Erebos

12

Aiz loga bija tumšs, dzīvojamā istabā dārdēja vakara ziņas. Niks masēja sāpošos deniņus.

Sariuss bija pārvērtis zeltā atlikušos dārgumus, tostarp ari Lelanta dunci, par ko bija saņēmis pārsteidzoši daudz. Pēc tam viņš bija devies uz "Pēdējo šņāpienu", no kurienes Atropa aši un bez cere­monijām viņu izsvieda laukā. Kāpēc to Sariuss nezināja, un viņa skaidrot netaisījās. Pamazām Baltajā pilsētā bija iestājusies nakts, visur bija iededzinātas lāpas un ugunsgrozi. Erebos pasaulē nakts bija daudzsološs laiks. Nakts bija Vēstneša laiks. Taču viņš nerādījās. Nikam grauza acis, it kā viņš stundām ilgi būtu mērcējies hlorūdenī. Droši vien tās bija tikpat sarkanas kā rubīni uz Lelanta dunča.

Pārtraukums šobrīd bija laba doma. Uzēst šobrīd bija laba doma. Vajadzētu piecelties, iziet no istabas un nokļūt virtuvē. Mamma droši vien kaut ko jau gatavoja, nav šaubu. Niks blenza uz ekrānu, pilsētas ielām, uz sevi elfa atveidā. Nespēja saņemties. Šķita, ka kuru katru brīdi kaut kam jānotiek: orku uzbrukumam, Vēstneša uzdevumam, tesienam vai noslēpumam. Kaut kam, ko viņš nokavētu, ja tagad atslēgtos.

Varbūt uz vienu stundu? Vienu stundu, lai paēstu, apmainītos laipnībām ar mammu un tēti un… aizietu uz tualeti. Nu tikai Niks sajuta, cik ļoti viņam vajadzēja uz tualeti un cik šķībi viņš sēdēja, lai aizturētu spiedošo vajadzību.

Nu taču, ej! Bet vispirms bija jāizslēdz programma. Niks pārmek­lēja ekrānu ar peli. Kā saglabāt un izslēgt spēli? Līdz šim, Niks iedo­mājās, viņš to vēl ne reizi nebija darījis. Spēle pati bija atslēgusies vai piespiedusi ņemt pauzi, tas ne reizi nebija noticis pēc Nika gri­bas. Vai tāda opcija nemaz nebija paredzēta?

Niks apsvēra savas iespējas. Varēja vienkārši izslēgt datoru, taču tas bija riskanti. Ja Vēstnesim nepatiktu, viņš varbūt atņemtu sūri nopelnītos līmeņus. Vai ari izdomātu kaut ko vēl slik­tāku.

Otra iespēja bija izslēgt tikai monitoru. Tad Sariuss būtu pienag­lots uz ielas un ikviens garāmejošs vieninieks varētu atņemt visu, kas viņam pieder. Nē, ari tas neder.

Nika pūslis jau bija uz plīšanas robežas. Viņam bija jātiek uz tualeti, nekas cits te nelīdzēja. Vēl tikai vajadzēja novietot Sariusu drošībā. Bet kur?

Ideja nāca kā no skaidrām debesīm viņš taču bija noīrējis istabu! Niks savam elfam lika skriet pa naksnīgajām Baltās pilsētas ielām, it kā pats lielais Bolacis dzītos viņam pakaļ. Vai šī bija pareizā vieta? Viņš atcerējās šauras kāpnes, kas līdzās maiznieka veikalam veda uz augšu. Jādodas turp un uzreiz pēc tam pa labi. Tikai kur bija tās sasodītās kāpnes?

Viņš Sariusam lika skriet, skriet, skriet. Zilais izturības rādītājs arvien saruka par spīti sestajam līmenim! Ja drīz neatradīs, nāk­sies iet čurāt un visu pamest, kā ir. Tikai ne te! Šajā drūmajā kaktā, kur apkārt slaistījās aizdomīgi tēli!

Beķereja. Kāpnes. Beidzot! Viņš trieca Sariusu augšā pa čīkstoša­jiem pakāpieniem līdz istabai. Durvis ciet! Ekrānu izslēgt! Un tagad ātri, o, lūdzu, ātri…

Niks pielēca kājās kā mežonīgu suņu trenkts, izskrēja no istabas un nesās uz tualeti. Beidzamajā brīdī.

"Nik!" no istabas sauca tēvs. "Ja tu vēl kādreiz šitā dauzīsi dur­vis, būs nepatikšanas."

Vakariņās bija dārzeņu lazanja ar tofu sieru gaļas vietā, taču šoreiz Niks par to pat nesūdzējās. Viņš gandrīz nejuta, ko ēda. Vecāki pārsprieda redzēto filmu un bija mierā ar dēla reizumis iestarpinā­tajiem "mhm" un "aha", taču bija pārsteigti par milzīgo ēdiena dau­dzumu, ko tas sevī sastūma. Arī Niks par to brīnījās, līdz atcerējās, ka neko nebija ēdis kopš brokastīm.

Un ari tagad vajadzēja pasteigties. Sariuss bija pamests viens viesnīcā. Neaizsargāts un onlainā. Ja nu izceļas ugunsgrēks? Vai sākas uzbrukums? Ja nu viņa slēpni atklāj Lelants?

Man vajadzēja atslēgties no interneta, nodomāja Niks. Kaut gan nezināja, kas tad notiktu. Varbūt gnomi to ņemtu ļaunā un ziņotu Vēstnesim?

Jau pa pusei piecēlies, viņš ar dakšiņu vēl dzenāja pēdējo kumosu.

"Paldies, tas patiešām bija garšīgi!" Niks uzsmaidīja mammai, un tā atsmaidīja pretī. Viss kārtībā, tikai tēvs jau atkal savilka bargu seju.

"Tikai nestāsti, ka atkal ej mācīties. Tam es neticēšu."

"Nē, šodienai pietiks," Niks teica un demonstratīvi nožāvājās. "Es vēl mazliet palasīšu un tad iešu gulēt, esmu galīgi pārguris."

"Tev bija astoņi gadi, kad tu pēdējoreiz devies gulēt ap šo laiku."

"Teicu taču, ka vēl palasīšu!" Niks atbildēja vairāk aizkaitināts, nekā pašam gribējās. "Piedod, ķīmija mani kaut kā uzvelk."

Tēvs, raudzīdamies savā šķīvī, nomurdēja kaut ko nesaprotamu. Niks nepārjautāja. Viņam bija jāparūpējas par Sariusu.

Mēnesim, kas iespīd pa viesnīcas logu, un tam virs Londonas ir vienāda fāze dilstošs -, taču Londona ir tālu no šejienes.

Sariuss guļ gultā, palicis rokas zem pakauša, un lūkojas gries­tos. Kaut kad ir atnesta vēstule; dzeltenajam zīmogvaskam, ar ko tā aizvērta, ir acs forma. Pirms vēstules atvēršanas viņš vēl pārbauda savu inventāru un nomierinās: viss ir vietā. Gan zelta gabali, gan dziedinošās dziras.

Sariuss atver vēstuli. Tā ir īsa un nebūt ne pacilājoša:

"Visi ir projām. Tevi vajadzēja, bet tu savu palīdzību liedzi. Mēs esam vīlušies, Sarius. Tu taču saproti, ka šāda nolaidība nevar palikt nesodīta?"

Paraksta vietā atkal ir dzeltens acs formā veidots pleķis neko vairāk jau arī nevajag. Sariuss ir ievārījis ziepes.

Brīdī, kad viņš noliek vēstuli, uz galda izdziest svece, nākamajā mirklī arī mēness. Erebos pasaule kļūst tumša un mēma. Sariuss ir i/slegts un pāris baiļpilnu sekunžu domā, ka uz visiem laikiem. Taču tas, protams, ir muļķības. Sariuss šodien tik nepārspējami cīnījās. Vēstnesis teica, ka meklē labākos no labākajiem. Sariuss varētu būt viens no tiem. Viņš to zina. Jūt.

Dārzeņu lazanja spieda Nika kuņģi. Būtu ēdis mazāk, būtu beiil/is ēst agrāk, nebūtu nokavējis cīņu. Nolāpīts! Niks blenza uz melno ekrānu. Tas nebija godīgi. Taču, kā parasti, dators bija nepielūdzams un imūns pret pārstartēšanu, lūgumiem un lādēšanos.

Diez kurp viņi bija devušies? Vai Lelants bija kopā ar pārējiem? Vai šonakt viņš to atkal pārspētu? Nolādēts, nolādēts, nolādēts. Un tas viss tikai tāpēc, ka Niks neprata pareizi nopauzēt spēli.

Bez mazākās intereses viņš pārbaudīja e-pastus un neatrada neko, kas uzlabotu viņa omu. Vairāk ieraduma nekā patiesas inte­reses vadīts, viņš pārbaudīja Emīlijas mājaslapu www.deviantart un atrada jaunu dzejoli.

Nakts

Es stāvu sardzē gultā

aiz spilvenu un segu žoga.

Plaši atvērtām acīm

meklēju savu domu tumšos dvīņus -

čukstošos radījumus,

kas dienas gaismas bīstas.

Izplestām rokām

es taustos pēc kaut kā zināma,

bet neatrodu pat sevi.

Manā galvā maļ vienīgi lūgšanu dzirnas,

vienmērīgi, nesaprotami, ārprātīgi.

Un es lūdzu pamieru

starp dienu un nakti

un smilšu graudus acīs,

un pirmo rīta gaismu -

bālu kā tu.

Šajā dzejolī bija kaut kas tāds, kas Nikam uz bridi lika aizmirst paša izmisumu. Tas lika domāt, ka viņam tomēr vajadzētu aprunā­ties ar Emīliju. Piemēram, pavaicāt, kā viņai klājas, vai viss kārtībā, vai nav kādu problēmu. Niks apsvēra šo domu un atmeta. Viņi nebija tik tuvu pazīstami, viņš vienkārši izgāztos.

Hi, Emīlij. Es te gribēju apvaicāties, vai tev viss labi. Vai tev… ē… ir kādas problēmas?

Nē, man nav problēmu. Kāpēc prasi?

Es tikai iedomājos. Izlasīju tavu dzejoli un…

A, un kur?

Deviantart lapā.

Paskat tik! Un kā tu zini manu niku?

Nūjā, redzi, es vienreiz noklausījos, kā tu par to sarunājies arMišelu. Piedod, patiešām.

Nepiedošu. Atšujies, Nik! Kā virtuālajā, tā arī reālajā dzīvē.

Tā tas notiktu un ne citādi. Iespējams, dzejolis bija tikai māksla un tam nebija nekāda sakara ar Emilijas iekšējo pasauli.

Niks nikni pagrūda peli tā, ka tā pārslīdēja pāri visam galdam, un sakārtoja zirgastē sasietos matus. Viņš visādā ziņā varēja vēlreiz pamēģināt piestartēt Erebos. Bija pagājušas vismaz desmit minūtes, varbūt Vēstnesis to uzskatītu par pietiekamu sodu, varbūt viņš tikai gribēja redzēt, cik ļoti Niks cenšas tikt atpakaļ spēlē.

Nekas neizdevās ne pirmajā, ne otrajā, ne arī piektajā reizē. Cūcība, tas nu patiešām nebija taisnīgi! Vakars sabojāts. Vienīgais gaismas stariņš tajā bija Nika tēva pārsteigtā seja, kad, ieskatījies dēla istabā, viņš to patiešām atrada lasām.

21:34 ziņoja radiomodinātāja sarkani mirgojošie cipari. Pirms desmit minūtēm Niks bija nolēmis agrāk doties pie miera. Vajadzēja izgulēties uz priekšu, jo veiksmes gadījumā nākamajā naktī, iespē­jams, būs jāspēlē visu nakti, lai atgūtu tagad nokavēto.

Otra iespēja: izlikties par slimu un nobastot. Kolins ari tā bija darījis, uz to varēja derēt. Tāpat arī Helēna, Džeroms, Aleksis un ak, droši vien arī visi pārējie.

Tomēr Niks zināja, ka nebastos, vismaz rit jau nu nekādā gadi|umā ne. Rīt būs viņa pirmā skolas diena pēc piektdienas, kad Braina viņam iedeva DVD. Rīt viņš skolā uz visiem raudzīsies gluži citām acīm. Pretinieki no miesas un asinīm. Viņš gribēja aprunāties ar Kolinu un kopā apspriest, kurš ir kura čars. Viņš gribēja saprast, kas slēpās aiz LordNick.

Kas zina, ko viņi tagad dara. Varbūt šobrīd risinās viskrutākā cīņa no visām. Bez manis. Sūdu būšana!

Vispirms Niks pagriezās uz labo, pēc tam uz kreiso pusi, bet aiz­migt nespēja. Tiklīdz aizvēra acis, tā prātā aizzibēja visas iepriekšējo dienu cīņas: vicinādams zizli, viņam tuvojās lielais Bolacis; no arēnas aiz kājām tika izvilkts Xohoo, un aiz viņa smiltīs palika asiņaina sliede…

Smagi nopūties, Niks palika rokas zem pakauša. 22:13. Tas jau bija tuvāk viņa ierastajam gulētiešanas laikam, tomēr no miega jo­projām nebija ne vēsts. Nez kā Xohoo jutās pēc zaudējuma? Vai rīt Niks sapratīs, kurš ir Xohoo? Ja vien Xohoo mācījās vienā skolā ar Niku. Droši vien ne visi Erebos kaujinieki bija no vienas skolas. Nu protams, ne, kas par muļķīgu iedomu. Viņš atkal aizvēra acis.

Cik daudzi šodien bija arēnā? Apmēram četrdesmit vai piecdes­mit tumsas elfi, trīsdesmit vampīri, divdesmit rūķi. Barbari? Arī kādi divdesmit. Vilkaču mazliet mazāk kādi piecpadsmit? Tā varētu būt. Apmēram tikpat kaķveidīgo un ķirzakveidīgo. Un vēl bija kādi trīs cilvēki. Okay, kopā tas ir aptuveni… 160 vai 170 kaujinieku. Diezgan daudz, taču gandrīz necik salīdzinājumā ar citām online spēlēm. Kaut gan, jādomā, ne jau visi Erebos spēlētāji bija sapulcējušies arēnā, tomēr lielākā daļa gan. Un tad vēl tas ļaunu vēstošais Iekšējais aplis. Čempioni. Diez vai Drizzel kādu izdevās nodabūt no zeltītā podesta. Niks pasmīnēja. Droši vien ne. Visdrīzāk šis bija kārtīgi dabūjis pa bieti. Tā viņam arī vajadzēja.

22:21. Varbūt mēģināt vēlreiz? Varēja taču gadīties, ka tagad aizliegums bija atcelts. Viņš tik un tā neaizmigs, ja vismaz nepa­mēģinās.

Niks ieslēdza naktslampiņu. Piegāja pie datora un ieslēdza to. Šķita, ka uztraukums plēš pušu krūtis. Nenervozē taču!

Dubults klikšķis uz sarkanā E burta. Nekas. Vēlreiz. Atkal neka. Ilgi nedomādams, Niks ieguglēja. Ja vien atrastu vairāk informācijas par spēli, viņam noteikti izdotos to restartēt. Vienīgais šķērslis bija tas, ka vienreiz Vēstnesis jau atklāja Nika mēģinājumu lai vai kādā veidā viņam tas bija izdevies. Vēl viens mēģinājums atkal varētu sabojāt tā omu.

Pēkšņas iedomas vadīts, Niks atvēra amazon.com lapu. Viņa spēle bija pirātiskā kopija, bet kaut kur taču vajadzēja būt tās ori­ģinālam. Niks ievadīja meklētājā Erebos un uzspieda Enter, gandrīz gaididams Vēstneša brīdinājumu, kas sarkaniem burtiem iegailētos naksnīgajā istabā:

Slikta ideja, Sarius. Precīzāk runājot, muļķīga ideja. Nāvējoša ideja.

Taču amazon.com piedāvāja vairākus operu diskus, Orfejs un Eiridīke dažnedažādās versijās. Kāpēc? A, tāpēc, ka tajā bija ārija ar nosaukumu Chi mai dell'Erebo, lai ko tas arī nozīmēja. Diemžēl šī atziņa neļāva tikt uz priekšu ne soli. Spēles ar nosaukumu Erebos nebija. Nebija pat informācijas, ka tāda kādreiz būs. Tad kur bija uzradusies kopija? Un kam, ellē, piederēja oriģināls?

Niks aplūkoja dažādos attēlus uz operas disku vākiem. Tie lielā­koties bija fragmenti no gleznām, kas viņam kaut ko atgādināja. Bija nepieciešamas vairākas minūtes, līdz viņš saprata ko. Tās atgādi­nāja par lielo Bolaci.

22:57. Atkal atpakaļ gultā nu gan Nikam bija gana. Ja reiz neva­rēja spēlēt, vismaz vajadzēja gulēt. Niks jutās iztukšots.

Spēle, ko nevar nopirkt. Spēle, kas ar tevi sarunājas. Spēle, kas tevi novēro, apbalvo, draud, pavēl veikt uzdevumus.

"Reizēm es domāju, ka tā ir dzīva," bija teicis Kolins. Kolins, pro­tams, nebija Nobela prēmijas laureāts, tomēr muļķis viņš ari nebija. Nē, spēle nebija dzīva, bet tā bija ārkārtīgi neparasta. Pat ļoti.

Sariuss guļ uz grīdas, LordNick stāv virs viņa un smaida pa visu savu tik briesmīgo un pazīstamo seju.

"Es biju pirmais," viņš saka. "Tu tāds mazs sūdabrālis vien esi." Viņš rāda Sariusam maisu, kurā ir galvas: Džeimija, Emīlijas, Dena tin viņa brāļa. "Izvēlies vienu! Vai varbūt visu mūžu gribi nodzīvot •r šo elfa ģīmi?"

Sariuss ienīst LordNick, viņš gribētu pielēkt kājās un izvilkt zobenu, bet nespēj pakustēties, turklāt visapkārt ir tumšs ka kapā.

"Mēs varētu cīnīties, ko tu par to saki?" viņš izmoka. "Cīnīsimies l>ar diviem līmeņiem, taču tev jāļauj man piecelties."

"Par līmeņiem? Nekādā gadījumā, Sarius. Mēs cīnīsimies par gadiem. Desmit gadi no tavas dzīves, ko tu par to saki?"

Sariuss saprot, ka pirmo reizi dzird pretinieka balsi. Kā tā? Un kāpēc gadi no dzīves? Tas taču nevar būt, tas nemaz nav iespējams, lada doma viņam iedveš bailes.

"Es to nevēlos. Tā nav laba likme." Viņš dzird arī savu balsi raudulīgu un spalgu.

"Nu labi," saka LordNick un pasviež malā maisu ar galvām. "Tātad tu izstājies." Viņš saņem rokās zobenu, paceļ un dur. Sariuss tiek pienaglots pie grīdas kā taurenis herbārijā. Viņš kliedz un brēc. Viņš negrib mirt…

Niku pamodināja paša vaidi: sirds sitās tik ātri, it kā viņš būtu skrējis. Visapkārt tāda pati tumsa kā sapnī. Varbūt viņš nemaz nebija pamodies?

Radiomodinātājs! 03:24. Niks atkrita atpakaļ spilvenā un uzel­poja. Ausīs joprojām skanēja paša kliedziens cerams, ka viņš bija kliedzis tikai sapnī, nevis īstenībā. Citādi viņš būtu pamodinājis visu māju.

Taču viss palika mierīgi; ne mamma, ne tētis netraucās uz viņa istabu pārbaudīt, kāpēc dēls auro, it kā viņam kāds taisītos atņemt dzīvību. Paveicās.

Niks aizvēra acis un tūlīt pat atkal atvēra. Doma par gulēšanu vēl bija pārāk satraucoša. Šķita, ka nākamai sapņa sērijai LordNick jau ir sagatavojis maisu ar galvām un zobenu.

Labāk jāaiziet pačurāt. Uzmanīdamies, lai nepamodinātu vecā­kus, Niks taustījās uz tualetes pusi. Viņš mēģināja atcerēties, kā skanēja LordNick balss, taču tā bija un palika vienkārši kaut kāda balss; viņš nespēja to jel kā definēt.

Kāpēc mēs spēlē nedrīkstam sarunāties dzīvajā? Normāli runāt tāpat kā citās online spēlēs?

Atbilde bija skaidra kā diena pat šajā nakts stundā: jo spēlētāji cits citu nedrīkstēja pazīt. Jo viņiem nebija jāzina, ar ko patiesībā spēlē. Taču vai tiešām visi klusēja?

Niks nolaida ūdeni cik vien iespējams klusi un aizlavījās atpakaļ uz savu istabu. Viņš vairs nebija noguris. Itin nemaz. Varbūt pamēģi­nāt startēt Erebos. Ja izdotos, tad pēc pāris stundām uz skolu varētu doties jau ar labu sajūtu.

Nakts klusumā datora ieslēgšanās likās briesmīgi skaļa. Šķita, ka cietā diska zumēšana un dzesētāja šņākšana tūlīt pamodinās vecākus.

Niks uzklikšķināja uz "E", no vienas puses, neko negaidīdams, no otras -, pilns cerību un neticīga izbrīna, kad šī pasaule viņam patiešām atkal atklājās.

Sariuss vairs nav savā patvērumā viesnīcas istabā, bet stāv meža vidū. Gandrīz tāpat kā sākumā, kad viņš vēl bija Bezvārdis. Mežs ir tumšs, un Sariuss ir viens. Gaisā virmo mūzika un, šķiet, vēsta par tuvojošos nelaimi.

Starp kokiem aizvijas šaura taciņa, tumsā to gandrīz nevar pama­nīt. Sariusam nav ilgi jātaustās cauri tumsai, jau pēc īsa brīža ceļš viņu izved klajumā. No pirmā acu uzmetiena kļūst skaidrs, kur viņš ir nokļuvis. Augsta dzelzs žoga ieskauta kapsēta. Mēness lej gaišu gaismu pār kapakmeņiem; daži ir sašķiebušies, ap citiem aptinušās efejas. Izskatās, ka tie kaut ko gaida.

Lai gan Sariuss vislabprātāk dotos projām, viņš iziet klajumā. Iebrēcas pūcīte, vai varbūt tas ir ūpis, un mūzika mainās sievietes balss bez vārdiem izdzied grūtsirdīgu žēlabu dziesmu.

Parasti Vēstnesis apbalvo drosmi, domā Sariuss, un sper dažus soļus uz priekšu. Varbūt pārējie ir kaut kur tuvumā. Varbūt man vienam pašam tiks dots uzdevums. Varbūt kapsētā ir kāds noslē­pums.

Sariuss apiet apkārt pirmajam kapakmenim un lasa uzrakstu:

Aurora, kaķcilvēks, mirusi neuzmanības dēļ.

Aurora? Tikai dažas sekundes, un Sariusa acu priekšā ataust .tina: ievainota kaķsieviete labirintā, aiz viņas parādās skorpions ar paceltu dzeloni. Taču Aurora to nepamana, jo nedzird. Sariuss gan liek skorpionam atkāpties, bet viņa jau ir sadzelta. Es nezināju, ka viņa mirs. Domāju, ka Vēstnesis…

"Neuzmanības dēļ" vai tas nozīmē viņas modrības vai viņa vērības trūkumu? Uz kapakmeņa tas nav rakstīts. Sariuss atkratās no savas sliktās sirdsapziņas un dodas tālāk. Rabelars, tumsas elfs, miris pļāpības dēļ.

Vārdu "Rabelars" Sariuss vēl nav dzirdējis. Taču pļāpība šķiet biežs nāves iemesls. Par tās upuriem ir krituši arī Charmalia, vampīre un Vhahox, barbars.

Žēlabu dziesma skan aizvien nomācošāk. Sariuss iedomājas ceļos nometušos sievieti, sejai priekšā aizliktas rokas; viņa šūpojas uz priekšu un atpakaļ. Pāri galvai pārmests melns plīvurs, un viņa dzied…

Sariuss papurina galvu, lai aizdzītu sērojošās sievietes tēlu, un dodas tālāk. Viņš meklē vienu noteiktu kapakmeni un atkal paliek stāvam pie aiznākamā.

Kaskaars, vampīrs, miris kā nodevējs.

Šis ir viens no tiem akmeņiem, kas stāv šķībi. Kāds uz tā ir uzķē­pājis šausminošu, ņirdzīgu ģīmi.

Zāle švīkst zem Sariusa soļiem. Tālāk. Ogalfur, rūķis, miris slinkuma dēļ.

Berenalis, tumsas elfa, mirusi pļāpības dēļ.

Julano, cilvēks, miris nepaklausības dēļ.

Trojabas, vampīrs, miris neuzmanības dēļ.

Un tad, kaut gan Sariuss cerēja, ka tā nebūs: Xohoo, tumsas elfs, miris nesavaldības dēļ.

Tātad Xohoo patiešām ir miris. Žēl… ļoti. Tumsa, žēlabainā sievietes balss, fakts, ka nevienam, izņemot viņu, nav žēl Xohoo, tas viss pēkšņi kļūst neizturami. Sariuss atrauj skatienu no kapakmena un dodas tālāk. Airdee, tumsas elfa, mirusi ziņkārības dēļ.

Šis nāves iemesls varētu piemeklēt ari mani, rūgti nodomā Sari­uss. Pašam nemanot, viņš paātrina soli, ejot garām kapakmeņiem. "Jostaban, vilkatis, neuzmanība." "Grunalfia, rūķe, ziņkārība." "Ruggor, rūķis, slinkums." "Grotoks, barbars, nepaklausība."

Sariusam pietiek. Šeit negaida ne piedzīvojumi, ne kaujas. Kap­sēta viņam nepatīk. Kuru katru mirkli cauri irdenajai zemei varētu izurbties miroņu rokas un gramstīties pēc viņa kājām. Sariuss grib projām no šejienes.

Sariuss nelasa pārējo kapakmeņu uzrakstus. Viņam ir vienalga, vai uz tiem būs kāds zināms vārds, kaut gan atrast Drizzel un LordNick vārdus būtu pūļu vērts.

Taču gribēt tikt projām un varēt tikt projām ir divas dažādas lietas. Aiz kapu kopiņām mēnesgaismā gan vīd izejas dzelzs vārti, taču aiz tiem ir tikai mežs. Nepazīstams mežs. Droši vien tas atrodas ļiulzēm tālu no Baltās pilsētas.

Vējš uzmundrina un modina jaunas skaņas, zari šūpojas, kā aicinadami Sariusu pie sevis. Vai varbūt tie dzen viņu projām? Neko nevar saprast; gribētos pieplakt pie zemes un paslēpt seju plauks­tas, taču nē kāds viņu noteikti vēro.

Miris gļēvulības dēļ, nepārvaramu baiļu dēļ. Okay, tas nekam neder. Tagad jāsaņemas, nedrīkst pieļaut, lai tumsa vai žēlabainā dziedā­šana viņu padara traku, un jāatrod izeja. Vārti ir labs sākums.

Sariuss dodas turp, garām pārējām kapu kopiņām. Daži kapak­meņu uzraksti ir tā aizauguši vai sadrupuši, ka nav salasāmi. Vien­alga. Prom no šejienes.

Izejot pa vārtiem, izskan arī dziesma. Paldies Dievam! Tikai kurp tālāk? Sariuss neuzdrošinās otrreiz vienkārši iziet no Erebos. Kas zina, kur sevi atradīs nākamreiz. Un vai vispār atradīs.

Tad viņš kaut ko dzird. Sišanu. Klaudzināšanu. Kā no kalnraktuvēm. Sariuss izvelk zobenu. Troksnis naksnīgajā mežā šķiet ļoti skaļš, tāpat arī soļi. Jo tuvāk Sariuss nāk, jo skaļāka un skaidrāka kļūst klaudzēšana, un, viņam par atvieglojumu, to drīz pavada gais­mas stars.

Protams, tas atkal ir viens no gnomiem, viens no Vēstneša svītas locekļiem. Viņš sēž koka aizgaldā, uzgriezis muguru Sariusam, un ar kaltu un āmuru apstrādā akmens plāksni, ko tur sev priekšā. Tagad Sariuss saprot, kur rodas kapakmeņi.

Ja nostāšos viņam aiz muguras un palūrēšu pār plecu, redzēšu, vai viņš kapakmenī nekaļ manu vārdu varbūt vienkārši tāpēc, lai mani iebiedētu.

Sariuss pielavās tuvāk un palūr gnomam pār plecu. Kļūda. Uz akmens izkalts vārds: Shiyzo. Vēl jo labāk, tādu Sariuss nepazīst. Tagad, kad viņš stāv gnomam tieši aiz muguras, viņš pagriež pret Sariusu savu pretīgo seju.

"Neparasts laiks apciemojumam, Sarius."

"Es zinu. Es jau arī pats nemaz negribu te atrasties."

Gnoms atsmej: "Kurš tad to grib?"

"Vari man pateikt, kā tikt atpakaļ?"

"Atpakaļ uz kurieni?"

Jā, patiešām, uz kurieni? Sariuss uzmanīgi izvēlas vārdus.

"Es gribu uz bridi iziet no Erebos, bet nevēlos tādēļ neko zau­dēt."

Gnoms klaudzina ar āmuru pa savu akmeni un šķiet kaut ko apsveram.

"Tas nav tik vienkārši."

Ja būtu, tad taču man tevi nevajadzētu. Sariuss sargājas to pateikt skaļi. Viņš pacietīgi gaida, kamēr gnoms pakasa aiz pinkainās auss.

"Nu labi, ej. Mēs gaidām tevi atpakaļ rīt pēcpusdienā. Un neliec mums vilties."

"Jā, protams," atvieglots apsola Sariuss.

"Un atgādini Nikam Denmoram: likumus pārkāpt nedrīkst, mēs to uzzināsim. Lai viņš tur acis vaļā."

"Jā, labi. Es taču negribu, lai tev viens no šiem jātaisa arī man," Sariuss saka, rādīdams uz vienu no vēl neapstrādātajiem kapakme­ņiem.

"0! Tavējais jau ir gatavs. Jau sen. Tie ir jums visiem. Lielākajai daļai taču kapakmens būs nepieciešams, vai tad ne?"

Gnoms vēl smaida, kad ekrāns jau sāk satumst.

04:42. Pārāk agrs, lai celtos, pārāk vēls, lai vēlreiz kārtīgi aiz­migtu. Necerēdams uz miegu, Niks apgūlās, pārvilka segu pāri ausij un aizvēra acis. Mēģināja elpot ļoti mierīgi, taču domās dejā griezās kapakmeņi.

Vai pārējie vēl spēlēja? Pēc dažām stundām viņš pavaicās Kolinam. Nē, nevaicās, tas taču aizliegts. Crap! Tomēr gan jau viņš drauga sejā vēl manīs apmulsumu par to, ka arēnā tā tika noslānīts Lelants. Ar šo mierinošo pārliecību Niks beidzot iesnaudās.