Erebos

7.

Nestrādāja neviena taustiņu kombinācija. Ar nopūtu Niks uzsita reset, un, viņam par atvieglojumu, dators patiešām sāka pārstartēšanos un atdzīvojās. Laiks, līdz parādījās fona attēls un dators bija gatavs darbam, šķita nebeidzami ilgs. Viņš šūpoja kāju un uzmeta skatienu rokas pulkstenim: 01.48. Par laimi, rīt sestdiena, tad jau varēja paspēlēt mazliet ilgāk. Ja tikai izdosies dabūt pie dzīvības arī Erebos. Bet gan jau. Sliktākajā gadījumā var taču izveidot vēl vienu čaru tā ir laba doma pati par sevi. Varbūt šoreiz viņš izvēlētos būt barbars vai vampīrs. Barbari bija apskaužami izturīgi.

Niks uz ekrāna sameklēja Erebos ikoniņu, vienkārši sarkanu E, un uzklikšķināja. Uz sekundes simtdaļu kursors pārvērtās smilšu pulkstenī, bet pēc tam atkal parastajā kursora bultiņā. Tas arī viss. Niks vēlreiz dubulti uzklikšķināja uz E, izņēma DVD un ievietoja atpakaļ nekā.

Vēl divas reizes pārstartējis datoru, viņš padevās. Visas pārē­jās programmas darbojās bez problēmām, tikai ne Erebos. Bļā­viens!

Niks bija pārāk saspringts, lai aizmigtu. Kamēr viņš te nīka bez­darbībā, tikmēr pie zilās upes vai melnā mūra noteikti notika aiz­raujošas cīņas. Un, pat ja ne, vismaz varēja stāvēt pie ugunskura un sarunāties ar pārējiem.

Taču izskatījās, ka viņa spēles kopijai bija kāda pamatīga kļūda.

Šajā brīdī Niks atcerējās Kolinu, kurš lūdza padomu Denam, pazemojās viņa priekšā un to tomēr nesaņēma. Vai ari viņam toreiz bija tikpat neglābjami nobrukusi spēle?

Niks aizkaitināts atvēra Minesweeper, trīs reizes uzsprāga gaisā tiii nepiemēroti skaļi nolamājās. Nu labi, viņš ies gulēt.

Varbūt tikai vēl īsu brītiņu paviesoties Emīlijas mājaslapā?

Nē, nebija atbilstoša noskaņojuma. Ne pietiekami mierīga. Ne pietiekami romantiska.

Nedz arī gana ziņkārīga.

Sev absolūti neierasti Niks pamodās septiņos no rīta. Viņa ķer­menī joprojām bija saglabājies nakts stress kā pirms eksāmeniem. Acīs grauza un dedzināja, tās šķita kā aizlipušas. Doma par celšanos nogurdināja. Bet, ja padomāja, jāceļas taču nebija. Vismaz vēl ne. Patiesībā vispār nebija. Niks ieraka galvu dziļi spilvenā un mēģināja ne par ko nedomāt, taču drīz vien attapās, ka atkārto vakar, spēlējot l-rebos, atklātās taustiņu kombinācijas: Strg + F uguns iedegšanai, b bloķēšanai, space lēkšanai, escape nokratīšanai. Niks prātoja, diez vai Kolins šobrīd spēlē? Muļķības, viņš tagad gulēja. Kas attiecās uz Kolinu, Nikam bija aizdomas. Kā sauca tumsas elfu, kurš izvairījās no cīņas ar troļļiem? Pareizi, Lelants. Viņš bija turējies nomaļus tieši tāpat, kā to mēdza darīt Kolins, kad uzskatīja basketbola spēli par zaudētu. Tad viņš parasti atkāpās un vairs nepakustināja ne pirksta.

Okay, tātad Kolinam viņš piedēvēja Lelantu. Taču daudz inte­resantāk būtu uzzināt, kas slēpās aiz BloodWork. Gan jau kāds no izsitējiem, kuri bieži tusēja pie miskastēm skolas pagalmā. Tiem sīko biedētājiem viņš gandrīz nevienam nezināja vārdu.

Dens? Dens noteikti bija resns rūķis, piemēram, Sapujapu. Vai arī gluži pretēji iztaisījies īpaši slaids un skaists kā vampīri. Vai arī viņš bija tumsas elfs, kuru, Nikam par nožēlu, bija tik daudz. Jebkurā gadījumā Denu nekavējoties varētu pazīt pēc viņa stulbajiem iztei­cieniem un pašapmierinātības.

Niks nopūtās. Izskatījās, ka nekāda ilgāka pagulēšana nesanāks, ja pa galvu maisījās spēle. Viņš izstaipījās, apsēdās un pārmeta kājas pār gultas malu.

Totridža nebija tālu. Viņš pazina un parasti izmantoja metro Nor­thern līniju, lai pārvietotos pa pilsētu. Tātad varēja ātri aizbraukt līdz Sv. Andreja baznīcai. Nu kaut vai tikai formas pēc. Kaut arī spēli vairs nevarēja startēt.

Izmēģinājuma labad Niks piesēdās pie datora un ar līdzīgiem rezultātiem kā pirms gulētiešanas pamēģināja vēlreiz. Erebos vaļā nevērās.

Par laimi, darbojās internets, un dažu minūšu laikā Niks Google maps bija atradis Sv. Andreja baznīcu turklāt arī vecās īves attēlu, īve it kā esot divus tūkstošus gadu veca un līdz ar to senākā Londo­nas dzīvā būtne. Wow! Tās zari bija tik zemi, ka koks drīzāk atgādi­nāja milzīgu krūmu.

Tētis jau pirms stundas bija aizbraucis uz dežūru, un mamma droši vien gulēs līdz desmitiem. Niks saķemmēja un sasēja matus astē un uzvilka vakardienas drēbes. Viņš varēja izmantot izde­vību un atnest brokastis. Šokolādes čipsu mafinus. Mamma būtu laimīga. Niks paņēma vecu treniņtērpa maisu, iemurcīja to jakas kabatā un uz virtuves galda atstāja ziņu mammai: Es pie Kolina, drīz būšu.

Durvis viņš aizvēra tik klusu, ka gandrīz pats nedzirdēja. Mamma nezvanīs Kolinam, lai pārbaudītu. Un, pat ja zvanītu, Kolins jau die­nām ilgi neatbildēja uz telefona zvaniem.

Niks izkāpa Toteridge & Whetstoune pieturā un desmit minūtes gaidīja autobusu, kas viņu pa Totridžleinu aizveda līdz baznī­cai.

īvi nevarēja nepamanīt. Tikai muļķīgā kārtā tā nemaz neatradās tik vientuļā vietā, kā Nikam bija šķitis no fotogrāfijas internetā. Baz­nīcas pagalmā pastaigājās cilvēki. Viens vecs laulāts pāris, divas sie­vietes ar bērnu ratiņiem, dārznieks. Viņi nepievērsa Nikam nekādu uzmanību, tomēr šķita kaut kā stulbi ienirt zem varenā koka zariem un pakājē meklēt to, kā tur nemaz nebija.

Piepeši Niks saprata, cik absurda bija šī situācija. Kādā sakarā viņš vispār bija šeit? Tāpēc, ka tēls no datorspēles bija uzdevis kaut ko atrast zem koka? Ak Dievs, tas taču bija smieklīgi!

Vismaz labi, ka neviens cits to nezināja. Viņš varēja vienkārši atgriezties mājās un aizmirst šo gadījumu, pabrokastot kopā ar mammu un pēc tam ar Džeimiju iet pavazāties pa kvartālu. Vai ari mājās omulīgi paspēlēt datorspēli.

Tikai tā spēle neslēdzās iekšā. Nolādētā sūda spēle!

Lai sevi kaut kā nodarbinātu un piešķirtu jēgu rīta pārgājienam, Niks apgāja apkārt Sv. Andreja baznīcai. Aplūkoja sarkano ķieģeļu ēku ar gaišo, kantaino torni un nolēma: bija idiotiski braukt mājās, vismaz kārtīgi neapskatot to īvi.

Koka paēnā stāvēja mūžseni, šķībi kapakmeņi. Iespaidīgi, Niks nosprieda. Viņš gandrīz bijīgi aizskāra vareno stumbru. Vajadzētu čet­rus cilvēkus, lai to apņemtu. Varbūt pat piecus. Stumbra iekšpusē bez problēmām varētu noslēpt visdažādākās lietas. Taču tur nekā nebija, vismaz nebija uzreiz saskatāms. Niks iebāza roku platajā spraugā koka stumbrā un sataustīja tikai tā iekšpusē sakrājušos zemi. Pārmeklēja visu ar acīm. Nekā. Un kā gan lai tur kaut kas būtu?

Sakumpis zem zemajiem zariem, viņš pagājās tālāk, sasniedza milzīgā koka otru pusi, pieliecās vēl zemāk.

Kaut kas gaiši brūns, kantains vīdēja starp augiem, kas bija sagrupējušies ap saplaisājušo stumbru. Niks atlieca stiebrus, lai labāk redzētu.

Kaste bija biezas grāmatas lielumā, šķautnes nolīmētas ar platu, melnu līmlenti. Niks neticīgi pacēla kasti, manīdams, cik tā smaga, un, aizmaldījies domās, automātiski notrauca tai pieķēru­šos zemi.

Uz koka virsmas plašā rokrakstā bija rakstīts vārds Galaris un zem tā datums: 18.03. Niks cīnījās ar nerealitātes sajūtu.

Astoņpadsmitais marts bija viņa dzimšanas diena.

Turēdams uz ceļiem somu ar kasti, Niks lūkojās pa vilciena logu. Daļa no viņa koncentrējās, lai nepalaistu garām vajadzīgo pieturu, bet otra, būtiski lielākā daļa, mēģināja aptvert notiekošo. Kad Vēst­nesis viņam deva uzdevumu, pulkstenis bija divi naktī. Vai tajā brīdī kaste jau atradās zem koka? Un kas bija vēl svarīgāk: kā tā tur bija nokļuvusi? Kāpēc uz tās bija viņa dzimšanas datums? Ko nozīmēja vārds Galaris?

Vairāk nekā jebkad viņš vēlējās aprunāties ar Kolinu. Tas taču noteikti zināja ko tuvāk par Erebos. Vai ari Kolins bija ticis sūtīts pie vecās īves?

Niks izkāpa pieturā West Finchley. Vēl bija jāiet kājām krietnas piecpadsmit minūtes tāda kārtīga pastaiga zaļumos. Niks pazina šo apkārtni, viņi agrāk te bija nākuši staigāt. īsta paradīze skrējē­jiem un suņu īpašniekiem. Šķērsodams tiltiņu pār strautu, viņš no bikšu kabatas izvilka mobilo un piezvanīja Kolinam. Tas pacēla jau pēc otrā signāla. Niks bija tik pārsteigts, ka pirmajā mirklī pat aiz­mirsa, kāpēc bija zvanījis.

"Paklau, man ir lietas darāmas," Kolins teica, "ja gribi tikai pļā­pāt, tad atliekam to līdz skolai. Okay?"

"Pagaidi! Es gribēju tev prasīt par Erebos. Zini ko… Man uzdeva baigi dīvainu uzdevumu, man vajadzēja…"

"Aizveries, ja?" Kolins viņu pārtrauca. "Noteikumus izlasīji, vai ne? Neizplatīt informāciju, arī ne starp draugiem! Nerunāt par spē­les saturu. Idiņš esi, vai?"

Uz mirkli Nikam aizrāvās elpa.

"Bet… bet… vai tad tu to ņem tik nopietni?"

"Tas ir nopietni! Turi muti, vai arī izlidosi no spēles ātrāk nekā aizskaitīsi līdz trīs."

Niks klusēja. Doma par izlidošanu bija patiešām nepatīkama. Pazemojoša.

"Es… Es tikai domāju… Aizmirsti!" viņš teica.

Kad Kolins atbildēja, viņa balss jau skanēja draudzīgāk. "Tādi ir noteikumi, vecais. Un, tici man, ir vērts tos ievērot. Spēle ir superīga. Un kļūst arvien labāka."

Soma ar noslēpumaino kasti vilka lejup Nika roku. "Priecājos," viņš teica. "Nu tad…"

"Tu jau vēl nespēlē pārāk ilgi," tagad Kolina balss jau kļuva gluži dedzīga. "Pats visu redzēsi. Tikai nepārkāp noteikumus. Un pie tiem pieder arī nemuldēšana riņķī apkārt."

Niks izmantoja drauga garastāvokļa maiņu pēdējā jautājuma uzdošanai. "Vai tev spēle jau ir kādreiz nobrukusi?"

Tagad Kolins pat iesmējās. "Nobrukusi? Nē. Bet es zinu, ko tu domā." Viņš pazemināja balsi, kā baidīdamies, ka kāds varētu dzir­dēt. "Reizēm… tā vienkārši negrib. Nogaida. Pārbauda. Zini ko, Nik, dažreiz man šķiet, ka tā ir dzīva."

Niks gāja pa ceļu, kura abās pusēs zēla un plauka krāšņi mazdār­ziņi. Tie palika viņam aiz muguras. Garām nesteidzīgi un gandrīz bez skaņas plūda Dolisbrukas strauts.

"Dažreiz man šķiet, ka tā ir dzīva." Labs joks, Kolin!

Saule izlīda no mākoņiem tieši tajā mirklī, kad ceļš iegriezās mežā. Viņš apstājās un pagrieza seju pretī siltajiem stariem. Kā būtu, ja mežā sameklētu klusu vietiņu un tad uzmanīgi attītu līmlenti… Tikai uz mirkli? Tikai lai uzzinātu, kāpēc kaste bija tik smaga.

Niks palaida garām trīs skrējējus un palūkojās uz visām pusēm. Tagad viņu neviens nenovēroja. Redzamības robežās gan bija kāda dāma ar suni, taču pietiekami tālu.

Ar kņudošu sajūtu skaustā Niks izvilka kasti no somas. Ta nebija diez ko lielāka par cigāru kārbu, taču saturam noteikti nebija nekā­das saistības ar cigāriem. Niks sašķieba kasti, un kāds priekšmets, lai kas tas arī bija, aizslīdēja uz kreiso pusi.

Iespējams, tas bija no metāla un ne sevišķi liels. Ņemot vērā laiku, kurā tas šļūca no vienas kastes malas līdz otrai, tas pat neaiz­pildīja pusi no kastes tilpuma.

Pārbaudot Niks pabāza nagu zem līmlentes. Turējās pamatīgi. Mēģi­nājums to atlīmēt pārāk ieilgtu un nepaliktu nepamanīts. Slikta doma.

Niku no pārdomām izrāva nikna riešana. Kādu gabalu aiz viņa bija satikušies labradors un gaišbrūns medību suns un uzskatāmi izrādīja, cik ļoti tie viens otram nepatīk. Saimnieki raustīja suņu saites, mēģinādami dzīvniekus izšķirt.

Niks iebāza kasti atpakaļ somā un, suņu kaucienu pavadīts, iegāja mežā.

Dolisbrukas viaduktu atrast nebija grūti, jo tas sniedzās augstu virs meža un ceļa un turklāt vēl bija Northern metrolīnijas sastāvdaļa.

Apakšzemes metro astoņpadsmit metrus virs zemes zem zilām debesīm. Savukārt zem viadukta bija ēnains un mitrs.

Viens no līkumiem ceļa tuvumā, bija teicis Vēstnesis. Tuvums bija relatīvs jēdziens. Niks izvēlējās vienu no abām varenajām arkas kolonnām un iegremdēja kasti zālē, kas sevišķi kupli bija sazēlusi akmens balsta pakājē. Kasti varēja atrast, bet ne nejauši pār to paklupt. Niks apmierināts lūkojās apkārt, bet tad atcerējās Vēstneša vārdus. "Pēc tam neatskatīdamies dodies projām," viņš bija teicis.

Pretējā gadījumā notiktu kas? Loģiski domājot, nekas: spēle nevarēja zināt, vai un kā viņš ir izpildījis savu uzdevumu. Taču tā zināja viņa vārdu. Kastes slēptuvi un uzrakstu Galaris.

Pāri Nika galvai aizdunēja metro. Milsendas virzienā. Nu tātad viņš nedrīkstēja atskatīties. Patiesībā tam nebija ne mazākā iemesla. Izņemot vajāšanas māniju, bet no tās Niks necieta.

Bija jau gandrīz pusdienlaiks, kad Niks atgriezās mājās, rokās turēdams papīra tūtu ar četriem tikko ceptiem mafiniem. Mamma tobrīd dzēra otro kafijas tasi.

"Aizpļāpājāmies," Niks nomurmināja un izlika mafinus šķīvī. Viņš gandrīz mira no bada.

"Tev arī kafiju?"

"Labprāt, ja to var dabūt ātri."

Mamma darbojās gar espreso automātu, kāri šķielēdama uz mafiniem šķīvī. "Vai šie ir ar šokolādes čipsiem?"

"Jā, abi tumšie, bet uz kokosriekstu mafiniem neceri, tie ir mani."

Mamma nolika Nika priekšā lielizmēra kapučīno krūzi ar putotu pienu.

Pirmo mafinu Niks aprija ar sajūtu, ka knapi izbēdzis no bada nāves ķetnām, un vienā paņēmienā izdzēra pusi kafijas.

"Es pēcpusdienā braukšu pie Hankonkuļa, viņš taisa remontu. Būtu jauki, ja tu ari tiktu. Tētim jāaizstāj kolēģis, tas nozīmē, ka tu esi vienīgais, kurš bez trepēm var aizsniegt griestus, bet kādam tie jānokrāso."

Nikam bija pilna mute, un tas viņam uzdāvināja sekundi pārdo­mām. "Es jau labprāt," viņš teica, ieliekot balsi pēc iespējas lielāku nožēlu, "bet man pēc pāris dienām jānodod nenormāli grūts darbs ķīmijā es nejustos labi, ja to tagad atliktu. Biju domājis šodien…"

Mamma viņā skatījās reizē uzjautrināti un vērīgi. "Tu gribi mācī­ties ķīmiju, nevis iet uz sporta laukumu vai kino?"

"Es zvēru. Šodien nevar būt ne runas par sporta laukumu vai kino." Niks uzsmaidīja mammai, un viņa sirdsapziņa bija tīra kā tikko uzsnidzis sniegs. Katrs vārds pēdējā teikumā bija patiesība.