisnība, laika vairs nebija.